|
|
|
|
|
|
|
| | ...Vai nesagrūs?... | Autors - Agnese Līcīte
| | Komentāri (4) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Jau tūkstošiem gadu jūrmalas smiltīs
Vējā šalc priežu balss.
Tūkstošiem gadu dzintara asaras
Vēsta,ka ciešanām gals.
Ar zvīņotu asti princese kāda
Zilzaļos viļņos mīt.
Ja vien varētu,ja kādreiz vēl spētu
Princis to ieraudzīt...
Ar sudraba spārniem debesīs zilās
Kaija sapņaini kliedz.
Tā stāsta par purpura saules rietu,
Lūdzas,lai neiemiedz!
Baltajās kāpās sirms akmens starp citiem
Sendienu stāstu pauž-
Par zobeniem,bruņām,asiņu lāsēm
Atmiņu tīklus auž.
Raud žēli priedes par zaļajām māsām-
Pasaka beigusies būs...
Vai zelta kāpas bez brūnajām saknēm
Simts gadus vēl nesagrūs? (09.08.2009) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Lūk sagaidīts ir jaunais gads
Vēl vakar likās tas kā sapnis tāls,
Bet šodien atkal sapnis tāls
Ir tas, kā vakar sagaidīju to. ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
|