|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Fejas dāvanas | Ievietojis: margo |
Komentāri (7)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Ko darīt? Garas pasakas nevar īsi izstāstīt!
Tur, starp augstajiem un mežonīgajiem kalniem, auglīgajās, zaļajās ielejās jau kopš senseniem laikiem bija izveidojušās vairākas savrupas valstiņas, katra ar savu karaļnamu, armiju, saimniecisko iekārtu. Savā starpā tās ne naidojās, ne arī draudzējās – kontaktēšanās pārsvarā nenotika - kādēļ mērot grūto ceļu pāri stāvajiem kalniem, lai vienkārši satiktu citus cilvēkus? Ar ko tie būtu ievērojami? Pietika pašiem savu problēmu.
Ilgus gadus Zilkalnu karalistē galvenā problēma bija karaļpāra bezbērnība. Kad nu beidzot liktenis viņiem dāvāja vienīgo meitu, laimes kausā iekrita rūgta lāse – meitenīte jau no dzimšanas bija kuprīte. Viņas krustmātes, fejas Halfas, pūles to novērst nevainagojās panākumiem. Laikam jau savulaik, amatu mācoties, bija šo to palaidusi garām. Tad nu viņa darīja, ko varēja – dāvāja princesei Bellai skaistu balsi, ko meitēns lika lietā jau no pirmās dzīves dienas. Mazuļa brēkšana skanēja tik jauki, ka auklītes stāvēja rindā ar sausiem autiņiem rokās, bet nesteidzās slapjos nomainīt – lai nu vēl paraud!
Bellas māte mēģināja uzpirkt Halfu, lai tā iztaisno meitenītes muguriņu, bet feja atteicās – kaut ko viņa varēšot darīt tikai tad, kad meitenītei būšot sešpadsmit, ne ātrāk. Tad tika sameklētas kuprainas meitenītes princeses vecumā, lai viņai būtu tādas pašas rotaļbiedrenes. Visas sešas atrastās dzīvoja pilī kopā ar Bellu, viņu vecākiem tika dāsni atlīdzināts, lai neceļ brēku par bērnu nolaupīšanu. Kad meitenes sāka ievērot, ka pieaugušie izskatās citādi, viņām tika paskaidrots, ka tā tam jābūt, pieaugot cilvēki mainās. Tā Bellas laimīgā bērnība pagāja jautrās rotaļās un dziesmās, meitene dziedāja brīvi un līksmi kā putns ziedošā kokā.
Kaimiņvalstī Zaļkalnu karaļpārim bija dēls tajā pašā vecumā – pačukstēsim, arī Halfas krustbērns. Fejai labi – tā varēja lidināties pār kalniem bez grūtībām, pabūt gan te, gan tur. Zaļkalnos bija cita bēda - skaistais un iznesīgais princis bija neredzīgs. Arī te Halfas spēki bija par vājiem, viņa tāpat solīja kaut ko darīt pēc sešpadsmit gadiem. Kas zina, varbūt tā bija tikai atruna, lai novilcinātu laiku – ja nu kas iešaujas prātā? Kā daudziem aklajiem, princim Nilam bija laba dzirde, bet feja vēl bija dāvinājusi viņam spēju saprast ziedu, vēja, ūdens un putnu valodu. Nekad neredzējis gaismu, Nils nemaz nejuta tās trūkumu, labi orientējās gan telpās, gan brīvā dabā, jo palīdzēja smalkā dzirde. Tēvs viņam bija uzdāvinājis ogļmelnu, skaistu zirgu, gudru un uzticamu. Abi ar princi tie kļuva nešķirami, savukārt vecāki varēja nebažīties par savu lolojumu un ļaut viņam brīvu vaļu. Zirga mugurā viņu dēls allaž bija drošībā, abi devās tālos ceļos. Nilam ļoti patika šīs izjādes un spirgtais kalnu gaiss, piesātināts skaņām un smaržām.
Vecais vilks, kas mita savā alā kalnienē, bija izsalcis un negants. Jau vairākas dienas viņam nebija laimējies kalnu kazu medībās. Vai nu viņš pats bija kļuvis neizveicīgs un stīvs, vai arī kaziņas pārāk veiklas... Vēders bija nejauki tukšs un oma pagalam slikta. Avota ūdens un pāris noķertās vardes vilka izsalkumu neremdēja. Zvērs nemierīgi pētīja apkārtni, azaidu meklēdams.
Viņš ieklausījās – bija dzirdami soļi un iemauktu šķinda. Uz takas parādījās ogļmelns zirgs ar jātnieku mugurā. Vilks apsvēra savas iespējas. Zirgs būtu bīstams pretinieks atklātā vietā, saņemt pakavoto kāju spērienus nemaz negribējās. Bet šeit, ierastajos kalnos, plēsēja izredzes bija daudz labākas. Vismaz jāmēģina! Jācer, ka jātnieks nav bruņots, jāpielavās zagšus un uzmanīgi. Zvērs līda tuvāk.
Zirgs sajuta plēsoņas aso smaku, izslēja ausis un mežonīgi iezviedzās. Nils nesaprata, centās kustoni nomierināt, viņš jau nesaoda briesmas... Vilks tuvojās, zirgs izbailēs slējās pakaļkājās, tad apcirtās un metās prom. Nils bija labs jātnieks, bet šādus gadījumus vēl nebija piedzīvojis. Viņš turējās visiem spēkiem, cenzdamies nenokrist.
Vilks pārgāja uzbrukumā, centās nogriezt vajātajiem ceļu. Uz šaurās kalnu takas zirgs nebija tik drošs, te plēsoņam bija vairāk priekšrocību. Viņš sagatavojās lēcienam un metās zirgam pie rīkles. Aizmirsis par jātnieku, kustonis izmisīgi cīnījās par savu dzīvību. Nils nokrita, ripoja pa nogāzi, atsizdamies pret akmeņiem un klinšu radzēm. Tad, zaudējis samaņu, neko vairs nejuta.
Kad savainotais atguvās, viņš izdzirdēja brīnišķīgu balsi dziedam. Tā likās skanam no visām pusēm, aijāja, mierināja, dziedēja... Tomēr bija skaidrs, ka labi nav – sāpēja visas malas, viņš nevarēja pakustināt ne rokas, ne kājas. Kaut kas pieskārās sejai maigi un glāstoši – uzticamā zirga siltais purns. Melnais bija ticis galā ar vilka tvērienu, nokratījis uzbrucēju bezdibenī, pēc tam, riskēdams lauzt kaklu, pārvarējis kraujo nogāzi un meklējis Nilu, līdz atradis to ievainotu guļam nesamaņā. Nu viņš vairs nezināja, kā palīdzēt, stāvēja blakus, galvu nokāris, jo saimnieks jau atkal gulēja kā bez dzīvības.
Te zirgs saausījās. Arī viņš sadzirdēja dziedāšanu. Tātad tur bija cilvēki, tie, kas varētu palīdzēt! Melnis vēlreiz piebikstīja saimniekam ar purnu, bet tas neatsaucās. Tad zirgs iezviedzās un metās balsu virzienā.
Bella ar savām draudzenēm rotaļājās kalnu pļavā, kas mirdzēja ziedošo pieneņu saulītēs. Meitenes bija spēlējušās līdz pagurumam, tad nometās zālē un lūdza Bellu padziedāt. Viņa nebija jāpierunā – dziedāt meitenei bija tik pat dabiski, kā elpot, un viņas balss dzidri pacēlās pret zilajām debesīm, atbalsojoties kalnu korēs. Pat putni pieklusa, lai ieklausītos brīnišķīgajās skaņās.
Te pļavā ierikšoja melns, skaists zirgs. Meitenes satrūkās, bet dzīvnieks bijīgi apstājās attālāk, tad sāka mest lokus un māt ar galvu, kā aicinot viņas sekot.
„Viņš kaut ko grib mums parādīt, iesim!” teica Bella, un visas septiņas bariņā devās zirgam līdz. Aiz krūmu puduriem zem stāvas klints gulēja skaists jauneklis, bāls un nekustīgs, acīmredzami savainots un bez samaņas.
Atnācējas satraukumā cita caur citu šausminājās par ieraudzīto, bet Bella tūliņ norīkoja divas skriet uz pili pēc palīgiem. Ievainoto uzmanīgi un saudzīgi nogādāja pilī, melnais zirgs sekoja, galvu nokāris.
Karaliskie dziednieki metās cietušo aprūpēt. Traumas bija smagas, bet stāvoklis cerīgs. Par laimi mugura nebija lauzta, tikai daudz sasitumu un nobrāzumu, bija cietusi arī galva. Atrastais ilgi nenāca pie samaņas un nevarēja paskaidrot, kas viņš tāds un no kurienes.
Tikmēr Zaļkalnu karaļvalstī valdīja uztraukums un panika – princis Nils bija pazudis! Meklētāji atgriezās bez panākumiem, tika sūtītas jaunas un jaunas kareivju vienības, arī pēddziņi ar suņiem, kas pazaudēja pēdas augstu kalnos. Jā, tika atrastas milzu vilka pēdas – karaliene noģība, to dzirdot. Ļaudis slepus sačukstējās – vai tik neesot darbojušies kādi ļauni spēki...
Karaliene pasauca feju Halfu, kas labu laiku nebija rādījusies. Nebija jau brīnums – prinča sešpadsmitā dzimšanas diena bija teju pie durvīm, bet krustmātei vēl arvien nebija padoma, kā palīdzēt Nilam. Tagad no viņas tika prasīts noteikti atrast jaunekli, vēlams, dzīvu un veselu. Halfa apņēmās darīt visu iespējamo, tomēr bija skaidrs – šoreiz tika gaidīts vairāk par to. Padzīvojusī feja daudz nerunāja, izsauca savu lidkarieti un devās pārlūkot kalnus, visvairāk bīdamās ieraudzīt ko tādu, kas par labu nebūtu vēršams.
Kad princis Nils lēni iznira no bezsamaņas dzīlēm, viņš atkal dzirdēja dziedam to pašu brīnišķīgo balsi, šoreiz pavisam tuvu. Viņš pastiepa roku un sajuta kādas citas pieskārienu, maigu un saudzīgu. Dziedāšana apklusa, un dzidra balss viņu uzrunāja. Tai nevarēja neatbildēt – Nils stāstīja, ko spēja atcerēties. Vesels izsaucienu un citu balsu koris uztvēra katru viņa teikto vārdu, bet viņš dzirdēja tikai vienu, to neatkārtojamo balsi, bez kuras likās neiespējami elpot.
„Un kas esi tu?” viņš jautāja.
„Mani sauc Bella”, gaišā balss atbildēja. Zvanu skaņas, kalnu gaisa spirgtums, saules siltums bija šajā balsī, viss pasaules maigums pirkstos, kas glāstīja viņa pieri. Apkārt murdēja sarunas, nobažījušās balsis runāja par nepieciešamību ziņot Zaļkalnu valdniekiem, ka viņu dēls ir šeit, Zilkalnu karalistē. Bet kā to izdarīt, ja starp abām valstīm ceļa nebija, tikai stāvi kalni?
„Uzticiet to man!” Nils izdzirdēja pazīstamu balsi – tā taču bija viņa krustmāte Halfa! Kā tā te gadījusies? Tomēr labi gan, tēvs un māte droši vien ļoti uztraucās par dēla ilgo prombūtni. Tika nolemts, ka viņiem tiks paziņots, bet prinča pārvešana nebūs iespējama, līdz viņš atlabs. Nils gan nemaz nemanīja savus ievainojumus, ja vien blakus juta Bellu.
Pagāja daudzas dienas, līdz dziednieki ļāva Nilam celties no guļvietas. Bella izveda viņu uz balkona, melnais zirgs, kas visu šo laiku bija ganījies pļaviņā pils logu priekšā, līksmi iezviedzās, savu draugu ieraudzījis. Princis bija viņam no sirds pateicīgs, ja zirgs nebūtu atvedis palīgus, kas zina, kā būtu bijis. Pavisam noteikti – Bellu viņš nebūtu saticis...
Zaļkalnu karalistē nebija miera, kaut arī Halfa kā pasta balodis šaudījās pār kalniem, nesdama ziņas par prinča veselības stāvokli uz vienu pusi un sirsnīgus sveicienus uz otru. Tēvs un māte lauzīja galvu – kā lai tiek pāri kalniem? To, ko var nāves briesmu dzīts zirgs, cilvēki nevar. Karalis sasauca visus gudros, kalnračus un būvniekus, lai izdomā, kā tikt kalnu viņā pusē. Lēmums bija viens – ja nevar pāri, būs jācērtas cauri, jābūvē tunelis. Vajadzēja paspēt līdz prinča sešpadsmitajai dzimšanas dienai – nevarēja taču to atzīmēt bez paša jubilāra klātbūtnes!
Māte karaliene pasauca Halfu uz sarunu divatā un atgādināja sen doto solījumu. Feja gan mēģināja kaulēties – viņa taču esot atradusi princi, vai ar to nepietikšot? Nē, tas esot bijis viņas krustmātes pienākums, bet agrāk solītais jāpilda! Halfa šausmās saprata, ka arī Bellas vecāki gaidīs to pašu – viņas sešpadsmitā dzimšanas diena bija tikai dienu vēlāk, kā Nilam! Feja vēlu vakarā sēdēja uz pils balkona, lauzīdama galvu – ko iesākt? Viņa nebija tik stipra un prasmīga, lai mainītu dabas lēmumus.
Te uz balkona iznāca Nils un Bella. Tumsā feja palika nemanīta, toties visu dzirdēja skaidri. Rokās sadevušies, abi ilgi sarunājās, un Halfa saprata – jaunie ir iemīlējušies, nevar savu dzīvi viens bez otra iedomāties, grib būt kopā visu mūžu... Fejas galvā radās kāda doma, viņa visu nakti negulēja, prātodama, kā izdarīt tā, lai pašas gods neciestu. Pret rītu plāns bija gatavs.
Zaļkalnu karalistē ikviens darbaspējīgais tika iesaistīts tuneļa rakšanā, un tieši Nila dzimšanas dienā tika atskaldīti pēdējie klinšu bluķi, kas aizsedza skatu uz Zilkalnu valsti. Kalnrači un ceļu būvētāji rāvās pāri saviem spēkiem, tomēr tikai vēlā pēcpusdienā karaļpāris spēra pirmos soļus uz kaimiņu zemes. Viņus sagaidīt bija ieradušies Zilkalnu valdnieki, galms un tauta – visi, kas vien spēja, nedrīkstēja taču palaist garām tādu notikumu! Arī Zaļkalnu iedzīvotāji barā metās cauri jaunizraktajam tunelim – jāredz, kā izskatās vareno kalnu otrā pusē!
Milzīgā pļava bija ļaužu pilna. Zilkalnieši bija rūpējušies par prinča Nila dzimšanas dienas svinību jautrības pusi – klāti galdi, mūzika, cienasts visiem, ugunskuri, dejas, dziesmas! Šīs svinības ievadīja princeses Bellas rītdienas jubileju, kur nekā nedrīkstēja trūkt. Jautrība sita augstu vilni, neviens vairs nešķiroja, kurš pavalstnieks ar kuru sadzers vai dejos. Tādas svinības vēl nebija pieredzētas ne vienā, ne otrā valstī.
Kad nodzisa rieta blāzma un pār kalniem atmirdzēja pirmās zvaigznes, feja Halfa, šķindinādama sudraba zvārgulīti, lūdza visus apklust. Tad viņa jautāja savam krustdēlam – kādu dāvanu viņš visvairāk vēlētos saņemt savā svētku dienā, un drebošu sirdi gaidīja atbildi. Nils brīdi klusēja - feja aizturēja elpu - tad gaiši pasmaidīja un teica: ”Vēlos, lai Bella man dzied!”
Princese to darīja labprāt un no sirds. Nils un visi citi klusēdami klausījās viņas dziesmā, kas stāstīja par kalniem, zvaigznēm, laimi un mīlestību. Brīnišķīgā balss visus šķita apbūrusi. Pat apkārtējie kalni likās aizturējuši elpu, lai ar atbalsi netraucētu dziesmas skanējumam.
Kad tā apklusa, feja Halfa nostājās valdnieku priekšā un uzrunāja tos: ”Jūs dzirdējāt, ko vēlējās princis Nils. Es varu pateikt vēl vairāk – viņš vēlas, lai princese Bella viņam dziedātu visu mūžu. Zinu – arī Bella vēlas būt blakus Nilam, būt ar viņu un dalīties visā, ko dzīve sniedz.
Pirms sešpadsmit gadiem man tika lūgts dot Nilam acu gaismu un Bellai smuidru augumu. Tobrīd jau biju dāvājusi Nilam smalku dzirdi un Bellai brīnišķīgu balsi. Manām dāvanām spēks ir tikai tad, ja apdāvinātie tās lieto pa vienai. Sešpadsmit gadus abi jaunieši to ir darījuši. Nu gribu jautāt viņiem un jums – vai viņi atgriezīs man toreiz dāvāto, lai saņemtu jaunu dāvanu? Tad Nils saņems redzīgas acis, bet zaudēs dzirdi. Bella iegūs slaidu augumu, bet zaudēs balsi. Vai viņi piekritīs šādai maiņai? Un vai tai esat gatavi jūs?”
Iestājās tāds klusums, ka likās – tūkstošgalvainais pūlis pārakmeņojies zem zvaigžņotajām debesīm. To pārtrauca princis Nils, satvēris Bellas roku un pieceldamies kājās. „Es iemīlēju Bellu brīdī, kad izdzirdēju viņas balsi. Tagad es mīlu viņu vēl vairāk - tieši tādu, kāda viņa ir, kādu viņu jūtu un dzirdu. Šaubos, vai mīlētu vairāk, ja spētu ieraudzīt, es jau nemaz nezinu, ko tas nozīmē. Es varu noglāstīt viņas matus, satvert viņas roku, dzirdēt viņas mīļo balsi un klausīties viņas stāstos par to, kas notiek apkārt. Es esmu laimīgs, kad tas notiek. Mainīt šo laimi pret klusumu, kāds valda pašlaik ap mani – nu nē, krustmāt, tādu dāvanu es nevēlos. Sešpadsmit gadus man nav trūcis tā, ko jūs saucat par acu gaismu, tad jau netrūks arī turpmāk. Bella un viņas balss būs tas, kas to aizstās, ja vien viņa pati to vēlēsies.”
„Nekad neesmu bijusi tik gara, slaida un skaista kā daudzas meitenes ārpus galma. Ticēju, ka ar laiku pieaugot arī es kļūšu tāda. Mans mīļotais mani mīl tādu, kāda esmu pašlaik. Vai viņš mani mīlēs vairāk, ja izskatīšos citāda? Ja vairs nespēšu dziesmā pateikt, cik laimīga ar viņu esmu, kā tad lai dzīvoju? Krustmāt Halfa, atstāj man savu pirmo dāvanu, man citas nevajag,” tāda bija Bellas atbilde.
Klusumā atskanēja melnā zirga gaviļu pilnais zviedziens. To uztvēra pūlis, tūkstošbalsīgi uzgavilēdams jubilāriem. Neviens nemanīja, ka feja Halfa ar sudrabotā tērpa piedurkni atviegloti norausa sviedrus no pieres – uh, izdevās! Par mata tiesu, bet izdevās!
(21.03.2009) | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Salatēvs pār laukiem brien,
Slēpju nav, jo zāle vien,
Pāri plecam vilku vāle,
Eglīte un jāņu zāle! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1814
Kopā:6428912
|
| |
| |
|
Autori
