|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | viens | Ievietojis: Yaweno |
Komentāri (9)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
I
Pirms es nonācu nepilngadīgo jauniešu labošanas iestādē, es biju tīri sakarīgs cilvēks. Vienīgi, dažiem šķita savāda mana uzvedība, dēļ kuras, loģiski, es nonācu tur, kur nonācu. Vasaras es pavadīju pie omes laukos, jo pilsē?ā man nebija draugu. Vasarās es klīdu mūža mežos, lasīju sēnes, ēdu tās zaļas, pārgrieztu muti skrēju pēc ōmes sirdszālēm. Jā, man patika sevi mocīt. Man patika sēņu un citu pretīgu objektu vāļāšana pa muti, līdz kamēr rīta brokastis nāca uz augšu. Mežā es, plikām kājām, jozu pakaļ zaķiem, bukiem un mežacūkām. Dažkārt, arī man skrēja pakaļ. Tad es pārnācu mājās bezelpā un sagrieztām kājām. Stundām ilgi es bāla vēros savās asiņainajās kājās, kā zaļā zāle pārtapa brūna, manu asiņu nolieta. Gandrīz katrā kokā bija mans miteklis. Es biju nežēlīga, sasitu kokos naglas un izveidoju pakāpienus uz lielajiem zariem. Tad es, rokas salikusi divos kulakos, ar caurumiem, kā binokļiem, lūrēju kā ōpis un ōme ķildojas. Mani smīdināja viņu bezgalīgā plātīšanās ar rokām, kā ōme pakaļ ōpim ar šmucspaini skrēja. Ak, ja vien to varētu nosaukt par skriešanu. Tā bija savāda kluburēšana, no labās kājas pārmetoties uz spieķi, kura vietā viņa šad, tad izmantoja slotas kātu. Savukārt, vecaistēvs, solīdams " vecō "(tā viņš sauca ōmi), novākt, ķecerēja šamai pakaļ ar tukšu karalaika bisi, kas jau pa krietnu gabalu bija manāmi absūbējusi.
Bet, par visu visvairāk, ko es mēdzu darīt vasarās laukos, man patika vecātēva zāļu skapītis un tā sīvā smaka. Ikreiz, kad šamie nebija mājās, es skapīti saudzīgi atvēru un sāku izšiverēt visas zāles. Lasīt es mācēju, tāpēc nebija nekādu problēmu noteikt, cik un kādas zāles es drīkstētu iedzert. Tā teikt- pamēģināt, vai sirds labāk strādās, vai uz ādas nemetīsies pumpas, vai vēders nesāpes. Lielos daudzumos skapīti stāvēja urolōģiskie līdzekļi. Acīmredzot, vecotēvu mocīja mazā draudziņa problēmas. Ak, laikam tāpēc viņš, ikreiz tualetē tā savādi urkst, vai, kā nu tās skaņas nosaukt. Par cik, mani īpaši šie līdzekļi neimponēja, pastūmu tos tālāk no sava redzes lōka. Manu uzmanību pievērsa neliela tūbiņa. Uzraksts vēstīja, ka nelielajā tūbiņā ir pretmikrōbu smēre. Ilgi man nebija jādomā. Galva kļuva par izmēģinājuma trūsīti. Savu galvu es vienmēr esmu uzskatījusi par atsevišķu mana trulā un kalsnā ķermeņa daļu, par cilvēkveidīgu būtni ar pamatīgi garu apmatojumu. Pamatīgi ieziedusies, es izgrābu visas atlikušās paciņas, pudelītes un tūbiņas no skapīša un apsēdos uz aukstā klona grīdas. Pie n-tajām mazajām tabletītēm atradās plāna , bet smaga kastīte. Likās, ka tā ir tūkstoškārtīgi aizlīmēta ar līmlenti, bet pamanīju, ka vienā malā ir reiz jau vērts vaļā. Manas acis zibēt zibēja no gluži vai apreibinošā skata, kas pavērās, atverot kastīti. Četras brīnišķas ampulas, viena jau izlietota. Nez, kam ōpim bija vajadzīgas Zofran, kā es lasīju, ampulas. Ilgi šāds jautājums mani nemocīja. Turpat bija arī tīras šļirces. Viss notika zibenīgi. Ievilku šļircē preparātu, aptuveni piecus kubus, kārtīgi apsverot iespēju, ka šādu procesu varētu atkārtot vēlreiz. Ilzvilku no ledusskapja divus cīsiņus un iztēlojos, ka atrodos lielā baltā slimnīcā ar medmāsas ķiteli mugurā, špricējam pacientiem ārsta izrakstītās zāles. Es skaļi iztēlojos pacienta mokas, jo zāles ir ļoti spēcīgas iedarbības. Tādas pašas kā morfijs. Nez, kur no mana trulā prātiņa iznira vārds- morfijs... morfijs... morfijs... tas atbalsojās manās smadzeņu krokās. Likās, ka tās vibrē. bet, tās bija tikai manas iedomas. Cīsiņam neko nevarēja iešļircināt, tam nebija vēnu, un, visbeidzot, man apnika tēlot mocekli. Izņēmu no pieliekamā vecātēva vodku, ko viņam pērngad atveda mana fātera brālis Koļa no Sibīrijas. Tīra manta. Atvēru pudeli un samērcēju dvieli. Smaka iecirtās manās nāsīs un es smieklīgi saviebos. Sasmērēju roku ar slapjo dvieli un pieliku šļirces adatu pie rokām. Jutu kņudinošu sajūtu vēderā. Tādu pašu, kā man smalki jo smalki bija aprakstījusi Anna no paralēlklases, kad viņu izģērba Saiva meiteņu tualetē, mūzikas stundas laikā. Šajās stundās pat es atļāvos vaļību. Smaka vēl aizvien nebeidza kost mana deguna mazajos matiņos.
Pie durvīm zvans. Es, lōģiski, aizslēdzu durvis, lai kāds manu šiverēšanos neiztraucē. Aši savācu visu, ko varēju trīcošām rokām savākt, un devos slēgt vaļā durvis. Vecais ar vecō atpakaļ no tirgus. Bļin, kur tad man solītais saldējums? Piekāsuši. Vai nav nejēgas?
Man pēkšņi vienaldzīgs kļūst it viss. Dodos ārā. Pie lieveņa atstāju sandalītes un skrienu uz pļavu biedēt kaimiņu govis.
Dažkārt pagātnes rēgi atkārtojās arī tagadnē. Ikreiz, kad manā tukšajā prātā uzausa jel kāda atmiņa no pagātnes, es trīcēja visās miesās. Man apkārt sastājās vairāki cilvēki baltajās drēbītēs, un, rokas sakrustojuši, tie cieši vērās manās kustībās. Šajos brīžos es sev vēlējos piedēvēt raganiski pagāniskas izdarības. Vēlējos nozagt tiem citiem acis un apēst. Acis noteikti ir gardas. Zīlītes varētu garšot pēc lakricas, bet acss baltums pēc piena zupas plēvītes.
--
Pēc mirkļa manā pelēkajā istabā ienāca guvernante. Viņa strikti noteica, ka laiks iet gulēt, bet es nedzirdēju ne viņas balsi, ne sacīto. Es tikai uztvēru. Es nevēlējos redzēt viņas krunkaino seju, tā man atmiņās atsauca vectēva rokas, kad tās kāri ķērās pie manām vingrajām ciskām. Tā viņš darīja katru vasaras vakaru, kad mājās nebija vecāsmātes. Un, kad vien es izdzirdu viņa pēdīgo soļu smaku kāpnēs, es saraujos un domāju par kādu citu. Par ....
(kaut kur ne-prātā uzaust atmiņas kā sapnis)...
Aukstu redeļu gulta. Sienas piekrāmētas ar grāmatām. Uz grīdas mētājas dažādas bildes. Melnbaltās un krāsainās. Fotogrāfijas no vientulības., no gada-laikiem, no gara-stāvokļiem, no dzimšanas un vārda dienām. Citādākas fotogrāfijas. Laika fotogrāfijas. Visādas fotogrāfijas. Veca kinolente. Vecs fotoaparāts. Antīks. Glauns ancuks uz mūrīša karājas. Visi logi vaļā, bet nav auksti. Mazo dēlīšu grīda. Atvilkne. Veca. Antīka. Skaista. Uz grīdas. Vientuļa ar divām zeķēm-melnām. Un divi samulsuši cilvēki. Meitene un puisis.
Diemžēl, tā arī paiet laiks. Stāvot un sarunājoties.
Līdz meitene atskārst, ka laiks ir doties prom. Lai gan, vēl pāris stundas ir laika, tomēr labāk ierasties ātrāk, nekā kavēties. Vai, ne.? Es /meitene/ izeju pa durvīm, noglāstu puiša raupjo mākslinieka seju. Pasmaidu savā debešķīgajā smaidā un redzu, kā puisim acis žilbst
nu jau esmu pa durvīm laukā. eju pa kāpnēm.. erōtiski slidinu rokas gar margām... tikpat erōtiski, kā kustās manas gūžas....
puisis nāk man pakaļ.... pieskrien priekšā.. un skūpsta manas rokas. tad.. kaklu... tad lūpas... skūpsta.. skūpsta.. skūpsta... bet man tas vairs nav pārsteigums... ka es spēju tā "nokaitināt".. līdz baltkvēlei...
mans /meitenes/ ceļš ved atpakaļ vēsajā siltumā... divi kaili ķermeņi redeļu gultā.
Atžirgu sēžam uz grīdas ar saplēstu un slapju plīša lācīti rokās. Nekustīgi sēdēju uz zaļās grīdas, būdama pilnīgā pārliecībā, ka izteiksmes trūkums sejā labi apslēpj trauksmi un ka mana mierīgā balss neļauj nojaust iekšējo apjukumu. Es biju izbijusies pati no sevis. Neprāta mirklī biju saplēsusi savu mīļoto lāci un tajā slacījusi asaras. Es raudāju? Sevi neatceros, kad pēdējo reizi biju raudājusi ar īstām un slapjām asarām. Nelielu mieru izjutu kā visas savas miesas šūpošanos uz priekšu un atpakaļ, uz priekšu, un tāpat atpakaļ. Nekādu asu kustību. Maigi un lēni. Līdz es biju pavisam nomierinājusies. Lācis likās milzīgs un nomācošs. Tūlīt pavērsies lāča mute un sakamps manu mazo degunu un plosīs. Izkodīs nāsis un es palikšu līdzīga cūkai. Visas šīs fantāzijas mani mocīja jau no agras bērnības, cik vien biju spējīga sevi atcerēties.
Laiks pamazām zaudē jebkādu nozīmi. Viss, kas noticis vasarās, nu ir aiz muguras. Es atrodos lielā, biedējošā ēkā, kur mani nepārtraukti pratina un uzmana dažāda paskata ļaudis. Ikrītus, maza korpulenta sieviņa nesa man maizi ar bagātīgi un nevīžīgi uztrieptu margarīna kubiciņu un jau atdzisušu tēju, kas gan vairāk atgādināja čurūdeni vecāsmātes tualetes podā, no kura šad, tad mēdza dzert melnais Runcis.
Meitene no blakus istabas man nāca ķemmēt matus, sacīdama, ka citādi es izskatos pēc monstra, bet man esot labsirdīga sirds. To viņa nokonstatējusi pēc manām žēlabajām acīm. Es tikai smīnēju. Es tur vairs nerunāju. Tikai ar sevi. Pietika ar fōbiju, ka naktīs, kad nespēju iemigt, visi dzird manas domas. Visi zin`, ka es mēģināšu reiz iztikt no četrām sienām, kuras nu bija manas mājas, un, ka es mēģināšu atriebties cilvēkiem.
***
II
"Manās mājās, pilsētā, vienmēr valdīja neticama kārtība. Mēs neviens, ne es, ne brālis, ne māte, ne tēvs, pie pusdiengalda nerunājām. Tas bija iedzīts jau kopš agras bērnības. Un, patiesībā, mēs mājās reti kad cits ar citu sarunājāmies. Drīzāk apmainījāmies ar truliem žestiem, kas, tāpat kā mūsu klusēšanā, bija vienkārši tukša. Mans brālis Norberts bija līdzīgs mātei, es vairāk tēvam. Vasaras pavadīju pie tēva senčiem, brālis- pie mātes. Ar brāli man nebija sevišķu attiecību, bet skolā mēs runājām. Dažreiz viens otru aizstāvējām, vai palīdzējām skolas darbos. Norberts ir tieši gadu un divus mēnešus par mani vecāks. Es nelielos, bet savā ziņā, mūsu ģimenē valdīja saticība. Neviens nekliedza, neviens nesita. Bija tāda mierīga kopā pastāvēšana. Laikam tāpēc tikai draņķa velni no visām manām porām līstin līda laukā. Es esmu nemierības kalngals un tas ir tas, ko es atceros par savu ģimeni."
Atlikušo dienas daļu zvilnēju savas istabas gultā un pārdomāju, ko sacīju dakterim, kas, sacījās, ārstējam manas smadzenes. Dažreiz es domāju, vai viņas nevar izņemt? Tad taču es nedomātu? Vai, lai izņem ārā, atstāj mazu daļu veselā saprāta, lai es zinātu, cikos iet uz tualeti, vai cikos celties. Jā, vēl svarīgi būtu zināt, cikos man jāiet paēst, jo pēdējā laikā pat to es aizmirstu izdarīt. Tas ir viss, kas man vajadzīgs. Laiks tāpat jau zudis nebūtībā. Neviens pie manis nenāk, izņemot meiteni no blakusistabiņas. Es prātoju, ka varbūt mana ģimene par mani aizmirsusi, vai nevēles nākt pie slimā bērna? Acīmredzot es tiešām biju slima, jo viņi pat skolas pasākumus apmeklēja kā visapzinīgākie vecāki.
Pēkšņi no prāta kā sapelējis zemeņu ievārījums, iznira doma, ka varētu iziet ārā- svaigā gaisā. Skatījos uz sevis no malas un redzēju, kā pār mani gāžas prieks un asaras, ka es esmu izdomājusi iet ārā. Nebija ne pagātnes rēgu, ne vectēva pretīgās, raupjās rokas, ne apzinīgo vecāku truli bālās sejas.. biju tikai es ar savu sevi un neprātīgu vēmi iziet ārpasaulē. Sen man tā gribējās.
Aiz iestādes vārtiem, kas gan vairāk atgādināja slimnīcu, pamanīju redzētus ļaudis. Tie bija mani vecāki. Šos siluetus, kas smagnēji kustējās pavasara spirgrajā gaisā, es biju labi pazinusi, bet, nez kāpēc, tie man ir sveši.
Mēģināju viņu acīs saskatīt savus vecākus. Tās ir pazīstamas galējības, kas īpaši izpaudās mātes sejā. Bailes mijās ar bravūrību, bet līdzjūtība ar nosodošu niknumu.
"Meit, mēs pārvācamies uz citu pilsētu", sacīja māte.
"Un, es? Vai tagad drīkstu braukt ar Jums kopā? tas nozīmē, ka beidzot esmu brīva"?
"Nē, tu paliec"...
Mātes bezemociju vārdi dziļi urbās manās smadzenēs un visas pagātnes rētas atdarīja vaļā. Sāls lēni, lēni iesūcās rētās un es cietos, tik ļoti cietos, lai neviens neredz mani raudam.
Silueti attālinājās un es saļimu uz aukstā betona.
(28.11.2008) | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Klausies, kā iezvana Jaungada zvani
Ceri, ka nākotne nepievils mūs
Klausies, kā vēji šalc sirmajās eglēs,
Sapņodams klusi aust Jaungada rīts! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1707
Kopā:6424603
|
| |
| |
|
Autori
