|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Mums to nevajag | | Ievietojis: mimozete |
Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Ar aizvainojumu ir tāpat kā ar duļķēm dzēriena pudelē, mēs tās sakratot uzjundījam un paiet zināms laiks, līdz tās nosēžas. Mūsu sāpes tāpat - tik ātri nepāriet. Paiet zināms laiks līdz tas iegulstas dziļākajā dvēseles stūrī un smeldz un īdz, līdz apaug ar mazu kreveles kārtiņu. Un tikai no mums pašiem būs atkarīgs vai mēs vilksim šo bagāžu līdz jeb mēģināsim no tās atbrīvoties jebkādā veidā - izrunājoties, izkliedzot, kaut vai uzrakstot uz papīra un sadedzinot. Mums to nevajag jaunajā dzīves cēlienā, jo tur būs cita pieredze un citas jūtas. Ceram, ka labākas. Vienīgais guvums no tā būs mācība, kas iegūlusies paliks ilgam laikam.
(06.10.2009) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
