|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Mēs runājām | Autors - Sapņi Dzīvos
| | Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Tā viņa man reiz stāstīja, kad norietēja saule. Jā, viņai patika šis process, viņa man etica, ka norietot saulei, tai vajag līdzi iedot visus stāstus un visu šīs dienas notikumus. Ļaut tiem nogrimt jūrā. Ļaut tiem noskaloties, attīrīties, lai rīt var atkal uzlekt tā pati saule - tikai jauna.
Viņa iesmējās, ka šī pati jūrmala ir bijusi viņu īstā pirmā satikšanās vieta. Viņa iesmējās un tad kādu brīdi valdīja klusums. Protams, tā toreiz nebija ne pirmā reize, kad viņa viņu ieraudzīja, ne pirmā reize, kad runāja, vai pavadīja dienu kopā. Viss bija savādāk.
Viņi jau bija tikušies, vairākkārtīgi. Godīgi sakot, viņi tikās katru rītu, jā kopš 1. septembra, no brīža, kad viņi mācījās kopā - vienā klasē.
Smiekli, smaidi un cilvēku pozitīvais uzlādējums, kas valdīja visapkārt, tā jau gadās, kad cilvēku dzīvēs sākas jauns posms, šīm 2 tagad apvienotajām klasēm tas bija jauns posms - vidusskola. Pārsvarā viss pa vecam, 2 apvienotas klases, tā pati ēka, tikai dažas jaunas skolotājas un jauns vārds - vidusskola. Jauni stāsti, jaunas sarunas un jauni draugi.
"Cik mīlīgi" viņa iesmejoties iečukstēja ausī klasesbiedrenei, kas sēdēja blakus, kad paraudzījās, kā pa klases durvīm viens no agrakajiem paralēlklasniekiem, tagad klasesbiedrs palaiž citas meitenes. Nav jau vairs svarīgi nekas cits, viņa viņu novērtēja.
Es pamanīju kā viņa pati pasmaida, kā viņas acis smaida, kad viņa atcerējās to neveiklo saskatīšanas laiku, kad sastopot tā cilvēka skatienu Tev vienkārši nebija iespējas izvēlēties atbildes reakciju, Tava seja vienkārši savilkās platā smaidā, un abi iesmējās. Cik savādi, kad redzi, ka viņa pati to vērtē kā muļķības - nav viņa tā salkainā, romantiskā meitene, bet ko tur. "Nekas jau nenotika, tikai smaidījām," viņa teica. "Pat itkā tikai netīšām ielūkojos viņa atstatajā informācija, kas rotāja viņa skaipa profilu [viens jaunajā istabā], turpinājās mums sarunas klasē, tās pašas sasmaidīšanas, un tieši tāpat ieraugot vitu tekstu tai pašā profilā, tik ļoti gribējās sameklēt, kur tas ir dzirdēts, ka uzreiz bija jāsameklē tie vārdi, šī dziesma, un pat neapzināti kaut kur iekšā gribējās dungot līdzi - la, la, la, lā life is wonderful..."
Viņa tagad nodūra savu skatienu smiltīs, virpinādama rokā savu alus pudeli un brīdi klusēja, līdz atsāka savu stāstu.
"Patlaikam nebija pagājis ne cik ilgs laiks, varbūt tas bija tikai oktobris. Kaut ko runājām skaipā par ikdienu, līdz atkal viņs noteica, ka nevēlas runāt par skolu, vaicāja, kā man iet ar puišiem, apmūlsu, bet atsākām sarunu par lietus mākoņiem.. - Jā, kādu dienu, kad pēc fakultatīvās franču valodas bijām devušies kopā mājās,.." viņa skaļi iesmējās, "es toreiz TIK daudz runāju! Nopietni! Atceros, ka kautrīga par saviem netīrajiem matiem un savu šausmīgo paskatu, gribēju no visa novērst uzmanību un daudz vārījos. Stāstīju par to, kā augustā, kad draudzenes mani sagaidīja atgriežamies beidzot mājās, devās ar mani uz centru, kā sāka neaprakstami līt, kā mēs izlijām līdz pēdējai vīlītei un cilvēkiem par uzjautrinājumu lēkajām pa pelķēm, šļākājāmies un dejojām starp lietuslāsēm un mašīnu riepu radītam šļakatām... - Jā, arī tovakar skaipā runājām par to pašu, un viņs lika apsolīt, ka kādreiz lietus laikā iziešu tad ar viņu laukā."
"Laikam smieklīgāk par sarakstīšanos skaipā varēja būt tikai pašiem savs čats 5dienas latviešu valodas stundā uz rūtiņu lapiņas, ko viņš padeva man solu uz atpakaļu. Pēdējā stunda, smieklīgi, noskanot zvanam, uzrakstīju viņam - tad jau līdz nākošajai nedēļai!"
"Smieklīgi, tai pašā vakarā sekoja vēstule draugos, kāpēc esmu internetā, lai dodos ar viņu āra." "Jā, ir dīvaina tā sajūta, kad nevaldi par sevi, kad neraksturīgi sev, neapdomā situāciju, bet vienkārši dari - dodies," viņa man atzina, es tikai nopūtos, viņa turpināja stāstu. "Dzīvjām ļoti tuvu, satikāmies pie kāda vietējā veikalu un nolēmām doties uz jūru" - "Jā, tā ir mūsu pilsētas priekšrocība," es viņai noteicu. Bet viņa, neko nedzirdot tik man pajautāja: "Vai zini, kā tas ir? Kad Tu pirms tam neizdomā, neanalizē, Tu nezini, ko gaidīt, vai precīzāk nemaz neko negaidi. Un es negaidīju. Es nebiju gaidījusi, ka mums tik viegli būs runāt, tik daudz tēmu, viedokļu, sapņu, dzīves uztveres, vēlmes un mērķi. Mēs tikai pamanījā, ka bijām nostaigājuši ļoti tāli, apgriezušies un jau atnākuši atpakaļ līdz izejai, pa kuru bijām ienākuši jūrmalā." "Es atceros, ka kopā tomēr nolēmām turpināt pastaigu gar jūru. Cik km kopā bijām nogājuši vairs neatceros, tikai zinu, ka attapāmies līdz bijam jau uz mola. Staigājām pa to, preicādamies pa viļniem, smejoties, ka liekas, redzam kaut ko dīvainu peldam ūdenī. Tad nolēmam nokāpt uz kādu akmens bluķi zemāk, viņš protams kāpa pirmais, es lecu pirms tam," atkal atskan skaļi, bet labsirdīgi smiekli no viņas puses, "Es taču zinu, ka esmu neveikla, bet toreiz tā arī gandrīzām ieslidēju bangojošajā nakts jūrā.. bet kā viņš teica - man esot labs krampis." Viņa lepni un reizē maigi pasmaidīja, tad nolieca galvu. "Runājām, smējamies un atceros, ka virziju tēmu jau par došanos uz māju pusi, bet viņš tikai pateica - vai Tev kaut kur jāsteidzas?" Tad no viņas puses iestajās klusums, bet tam nevajadzēja paskaidroju, tā iemeslu laikam katrs pats var saprast. Tā mēs ar viņu un aliem sēdējām smilšainajās kāpās, līdz viņa atsāka stāstu: "Toreiz laikam pat īsti nebija klusuma pauzes, viņš vienkārši pieliecās man klāt un noskūpstīja, un es pirmo reizi sapratu, ka es patiešam varu izbaudīt skūpstu, lai gan tajā brīdī es noteikti maz ko sapratu, ne to, ka tas ir mans klasesbiedrs un kā tagad būs, nē, es nesapratu un laikam nevēlējos pat domāt vai analizēt. Saproti.. saproti tas ir tā, kad kāda daļa Tevī paziņo STOP, tagad notiek kaut kas svarīgs, es pārņemu vadību un viss!" Viņa atkal smējās, bet turpinaja: "Tā laikam notika arī ar mani. Ir tā sajūta, kad dvēsele vienkārši būtu atslēgusi prātu un pateikusi, šis ir mans dvēseles radinieks, ko tādu sastopot, es pārņemu vadību par visu, un miers! Tas skūpsts uz mola laikam atsver visus citus cilvēku skūpstus, ko neteikšu, ka esmu spējusi izbaudīt. Tas bija kaut kas īpašs, tur bija burvība, tur bija kāda daļiņa no mums abiem. Mēs paskatījāmies viens uz otru, pasmaidījām, apķērāmies un ar laiku sākām iet prom no mola, viņš izvilka no kabatas telefonu un pateica, ka vēlas ko izdarīt. Viņš uzlika to pašu dziesmu.. la, la, la, la life is wonderful, la, la, la life is meaningful, un tur protams bija arī tas teksts, kas toreiz viņam bija rakstīts [..it takes no time to fall in love, but it takes you years to know what love is..]. Jā, tā dziesma.." - "Jā.." es atbildēju, ".. tagad es laikam saprotu, kāpēc Tev reizēm ir mazliet tomēr par smagu viņu klausīties..." Viņa neko neatbildēja, tikai pasmaidīja, bet šoreiz viņas acīs bija ne tikai labestība, bet arī sava daļa iekšēju un man nesaprotamu sāpju, bet viņa turpināja : "Jā, es laikam nemācēšu pateikt, cik reizes tonakt tā dziesma skanēja.. Tā pati, uz riņķi. Tu domā, kādam no mums viņa apnika, vai kādam bija kauns, ka klausamies mūziku uz telefonu?" Maigos smieklos viņa sev atkal pati atbildēja: "Protams, ka nē. Tā dziesma tonakt dzīvoja savu dzīvi, dzīvoja kopā ar mums. Lēnām jau tuvojās rīts, mēs bijām jau paspējuši aiziet uz māju pusi, bet tomēr negājām iekšā, bet devāmies turpat uz ezermalu.." "Ja es pareizi atceros un nejaucu vakarus," viņa piebilda. "Un tieši ezermalā, guļot zālītē, starp sausajām niedrēm, mēs sagaidījām rītu pa īstam, ar saules lekšanu, gulēšanu viens otram virsū un daudz siltuma sajūtas."
"Zini ko?"viņa man pēkšņi ievaicājās, atraujot savu skatienu kaut kur talu prom.. "es gribu, lai arī tur viss beidzas. Jā, kopā ar to, kā es devos pie viņa uz istabu, kā skatījāmies jokus, kā itka skatījāmies filmu, kamēr vairāk bijām aizņemti viens ar otru, kā mēs tur bijām apskāvušies sēžot viņa dīvāniņā zem segas un dzerot tēju! Jā, tieši tur! Un vēl to reizi, kad devāmies tai rudens starbrīdī ārā sporta laukumā un staigājām gar kokiem un kā skūpstījāmies pie sporta laukuma stieņiem un lielā akmens, jā palikt tai pirmā vakara naivajos plānos, kā darīsim pasauli labāku, abi divi iesim runāt ar Lieni, kas parasti sēž viena pati. Vai vēl es varētu atkal sēdēt tur augšā glābēju būdiņā ārā pa nakti, kā toreiz, kad viņš mani paņema klēpī un mēs nopietni sarunājāmies, mēģinājām ar visu tikt skaidrībā, kas maisās manā galvā, vai tad, kad gulēju šinīs pašās jūrmalās smiltīs, kad viņs man lika apēst pēdējo mūsu šokolādes gabaliņu, kuru es tomēr neuzkrītoši viņam izbaroju uz savām lūpām, kamēr skūpstījāmies, es gribu arī būt tad, kad man sāka jau iet ciet, kad sāku viņam kaut ko pārmest, netikt ar sevi galā, un murgot, līdz sāku smiltīs guļot smejoties runāt pa krieviski (cik nu man tas sanāca), bet kad tomēr viņš spēja mani pieņemt un savākt. Un es noteikti gribu būt šai jūrmalā tai brīdī, kad viņš teica, ka pateicās debesīm par to, ka es viņam esmu dota." "Es parasti neticu vārdiem, bet viņam man nebija iemesla neticēt, nebija iespējams neticēt, un es patiešām zinu, ka viņs tobrīd runāja patiesību, es zinu, ka viņš stāstīja man, cik tas bijis dīvaini vēl skolas pašā sākumā, kad viņš piecēlies no rīta un pirmā doma ir nevis par kaut ko ikdienišķu, bet vienkārši viens cilvēks. Jā es atceros kā viņš teica, kā gaidījis, kad beidzot pienāks tā lietainā diena, bet ka to 5dien skolā sapratis, ka vienkārši nevēlas gaidīt līdz pat 1dienai, kad tikai satikšu. Es tāpat arī zinu, kā viņš runāja ar savu draudzeni-draugu, kad teica viņai, ka parasti viss ir sarežģīti, pastāv šaubas un neziņa kā visu uzsākt, kā rīkoties, bet šeit viņš vienkārši sapratis, ka nespēj savādāk." .. "Smieklīgi ne?" viņa jautāja, bet es tikai savilku uzacis, gaidīdama jautājuma nobeigumu. "Savādi, ne, ka viņš to teica pēc tam, kad bijām izšķīrušies? Lūk tieši tādēļ es zinu, ka tas bija patiesi. Tieši tādēļ es gribu palikt tajos brīžos. Nē, man nav bail no grūtībām, tieši salkanums mani tobrīd biedēja, bet es vienkārši vēlētos palikt tur, lai viss paliktu tikpat tīrs ar tikpat lielu vērtību, bez tiem emociju putekļiem, rūsam, caurumiem un visu pārejo. Bez manas muļķīgās izlemtās izsķiršanās, bez tām manām smagajām un sagrozītajām domām, kad sāku pārak daudz analizēt, bez tām sāpēm ko viņš tad piedzīvoja, kamēr es mierīgi dzīvoju klasē, bez tā, ka viņš tobrīd apsvēra ideju pāriet uz citu klasi, bez tā, kad sāku visu salikt pa plauktiņiem, saprotot, cik tomēr viņš man ir dārgs, bet atliekot to uz "īsto laiku" - Ziemassvētku balli, kas beigās izrādījās tieši mazliet par ilgu atlikts. Nē, varbūt pat to visu var saglabāt, pat to smagāko vakaru, kad viņa jaunā noskatīta meitene Ziemassvētku ballē sāka stāstīt, kā viņi devušies pirms pāris vakariem āra. Viņa protams par mani nezināja, viņiem vēl nekas nebija, bet es visu sapratu, es iekšēji nomiru. Tas laikam ir kā nespējā novērsties no avārijas sekām, kad nākošā rītā skolā klausījos atkal viņas stastā, kā pavadījuši vakaru, tikai atkārtojot, Tu tikai viņu nesāpini. Cerams viņa mani par trako nenoturēja." Viņa atkal nopūtās un turpināja: "Jāatdzīstās, ka tās brīvlaika nedēļas vairāk biju mirusi kā dzīva, tu sevi gandrīzām ieslēdz tikai gaidīšanas režīmā, pilnībā neiedarbinot, vispār nevēloties darbināt, atļaujot citiem ticēt, ka esi slima vai vēl kāda" .. - "Tu vēlētos izdzēst to laiku?" es viņai jautāju, bet viņa uzreiz noliedzoši pamāja galvu: "Nekādā gadījumā, Es protams daudz cietu, īpaši, ja viņus varēju sastapt katrā gaitenī, mīlinoties, bužinoties, īpaši tādēļ, ka kontakts ar viņiem abiem, īpaši ar viņu, bija pavisam pazudis, pat sabojāts. Bet nē, es to uzskatu par vienu no vērtīgākajiem laikiem manā mūžā, laikam nekad nav tā sāpējis un nekad neesmu tik daudz sapratusi, iedziļinājusies sevī un sevi izpratusi, pārveidojusi." Man gribējās viņu mierināt, bet viss ko es spēju pateikt, velkot savus pirkstus caur smiltīm bija: "Tad jau nav tik traki.." - "Jā," viņa atbildēja, "es spētu ar to sadzīvot, zinot, ka viņs ir laimīgs, es spētu tā dzīvot talāk, protams, arī manā dzīvē notika dažādas citas lietas, bet, protams, ar šādu cilvēku atrodoties kopā katru dienu, tu tomēr sāc sevi kaut kur iekšeji grauzt, tu viņu idealizē, skumsti, un neļauj pilnībā citiem nostāteis viņa vietā. Īpaši, ja redzi, ka ejot laikam arī viņš nav laimīgs, tad vaino sevi, ka esi izjaukusi kaut ko, kas varbūt bija augstāks par sevi. Bet es laikam pat nevēlētos iznīcināt tās rozā brilles, kas man uzmetās tad, kad šo cilvēku pate biju atraidījusi. Tu skaties uz šo cilvēku, kā uz dārgumu, kā uzuretu pērli, kas ir pelnījis no dzīves daudz ko vairāk, kā cilvēku, kas tavuprat ir pelnījis visu pasaules laimi, cilvēks, par kura savstarpējām vecāku attiecību problēmam tu ļoti pārdzīvo, cilvēks, kurš tev liekas sirdssķīsts. No kura Tu sev sirdī saki, ka atsakies, viņa laimes dēļ, bet iekšēji ceri, ka šī atsacīšanās kaut kur Dieva acīs nozīmēs, ka Tu šo cilvēku mīli un viņš Tev viņu atdos, lai Tu spētu viņu novērtēt. Un ta tu centies atsacīties, bet nespēj, lūdz, lai nemīlētu, bet nepalīdz.
"Bet tā taču viss nebeidzās?" es viņu pārtraucu.
"Nē, bet varbūt tā būtu bijis labāk, ta tas viss būtu saglabajis sava veida trausluma, dārguma formu." Tas varētu būt nebijis. Pagāja gads un es ar to tieši biju tiko tikusi galā, kad viņš tajās attiecībās būdams tiešam nelaimīgs izšķīrās, nepagāja ne pāris nedēļas, kad viņš sāka jau censties ar mūsu kopīgās draudzenes-klasesbiedrenes palīdzību kaut ko sākt veidot ar mani."
Man paspruka jautajums: "Kā tas bija?"
"Kā Tev liekās, kā es jutos? Kad pēkšņi pēc gada pārtraukuma viņš man brīvdienās uzraksta, kad norunājam pie datora līdz 6 rītā, kad uzzināju no viņas, ka viņš pēdējā laikā par mani ļoti domā, ka centās satikties ar viņas, palīdzību, bet nebiju pilsētā, kā jutos, kad bija tad, kad esmu brīva (kas bija 5 no rīta) man bija jāaizraksta viņam, ka varu iet laukā, kad uzzināju, ka viņš bija tonakt piesējis pie rokas telefonu ar līmlenti, lai nepalaistu garām manu sms? Jā, tai brīdī man nestrādāja vairs domas, ko biju izplanojusi tieši pirms tā visa, ka vajag dot no sākuma kādam citam iespeju." Viņa nolaida savu skatienu vēl zemāk, kociņu ar kuru vilka smiltīs apļus viņa aizsvieda prom un ieskatījusies man acīs jautāja: "Vai mani var vainot, par to, ka biju tāda muļķe?" Viņa laikam saprata, ka uz šo jautājumu man nav atbildes un atkal atdūra savu skatienu smiltīs. "Jā, jau tai vakrā skaitījāmies atpakaļ kopā, bet mana prieka sajūta nespēja mazināt sajūtu, ka kaut kas nav kārtībā. Tad viņa plikais teikums: "Ko mēs darīsim? Tas taču nav nevienam jāzin, labak slepenībā",laikam jau šāds teksts iedur dvēselē, kad par visu vairāk Tu vēlies pateikties un atklāt pasaulei, ka šīs cilvēks, ko tu tik ļoti cieni, kas tev ir tik dārgs, kura laime un dvēsele tev tik ļoti rūp, ir tavs. Bet tad spēju pieņemt arī to."
"Kas.." es jautāju, bet viņa mani pārtrauca, pati turpinādama: "Kas notika? Nākošajā vkarā devs pie viņa skatījāmies komēdijas šovu, sajutu, ka šis cilvēks ir kas cits, nevis tas pats, kura maigums man kādreiz bija mazliet kaitinājis, šis bija agresīvāks, fiziskāks, iekšēji likās haotiskāks. Lūk bijām kopā šīs 2 dienas, trešajā sapratu, ka viņš distancējas izvairās. Pirmo reizi izdarīju ko tādu, kas nav raskturīgs man, rasktīju viņam, prasīju, kas noticis un teicu, ka atdotu visas tās īpašības, kas man pieder, lai tagad es spētu noteikt, kas notiek ar viņu, kas noteik viņā, viņš man atbildēja, ka tas noteitki nebūtu intresanti, ja cilvēks visu zinātu. Teica, ka vajdzēs runāt. Neesmu muļķe visu sapratu, Pienāca 1diena, skola, tas laikam bija vissmagakais, kā vienkārši šis cilvēks Tevi ignorē."
"Es laikam tagad saprotu," es noteicu, bet viņa man jautāja: "Ko Tu saproti?" Es nezināju, kā to īsti formulēt, bet teicu: "Es laikam saprotu, kāpēc gribēji palikt tajās atmiņās. Tu varbūt neesi pat iestrēgusi, ieciklojusies, kā man likās, Tu vienkārši gribēji tā paglābt tas atmiņas, to nozīmi tām jūtām, ko tad izjuti."
"Jā, varbūt," viņa atbildēja, "Bet es neviegli uzņemu to faktu, ka viņš vairs nav tas pats cilvēks, es neiebildu, kad gājām šķirties, man pat nebija īpaši viņam ko teikt, to jau biju izrunājusi ar draudzeni. Es tikai zinu, ka varbūt viņš tā arī nesapratīs ko nozīmē beznosacījumu."
"Beznosacījumu kas?"
"Beznosacījuma vēlme, lai kāds ir laimīgs. Lai arī pašķīrāmies draudzīgi ar apņemšanos šoreiz nepazaudēt draudzību un tā, bet viņš pēc tam atzina, ka sāka speciāli izvairīties ikdienā. Saproti, šeit nav tēma par nesarunāšanos, bet faktu, ka viņš speciāli aiziet prom no klasesbiedrenes, jo viņa pagaida mani."
"Bļin, kretīns," man paspruka, bet viņa man aizrādīja: "Nav jau tik traki, labi, ir smagi dzirdēt, kad kāds pamato šķiršanos ar tekstu - sākumā bija ta sajūta, pirms vēl satikāmies, roku trīcēšana utt., bet tad vairs nebija. Muļķīgi? Jā, man tā likās, īpaši, kad esi mācījusies gadu kontrolēt savas emocijas, lai patiesās neizrādītu, kad esi vēlējis cilvēkam labāko, braucot autobusā, skatoties pa logu domājusi, kā iet viņa piedzimušajai māsiņai, lūgusi, lai viņa izaug laimīga. Jā, tai brīdī ir vilšanās, ka kāds nesaprot, nedomā kā tu, ka attiecības ir balstītas uz patiesu otra cilvēka būtības cieņu, ka tev viņš patīk viņa paša dēļ, nevis dēļ grāmatām, ko lasījis, dēļ izskata vai ģitāras, kad Tev rūp viņa ģimene, tāpat kā sava. Lūk tā ir tā beznosacījuma pieķeršanās."
Es nezināju ko teikt un tik izdvesu: "Traki.."
"Nav jau tur nekas traks," viņa atbildēja, "Godīgi sakot, mūsu atteicības kopā pat nav ilgušas man liekas, pat 1 vai 2 mēnešus."
"Bet, bet, bet.." es viņu gribēju pārtraukt.
"Bet ko?!" viņa man uzsauca, tad maigi pasmaidīdama.
"Tu taču viņu satiec, katru dienu.. jau tūlīt divus gadus"
"Jā. Zinu. Un rīt satikšu atkal, turpat klases priekša aizstāvēšu savu darbu, turpat braukšu kopā tajās pašās ekskursijās, tur pat uzturēšos tajos pašos gaiteņos.."
"Un jā.."es novilku...
"Un jā, atnāks vasara un aizies, un es zināšu, ka jāpavada būs vēl gandrīzām gads kopā ikdienā."
"Un kā tu domā to paveikt?" es jautāju.
"Tāpat kā šos divus gadus. Jā tas ir jocīgi, ja tu netici mīlestībai, tava pirmā dvēseles ieķeršanās ilgst tikai kādu mēnesi, tā patiešām laimes stāvoklī tikai pāris dienas, bet tu to burtiski nespēj izmest no skata 3 gadu garumā - dienu no dienas. Bet tici man, tam ir arī savas pozitīvās puses, es, piemēram šobrīd daudz ciešāk spēju pieķerties saviem sapņiem, saviem mērķiem, es tiešām jūtu to dzinēju sevī, ka man vaajg viņus īstenot, citādāk es nesaprastu, vai vispār dzīvoju. Protams ir savi zaudējumi, katra reize, ko īstenībā pavadu pa tukšo, sāpinot sevi, uzplēšot kādu brūci, aizmirstot, ka drīkst paņemt tikai labo.. "
"Nu, beidz," es viņu pārtraucu, "ja tu šo cilvēku satiec dienu dienā, tad varbūt nav tik ļoti nosodāmi, ja tā kādriez gadās, protams, nedrīksti ļaut sev šādā skumju stāvoklī iedžīvoties.."
"Un tas jau ir tas sarežģītakais," viņa turpināja, "vai tiešām ir, kā cilvēki saka - no acīm prom, no sirds laukā, piemēram man būts ļauts pilnībā uzzināt tikai pēc gada un vēl pāris mēnešiem. Bet ko tur!" viņa pasmaidīja: "Tā ir mana dzīve, lai arī cik sarežģīta viņa būtu, es vienmēr esmu apzinājusies un zinu, ka pret vieglāku, tukšāku, emocionāli vienkāršāku to nemainītu. Ko atnesīs rīts, to vēl redzēsim!"
Jūrmalā jau bija ļoti tumši, viņa piecēlās, savāca tukšo taru, izmeta tuvējā gružkastē, no kurpēm izkratīja smiltis, ejot pa koka dēlīšiem, un es nodomāju, ka der tā citreiz pasēdēt pašai ar sevi un parunāties. Tikt skaidrībā
(15.04.2009) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2342
Kopā:6420599
|
| |
| |
|
Autori
