|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Re : Satikšanās | | Ievietojis: Runcis |
Komentāri (7)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Saule rotājās naktī nolijušā lietus atstātajās peļķēs, draiski miedzot ar aci un aicinot aizmirst par to, ka ir pirmdienas rīts un mesties brīvajā ziedošajā jūlija pļavā. Viņa ātri laipoja starp gājējiem, pielijušo ietvi un baložiem, cenšoties paspēt uz savu vilcienu. Kaut kādu muļķīgu iedomu dēļ viņa šorīt bija aizkavējusies pie spoguļa nedaudz par ilgu. Ātrāk ātrāk, eh, un vēl tās peļķes! Viņa pat nezināja uz ko dusmoties vairāk – uz lietu, kurš nekaunīgi gandrīz katru piektdienu nomāca debesis, vai sauli, kura gluži vai speciāli nelikās par to ne zinis līdz darbdienu sākumam. Beidzot – stacija, perons, vilciena sastāvs... papēdīšu cikoņas raksts piepildīja vagonu, viņa aši palūkojās uz krēslu rindām, un pēkšņi samulsa...
Kāpņu telpas ieejas durvis aizsitās tik skaļi, ka pat izbiedēja kaķu pāri, kuri snauduļoja zem jasmīnu krūma. Viņš klusībā pasmējās par jumta zaķu nedienām un, turot rokā atslēgas, piegāja pie auto. Mirkli pašūpoja signalizācijas piekariņu, tad ieslidināja to kabatā, pagriezās un nesteidzīgi devās uz stacijas pusi. Laika bija pār pārēm, un viņš tik sen nebija izbaudījis nomazgāta rīta svaigumu. Tik tās peļķes... vai tiešām šinī pilsētā ūdens tek pat pret kalnu? Stacija sagaidīja viņu ar parasto burzmu, bet šodien tas netraucēja. Viņš piespiedās pie laternas staba un aiz gara laika sāka vērot cilvēkus. Tāpat vien, jo viņš taču nevienu negaidīja, laikam. Lokomotīve žēli čīkstot piestūma divus vagonus, viņš vēl mirkli uzkavējās, vērojot stacijas durvis, tad satvēra savu keisu un iekāpa vagonā. Gaiss likās sasmacis, krēsli noplukuši un cieti, viņš piesēdās pie loga un sāka jau nožēlot, ka nāksies šūpoties šajā garlaicīgajā vilcienā. Sparīgi noklaudzēja augstpapēžu kurpju solīši. Viņš palūkojās uz durvīm un juta kā kutinoši saspringst vēdera muskuļi...
Viņi sēdēja katrs savā krēslu rindā tukšajā rīta vilcienā, cenšoties noslēpt savus skatienus un domas, gluži kā divi knēveļi, kuri spēlē „kariņu”, glābjoties aiz sniega cietokšņu mūriem. Viņi šķetināja savu domu kamolus, pat nenojaušot, ka abi tin vienu pavedienu, tik katrs no sava gala. Šķita, vēl mirklis un abu pirksti satiksies...
- jūsu biļetītes
kā no gaisa, nesaprotami un nemanot, vagona ejā bija parādījušies divi kontrolieri
„ārprāts! Mans maciņš ar naudu un mēnešbiļeti palika uz spoguļa!” – viņa bezpalīdzīgi palūkojās acīs formā ģērbtajam vīrietim
„sviests! Maks ar dokumentiem stāv mašīnā!” – viņš vainīgi pasmaidīja, lūkojoties uz formā ģērbto sievieti
- tad kā, sodu maksāsim? ...
Viņi stāvēja uz laukumiņa, nolūkojoties aizejošā vilciena sarkanajās uguntiņās. Viņš neticīgi šūpoja keisu, viņa samulsusi rotaļās ar somiņas siksniņu. Sliežu klakstoņa noklusa tiklīdz sastāvs izgaisa aiz līkuma. Pēkšņi uzkritušajā klusumā skaidri atskanēja dzeņa kalšana priedē, sienāžu jampadracis sliežu malas sausajās smilgās, odu dīcošais koris un vēja šalkoņa koku galotnēs. Viņi bija izsēdināti pašā mazākajā un nomaļākajā stacijā kādu vien varēja iedomāties – Mežvidi – kur pasažieri iekāpa un izkāpa tik vien kā ogu un sēņu laikā. Viņi beidzot paskatījās viens otram acīs, bez mulsuma bez bailēm bez iedomātiem etiķetes žņaugiem
- kaut kā muļķīgi ir iznācis...
viņš iesāka
- mani sauc Sintija
viņa pēkšņi pasmaidīja, pārtraucot viņu. Viņš gandrīz skaļi izelpoja
- bet mani Kaspars
- ko mēs tagad darīsim... Kaspar?
- es... man...
viņš sāka steidzīgi meklēt pa kabatām, beidzot atrada mobilo telefonu...
- es sazvanīšu kolēģi no darba, atbrauks un aizvedīs, tikai...
Sintija jautājoši palūkojās
- tikai tas nebūs tik ātri un mums vajadzēs iziet līdz šosejai
Kaspars gandrīz vainīgi saraustīja svārku malu
- būs jāiet caur mežu, un tālu?
- nu jā... nē nu kas tas par mežu, te jau kā parkā... priedes vien un celiņi...
viņš nekādi nespēja tikt vaļā no pēkšņi uznākušā samulsuma.
- tad ejam, ko gaidīt
Sintija viegli pieķērās viņa elkonim
- drīkst? Vienkārši grūti ar augstpapēžu kurpēm iet pa smiltīm...
-------------------------------------------
Turpinājuma sižeta autore ir kāda meitene (kurai par prieku jau kādu laiku rakstu visādus niekus un miniatūras :) ) es tikai ietērpu to vārdos.
(13.07.2009) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1058
Kopā:6428156
|
| |
| |
|
Autori
