|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Par atgriešanos! | | Ievietojis: aggy99 |
Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Viņš apstājās uz akmeņainā ceļa, kas vietām jau bija klāts ar dziļām bedrēm. Otrpus ceļam aiz baltā bērza stumbra vīdēja sena māja. Jumta korē joprojām grozījās jau mazliet apsūnojis gailis-vēja rādītājs. Tas, pagriezies ar knābi pret Dienvidiem, klusi sveica ceļinieku...
Viņš lēni tuvojās mājai. Strautiņā, kas čalodams centās izspraukties starp zaļajām niedrēm, galvu pacēlusi no ligzdas, raudzījās maža pīle. Kad gājējs tuvojās, tā nobijusies,skaļi kliegdama aizlidoja uz pretējo krastu, nenovērsdama skatienu no ligzdas, kur saulē mirdzēja gaišas olas. Vietā, kur agrāk auga krāšņas puķes, zilos ziediņus pagriezušas pret sauli, ziedēja neaizmirstulītes, bet vietām starp zaļās zāles stiebriem spārnus izpletuši sauļojās dzelteni taureņi. Pie loga, kuram skarbais Ziemeļu vējš bija laupījis daļu rūts, sārtiem ziediem ziedēja meža roze. Tā, ar asajiem dzelkšņiem ieķērusies balto jasmīnu krūmā, sacentās reibinošā smaržā. Pie mājas durvīm kuploja dadzis, tā vien aicinot ar to sasveicināties, bet nātru krūms, kas zaļoja gandrīz pie paša sliekšņa, vēja balsij čaukstinot lapas, lūdza tam netuvoties.
Ceļinieks satvēra durvju rokturi. Tās, žēli ieraudoties, it kā tām kāds darītu pāri, lēnām atvērās. Zirneklis skumji noraudzījās, kā svešinieks izjauc viņa vairāku nedēļu darbu, noārdot tā lielo medību tīklu, kas bija aizausts priekšā durvīm.
Mājās nekas nebija mainījies. Istabas vidū stāvāja liels galds, pie kura pirms daudziem gadiem brokastoja kāda laimīga ģimene... Galda un krēslu kājas jau bija skāris laika zobs, istabas kaktā, deguntiņu izbāzusi no alas, raudzījās pelēka pele, mazliet izbrīnīta par negaidīto ciemiņu. Apmaldījusies bezdelīga, šudījās pa istabu, cenšoties atrast izeju,kamēr izlidoja pa jumta lūku. Pussabrukusī krāsniņa skumji stāvēja istabas vidū, joprojām cerēdama, ka kādreiz to atkal sasildīs...No gultas, kur agrāk tik saldi gulēja kāds zēns, izspraukušās atsperes klusi šūpojās Ziemeļu vējā, kas meklēja ceļu starp vecajām mēbelēm, lai ieelpotu seno māju smaržu. Pie sienas karājās vecs pulkstenis, kura sirds jau sen vairs nepukstēja, bet tā rādītāji,klusi saspiedušies viens pie otra, sargāja pareizo laiku-māju laiku...
Šeit viss atgādināja bērnību. Smieklus un asaras,naktis, kad istabas izgaismoja spožā mēness seja un dienas, kad jau agri no rīta gailis modināja ar skaļu dziesmu un labu rītu vēlēja lakstīgala. Vecāku sastrādātās rokas, kas noglāstīja galvu ikreiz, kad šķita-tūlīt sabruks pasaule, kaut tikai bija sācies pērkona negaiss...Tik daudz atmiņu glabāja pelēkās sienas , tik daudz mīlestības , kas joprojām virmoja apkārt, ko nespēja iztraucēt pat vēja brāzmainie soļi...šķita, ka nekas nav mainījies...Vien laiks bija aizsteidzies straujiem soļiem un no baltajām ābelēm, kas ik pavasari ziedēja pagalmā, bija palikuši tikai sausi stumbri...
Ceļinieks kusi aizvēra aiz sevis durvis, lai uz visiem laikiem aizvērtu ceļu uz pagātni, vien sirdī saglabājot bērnības siltās atmiņas, kas vienmēr sasildīs...
(18.05.2009) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lūk sagaidīts ir jaunais gads
Vēl vakar likās tas kā sapnis tāls,
Bet šodien atkal sapnis tāls
Ir tas, kā vakar sagaidīju to. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
