X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Pasakas
Nogurums
Autors - Kristīne Čeirāne
  
Komentāri (12)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Skumjas, vientulība, nomāktība un bezcerība. Manas pastāvīgās pavadones. Gadiem ejot, tās ir pārņēmušas mani pilnībā. Lai arī cik krāsaina būtu pasaule, es to redzu pelēcīgos toņos. Ja spīd saule, tad tikai caur mākoņiem. Vienmēr ir mitrs. Tāda ir mana pasaule. Un tāda tā paliks. Vienmēr.
Esmu saticis tik daudz cilvēku, kurus iemīlēju un zaudējis viņus visus. Es tur neko nespēju darīt. Vienīgais, ko varēju, bija - aizsargāt viņus, turot savā tuvumā.
Savās atmiņās es bieži atgriežos pagātnē, atceroties liktenīgo laiku, kurš bija visa sākums.

Tas sākās pirms gandrīz 200 gadiem, 1820. gadā. Tobrīd man bija 18 un es savā dzīvē biju redzējis daudz.
Toreizējā Londona krasi atšķīrās no tagadējās. Es tur biju dzimis un uzaudzis. Pilsētu pastāvīgi klāja smogs, no fabriku skursteņiem vēlās ārā melni dūmi. Jau uzmetot vienu skatienu šīm fabrikām, rīklē iestrēga kamols un pār ķermeni pārskrēja drebuļi. Darbs tajās bija īstas mocības. Taču vēl lielākas mocības bija darba nami. Neviens nevēlējās tur nokļūt. Lai arī cik smags nebūtu darbs fabrikās, lai arī cik trūcīgs nebūtu pašu gādātais uzturs un lai arī cik nožēlojami zaņķi nekalpotu par dzīvesvietu, tas tomēr bija tūkstoškārt labāk nekā mitināties darba namā. Rūpējoties par sevi pašam, bija cerība nodzīvot krietni ilgāk nekā nododot sevi darba nama gādīgajās rokās.
Es mitinājos vienā no neskaitāmajiem Londonas graustiem, uz kuru veda dažas no daudzajām Londonas šaurajām un netīrajām ieliņām. Mūsu miteklis bija divas tumšas, noplukušas istabas, kurās es mitinājos kopā ar vecākiem un saviem brāļiem un māsām. Pavisam mēs bijām pieci bērni. Ģimenē strādāja visi – cik nu kurš varēja. Es sāku strādāt piecu gadu vecumā, mans pirmais darbs bija ielu slaucīšana. Toreizējā Londonā tas nozīmēja, ka darba man nekad netrūka.
Gadiem ejot, atmiņas izbalē un ir lietas, kuras atceros vairs tikai miglaini. Gluži kā garāmejot atceros, kā nomira mana jaunākā māsa. Viņa smagi saaukstējās un pēc kāda laika nomira. Cik man toreiz bija gadu? Varbūt desmit? Cik gadu bija viņai? Neatceros.
Pēc viņas nāves ģimeni pārņēma teju vai atvieglojums – par vienu muti mazāk, ko barot. Varbūt man tā tikai liekas, taču neviens nelikās nobēdājies par viņas nāvi. Kaut gan, varbūt viss bija citādi....
Mana vecākā māsa apprecējās un aizgāja no ģimenes. Viņas vīrs nebija no turīgajiem un viņi dzīvoja visai pieticīgi.
Kad man bija varbūt 14 gadu, trūkums darīja savu. Nomira mamma. Mēs palikām četri: es, mans tēvs un divi mani vecākie brāļi. Tolaik es jau strādāju vienā no daudzajām Londonas fabrikām. Divpadsmit stundu darba diena šķita tīrā laime. Jo manējā ilga 16 vai 18 stundas. Monotons, kaitīgs un slikti apmaksāts darbs. Mana veselība kļuva arvien vājāka.
Kad man bija apmēram 16 gadu, nomira arī tēvs. Šķiet, fabrikā notika kāds negadījums. Mēs ar brāļiem palikām trijatā. Divistabu dzīvoklis mums bija par dārgu un mēs pārvācāmies uz kādu nožēlojamu istabu ar zemiem griestiem un nokvēpušām sienām.
Pagāja pāris nedēļas vai varbūt mēneši. Kādu rītu es pamodos, lai dotos uz fabriku. Brāļi jau bija devušies prom. Kad vēlā vakarā atgriezos, viņu nebija. Mani pārņēma nelāga priekšnojauta. No istabas bija pazudušas visas viņu nedaudzās mantas. Viņi bija mani pametuši. Tovakar bija viena no retajām reizēm manā dzīvē, kad es raudāju.
Vēlāk sāku domāt, ko darīt tālāk. Viens pats es nevarēju atļauties īrēt istabu. Tātad jābēg. Turklāt, varbūt brāļi bija palikuši par to parādā.
Ievīstīju savas mantas, kuru gan nebija daudz, sainītī. Nolēmu nakti pārlaist istabā un no rīta to pamest.
Turpmākās naktis pavadīju visdažādākajās vietās – gan vārtu rūmēs, gan pamestos graustos. Vēlāk sāku pārlaist naktis lētās naktsmītnēs.
Tā pagāja divi gadi. Labi, ka iespējas redzēt savu atspulgu bija retas. Es biju izģindis, truls un mūžam izbadējies. Manu augumu diendienā sedza skrandas. Es biju pārguris un nevienam nevajadzīgs. Un tomēr, man izmisīgi gribējās dzīvot. Kaut kur sirds dziļumos es jutu, ka dzīve var būt kaut kas vairāk. Es biju redzējis turīgos londoniešus: viņu skaistos tērpus, greznās karietes un sejas, kuras nebija izkropļojis trūkums un bads.
Protams, toreizējā stāvoklī man nebija nekādu iespēju kaut ko mainīt. Taču es tik un tā izmisīgi turējos pie dzīves.

Vakars, kurā tas notika, ne ar ko neatšķīrās no citiem. Laiks bija drēgns. Vēl viena darba diena fabrikā bija beigusies un es, pārguris un nosalis, devos uz savu kārtējo mitekli. Pēkšņi kāds mani sagrāba. Noziedzība Londonā bija pierasta lieta, taču tik un tā tas bija tik negaidīti, ka es nepaspēju neko izdarīt. Svešais mani sagrāba un pēkšņi es sajutu sāpes. Viņš bija iekodies man kaklā un es jutu, kā asinis lēnām aizplūst no mana ķermeņa. Biju pārsteigts un apjucis. Nekad nebiju baidījies staigāt pa Londonas ielām, jo biju pārāk noskrandis, lai kāds vēlētos mani aplaupīt. Tādēļ arī mani pārsteidza negaidot.
Es jau tā biju novārdzis, taču nu sajutos vēl vārgāks. Svešā tvēriens kļuva vājāks. Šķiet, viņš saprata, ka pieļāvis kļūdu, uzbrūkot man. Ņemot vērā, kā es dzīvoju un ko ēdu, manas asinis droši vien garšoja draņķīgi.
Svešais palaida vaļā manu kaklu un mēģināja mani atgrūst, taču es iekrampējos viņa rokās un nelaidu vaļā. Mūsu spēku samērs galīgi nebija man par labu. Es nesapratu, ko daru, taču prāts teica priekšā, ka nedrīkstu viņu atlaist. Viņš mēģināja atbrīvoties, taču es turēju viņu ar pēdējiem spēkiem. Vēl mirklis un tie izsīktu.
Pēkšņi Svešais nomierinājās. Viņš ieskatījās man sejā un mūsu skatieni sastapās. Blāvajā gaismā es redzēju viņa acis. Tās bija nedzīvas.
- Labi, lai notiek. Ja vēlies dzīvot, palaid vaļā vismaz vienu no manām rokām, - viņš teica.
Es paklausīju. Šajā brīdī viss mainījās.
Svešais iekoda sev rokā un no tās sāka tecēt asinis. Viņš piespieda roku pie manām lūpām un teica:
- Dzer.
Tā es kļuvu par to, kas esmu tagad. Šajā brīdī mans stāsts tā pa īstam sākās.

Es aizgāju līdz kādai ēkai un atbalstījos pret tās sienu. Sajūtas bija tik dīvainas, ka joprojām ir grūti izteikt tās vārdos. Nezinu, cik ilgi es tā nostāvēju, taču joprojām bija tumšs, kad es devos uz savu mitekli.

Es pamodos no pamatīga trokšņa. Atvēru acis un paskatījos apkārt. Kāds daudzījās pie manas istabas durvīm. Es piecēlos un atvēru tās. Istabā ienāca Greimss, mītnes īpašnieks:
- Smaga nakts, ko? Paņēmi brīvdienu?
- Par ko, pie velna, tu runā?
Es tik tikko spēju salikt domas kopā. Greimss pateica, ka ir vēla pēcpusdiena un to, ka sen bija laiks mest pie malas to darbu fabrikā un meklēt ko labāku. Es šeit dzīvoju kādu laiku un mēs bijām nedaudz pazīstami. Greimss runāja vēl kaut ko un tad beidzot darīja zināmu sava nāciena iemeslu – viņš laipni atgādināja, ka man jāsamaksā par mītni. Par manu nogurušo izskatu viņš tikai pasmīnēja – droši vien nosprieda, ka esmu pasācis dzert. Es lēnām piecēlos, trūcīgās istabas pustumsā atradu savu maku – tikpat izdilušu, kā visas pārējās manas mantas - un noskatīju prasītos pensus. Greimsss iekasēja īri un nozuda.
Palicis viens, es nodevos domām. Spriežot pēc viņa teiktā, biju nogulējis daudzas stundas. Ņemot vērā to, ka parasti es diennaktī gulēju ne vairāk kā piecas stundas, tas nebūtu nekas pārsteidzošs. Atcerējos par darbu. Es nekad nebiju kavējis darbu. Tagad es to biju izdarījis un nejutu neko. Ne nožēlu, ne vēlmi skriešus turp doties. Es joprojām biju es pats, taču kaut kas bija mainījies. Manī bija parādījusies kaut kāda dīvaina nosvērtība un aukstasinība. Lai arī es nezināju, kas ar mani noticis, prāts (pareizāk sakot, tās druskas, kuras man toreiz piemita) sacīja, ka mana dzīve vairs nebūs tāda kā agrāk. Es nezināju, kas mani gaida un šī doma man uzdzina bailes.
Agrāk man īsti nebija ne laika, ne vajadzības domāt. Es dzīvoju dienu no dienas, cerot, ka tā nebūs pēdējā. Es vilku savu dzīvību. Mana dzīve bija paredzama, tā sastāvēja no trūkuma, bada, smaga darba un kaut kad tai bija jābeidzas. Tagad es zināju tikai to, ka kaut kas nav tā, kā agrāk un nezināju neko par savu nākotni.

Istabas vienīgais logs bija aizsists ar dēļiem. Cauri to spraugām spīdēja gaismas strēles. Es paskatījos uz logu un tad piegāju pie tā. Ārā notiekošais mani neinteresēja. Es paskatījos uz sauli. To daļēji bija aizklājuši mākoņi un tomēr es jutu kaut kādu neizsakāmu riebumu. Laika apstākļi nekad īpaši nebija nodarbinājuši manu prātu, taču tagad es skatījos uz sauli, uz saules apgaismoto Londonu un sapratu, ka es to nevēlos ne redzēt, ne just. Es vēlējos tumsu. Ieiet tumšajās Londonas ielās un klīst pa tām.
Tas viss bija tik dīvaini. Es joprojām biju es – vienkāršs, neizglītots strādnieks un tomēr es jutu, ka manī parādās otrs „es”. Daļa no manis, par kuru es nebiju pat nojautis.
Protams, tagad lasot šo viss liekas vienkārši un brīžam neticami. Taču atcerieties, ka to nav rakstījis toreizējais es – prasmi skaidri izteikt savas domas un izteikties paplašinātos teikumos es apguvu vēlāk.
Pienāca nakts. Saules gaismas strēles manā istabā bija nomainījusi mēness gaisma. Es biju pavadījis stundas, sēžot uz grīdas un blenžot tukšumā. Un tagad es vēlējos iziet ielās. Mans ķermenis pulsēja. Es vēlējos tikai vienu. To pašu, kas bija paņemts no manis. Asinis.
Es izgāju no savas mītnes un ieslīdēju Londonas naktī. Šajā brīdī sākās mana iekšējā cīņa. Mani nebiedēja doma, ka es kāroju tieši asinis, nē. Tas likās tikpat normāli kā vēlēties ūdeni vai alu. Mani biedēja veids, kādā es tās dabūšu.
Man garām pagāja pāris cilvēku – tikpat noskranduši kā es. Spriežot pēc nedrošās gaitas, viņi devās mājās no tuvējā kroga. Es pagāju viņiem garām.
Es izgāju uz kādas lielākas ielas. Tālumā pamanīju cilvēka siluetu. Viņš nāca uz manu pusi. Apgaismojums bija pavājš, taču es pamanīju, ka nācējs nav parasts trūcīgais. Viņa drēbes nebija novalkātas un zābaki nebija noplīsuši. Kad starp mums bija palikuši pāris jardi, mēs ieskatījāmies viens otram sejā. Es pazinu šo sejas izteiksmi – tāda piemita cilvēkiem, kuri savu bagātību nopelnījuši uz citu smaga darba un nelaimju rēķina. Svešinieks paskatījās uz mani un viņa sejas izteiksme pauda pretīgumu, redzot manu izskatu. Viņš pagāja man garām. Mani pārņēma naids un dusmas. Nākamajā brīdī es jau biju viņu saķēris un iekodies viņam kaklā. Šķiet, tās bija dusmas, kas deva man spēku, jo viņš bija spēcīgāks par mani. Taču man kaut kā bija izdevies sagrābt viņu dzelžainā tvērienā – ar vienu roku es turēju viņu ciet, otru biju aizlicis priekšā viņa mutei.
Jutu baudu, dzerot viņa asinis. Ne tik daudz asiņu dēļ, cik tādēļ, ka apjautu, ka šis cilvēks vairs nekad nevarēs nodarīt kādam pāri. Spriežot pēc ārējā izskata, viņš varēja būt kāds augļotājs.
Biju izsūcis pēdējo lāsi no sava upura. Palaidu vaļā viņa ķermeni un tas smagi nokrita uz bruģa. Devos prom un nogāju pāris soļus, kad man ienāca prātā kāda doma. Es atgriezos pie svešinieka un pārbaudīju viņa kabatas. Maks izrādījās krietni smagāks, nekā es biju gaidījis. Attaisīju to vaļā. Nekad dzīvē nebiju redzējis tik daudz naudas. Man aizrāvās elpa. Pēc brīža ieliku maku savā kabatā, cerot, ka tā izturēs maka svaru un nesaplīsīs, un devos atpakaļ uz savu mītni. Līdz nākamajam vakaram.

Pagāja nedēļas, varbūt mēneši. Es neatceros. Visas dienas bija vienādas – pa dienu gulēju, noslēpies kārtējā graustā, pa naktīm klīdu apkārt, meklējot asinis. Es nemitīgi mainīju apmešanās vietas. Istabas īre varētu raisīt aizdomas un nodarbināt tās īpašnieka prātu ar liekām domām, piemēram, no kurienes es ņemu naudu un kas es tāds esmu. Tādēļ es nakšņoju pamestās mājās.
Pie savas jaunās dzīves pieradu ātri. Taču ar laiku mani sāka mocīt jautājums – kas es tagad esmu? Par ko es esmu kļuvis? Jutos vēl vientuļāks nekā agrāk. Es vēlējos atrast kādu, kurš būtu tāds pats kā es.

Biju saņēmis ikvakara asiņu porciju un devos atpakaļ uz savu guļvietu. Bija kārtējā Londonas nakts. Gaiss bija mitrs un drēgns. Nogriezos pa kādu ieliņu un sastingu pārsteigumā. Es ieraudzīju viņu – svešinieku, kurš mani padarīja šādu. Sapratu, ka viņš var sniegt man atbildes uz daudziem jautājumiem. Viņš mani nepamanīja un nolēmu viņu izsekot. Šķiet, arī svešinieks bija ticis pie ķēriena un devās uz savu mītni. Gāju atstatus, cerot, ka netikšu pamanīts.
Svešinieks devās uz kādu no Londonas smalkajiem rajoniem. Ielas bija kļuvušas ievērojami tīrākas. Viņš piegāja pie kādas mājas ar zemu žogu un lielu pagalmu. Pati māja atradās diezgan tālu no vārtiem. Dažos logos dega gaisma. Es ieslīdēju ēnā. Svešinieks atvēra vārtus, šķērsoja pagalmu un iegāja mājā. Nostāvēju ārā krietnu brīdi, tad saņēmos un atvēru vārtus. Tuvojoties mājai, mani pārņēma satraukums. Devos pie durvīm, prātojot kā tikt iekšā. Uz labu laimi paraustīju durvju rokturi. Man par pārsteigumu, tās atvērās. Iegāju tumšajā priekšnamā. Tuvumā skanēja troksnis un es devos tā virzienā. Piegāju pie kādām durvīm, aiz kurām skanēja balsis, atvēru tās un ienācu telpā. Tā bija liela telpa ar tumšām sienām un lielu koka galdu tās vidū. Pie tā sēdēja kādi desmit cilvēki. Galda galā sēdēja kāds, kurš izskatījās pēc viņu līdera. It kā nekā īpaša, tomēr kaut kas šajā ainā man likās dīvains. Un tad es sapratu – viņi visi sēdēja pie tukša galda.
Man ienākot, sarunas acumirklī pārtrūka. Visu skatieni pievērsās man. Svešinieks, kuram biju sekojis, arī sēdēja pie galda. Ieraugot mani, viņš satrūkās. Galda galā sēdošais lūkojās manī ar saltu, caururbjošu skatienu, nopētot mani no galvas līdz kājām.
- Kas tu esi un ko tu šeit dari? – viņš jautāja.
Es samulsu un nezināju, ar ko sākt. Tobrīd manas runas spējas nebija necik dižas.
- Viennakt nācu mājās no fabrikas, kad šis, - es ar pirkstu norādīju uz svešinieku, - mani sakoda. Šovakar es viņu nejauši ieraudzīju uz ielas un izsekoju. Gribēju satikt citus tādus pašus, kā es.
Es mīņājos uz vietas. Mani uzrunājušais pārdomāja tikko dzirdēto, ar pirkstu vilkdams pāri lūpām.
- Volter, vai tikko dzirdētais ir taisnība?
Pēc klusuma brīža atskanēja kluss „jā”. Par Volteru uzrunātais izskatījās satraucies. Tātad nebiju kļūdījies, galda galā sēdošais tiešām bija viņu līderis.
- Volter, vai Londonā cilvēku aptrūcies, ka jāuzbrūk, kam pagadās?
Volters klusēja.
- Nepietiek ar to, ka tu nogrābi to salašņu, - viņš uzmeta man nicinājuma pilnu skatienu, - tu vēl padarīji viņu par vienu no mums un palaidi savā vaļā. Ko tu vari teikt sev par attaisnojumu?
Pārējie izskatījās sašutuši. Neviens neaizstāvēja Volteru.
- Kā noprotu, tu gribi pievienoties mums?
Es apskatīju pie galda sēdošos. Viņi visi bija ģērbušies jaunās, dārgās drēbēs. Viņu līderim bija pusgari, melni mati, viņš bija ģērbies viscaur melnā, pirkstos mirdzēja gredzenu dārgakmeņi. Varēja redzēt, ka neviens no viņiem nezin, kas ir trūkums.
- Jā, es gribu palikt pie jums.
Neraugoties uz naidīgo attieksmi, nolēmu saņemt dūšu un palikt šeit, vienalga kā.
Līderis aplaida apkārt skatienu un palūkojās uz mani:
- Nu ko, izskatās, ka mums nav īpašas izvēles. Atstāt tevi savā vaļā nedrīkst, tu vari sastrādāt sazin ko un kaitēt mums visiem. Taču ir pāris noteikumi. Pirmkārt, tu klausīsi mums uz vārda. Otrkārt, mēs tev piešķirsim cilvēcisku veidolu, respektīvi, tu uzzināsi, ko nozīmē regulāri mazgāties un valkāt tīras drēbes. Treškārt, tev būs jāizglītojas. Mēs iemācīsim tev runāt, lasīt un pat franču valodu. Ja tu izpildīsi šos nosacījumus, varēsi palikt ar mums, cik ilgi vien vēlēsies. Mēs dosim tev divus gadus laika. Ja šajā laikā tu neizpildīsi mūsu prasības, mēs izdomāsim, kā tikt no tevis vaļā. Skaidrs?
Viss dzirdētais man likās gluži neticams. Es pateicu vienīgo iespējamo atbildi:
- Jā.

Es atrados sev atvēlētajā istabā un sēdēju uz gultas. Mēnesgaisma vāji apgaismoja istabu. Nekā īpaša te nebija: tumšas sienas, gulta, naktsgaldiņš, galds, krēsls un drēbju skapis. Un tomēr, tā bija greznākā no visām istabām, kurās biju mitinājies līdz šim. Es nezināju, cik ilgs laiks bija pagājis kopš manas ierašanās šeit. Varbūt diena, varbūt vairāk.
Es sēdēju un domāju par savu dzīvi. Cauri manam prātam skrēja saraustītas domas. Jutu atvieglojumu un satraukumu vienlaikus. Biju nokļuvis sev līdzīgo vidū.
Laiks lēni ritēja. Neviens par mani nelikās ne zinis. Apakšstāvā bija dzirdama rosīšanās, taču es negrasījos iet lejā. Es sapratu, ka manu uzturēšanos šeit tik tikko pacieš un nevēlējos lieki izraisīt kāda dusmas.
Aizritēja vēl kāda stunda, kad izdzirdēju kādu nākam uz manas istabas pusi. Durvis atvērās un pa tām ienāca kāda meitene kuru biju redzējis jau vakar.
Kaut arī bija pustumsa, es redzēju viņas neapmierināto sejas izteiksmi. No viņas staroja nepatika pret mani un vīzdegunība.
- Es esmu Beatrise un būšu, tā teikt, tava auklīte. Iesākumā. Nāc man līdzi, es sagatavoju tev vannu un jaunas drēbes. Ja gribi būt ar mums, tev attiecīgi jāizskatās.
Kaut arī balsī skanēja vāji slēpta nepatika, viņas balss bija ļoti patīkama – zema un samtaina. Es sekoju viņai pa gaiteni. Viņa mani aizveda uz netālu esošo telpu. Tajā atradās vanna, no kuras cēlās garaiņi. Stūrī bija nolikti dvieļi, drēbju kārta un matu suka.
Es neatcerējos, kad pēdējo reizi biju mazgājies. Drēbes nebiju mainījis gadiem. Raugoties uz Beatrises grezno, izšuvumiem rotāto kleitu, blondajiem, sprogainajiem matiem un tīro ādu, sajutos vēl nožēlojamāks.
- Tad nu tā – te ir vanna un viss nepieciešamais. Tur, stūrī, ir tavas jaunās drēbes. Tiec nu galā pats. Pēc kādas stundas, - tad viņa vēlreiz nopētīja mani no galvas līdz kājām, - nē, labāk divām, atnākšu tev pakaļ.
Nebiju mazgājies tik tiešām ilgu laiku un biju jau aizmirsis, cik tas ir patīkami. Tiesa, pēc manis ūdens vannā palika biedējoši melns.
Noslaucījos dvielī un pievērsos saviem matiem. Nebiju tos apgriezis gadiem un tie sniedzās pāri pusmugurai. Man bija melni mati, tāpat kā manai mātei. Man bija arī viņas zilganzaļās acis.
Matus sen nebiju ķemmējis, tādēļ nācās papūlēties, kamēr atšķetināju nule izmazgātās pinkas.
Pievērsos drēbēm. Tādas līdz šim biju redzējis tikai dārgu veikalu skatlogos. Mans jaunais apģērbs sastāvēja no garām, melnām biksēm, melnas vestes ar zelta krāsas pogām, balta krekla ar mežģīnēm un gariem, melniem zābakiem.
Mani urdīja ziņkāre par to, kā es tagad izskatos. Istabā bija spogulis. Stikls bija aizsvīdis. Pārbraucu tam pāri ar roku un pārsteigumā sastingu.
Līdz šim, cik nu man bija gadījies redzēt sevi spogulī, es redzēju noskrandušu un izģindušu fabrikas strādnieku ar bēdīgu skatienu. Tagad es redzēju ļoti pievilcīgu jaunu vīrieti ar smalkiem sejas vaibstiem. Skatiens, kurā agrāk jautās bads un izmisums, tagad bija spēcīgs un caururbjošs. Mans izģindušais augums šajās drēbēs izskatījās cēls un aristokrātisks.
Es neatceros, cik ilgi raudzījos spogulī, nespēdams atraut skatienu. Es joprojām tur stāvēju, kad atvērās durvis un ienāca Beatrise. Mūsu skatieni sastapās. Viņas sejas izteiksme mainījās acumirklī: no nicīgas uz pārsteigtu. Viņas acis iemirdzējās un sejā jautās apbrīns.
- Kas to būtu domājis...
Es pasmaidīju. Kopš tās dienas Beatrise vienmēr izturējās labi pret mani.

Par to, kur dabūt „ēdienu”, man turpmāk nebija jādomā. Tieši istabā man tika pienests kauss ar asinīm. To darīja vai nu Beatrise, vai Arifejs.
Arifejam bija uzdots grūtais un neapskaužamais pienākums mani izglītot. Nekad dzīvē nebiju gājis skolā un nepratu ne lasīt, ne rakstīt. Taču Arifejs bija draudzīgs un uztvēra to visu ar humoru. Viņš man visu paskaidroja – gan to, kas es tagad esmu, gan to, kā tas ietekmēs manu turpmāko dzīvi. Es uzzināju, ka vairs nekad nevarēšu ēst parastos ēdienus, jo tie man kaitēs.
- Tu, protams, vari riskēt, bet, tici man, tu ilgi jutīsies slikti. Pat vemšana īsti nelīdzēs, - viņš teica.
Viņš atklāja, ka tomēr ir veids, kā es varu izbaudīt, piemēram, cepeša garšu – caur sava upuri. Ja viņš būs ēdis cepeti, es to izgaršošu, dzerot viņa asinis. Arifejs paskaidroja arī, ka dienas gaisma man nav vēlama. Es varu tajā uzturēties, taču nejutīšos labi. Tāpat es uzzināju, ka es nenovecošu. Gadi ritēs, taču mana seja un augums paliks tādi paši, kā šobrīd. Un, pats galvenais, es uzzināju, ka esmu kļuvis nemirstīgs.
- Nemirstība reizēm var būt biedējoša. Centies par to nedomāt pārāk daudz.
Es pajautāju, cik ilgi Arifejs ir šāds.
- Kāds laiciņš būs, - viņš pasmaidīja, taču nekad neatbildēja uz manu jautājumu. Tā bija vienīgā reize, kad Arifeja smaidā jautās skumjas.

Man bija problēmas ar uztveri un koncentrēšanos, taču es vēlējos mācīties. Arifejs centās visu izskaidrot, cik vien vienkārši iespējams. Pašam sev par pārsteigumu, es atklāju, ka pamazām tiešām sāku kaut ko atcerēties
Pagāja pāris nedēļas. Es netiku iepazīstināts ar citiem un pavadīju laiku kopā ar Beatrisi vai Arifeju. Kādu vakaru, kad biju savā istabā kopā ar Arifeju, pajautāju viņam, kas šī ir par māju. Viņš paskaidroja, ka māja pieder viņiem visiem un atrodas viņu īpašumā pavisam likumīgi. Viņi to nopirkuši pirms dažiem gadiem. Es pajautāju, no kurienes viņiem nauda.
- Ak, kā nu kuram: daži jau bija turīgi, pirms pievienojās mums, citi savu naudu ieguvuši, ieguldot biržā. Tas ienes labu naudu.
Pēkšņi es atcerējos par naudu, kuru biju ieguvis, kamēr vēl dzīvoju viens. Biju paņēmis dažu savu upuru makus – un es uzbruku tikai turīgajiem – un noslēpis pēdējā no graustiem, kurā biju mitinājies. Kad pēdējo reizi skaitīju, tur bija apmēram 50 mārciņas. Toreiz piecdesmit mārciņām bija krietni lielāka vērtība nekā tagad.
- Man... arī ir nauda, - es lēni noteicu.
Arifejs izbrīnīti paskatījās manī. Viņš, protams, gribēja zināt, no kurienes. Es pateicu. Arifejs iesmējās. Viņa sirsnīgie smiekli droši vien bija dzirdami pa visu augšējo stāvu.
- Piecdesmit mārciņas? Nav daudz, taču mēs varam likt tās lietā. Vai tu atceries, kur tās noslēpi?
Es pamāju. Nolēmām doties pakaļ naudai tūlīt pat. Mēs uzvilkām savus apmetņus un devāmies lejā.
- Vai viņi neko neteiks par mūsu prombūtni?
Es norādīju uz aizvērtajām durvīm, aiz kurām bija dzirdamas skaļas balsis. Tovakar tika rīkotas kādas svinības.
- Nē, es taču esmu kopā ar tevi.
Mēs izgājām uz ielas. Naksnīgā Londona likās pavisam citādāka nekā agrāk. Nebiju bijis uz ielas, kopš ierados šeit. Līdz graustam, kurā biju noslēpis naudu, bija jāiet krietns gabals.
Pēc apmēram stundas bijām klāt. Es ieraudzīju vajadzīgo māju un devos tajā iekšā. Arifejs man sekoja. Varēja just, ka viņš nav pieradis uzturēties šādās vietās.
Naudu biju noslēpis zem viena no grīdas dēļiem. Ātri atradu vajadzīgo un atlauzu to vaļā.
- Tu tiešām mitinājies šeit? – Arifeja balsī skanēja neticība.
Es paskatījos uz viņu un pasmaidīju.
- Jā, es patiešām kādreiz šeit dzīvoju.Un daudzās līdzīgās vietās arī.
Tad es atkal pievērsos savai nodarbei. Sataustīju makus un izvilku tos laukā. Neatcerējos, cik tiem vajadzēja būt, patlaban biju atradis piecus. Iztaustīju slēptuvi, taču neko vairāk neatradu.
Paņēmu makus un devos pie Arifeja.
- Te tā ir.
Viņš atzinīgi paskatījās uz mani un pasmaidīja. Attaisīju vienu no makiem apskatīju monētas.
- Tu nu gan dod vaļā. Esi uzbrucis augļotājiem un fabrikantiem, vai?
- Es ļoti ceru, ka jā.
Tad mēs devāmies atpakaļ.

Es mācījos katru dienu un arvien vairāk apjautu savas sekmes. Vēl šodien atceros prieku, kāds mani pārņēma, kad izlasīju pirmo vārdu savā mūžā.
Es pavadīju stundas, rakstot dažādus tekstus. Man sāka veidoties glīts rokraksts. Lasīt grāmatas man pagaidām neļāva, tā vietā es lasīju avīzes.
Tā pagāja apmēram pusgads. Joprojām tiku turēts nošķirti no pārējiem. Pārsvarā uzturējos savā istabā, dažreiz izgāju laukā dārzā. Dārzs bija ļoti skaists, tajā bija strūklakas, rūpīgi koptas puķu dobes un soliņi. Dienas gaismā tas viss, protams, izskatītos labāk nekā mēnesgaismā, taču es nejutu vēlēšanos redzēt saules gaismu.
Reizēm man pievienojās Arifejs. Viņš labprāt rādīja man dažādus zvaigznājus un skaidroja ar astronomiju saistītas lietas. Jutu apbrīnu pret viņu – es vēlējos, kaut kādreiz būtu tik gudrs, cik viņš.

Tovakar sēdēju savā istabā un raudzījos ārā pa logu. Pēkšņi atvērās durvis un kāds ienāca istabā. Tas bija Arifejs. Viņš izskatījās satraukts.
- Viņi vēlas tevi redzēt. Tev jānāk lejā.
Tas bija negaidīti. Es zināju, ka šis brīdis pienāks un jutu satraukumu.
Arifejs piegāja pie galda un sāka pētīt lapas, uz kurām vingrinājos rakstīt, un avīzes. Viņš runāja, nepaceļot acis:
- Pārāk nesatraucies, viņi vēlas redzēt, cik tālu tu esi ticis. Taču neaizmirsti – tev tika doti divi gadi laika. Šobrīd viņi vienkārši grib tevi satikt.
Viņš paņēma pāris lapas un avīzes no galda un teica, lai sekoju viņam. Bija viegli pateikt, lai nesatraucos. Atcerējos iepriekšējo reizi, kad stāvēju viņu priekšā. Atcerējos naidīgumu, kas staroja no viņiem.
Es iegāju zālē tūlīt aiz Arifeja. Viss izskatījās tāpat kā toreiz – visapkārt galdam sēdēja viņi, galda galā, vislielākajā un visgreznākajā krēslā, kādu man bija nācies redzēt, sēdēja Līderis.
Mana ierašanās pievērsa nedalītu uzmanību. Protams, šī pusgada laikā kāds no viņiem bija mani saticis dārzā vai redzējis gaiteņos, taču tagad visi mani redzēja gaismā un neviens nebija nojautis, ka pārmaiņas būs tik krasas. Līderis paskatījās uz mani un viņa skatienā pavīdēja atzinība. Viņš ierunājās:
- O, kas to būtu domājis, - tad viņš pagrieza galvu un uzrunāja vienu pie galda sēdošo. – Tātad ar tevi nav tik traki, kā man bija licies, Volter.
Volters satrūkās. Bija redzams, ka Līderis bija viņu kaut kā sodījis. Tad viņš atkal pievērsās man. Šoreiz es izturēju viņa skatienu.
- Bet ārējais izskats, kā zināms, var būt maldinošs. Tieši tādēļ mēs vēlamies redzēt, cik tālu tu esi ticis. Galu galā, tu esi šeit jau pusgadu. Taču, lai arī kādas būtu tavas sekmes, es turēšu savu solījumu un tev būs vēl pusotrs gads laika sevi pierādīt.
Man lika nolasīt pāris rakstus no avīzes. Gari vārdi man sagādāja problēmas, taču kopumā es lasīju raiti. Kad biju beidzis, paskatījos apkārt. Apkārtējo sejas izteiksmes par draudzīgām nevarēja nosaukt, taču tās vairs nebija agresīvas. Pēc tam Arifejs palaida apkārt mana rokraksta paraugus.
- Viņš tiešām nemaz neprata rakstīt, pirms ieradās šeit? Es teiktu, ka viņš ir ļoti centīgs, - teica viena no meitenēm, kura sēdēja pie galda. Pastiprinot tikko teikto, viņa atzinīgi pamāja ar galvu. Pārējie viņai piekrita. Vienīgi Līderis klusēja. Viņš skatījās kaut kur sānis, vilkdams ar pirkstu pār lūpām. Tad viņš ierunājās:
- Ņemot vērā, kas tu esi un kādos apstākļos esi dzīvojis līdz šim, tavi rezultāti ir ļoti labi. Es domāju, ir laiks tev šo to izskaidrot. Iziesim dārzā.
Visi sarosījās. Bija redzams, ka viņi labprāt uzzinātu, ko viņš vēlas man teikt. Es satraucos vēl vairāk. Arifejs uzlika roku man uz pleca un iečukstēja ausī:
- Pacenties būt mierīgs. Ja kas, atceries – viņš taču nevar nosist tevi ar lāpstu un norakt kaut kur dārzā!
Es pasmaidīju. Arifejs mācēja uzmundrināt.
Zālē bija stikla durvis, kuras veda uz dārzu. Līderis tās atvēra un izgāja ārā. Es steidzīgi sekoju viņam.
Mēs uzsākām pastaigu pa vienu no daudzajām taciņām.
- Es domāju, tu būsi ievērojis, kādā rajonā atrodas šī māja, cik labi tā tiek uzturēta un to, ka tas maksā lielu naudu.
- Jā, to es esmu ievērojis.
- Tāpat, - viņš turpināja, - tu droši vien būsi ievērojis to, ka neraugoties uz mūsu dzīvesveidu – rosīšanos pa naktīm un mūsu īpatnējo pārtiku – neviens mūs netraucē.
Es teicu, ka esmu ievērojis arī to.
- Kā tev liekas, kādēļ neviens neuzskata mūs par aizdomīgiem?
Es nodūru skatienu. Es nezināju atbildi, man bija tikai nojauta:
- Nauda... Reputācija....
Viņš iesmējās:
- Tu esi gudrāks, nekā es domāju. Tieši tā – mums ir nauda, kaudzēm naudas un tā mums nodrošina labu slavu. Cilvēku acīs mēs esam bariņš neparastu bagātnieku. Mēs neslēpjamies no citiem, gluži otrādi – mūsu namdurvis ir plaši atvērtas viesiem. Ir tikai viens neliels sīkums – ne visi, kas ienāk pa mūsu nama durvīm, pa tām arī iziet. – Viņš skaļi iesmējās.
Es pasmaidīju.
- Ja gribam brīvi pārvietoties un darīt, ko vēlamies, mēs nedrīkstam pieļaut kļūdas. Tieši tādēļ es biju nikns, kad uzzināju, ko Volters ir izdarījis. Es domāju, tu pats apzinājies savu stāvokli – neaptēstu puišeli, kurš darbojas savā vaļā. Kad tu ieradies šeit, es nevarēju ļaut tev iet. Tu varēji apdraudēt mūs visus. Es nojautu, ka tu, visticamāk, neko daudz nezini un to, ka tavas manieres ir nekādas. Tieši tādēļ es devu tev divus gadus laika. No tevis paša ir atkarīgs, vai tu paliksi ar mums. Ja nekas nesanāks, tad vismaz pa šiem diviem gadiem tu būsi apguvis pietiekami, lai varētu dzīvot patstāvīgi un neiegāztu mūs visus.
Iestājās klusums. Es apdomāju tikko dzirdēto.
- Iesim atpakaļ, - viņš teica.
Ieejot zālē, ziņkāre bija teju vai sataustāma. Visiem gribējās zināt, par ko mēs esam runājuši. Viņš apsēdās savā vietā un pievērsās pārējiem:
- Tātad, kā jūs redzējāt, mūsu jaunais viesis ir sasniedzis zināmus rezultātus. Manuprāt, mēs varam daļēji noraut šo noslēpumainības plīvuru un vismaz iepazīties, - viņš teica un paskatījās uz meiteni galda labajā pusē, kura sēdēja vistālāk no viņa.
Meitene paskatījās uz mani:
- Marisa.
- Mani tu jau pazīsti, - noteica Arifejs, kurš bija apsēdies viņai blakus. Visi nosauca savus vārdus, vienīgi Volters savējo drīzāk noburkšķēja, nekā pateica. Vienīgi Līderis vēl nebija nosaucis savējo.
- Nu, un tagad, kad esam visi iepazīstināti, mēs vēlētos uzzināt tavu vārdu, - viņš teica.
- Mans vārds ir Vinss.
- Vincents... Hmm, ņemot vērā, ka tu šeit uzturēsies un, visticamāk, satiksi dažus no mūsu daudzajiem viesiem, mums vajadzēs stādīt tevi priekšā. – Viņš apklusa un ieslīga domās. – Turpmāk tavs vārds būs Vincents Endrū Stailzs. Ko tu par to saki?
Ko gan es varēju teikt. Tas skanēja krietni labāk nekā mans īstais vārds.
- Labi, lai būtu.
Viņš pasmaidīja:
- Jauki. Un tagad tu gribēsi zināt, kā mani sauc, vai ne? Mans vārds ir Juri.

Laiks gāja uz priekšu. Vienu gadalaiku nomainīja otrs. Es katru dienu (man tas nozīmēja vakarus un naktis) pavadīju daudzas stundas, trenējoties lasīt un rakstīt. Mans rokraksts kļuva arvien glītāks. Es lasīju ne tikai avīzes, bet arī šādas tādas grāmatas. Man piederošās mārciņas bija ieguldītas kaut kur biržā. Es arvien vairāk kontaktējos ar pārējiem, sevišķi Juri. Viņš man stāstīja dažādas lietas – gan gadījumus no dzīves, gan stāstīja par dažādām pasaules vietām, kuras ir vērts apskatīt, mūziku, mākslu, literatūru. Pamazām es sāku piedalīties ballēs, kuras tika rīkotas vismaz trīsreiz nedēļā. Tajās piedalījās liela daļa Londonas smalko aprindu. Mani stādīja priekšā kā turīgu cilvēku atvasi, kurš diemžēl agri zaudējis vecākus un kuram nav citu radinieku. Juri bija iežēlojies par mani un pieņēmis savā aizgādībā. Izņemot to daļu par turīgajiem vecākiem, viss pārējais atbilda tam, kā bija patiesībā. Es vēl tagad brīnos, kā neviens no daudzajiem viesiem nepamanīja neko dīvainu mūsu kompānijā. Un tas, ka no rīta māju reizēm atstāja mazāk viesu, nekā bija ieradušies, bija patiesība. Mēs nicinājām šos uzpūtīgos fabrikantus, augļotājus un uzņēmējus, kuru snobismam nebija robežu. Tādēļ, reizēm vienkārši nespējām atturēties no vēlmes nolaist viņiem asinis.
Es sāku pievērst vairāk uzmanības savam izskatam. Es jau tā izskatījos ļoti labi, taču vēlējos izskatīties vēl labāk. Es nēsāju melnas vestes ar zelta, bronzas vai sudraba pogām, melnas bikses un baltus kreklus. Mani zābaki izraisīja skaudību daudzos mūsu viesos. Mani garie, taisnie mati vienmēr bija izlaisti. Reizēm es nēsāju īsus kažokādas apmetņus. Pirkstos mirdzēja manu masīvo gredzenu dārgakmeņi. Beatrise ieteica izcelt manus aristokrātiskos vaibstus un palūdza atļauju izmēģināt uz manis kādu ideju. Es atļāvu. Viņa nopūderēja manu seju baltu, padarīja manas acis izteiksmīgākas ar acu ēnām, ietonēja manas lūpas tumši sarkanas. Es raudzījos spogulī un nespēju pārstāt tīksmināties par sevi. Es izskatījos tik lieliski, ka visas sievietes, kuras viesojās mūsu mājās, nespēja palikt vienaldzīgas. Dažas no viņām bija tiešām apnicīgas un sekoja man it visur. Retu reizi varēju iziet dārzā, lai kāda nesekotu man pa pēdām. Es izturējos laipni pret visām un biju tik galants, ka brīžam palika šķērmi. Nesen biju sācis mācīties franču valodu un tas viņas apbūra vēl vairāk. Es skūpstīju viņu rokas, teicu pieklājības frāzes un vedu viņas pastaigās pa dārzu, stāstot lietas, kuras biju dzirdējis no Arifeja, Juri un citiem. Visas – jaunas un vecas – mani dievināja. Daudzām no viņām bija vīri un tie neslēpa savu greizsirdību. Kas attiecās uz jaunajām un neprecētajām, tad viņas loloja plānus kļūt par Vincenta Stailza kundzi. Kaismīgākās pat ierāva mani kādā stūrī un kvēli noskūpstīja. Pēc tam parasti sekoja asaras, bezgalīgas atvainošanās un žēlas nopūtas. „Ak, es neko nespēju sev padarīt! Jūs esat tik apburošs!” Es izbaudīju šo uzmanību, lai gan neviena no viņām man neko nenozīmēja. Viņas visas bija tukšas un garlaicīgas.
Tobrīd dzīve likās pasakaina. Kad apritēja divi gadi, kopš manas ierašanās mājā, jautājums, vai es tur palikšu, nemaz netika apspriests.
Es arvien vairāk sadraudzējos ar Juri. Mani fascinēja viņa dzīves pieredze, viņa personība. Viņš bija kļuvis šāds pirms daudziem gadiem, pats pēc savas izvēles. Viņš bija dzimis bagātā, titulētā ģimenē un ieguvis labu izglītību. Viņš baudīja dzīvi un savu bagātību, taču viņu nomāca doma par to, ka viņš ir mirstīgs. Kad viņam radās iespēja iegūt mūžīgo dzīvi, viņš to izmantoja nevilcinoties. Cena, kāda par to bija jāmaksā, viņu nebiedēja.
Ar laiku Juri sapulcināja ap sevi sev līdzīgos un viņi sāka dzīvot kopā, ceļojot no vietas uz vietu. Kompānijas locekļi mainījās, daži nāca klāt, citi gāja projām. Juri bija dzīvojis gan Skotijā, gan Īrijā, gan Francijā un Vācijā.
- Šeit, Londonā, mēs dzīvojam jau trīs gadus. Vēl gadus piecus varam te palikt, pēc tam jādodas tālāk. Cilvēkiem var sākt likties aizdomīgi, ka mēs nenovecojam, - viņš teica un skaļi iesmējās.
Juri bija ideāls, kuram es vēlējos līdzināties. Ārēji mēs bijām līdzīgi: mums abiem bija gari, melni mati, caururbjošs skatiens un aristokrātiskas sejas. Es vēroju viņa kustības un centos tās atdarināt. Viņš mācīja man paukošanos un etiķeti.
- Es labprāt tev nodotu savas zināšanas par vīniem un konjakiem, taču tev no tā nebūs nekādas jēgas, - viņš teica un nopūtās. Tā bija vienīgā reize, kad redzēju viņu sadrūmušu.

Pagāja vēl trīs gadi. Biju kļuvis 23 gadus vecs. Dzīve joprojām likās pasakaina: no trūkumā mītoša fabrikas strādnieka biju pārvērties sabiedrības mīlulī, ieguvis jaunus draugus un jau sen nezināju, kas ir trūkums. Es baudīju dzīvi un uzkrāju zināšanas. Es lasīju teju visu, ko vien varēju dabūt: daiļliteratūru, grāmatas par astronomiju, ķīmiju, fiziku, bioloģiju... Mana franču valoda bija perfekta. Pateicoties veiksmīgiem ieguldījumiem biržā un dažādām veiklām mahinācijām, biju ticis pie ievērojamas bagātības.
Pēdējā laikā biju sācis domāt par patstāvīgas dzīves uzsākšanu. Īpaša iemesla tam nebija. Piecus gadus biju dzīvojis zem viena jumta ar saviem draugiem un mums nebija nesaskaņu. Man bija pietiekamas iespējas pabūt vienam, kad tas bija nepieciešams. Un tomēr, es gribēju pats savas mājas. Man bija pietiekami daudz naudas, lai iegādātos īpašumu.
Kad darīju savu lēmumu zināmu pārējiem, viņi bija apbēdināti, taču nemēģināja mani atturēt. Es sāku meklēt piemērotu mājvietu un atradu īpašumu netālu no Londonas. Tā bija liela, balta ēka ar skaistu dārzu. Es pārvācos diezgan ātri un turpināju līdzšinējo dzīvesveidu: apvienoju sevis izglītošanos un izklaidēšanos. Es rīkoju vairākas balles nedēļā. Biju labi ieredzēts Londonas augstākajā sabiedrībā un viņi bariem plūda pie manis. Sevišķi dāmas.
Es pieņēmu darbā kalpotājus. Atceroties savu pagātni, es izturējos pret viņiem draudzīgi un maksāju labas algas. Es zināju cik grūti klājas vienkāršajiem londoniešiem un turēju vairāk kalpotāju kā nepieciešams. Es ziedoju naudu labdarības organizācijām un sāku domāt par iespēju nodibināt pašam savu labdarības fondu. Tā pagāja pāris mēnešu.

Mani kalpotāji bija man ļoti pieķērušies. Viņi atzina, ka es viņiem liekoties nedaudz dīvains, taču to kompensēja mans draudzīgums. Man bija arī pavāre. Es viņai biju pateicis, ka man ir smaga kuņģa slimība un tādēļ daudzi ēdieni man ir kaitīgi. Pavāre gatavoja buljonus un reizēm sagatavoja man augļus, kurus es nekad neēdu. Pārtiku es sev gādāju pats, katru nakti dodoties uz Londonu.
Man bija istabene, vārdā Elisa. Viņa izturējās pret mani ar visdziļāko cieņu un apbrīnu. Viņai patika viss, kas saistīts ar mani un viņa bieži uzturējās manās istabās, tīrot putekļus, kuru tur nemaz nebija. Viņa paklusām šķirstīja manas grāmatas, ar vislielāko bijību pieskārās manām lietām un zagšus skatījās uz mani. Tiklīdz es ievēroju viņas skatienu un paraudzījos uz viņu, Elisa nosarka un novērsās. Viņa bija tik jauka un aizkustinoši skaista. Bija acīmredzams, ka viņa ir manī iemīlējusies.
Es pieķēros Elisai arvien vairāk. Viņa man šķita apburošākā meitene pasaulē: gara auguma, rožainu ādu, gaiši brūniem matiem un zilām acīm. Viņas skatienā apvienojās naivums un aizrautība. Viņa nebija gājusi skolā, taču viņai piemita sirds gudrība. Es sapratu, ka esmu viņu iemīlējis.
Man būtu vajadzējis viņu glābt, aizsūtot tālu prom no sevis. Taču es rīkojos pilnīgi pretēji un viņu apprecēju. Šķiet, es jutu, ka tas nav pareizi, jo ielūgumus draugiem aizsūtīju pēdējā brīdī. Drīz vien pienāca vēstule no Juri. Viņš rakstīja, ka es esot traks un pieļauju milzu kļūdu. „Sevis paša, bet vēl vairāk – Elisas – labā,” viņš rakstīja „atcel kāzas.”
Raugoties šodienas acīm, es saprotu, ka arī kāzu atcelšana neko nelīdzētu. Es būtu sāpinājis Elisu tik ļoti, ka viņa varētu no tā arī neatgūties. Bija jau par vēlu kaut ko vērst par labu.
Mūsu kāzas bija greznas un plašas. Tā bija viena no retajām reizēm, kad es pametu mājas dienas laikā. Uz kāzām ieradās arī mani draugi. Varēja redzēt, ka viņi ir dziļi neapmierināti ar manu rīcību, taču neko neteica. Viņi zināja, ka tas neko nemainītu.
Pirmais laiks kopā ar Elisu bija brīnišķīgs. Es pielāgojos viņai un sāku pavadīt nomodā arvien lielāku daļu dienas. Mēs devāmies pastaigās, izjādēs, apmeklējām teātri un operu.
Pēc pāris mēnešiem Elisa atklāja, ka ir stāvoklī. Sākotnējo prieku nomainīja šaubas. Arifejs reiz bija teicis, ka man nevarēs būt bērni. Toreiz mani tas neinteresēja un es neko sīkāk nejautāju. Tagad manu prātu urdīja domas. Ar laiku es tās apklusināju, nospriežot – katrai lietai var būt savs izņēmums. Elisa taču bija stāvoklī.
Pārņemts ar Elisu, es arvien mazāk kontaktējos ar citiem. Es sāku rīkot balles arvien retāk, līdz beidzot pārstāju tās rīkot vispār. Es nevēlējos tērēt laiku, ko veltīt Elisai un mūsu gaidāmajam bērnam, cilvēkiem, gar kuriem man nebija nekādas daļas.
Tā pagāja deviņi mēneši. Bērnam drīzumā bija jānāk pasaulē.
Es biju devies savās nakts medībās. Elisa jau bija aizmigusi un es domāju, ka viņa nepamanīs manu prombūtni. Kad atgriezos, redzēju, ka teju visos mājas logos vīd gaisma. Mājā valdīja neiedomājama rosība. Es grasījos doties augšā pa kāpnēm, kad mani ieraudzīja viena no kalponēm. Viņa mani saķēra un nobēra:
- Kungs, kundzei sākušās dzemdības!
Es uzskrēju augšā pa kāpnēm. Mani nelaida pie Elisas, tādēļ es devos uz vienu no istabām un gaidīju tur. Laiks vilkās bezgalīgi ilgi, līdz beidzot ienāca viena no kalponēm un teica, ka kundze vēloties mani redzēt.
Es aizsteidzos pie Elisas. Kad ienācu istabā, pirmais, ko ieraudzīju, bija Elisas seja. Tā bija bāla un drūma. Elisa pacēla acis un paraudzījās uz mani. Viņas acīs bija asaras:
- Bērns... piedzima nedzīvs...

Manas un Elisas attiecības pamazām mainījās. Bērna nāve bija milzīgs trieciens. Es noslēdzos sevī. Vainas apziņa smacēja mani. Elisa cieta ne tikai bērna, bet arī manis dēļ. Viņa sāka saprast, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, taču tā arī neuzzināja patiesību.
Es sapratu, kā viss beigsies, taču nespēju to novērst. Elisa dzisa manu acu priekšā.
Pēc pāris mēnešiem viņa nomira. Ārsts teica, ka viņai bija audzējs.
Pēc viņas nāves es vairs nekad nepielaidu kādu sev tik tuvu. Es pārdevu īpašumu un pārcēlos citur.
Es atsāku rīkot balles, jo tās bija iespēja aizmirsties. Taču ar laiku man tas apnika. Jutos vientuļš un nelaimīgs. Pirmoreiz izjutu savu nemirstību kā nastu. Atcerējos viņus – ikviena sejā vismaz reizi biju redzējis pavīdam nogurumu, skumjas un nomāktību.
Pasaule pamazām zaudēja krāsas.
Laikam ritot, es atkal un atkal pārdomāju liktenīgo vakaru. Reizēm es domāju, kāda būtu bijusi mana dzīve, ja nekas nebūtu noticis un es paliktu vienkāršs strādnieks. Varbūt ar laiku es būtu atradis labāku darbu un kaut ko sasniedzis dzīvē, ticis pie naudas. Varbūt es būtu palicis turpat, kur biju un nomirtu trūkumā vai ietu bojā negadījumā darbā. Varbūt... Jebkurā gadījumā es būtu nodzīvojis sev paredzēto dzīvi. Dzīvi, no kuras centos izbēgt.
Esmu mēģinājis, taču nespēju atcerēties, kad tieši mani pārņēma Nogurums.

Kristīne Čeirāne (c) 2008
Citēšanas vai pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz mani obligāta
(23.02.2009)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 8.71
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.67)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.67)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.78)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
FAETONS (16.07.2018, 09:12)Sen neesmu te bijis, palasīju pirmajā lapā redzamos pantiņus, bet dzejas kvalitāti gribētos redzēt labāku,to neuzlabo ne atļauja ne liegums to komentēt arī nereģistrētajiem lasītājiem. Pārsvarā.../arpa/ (viesis) (12.07.2018, 13:22)Ir feini, nesaspringsti.bez smecera (10.07.2018, 18:02)Gribu atvainoties Arpai par to, ka pārlieku iekarsu komentāros. Dzejolis pats par sevi ir ļoti labs, vienīgi dažas nianses nē. Sociālas tēmas nekad lielāko daļu lasītāju neatstāj vienaldzīgu,...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Salatēvs pār laukiem brien,
Slēpju nav, jo zāle vien,
Pāri plecam vilku vāle,
Eglīte un jāņu zāle! ...
Smieklīgi teksti
Dažas patiesības par “OPEL”
Dažas patiesības par “OPEL”
1.Kāpēc Opel ir apsildāms aizmugurējais stikls ?
Lai sasildītu jūsu rokas, kad stumsiet automobili.
2.Kā panākt, lai Opel ieskrienas no 0 līdz 100 km/h 10...
 
 
Zīmējumi

Spoguļošanās
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 332 Kopā:4768035

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.0 sec