|
|
|
|
|
|
|
| | Atraidītais. | Autors - Ieva Stolere
| | Komentāri (9) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Zinu,
ka Tu jūti to,
ko nejūtu es.
Tas bija sācies,
kad dāvināji rozes.
Skaistas, maigas,
kā visslēptākās ilgas.
Grūti man to teikt,
tagad un šeit:
„Piedod, mani,
mēs varam būt tikai draugi!”
Tu neklausījies un
turpināji censties,
pēc manas uzmanības tiekties.
Es to visu pieņēmu,
gribējās tev atbildēt,
bet es nespēju.
Sniedzu tikai mīļu smaidu,
pateicības pilnu skatienu,
un ar to,
arī viss tika pateikts. (17.01.2009) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Mums katram ir senloloti sapņi, bet kad esmu ar tevi kopā, es jūtos it kā tos visus būtu piepildījis ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
Šodien: 1594
Kopā:6153250
|
|
|
|