X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Pasakas
Mīgo no Zilo Brīnumu meža 4.nodaļa
Autors - Jānis Dailis
  
Komentāri (8)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

IV nodaļa
Zaglīgās tumsas rokas

– Liktenīgajā brīdī, kad Mīgo pietuvojās Vārdakmenim, notika ļaunuma sprādziens, kas bija tikai nieka kripatiņa no tā spēka, ko sevī slēpj šis dimants, – runāja Palsifers, un viņa seja sārti plaiksnījās kamīna liesmas trauksmainajā gaismā. Aiz logiem bija sācis satumst vakars, un Airū un Leori svētsvinīgi gaidīja, ko burvis viņiem pavēstīs tālāk, nebilsdami ne vārda.
– Sākumā, es nespēju izprast, kā īsti šis dimants ietekmē Mīgo, un kāpēc tas ir tik kaitīgs un reizē nepieciešams viņam, – burvis turpināja stāstīt. – Taču, izpētot senas leģendas par lāstiem un to darbību, noskaidroju, ka visļaunākie lāsti slēpjas ēnās. Proti – nolādētā ēna satur lāstu, kas nīdē savu ēnas nesēju. Taču ir kāda īpaša burvestība, ar kuras palīdzību uz brīdi iespējams atdalīt lāsta skarto no viņa paša ēnas, šķīstot to un tādējādi noņemot lāstu uz visiem laikiem. Jāatzīst, es pats šo burvestību nekad neesmu pielietojis un nevaru paredzēt tās iznākumu, tomēr mēģināšu darīt, kas manos spēkos.
– Manis pēc, vari to manu ēnu ņemt sev, – negaidot ierunājās Mīgo. – Tik un tā nekad neesmu sapratis, kam tā vajadzīga.
Dūmu feja Juzīne, kas tupēja uz galda malas, sāka histēriski ķiķināt, bet Palsifera nosodošais skatiens lika viņai pieklust, un pēdīgi feja nomurmināja: – Joks taču bija izdevies, manuprāt. Cik tad var rādīt drūmas sejas, galu galā...
Airū vēlējās zināt, kas darāms tālāk, un kādām burvestībām tiks pakļauts Mīgo, uz ko burvis atbildēja, ka visu drošības labad viņam šo burvestību jāveic torņa galā, vienatnē ar elfiņu, un citiem ieteica nobēdzināties pēc iespējas tālāk. – Pat tu, Juzīne, labāk šovakar dodies līdzi Airū un Leori, jo es nevaru droši paredzēt, kā viss var izvērsties...
– Kādēļ tad tā? – Leori neizpratnē pēkšņi iesaucās, spīvi sažņaugusi rokas dūrēs. – Es palikšu tepat, līdz viss būs galā. Ja briesmas draud manam Mīgo, es arī nevēlos no tām bēgt!
– Un mani jūs no šitejienes dabūsit laukā tikai ar kājām pa priekšu! – Juzīne piebalsoja neierasti skarbi, taču kā vienmēr apņēmīgi, uzrāpusies ar savām vilnas čībās ieautajām kājām uz galda, kamēr no viņas ausīm kūpēja pelēki dūmi. – Es jau nu nepieļaušu, ka veca burvja pesteļi kaut ko sliktu nodara mazajam Mīgo!
– Ja vēl daudz uzstāsies, tad vecā burvja pesteļi tev pašai kaut ko sliktu nodarīs, – bargi noskaldīja Palsifers, piecirsdams savu koka zizli pret akmens grīdu un pat sveču liesmas sašūpojās, likdamas plašās telpas raupjajām sienām ēnu ņirboņā uz brīdi šķietami sakustēties. – Izčibēsi no manas mājas, ka dūmi vien nokūpēs, ja runāsi man pretī! Bet lai nu paliek, – burvis kļuva laipnāks un piekāpīgāks, redzot Juzīnes acīs pamirdzam sašutuma asaru. – Ja jūs tā vēlaties, palieciet vien šepat, tikai brīdinu! Nekādā gadījumā nedodieties augšā tornī! Gaidiet mūs atgriežamies un, ja zvaigznes būs labvēlīgas, tad atgriezīsimies ar labām ziņām.
Leori pienāca burvim tuvu klāt un lūdzoši lūkojās viņam acīs. – Palsifer, ja vien tu zinātu, ko manai sirdij nodara apjausma, ka es pati nekādi nespēju palīdzēt Mīgo šajā brīdī! Tādēļ lūdzu tevi, Visgudrais burvi, sargā un izglāb mūsu dēlu tā, it kā viņš būtu pasaules lielākais dārgums!
– Mīgo ir stiprāks, nekā visas pasaules burvestības un lāsti kopā, – Palsifers mierinoši sacīja, un Leori sajuta, ka burvis runā no sirds. – Ne velti viņa vārds ir – Mīlestība. Un tā uzvar visu! Viss ļaunais atkāpjas īstas mīlestības ceļā. Esiet droši par viņu!
– Palsifer, tu sacīji, ka spēsi pavēstīt mums Mīgo likteni, bet tagad saki, ka neko nevar paredzēt, – Airū ierunājās. – Bet ko tad galu galā zvaigznes sola mūsu dēlam?
– Katrā mirklī ir sākotne, bet katrā sākotnē – nākotne, – Palsifers noslēpumaini noteica. Tad burvis paņēma Mīgo rociņu savā plaukstā un teica: – Mums laiks doties tornī, Mīgo. Zvaigznes pie debesīm jau modušās.
– Es viņu aiznesīšu, – Airū sacīja, vēlēdamies pacelt elfiņu rokās, bet Mīgo pats saviem spēkiem izrāpās no virvju krēsla un smaidīdams teica: – Nē, man derētu izlocīt kājas pašam. Savu mūžu neesmu tik ilgi sēdējis vienuviet un tik maz staigājis, kā pēdējās dienās.
Palsifers turēja Mīgo pie rokas un viņi abi, pārējo rūpju pilno skatienu pavadīti, vien satrauktu domu piešalktajā klusumā devās uz telpas tumšāko galu, kur aiz puspievērtām šaurām durvīm vīdēja blāvi apspīdēti akmens pakāpieni, kas veda augšup tornī.

Kad Palsifers un Mīgo nozuda aiz durvīm, kuras aiz viņiem cieši aizvērās, Airū apskāva Leori, un tā viņi ilgi stāvēja pie kamīna klusi un nekustīgi savijušies vienā ēnā. Juzīne tikmēr pievērsa skatienu dimantam virs kamīna, un pirmajā brīdī nodomāja, ka Palsifers to paņēmis sev līdzi, jo dārgakmens nedz atstaroja sveču gaismu, nedz izstaroja ierasto zilgmi, – tas itin kā saplūda ar ēnām. Taču kad dimants piepeši kļuva pilnīgi melns kā sodrēji, feja mēmās izbailēs notirpa līdz nagu saknēm, tomēr savaldījās un nolēma nebilst ne vārda, lai vēl vairāk nesatrauktu elfu pāri. Bija novērots, ka Vārdakmens itin bieži rotaļājās ar gaismām un krāsām, tādēļ Juzīne sevi nomierināja ar domu, ka arī šoreiz, kad tas pilnīgi satumsis, – tā tam jābūt, un neko sliktu tas nenozīmē.
Pilnīgā klusumā aizritēja gandrīz stunda, un aiz logiem tikmēr bija iestājusies zvaigžņota nakts, kas lēja melno koku stumbru un zaru starpās zilganu, miglainu gaismu. Ārdurvis paverās un ar malkas klēpīti rokās ienaca durvju sargs – rūķis vārdā Čilpers.
– Ak, paldies, lāga rūķi, – dūmu feja Juzīne tencināja, kad bārdainis piemeta malku kamīnā, kas tūliņ gaiši iesprakšķējās. – Citādi es vēl aizvien nevaru pierast pie šīm saltajām akmeņu sienām, un salstu vai ragā. Te nepavisam nav tā, kā Tvaikavotos, kur man pašai sava pirtiņa, kas kūp dienu un nakti. Vai, kā esmu sailgojusies pēc tās mājīgā siltuma!
– Lūdzu, lūdzu, – Čilpers laipni paklanījās fejai. – Tikai bīstos, ka „mājīgais siltums” jūsu izpratnē, mums šķistu neciešams karstums.
– Karsta pirtiņa vēl nevienam nav gajusi par skādi, gluži pretēji, – smiedamās atsaucās Juzīne.
Pēkšņi visi satrūkās, jo dimants virs kamīna iekvēlojās ar spilgtu spozmi, pieliedams visu telpu ar gariem zilganiem gaismas stariem, kurus caurauda dažas tumšākas līnijas. Cauri aizvērtajām durvīm, kas veda augšā tornī, lēnām izspiedās mazs, melns un izspūris stāvs, kas neatstaroja ne drusciņu gaismas, taču neviens neredzēja kā tas iekļuva telpā, jo visi lūkojās uz pretējo pusi, kur mirdzēja dimants.
– Mīgo! – beidzot atskatīdamās iesaucās Leori, ieraudzījusi pie sienas melno ēnu, kas tiešām izskatījās pēc elfiņa, un arī pārējie paverās uz to pusi. Taču melnā ēna zibenīgi aizšāvās pāri telpai un nozuda kamīna viņā pusē.
– Apžēliņ! – spalgi iekliedzās Juzīne. – Tas nav Mīgo! Tā ir ēna! Mīgo ēna!
Piepeši melna roka ar spiciem pirkstiņiem izspraucās cauri akmeņiem kamīna mūrī un stiepās pēc svečturī ieliktā zilā dimanta, kas sāka zibināt krāsainus starus kā viesulī ierauta varavīksne. Melnā roka satvēra Vārdakmeni ar saviem puscaurspīdīgajiem pirkstiem un uz kamīna dzegas no sienas ārā izlīda arī spurainā ēnas galva un pārējais tumsas ķermenis, ko izraibināja ēnai cauršķeltie dimanta gaismas stari.
– Tā grib nospert dimantu! – iesaucās dūmu feja, dusmās un bailēs sākdama kūpēt kā mitra lapu kaudze rudenī.
Čilpers jau metās uz ārdurvju pusi, – ne jau tāpēc, lai bēgtu, bet gan lai aizslēgtu tās ciet, kad izdzirdēja atsprāgstam vaļā torņa durtiņas un Palsiferu kliedzam:
– Durvis! Aizslēdziet durvis!
Melnā ēna ar dimantu pirkstos vienā mirklī apsteidza rūķi un izspiedās cauri ārdurvīm, taču dimants noklaudzēja pret tām un noripoja uz grīdas. Ēna cauri durvīm iemetās atpakaļ namā, pacēla rokā elektrizēti zibeņojošo dārgakmeni un šāvās uz loga pusi, bet burvis laicīgi pieskrēja klāt tumšajam zaglim un ar savu zizli izsita dimantu tam no rokām, noķerdams mirgojošo Vārdakmeni savā saujā. Taču pirms vēl Palsifers ko paveica, ēna izbēga cauri akmens sienai un vairs neatgriezās. Piegājis pie loga, burvis kādu brīdi lūkojās tumšajā mežā, tad nopūtās un teica:
– Tā ir prom. Bet tā agri vai vēlu atgriezīsies. Ēnai vajadzīgs Vārdakmens.
– Kur ir Mīgo? – iesaucās Leori, bet Airū jau skrēja uz torņa kāpņu pusi, un elfa nesagaidījusi burvja atbildes, viņam steidzīgi sekoja. Arī Juzīne kā tvaikojoša lokomotīve aizbrāzās augšā tornī, atstājot aiz sevis baltas garaiņu vērpetes. Čilpers vaicājoši paskatījās uz burvi.
– Ar elfiņu viss būs kārtībā, kamēr Vārdakmens būs pie manis, – sacīja Palsifers un, dodamies nopakaļ pārējiem uz torņa kāpņu pusi, fejas tvaika mutulī pagriezās un piebilda: – No vienas pašas ēnas nav īpaši jābīstas, kamēr tā nesnaikstās savām zaglīgajām rokām pēc dimanta. Paliec tepat, Čilper, lādzīgais rūķi.
Burvis pagriezās un devās pakaļ pārējiem augšā tornī.
– Bet kas tad īsti tur augšā notika? – Čilpers pie sevis nomurmināja, kasīdams pakausi, taču viņa uzdevums bija sargāt durvis, nevis uzdot ziņkārīgus jautājumus, tāpec rūķis bubinādams izvilka atslēgu saišķi un teciņiem vien devās aizslēgt ārdurvis. Viņš jutās mazliet neomulīgi, zinot, ka dīvainā ēna lodā cauri sienām, tomēr burvja pēdējie vārdi viņu nedaudz nomierināja, turklāt baidīties no ēnas, vienalga – savas vai svešas, – tas rūķim likās muļķīgi.

***

Tā kā jums maza bēda par ārdurvīm, kuras sargā drosmīgais rūķis, arī jūs gribēsiet zināt, kas tad īsti tur augšā tornī notika, – un lūk kā viss bija.
Turēdamies burvim pie rokas un lēnītēm mērodams pakāpienu pēc pakāpiena, Mīgo runājās ar Palsiferu un izprašņāja viņu vienā laidā.
– Palsifer, man liekas, ka mana ēna pa šīm dienām ir palikusi mazāka. Kāpēc tā?
– Arī es to pamanīju, Mīgo, – nobažījies sacīja burvis. – Nelaime tāda, ka ēna ir daļēji iezīdusies tavā ķermenī, un tā turpinās, līdz būs pilnībā tevī iemiesojusies, un to mēs negribam pieļaut! Un es to nepieļaušu.
– Bet kas notiktu, ja ēna mani pārņemtu pavisam?
– Ēna, kam uzlikts tik smags lāsts ir ļoti bīstama. Šobrīd tā bīstama tikai tev. Taču, ja ēnai izdotos pārņemt tevi, Mīgo, un iegūt Vārdakmeni, tad... Nē, to pat negribu minēt, kas tad notiktu. Tas nedrīkst notikt!
– Un ko tagad tu darīsi ar to ēnu, Palsifer?
– Kā jau lejā paskaidroju, ar īpašu burvestību es tavu ēnu atšķelšu no tava ķermeņa un tad ar citu burvestību izdzīšu nelabo garu, kas tajā ieperinājies. Iespējams, tu iegrimsi miegā, un to visu pat neredzēsi, taču tas nebūs sāpīgi un nekas ļauns ar tevi nenotiks, Mīgo.
Tā runādamies viņi cauri lūkai iznāca torņa galā, kur bija apaļš laukums, no visām pusēm iejozts ar zemu mūrīti. Kamēr Palsifers aizvēra lūkas vāku, Mīgo vēroja apkārtni. Augšā debesīs zaigoja zvaigznes, bet lejā visapkārt tornim melnēja meža koku galotnes. Gaišu lukturu virtenes gar upmalas ceļiem abos Liritrili krastos iezīmēja upes ieloku, kur Palsifera nams atradās uz tādas kā klinšainas, koku ieskautas pussalas, kuras augstākais punkts bija šī torņa virsotne.
Burvis iesēdināja Mīgo koka krēslā apaļā laukuma vidū, bet viņš pats, murminādams svešādus vārdus, apgāja trīs reizes apkārt šim krēslam, iezīmedams ar savu spieķi akmens grīdā baltu apli. Tad Palsifers nostājās iepretī Mīgo burvju apļa ārpusē un pacēlis savu zizli pret debesīm sāka runāt dīvainus buramvārdus, kas elfiņa ausīs skanēja aizvien attālāki un klusāki, līdz viņš iegrima nesamaņā.
Kad Mīgo atkal atvēra acis, viņš redzēja savādu skatu – burvis turēja vienā rokā aiz kājām satvertu melnu ēnas kunkulīti, kas raustījās un tirinājās, kamēr Palsifers, garajiem baltajiem matiem vējā plīvojot, skaļi runāja buramvārdus un vicināja savu zizli kā zvēru dresētājs pātagu. Acīmredzot, burvis pūlējās šķīstīt ēnu no lāsta, tomēr šis skats būtu Mīgo pat uzjautrinajis, ja vien viņš pēkšņi nepamanītu melnu milzu sikspārni, kas laidās pret vēju un tuvojās burvim no mugurpuses.
– Sargies, Palsifer! – Mīgo skaļi iesaucās un pielēca kājās. Elfiņš piepeši sajutās spēcīgs un vesels, un būtu pats meties cīņā ar sikspārni, taču melnais mošķis jau bija ieklupis Palsifera apmetnī un aizrāvis viņu līdz laukuma apmalei, kur burvis paklupa, izlaisdams savu zizli no rokas. Mīgo ēna tikmēr izspruka ārā no burvja satvēriena un zibenīgi šāvās uz lūku, kur itin kā izsūcās cauri tās vākam un pazuda lejā.
Tikmēr burvis sagrāba savu nūju un tās galā uzšķīla baltu zibeni, ar ko trāpīja taisni starp milzu sikspārņa acīm, un melnais mošķis nelabi ķērkdams tenteru tenteriem aizplīvoja pāri koku zariem un pazuda kaut kur lejā lapotnēs.
– Paliec tepat, Mīgo! – pielēcis kājās uzsauca Palsifers un metās uz lūkas pusi. – Mudīgi atpakaļ burvju aplī un nesper ne soli ārā no tā!
To teicis, burvis atrāva vaļā lūkas vāku un metās lejā pa kāpnēm.

Tā Mīgo pazaudēja savu ēnu, tomēr bija laimīgs, jo reizē ar to bija atguvis savu gaišo saprātu un labo veselību.
Kad Palsifers nonāca atpakaļ augšā tornī, Mīgo smaidīdams apskāvās ar elfiem un feju, un pat bālajā zvaigžņu gaismā izskatījās neparasti gaišs un starojošs, – viņa ēna bija aizbēgusi, kopā ar lāstu, bet Mīgo un Vārdakmens nu bija drošībā. Vismaz līdz brīdim, kad ēna atgriezīsies.
Mīgo aizgūtnēm ņēmās stāstīt, kā viss lēcies, un tad tikpat dedzīgi prašņāja, kas bija noticis tur lejā, un vēl ilgi viņi pārsprieda notikušo, un kad visi nokāpa lejā mājā, Airū bija izvaicājis burvi, kas notiks tālāk, bet Palsifers saguris atteica:
– Diemžēl, pagaidām nav manos spēkos paredzēt, kas notiks tālāk, un to pagaidām nepateiks neviens.
– Es pateikšu! – Juzīne sasita plaukstas un iesaucās. – Tālāk mēs kārtīgi paēdīsim un nosvinēsim Mīgo atveseļošanos! Vienam vakaram to burvestību un brīnumu tā kā jau pietiks, man šķiet.
– Paldies, pat es tev šoreiz piekrītu, – Palsifers pamāja ar galvu un visi mundri sāka posties vakariņām.
Aiz burvja mājas logiem, un tālu prom no tiem, Zilo Brīnumu meža ēnas tikmēr savā starpā satrauktas sačukstējās, un vēl ilgi brīnījās par mazo vientuļo elfa ēniņu, kas te šur, te tur aši zibēja starp zvaigžņu gaismā zilgojošajiem kokiem.
(13.11.2008)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 8.4
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.44)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.33)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.44)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
bariss (19.08.2019, 14:36)Kur visi pazuduši? Kāpēc dzeja pieklususi?Ljurbenjaaks (viesis) (31.07.2019, 19:33)johaidī, Lana, tu mēneša sākumā te ienāci, bet kāpēc iepriekš man nepaziņoji, ka būsi? būtu vismaz draudzīgi parunājušies. es jau nemaz pārāk neesmu uz Tevi apvainojies, ka pameti mani...bez smecera (08.07.2019, 13:26)Pilnīgi noteikti vērts atgriezties! Izlasīju vēlreiz Jūsu vecos dzejoļus un domāju, ka tie ir mazi, bet ļoti tēlaini. Tagad esat pieaugusi, un būtu baigi forši redzēt Jūsu šā brīža darbus,...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Mēness palīdz smaidīt,
Zvaigznes ciemos lūdz -
Jauno gadu gaidot
Prieka nedrīkst trūkt! ...
Interesantas bildes


Kuģi vai tilts ?
 
 
Zīmējumi

Glāze ūdens
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 720 Kopā:5013088

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.0 sec