|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Ar to pietiek uz laiku | | Ievietojis: Bernadete |
Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Ietinies kanēļa un vaniļas meitelī viņš devās mājup. Pavisam mierīgi, lēnām, piepildīdams ielas ar saldu, tik mīļu, vēlamu, nespējīgu atstāt vienaldzīgus tik daudzus, padarot tos par trakuļiem ar sārtiem vaigiem un lielo , koši rozā briļļu nēsātājiem, smaržu. Laternu naktī apspīdēta smarža, kas izplatījās ielās un iespraucās ikviena nama pašā mazākajā spraugā, tā iesūcās un nepazuda no kokiem, zāles stiebra un asfalts to iesūca tik strauji, ka kājāmgājēji sagrīļojās un atvēra savas acis pirmo reizi – uz tevi, mani, viņiem. Smarža dejoja asfaltā, lēni sākot ar valsi – eleganti, graciozi, maigi pārejot uz straujāko fokstrotu un pavisam negaidot nonākot salsas ritmos – karsti, kvēli, mežonīgi vēl vairāk atņemot spēju mums elpot pilnīgi vieniem, tagad mums vajag otru, mēs gribam elpot smagi, karsti, mežonīgi daloties ar katru elpas vilcienu, ļaut mūsu elpas trūkumam pārvērsties mazās sviedru lāsītes. Es tevi mīlu, Tu mīli mani. Ar to pietiek. Mēs dejosim salsu viegli sakļaujoties mūsu ķermeņiem, mēs kampsim gaisu kopā, mēs esam viens, sen aizmirsta sajūta kā ir elpot vienam, jo tagad esam mēs abi – Tu un Es – viens. Mēs smokam nost viens bez otra, esot kopā mēs smokam mūsu bezgaisa telpā. Nekad nav labi, un atkal labāk nemēdz būt. Es esmu pretrunu pilna, Tu atkal samierinies un mīli to, un Es tev saku paldies par to, pavisam klusi, pie sevis. Mūsu sviedri veido saules dārzu, pamazām mūsu plaukstām kļūstot miklām. Ar pašiem pirkstu galiem es kāpju lejup pa tavu kaklu, tik uz sekundi apciemodama mazās, tumšas sprogas ap taviem krūšu galiem, kamēr tu gulēji.Es zinu kā Tu smaržo, kā smaržo tavs ķermenis, tā ir mana mīļākā smarža......uz laiku. Tu noskūpstīji manas asaras un ļāvi man stundām ilgi gulēt nedarot neko, Tu baudīji mani mierīgi guļam ar savām acīm sildot, apskaujot, mīlot visu manu ķermeni. Es padevos uz laiku, Es sagrīļojos uz asfalta no spēcīgās smaržas savā dzeltenajā kleitā. Vai atceries dzelteno kleitu? Protams, ka atceries, Tu neaizmirsti neko, pat skropstu uz mana kreisā vaiga viesnīcas piektajā stāvā, man stāvot pie sava numuriņa durvīm.Bet ko es atceros? Es atceros kā pavisam klusi ,Tu pienāci man klāt, pieskāries maniem matiem, noskūpstīji manu degunu un smaidīji par maniem smiekliem, kas satricināja griestu lampas aiz laimes, Es gribēju lai visi zina, un ja arī neuzzināja man ir par to vienalga, jo man biji Tu. Mēs traucāmies viens otram cauri kā sirreāla sapnī autosacīkšu mašīnas, mūs pavadīja smarža, laternas, vārdi. Mēs tikām apkaisīti ar kanēli un paši garšojām pēc vaniļas.Tu teici man ka Es esmu tev viss, ka nespēj elpot bez manis, ka nespēj elpot ar mani, bet viss vienalga tev vajag mani, Tu teici ka gaidīsi mani un gaidīji. Tu atļāvi man sevi saplosīt un neliekot man just sirdsapziņu ienirt klusumā. Tu gaidīji mani un Es solījos atgriezties.Tu neļāvi nekam, nevienam aizmirst tavu mīlestību kaut uz sekundi, ik sestdienas rītu gaidīdams mani ienākam pa durvīm dzeltenajā kleitā. Es atgriezos, mīlēju un saplosīju, atkal ienirdama klusumā.Es tur paliku. Piedod. Nē, man nebija rīta, kad es pieceļoties un palūkojoties uz tevi sapratu, ka vairs nemīlu, Es mīlu, bet man ar to nepietiek. Es nespēju elpot bez tevis un ar tevi, taču es izvēlos nosmakt vienatnē savā un tikai savā bezgaisa telpā.Ar tevi es dzīvoju, bet es vēlos vienkārši eksistēt. Nožēlojami? Jā. Iespējams, varbūt, es nezinu. Zinu, Es biju kaila tavā priekšā, mana dvēsele bija kaila, Tu ne reizes to neizmantoji un par to esmu tev pateicīga.Es vēlējos, lai tu mani sāpini, lai saplosi mani kaut reizi starp tām visām reizēm kad es atgriezos un atkal aizgāju klusumā. Lai Tu atnāc un pasaki man ,ka viss ir beidzies, vai nu atgriezies vai aizej pavisam, bet nē, Tu atļāvi man grimt manā klusumā, un iespējams tā tu mani sāpināji par visām reizēm, kad es aizgāju, es nezinu. Kaut mēs būtu dalītās lomās. Taču es zinu, Tu neaizmirsi, smarža pārāk spēcīgi tevi bija notriekusi no kājām – uz dzīvi, kamēr mani tikai uz laiku, un nav svarīgi cik ilgi bija šis laiks, laiku nav iespējams izmērīt, un nospļauties par dienām, nedēļām, mēnešiem un gadiem, mums bija savs laiks. Mani satiekot Tu smaidi un nesaki ne vārda, bet es zinu, ka ar acīm tu apkauj mani, mīli mani, sargā mani, tu neaizmirsi un vēl šodien saulainā pavasara dienā gaidi mani ienākam sestdienās pa durvīm ar dzelteno kleitu. Tava visdārgākā atmiņa par mani – skropsta no piektā viesnīcas stāva vestibila un mani smiekli, kas kā laimes asaras nobira pār mums abiem tajā dienā. Tev ar to pietiek pagaidām, līdz laiks tevi iemācīs mīlēt vairākus. Piedod. Es aizmirsu kāda kafija tev garšo, es aizmirsu ka tev patīk celties pirms saullēkta, es aizmirsu tavu mīļāko krāsu, es aizmirsu ielu uz kuras tu dzīvo un visbeidzot es aizmirsu savu mīļāko smaržu, tavu smaržu. Taču es atceros pirmās dienas smaidu un kanēļa un vaniļas piepildīto acu skatienu, man ar to pietiek uz laiku, Es tev nekad skaļi neatzīšos, taču man ar to pietiek uz visu laiku. Mums pietiek, mēs iemācījāmies mīlēt vairākus un ienirt paši savā klusumā. Es mīlu tevi, Tu mīli mani. Mūsu smaržas savijās kopā atstājot mūsu dzīvus un atbrīvojot mūs no bezgaisa kopīgās telpas. Smarža aizlidoja pasaulē, iespraucās pa mazākajām māju šķirbām, iesūcās asfaltā un ar visu spēku trieca garāmgājējus no kājām, lai beidzot tie palūkojas no jauna viens un otru, tajā skaitā uz tevi un mani. Mēs bijām brīvi, mūsu kopējā bezgaisa telpa nu sadalījās par divām atsevišķām, viens otrai svešām bezgaisa telpām, mēs bijām sveši. Tev palika mana skropsta un smiekli, man tavs smaids un kanēļa un vaniļas acis. Ar to pietiek uz laiku.
(05.12.2008) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lido klusi sniega pārslas
Pāri klusai mežmalai,
Lai šīs pārslas vieglas, maigas
Jaunā gadā laimi nes! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1733
Kopā:6424629
|
| |
| |
|
Autori
