X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Pasakas
Satikšanās
Autors - Kristīne Čeirāne
  
Komentāri (3)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Londona, 2002. gada vasara.

Iela bija pilna cilvēku un pūlis mani burtiski dzina uz priekšu. Apkārt valdošā kņada un karstums tikai pasliktināja garstāvokli. Šī bija viena no retajām reizēm, kad parādījos uz ielas dienas laikā. Man nepatika to darīt, jo uzturēšanās dienas gaismā fiziski bija nepatīkama – galva likās pielieta ar svinu, ādu it kā durstīja ar smalkām adatām un man bija grūti koncentrēties. Tomēr šodien nācās to darīt – man bija paredzēta tikšanās bankā un bankas diemžēl nestrādāja pa naktīm. Nelāgā pašsajūta pastiprinājās. Par laimi, mājas vairs nebija tālu. Es izspraucos cauri pūlim un ieslīdēju kāpņu telpā.

Pēdējo divu gadu laikā mana dzīve bija pamatīgi pārvērtusies. Biju nolēmis – ja nevaru pieņemt šo pasauli, tad vismaz pacentīšos ar to sadzīvot. Pasaule man apkārt bija mainījusies un es tai pielāgojos. Es atstāju pagātnē vēl vairāk lietu, pie kurām biju pieradis un uzsāku gluži jaunu dzīvi. Sagaidījis jauno tūkstošgadi, uzreiz izvācos no pamestās mājas, kurā biju mitinājies gadiem un noīrēju dzīvokli. Lai gan man patika plašums, sapratu, ka vesela māja man vienam pašam būs par lielu. Iepriekš man tas netraucēja, jo es apzināti dzīvoju tukšā mājā, kur apkārt nebija nevienas dzīvas būtnes un mēbeles klāja bieza zirnekļu tīklu kārta – tas atspoguļoja to, kā iekšēji jutos. Tāda dzīve man bija pagalam apnikusi. Man bija izvēle - vai nu krampjaini turēties pie vecā dzīvesveida, apraudāt zudušo laikmetu un atzīt sev, ka esmu veca grabaža vai arī piemēroties dzīvei. Es izvēlējos otro. Lai to izdarītu, man nācās atmest daļu savas augstprātības un atgādināt sev, ka arī turpmāk dzīvē man gandrīz viss būs jādara pašam. Vairs nekādu sulaiņu un istabeņu. Un tā es, aci nepamiršķinot, maksāju savus rēķinus, mazgāju un gludināju drēbes, tīrīju māju un darīju vēl daudzas citas lietas, par kurām kādreiz uzskatīju, ka to veikšana ir zem mana goda.
Lielu daļu laika šā vai tā pavadīju savā dzīvoklī. Tā iekārtojums bija divu gadsimtu apvienojums. Daļa mēbeļu un interjera priekšmetu bija no 19. gadsimta, daļa - gluži jauni. Man bija laba gaume un ar visu biju ticis galā pats. Rezultāts man patika.
Biju mainījies arī ārēji. Uz ielas parasti valkāju melnas drēbes. Kad devos kārtot dažādas ar savu naudu saistītas lietas, vilku uzvalkus. Mājās nēsāju apģērbu, kurš man patika vislabāk –18. gadsimtam raksturīgos kreklus ar mežģīņu žabo un melnas bikses.
Ik pa laikam iegādājos jaunu viltotu pasi. Jau daudzus gadus neizmantoju savu īsto vārdu. Juri Rokosovskis bija pārāk rets un uzkrītošs vārds. Turklāt es baidījos, ka pēkšņi varētu uzrasties kāds attāls dzimtas radinieks. Manas cilvēka dzīves laikā manai dzimtai piederīgo nebija daudz. Pēcāk es, protams, nesekoju līdzi tam, vai tā vēl pastāv vai nē. Man nebija bijis bērnu – vismaz tādu, par kuru esamību es zinātu – taču tik un tā nolēmu ievērot piesardzību un jau ilgus gadus izmantoju tikai gluži parastus angļu vārdus un uzvārdus. Vēl viena lieta, kuru atstāju pagātnē, bija mans grāfa tituls.

Bija pievakare, kad devos ārpus mājas - es vēlējos iegādāties jaunas grāmatas. Parasti apmeklēju arī grāmatnīcas, taču šovakar biju nolēmis, ka vēlos sameklēt kaut ko senu. Es stāvēju pie plaukta vienā no saviem iecienītākajiem antikvariātiem un šķirstīju manuskriptus, kad pēkšņi uzdūros kaut kam ļoti pazīstamam. Profesors Terenss Kleinvels. Cilvēks, kurš bija palīdzējis man pārtapt vampīrā un... mans draugs. Sāku lasīt viņa manuskriptu. Tas gan vairāk līdzinājās dienasgrāmatai – tur bija aprakstīti viņa piedzīvojumi un pētījumi. Vilkači, vampīri, burvji... Manas acis slīdēja pār lappusēm, kad pēkšņi uzdūros kam sevišķi interesantam. Terenss bija aprakstījis kāda cilvēka brīvprātīgu pārtapšanu vampīrā. Jauns aristokrāts, kurš vēlējās baudīt dzīvi mūžīgi un kuram dzīvē nozīmīgs bija tikai viņš pats. Tas, protams, biju es. Viņš rakstīja, ka izpildījis lūgumu, jo zināja, ka šis cilvēks nebūtu licies mierā. „Es nevarēju atteikt. Mūžīgā dzīve bija tas, ko viņš alka visvairāk un mans atteikums nelīdzētu – viņš turpinātu savus meklējumus un neliktos mierā, kamēr nepanāktu savu. Es varēju viņam atteikt un nolemt tālākiem meklējumiem, kuri varētu beigties arī traģiski vai arī... palīdzēt. Es zināju, ka viņš ir no tiem cilvēkiem, kurus var pārvērst par vampīru. Nebūtu nekādas vilšanās sajūtas, viņš pieņemtu likteni un būtu laimīgs. Tādēļ es izpildīju viņa vēlmi. Lai gan – man bija viņa žēl. Viņam bija vara, nauda un viņš bija apmierināts ar dzīvi, tomēr... Visu viņa mūžu smagi apzīmogoja uzmanības un mīlestības trūkums. Viņa vecāki bija gājuši bojā, kad viņš vēl bija mazs un viņu uzaudzināja radinieki. Viņu aprūpēja, taču ne tā, kā pienāktos mazam zēnam. J. izauga par noslēgtu un aukstu cilvēku. Viņam patika sabiedrība, taču viņš nepazina tādas jūtas kā rūpes, nesavtība un mīlestība. Cilvēki viņam bija tikai objekti savu mērķu sasniegšanai. Viņš tos nevērtēja augstu. Tomēr es cerēju, ka pārvēršana viņu mainīs, viņa ledus sirds atkusīs un viņš kļūs pa īstam laimīgs. J. jautās spēcīgs līderisms un es zināju, ka viņa spēkos ir palīdzēt citiem – tiem, kuri jūtas nelaimīgi un vīlušies. Es ceru, ka man izrādījās taisnība. Pretējā gadījumā viņš būtu mani pievīlis. Un ne tikai mani... bet arī daudzus citus, kuri uz viņu paļausies.”
Lasot manuskriptu, emociju viļņi nomainīja cits citu. No sākuma Terenss vienkārši bija mani mēģinājis atrunāt, bet pēc tam pārvērtis, sakot, ka man tas nekaitēs un mūžīgā dzīve man nekad neliks vilties. Tagad biju izlasījis viņa domas. Viņš bija pazinis mani labāk nekā es domāju un pareģojis manu mūžu. Es tiešām biju rīkojis tā, kā viņš paredzēja. Izrādījās, ka viņš bija mani pārvērtis ne tik daudz manis dēļ, cik tādēļ, ka zināja, ka es varēšu palīdzēt citiem tādiem pašiem kā es – nomāktiem un meklējumos esošiem. Mūsu draudzība turpinājās vien pāris mēnešus, taču man likās, ka Terenss paspēja iepazīt pat noslēgtākos manas dvēseles nostūrus. Tas ir, tolaik, kad man vēl bija dvēsele. Viņš bija paredzējis ne tikai to, ka es mainīšos, bet arī to kā es mainīšos.
- Šī grāmata ierauj sevī, vai ne? –Atskanēja pārdevēja balss.
- Jā, mani saista gan tēma, gan valoda.
- Interesanti, ka šo manuskriptu lasa daudzi, bet neviens nepērk. Laikam tādēļ, ka tur ir aprakstītas ne tikai maģiskās būtnes, bet arī viņu iekšējā pasaule un tas daudzus biedē.
- Nu, uz mani tas neattiecas. Es ņemšu šo grāmatu.
- Lieliski. Citādi tā te stāv jau labu laiku.
- Starp citu, vai ir zināms kas vairāk par tās autoru?
- Jā, taču informācija ir pretrunīga... Vieni saka, ka viņš nomira savā gultā, būdams jau pieklājīgā vecumā, citi – ka viņš gāja bojā kārtējās ekspedīcijas laikā. Kā ir patiesībā, neviens nezina...

Un atkal man dienas laikā nācās pamest savu mītni. Man bija paredzēta vēl viena tikšanās bankā. Man tas nepatika, taču tas bija absolūti nepieciešams – galu galā, manas bagātības pārvaldīšana prasīja zināmus pūliņus.
Atgriezos no tikšanās. Arī šoreiz laikapstākļi nebija manā pusē – spīdēja saule un gaiss bija smacīgs. Es pieliku soli un steidzos mājās. Grasījos nogriezties kādā šķērsielā, kad jutu, ka saskrienos ar kādu. Grasījos uzsaukt kaut ko līdzīgu „skaties, kur ej!”, kad pacēlu acis un pārsteigumā satrūkos.
- Vincent!
Manā priekšā patiešām stāvēja Vincents, kuru es - šā vārda vistiešākajā nozīmē – nebiju saticis vismaz simt gadu.
- Juri!
Es pirmais pārvarēju pārsteigumu. Vincents kaut kur steidzās, tādēļ paspēju vien pateikt viņam savu adresi un ielūgt ciemos.

Vincents ieradās pēc pāris dienām. Jau toreiz uz ielas, uzmetot ātru skatienu, biju paspējis viņu nopētīt no galvas līdz kājām un saprast, ka šo gadu laikā viņam nepavisam nebija palicis labāk. Tolaik, kad Vincents dzīvoja kopā ar mums, viņam bija spēcīgs skatiens. Viņš nebija pārāk pašpārliecināts, tomēr apzinājās savu vērtību. Turpretī tagad Vincenta acis bija skumjas un sāpju pilnas. Būdams vairāk nekā 6 pēdas* garš, viņš tomēr likās mazs un trausls. Vincents bija viscaur tērpies melnās drēbēs, zābakos ar biezu zoli un dzelzs sprādzēm un viņa seju klāja pamatīga grima kārta. Likās, ka ar savu izskatu viņš cenšas norobežoties no visiem un noslēpt savas jūtas. Es uzreiz jutu, ka nomāktība, kura sākās pēc viņa sievas un bērna nāves, nebija viņu pametusi visu šo gadu laikā.
Vincents likās nopietns un saspringts. Tomēr viņš bija priecīgs mani satikt.
- Laipni lūdzu manā necilajā mītnē!
- Priekš tevis tā tiešām ir necila. – Viņš pasmīnēja. – Kur kalpi un izskatīgas istabenes?
- Laiki mainījušies... Es cenšos sekot laikmeta garam – tagad ir moderni visu darīt pašam.
- Tikai nesaki, ka tu pats iekārtoji dzīvokli.
- Protams.
- Dažas lietas gan nemainās, - viņš teica, norādot uz manu apģērbu.
- Šīs ir manas mājas drēbes. Uz ielas es valkāju ko neuzkrītošāku. Tu gan esi mainījies. Esi kļuvis par gotu?
- Tikai ārēji. Man vienkārši patīk šāds apģērbs.

Sarunājoties ar Vincentu, ātri vien ievēroju, ka ar viņu varēja gari un plaši runāt par dažādām salīdzinoši neitrālām tēmām. Tiklīdz jautājumi skāra viņu pašu, viņš atbildēja nelabprāt, lielākoties aprobežojoties ar pāris teikumiem.
- Nebiju tevi saticis kopš... Nespēju precīzi atcerēties... Tūkstoš astoņsimt...
- ... divdesmit devītā gada. Tad tu nozudi no mūsu redzesloka.
- Jā, es pametu Londonu, nevienu nebrīdinot.
- Tu būtu varējis atgriezties pie mums. Protams, mēs bijām neapmierināti ar tavu lēmumu precēties ar cilvēku, taču neviens tev neko nebūtu pārmetis.
- Zinu. Tomēr es nespēju atgriezties. Jūsu mājā dzīvē būtu tieši tāda pati kā agrāk, bet es pats jau biju mainījies. Es vairs nespētu tur iejusties.
- Un ko tu darīji pēc tam?
- Ceļoju no valsts uz valsti. Esmu dzīvojis daudzviet Eiropā. Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados aizbraucu uz Ameriku un nodzīvoju tur līdz pat 1990. gadam.
- Starp citu, reiz kad biju Amerikā, man šķita, ka redzēju tevi uz ielas, bet nepaspēju pārliecināties, vai tas tiešām biji tu.
- Kad tas bija?
- Čikāgā 1934. gadā.
- Tad tas patiešām varēju būt bijis es. Tolaik es tur dzīvoju.
- Ar ko tu nodarbojies visus šos gadus?
- Es jutos vainīgs par to, kas notika ar Elisu un bērnu un veltīju savu dzīvi medicīnai. Pirmā pasaules kara laikā es strādāju kara hospitālī, pēcāk Amerikā – slimnīcā par sanitāru. Vēlāk iestājos universitātē un apguvu ārsta profesiju.
- Tu esi ārsts?
- Jā. Pa dienu glābju cilvēkus, pa nakti nogalinu. – Vincents iesmējās. Šie smiekli skanēja drūmi un sarkastiski. - Un tu pats? Joprojām dzīvo tāpat kā agrāk?
- Gandrīz. Pēdējie sešdesmit gadi man bijuši grūti. Četrdesmitie gadi bija pēdējie, kad es jutos labi zemes virsū. Nākamās desmitgades... Dzīve un ieražas tik krasi mainījās un daudz ko es vienkārši nespēju pieņemt. Gandrīz divdesmit gadus es nodzīvoju absolūtā vientulībā, nespējot izdomāt, ko iesākt ar savu dzīvi. Jauno tūkstošgadi es sagaidīju pamestā mājā, kura reiz bija piederējusi man. Pēc tam es sapratu, ka nespēju vairs tā turpināt.
- Man gan nav iebildumu pret divdesmito gadsimtu. Kad sagaidīju 1900. gadu, man prātā nevarēja ienākt, ka jaunais gadsimts nesīs tādas pārmaiņas. Tāda sajūta, ka mainījies ir pilnīgi viss.
- Man tomēr tuvāks ir deviņpadsmitais gadsimts. No vienas puses, tas bija laiks, kad sākās iepriekš nepieredzēta attīstība – parādījās elektrība, dzelzceļš, daudzas citas lietas, kuras iepriekš nevarēja iedomāties, no otras puses - nebija daudzu lietu, kuras šobrīd traucē dzīvot. Cilvēki vēl nebija vīlušies tehnoloģijās un lietas, kurām bija paredzēts atvieglot dzīvi, to patiešām darīja. Es varēju dzīvot ar vērienu un algot kalpotājus, neriskējot tikt avīzēs. Tagad es dzīvoju viens, jo cilvēki kļuvuši pārāk nekaunīgi. Nekad nevaru būt drošs, ka kāds neatklās noslēpumu un nepārdos sižetu par mani TV vai dzeltenajai presei.
- Divdesmitajam gadsimtam piemīt savi trūkumi, tomēr, manuprāt, tas ir viens no labākajiem cilvēces vēsturē. Jā, cilvēki pieredzēja, cik iznīcinoši var būt kari un cik ļauni var būt cilvēki, jā, tehnoloģijas tiešām ir pavērsušās pret viņiem pašiem, tomēr tik daudzas lietas ir mainījušās uz labo pusi. Nevar ne salīdzināt, kādi bija darba apstākļi fabrikās pirms simt piecdesmit-divsimt gadiem un tagad.
Darbs fabrikās Vincentam bija smaga tēma. Galu galā, viņš pats tur savulaik bija strādājis. Un ne tikai viņš, bet arī gandrīz visa viņa ģimene.
- Medicīna... Kopš divdesmitā gadsimta sākumā tā ir neticami attīstījusies. Slimības, kuras agrāk nonāveja miljoniem cilvēku, tagad kļuvušas ārstējamas. – Viņš turpināja. – Vide... Cilvēki bieži sūdzas, ka Londona ir netīra pilsēta. Es atceros savas bērnības laika Londonu – un kopš tā laika tā ir kļuvusi nesalīdzināmi tīrāka! Cilvēkiem dzīvē šobrīd paveras tādas iespējas, kādas agrāk nebija iedomājamas. Nav nozīmes, kas tu esi un no kurienes tu nāc – ja tev ir sapnis, tu vari to piepildīt.

Vincents turpināja laiku pa laikam iegriezties pie manis. Viņa pirmais apciemojums bija ildzis gandrīz deviņas stundas un arī tagad sarunājoties laiks aizritēja nemanot. Pamazām Vincents vairs nevairījās runāt arī par sevi.
- Zini, tie pieci gadi – no manas ierašanās tavā mājā līdz aizbraukšanai – bija laimīgākie manā mūžā. Man bija viss, ko varēju vēlēties un dzīve atgādināja pasaku. Pirmo reizi mūžā biju ieguvis draugus un pat skolotājus... Tolaik tu biji man paraugs. Es vēlējos tev līdzināties.
- Zinu, lai gan nebiju tā labākā persona, no kuras iespaidoties... Kaut gan, ar gadiem kļuvu labsirdīgāks un iejūtīgāks, nekā tad, kad vēl biju mirstīgs... Taču tolaik tu vēl biji pavisam jauns. Tagad, tik daudzus gadus vēlāk, tu jau būsi krietni pieaudzis un es tev vairs neesmu nepieciešams. Kad mēs satikāmies, tu vēl biji pavisam jauns. Cik tev šobrīd ir gadu?
Vincents sarauca pieri un sāka domāt.
- Esmu dzimis 1802. gadā, tātad ... man šogad apritēja divsimt gadu! – Viņa sejā parādījās izbrīns. Acīmredzot viņš sen nebija aizdomājies par savu vecumu.
- Vai tu zini, kad tieši esi dzimis?
- Nē. Mūsu ģimene bija pārāk trūcīga, lai svinētu dzimšanas dienas. Tādēļ es pats izvēlējos datumu – 19. februāris. Un cik tev ir gadu?
- Šobrīd man ir divsimt sešdesmit četri gadi, esmu dzimis 1737. gadā. Tā ka neesmu daudz vecāks par tevi, tikai sešdesmit piecus gadus.
- Vai tu zini datumu, kad esi dzimis?
- Jā, protams. Mums bija īpaša grāmata, kurā tika atzīmēti visu dzimtas locekļu dzimšanas un nāves dati. Mana dzimšanas diena ir 22. oktobrī.

Kādu vakaru Vincents sāka runāt arī par to, kas viņu nomāca visvairāk.
- Mīlestība ir mana problēma. Laiku pa laikam es iemīlos un nezinu, ko darīt. Visas attiecības, kuras man bijušas šo gadu laikā, ātri izjuka. Tagad es vairs nevēlos būt ar kādu kopā. Es baidos atrast kādu, ar kuru gribētu būt kopā visu mūžu... Man nāktos atklāt, kas es esmu. Gadi ietu, viņa novecotu. Un man atkal nāktos piedzīvot mīļotās sievietes nāvi...
Mēs brīdi klusējām un tad es ierunājos:
- Nekad nebaidies mīlēt. Mīlestība var būt sāpīga, bet vēl sāpīgāk ir tad, kad tu aizliedz sev mīlēt. Mīli kaut vai no attāluma, ja savādāk nav iespējams. Ja tev ir pārāk sāpīgi redzēt otru cilvēku novecojam, nepaliec ar viņu kopā tik ilgi. – Es ieskatījos Vincenta sejā un pasmaidīju. – Negaidīji dzirdēt no manis ko tādu?
- Negaidīju gan.
- Jā, esmu savu mūžu pavadījis viens. Jā, es nekad neesmu mīlējis. Taču tas nenozīmē, ka es no šādām lietām neko nesaprotu. Vincent, tu gluži vienkārši esi savādāks nekā es. Tu nevari dzīvot bez mīlestības, tādēļ neaizliedz sev mīlēt. Un atceries – iespēja, ka tu satiksi kādu, ar kuru būsi kopā līdz viņas mūža galam, ir pavisam maza. It sevišķi šajā laikmetā, kad cilvēki ir kļuvuši virspusīgi un viņos gandrīz vairs nav patiesu jūtu. Un vēl... Nesapņo par to, kā nemaz nav. Ar to es domāju mūžīgo mīlestību. Vai tu atceries Arifeju?
- Jā, protams.
- Vai esi dzirdējis viņa stāstu?
- Nē.
- Viņš kļuva par vampīru mīlestības dēļ. Arifejs iemīlēja kādu meiteni, kurai bija jāprecas ar citu. Nevēlēdamies šķirties, abi bija gatavi doties nāvē. Taču tad viņš uzzināja, ka ir pilnīgi pretēja iespēja - būt kopā mūžīgajā dzīvē. Būdami jauni un naivi, viņi izvēlējās to. Taču ar gadiem attiecībās radās tukšums, kuru nevarēja aizpildīt. Parasti, kad tā notiek, pāris vai nu rada bērnus vai ievieš mīļāko. Pirmais variants nebija iespējams, savukārt otrais viņus neinteresēja. Pēc piecdesmit kopā pavadītiem gadiem viņi izšķīrās. Arifejam zuda jēga mūžīgajai dzīvei.
- Viņš nekad man to netika stāstījis.
- Es biju vienīgais, kurš to zināja. Kad Arifejs satika mani, viņš saprata, ka beidzot ir saticis kādu, kurš viņu sapratīs un izstāstīja man visu. Tas pārāk ilgi bija viņā krājies. Pēc tam viņš nekad vairs nekad par to nerunāja. Par viņiem varu pateikt tikai vienu – nabaga bērni. Viņi dzīvoja laikmetā, kad lielākoties tika slēgtas aprēķina laulības un par mīlestību vēstīja vien daiļliteratūras darbi. Viņi nepazina nevienu, kurš būtu bijis līdzīgā situācijā un viņiem nebija ne jausmas, ka dzīvē viss nenotiek kā pasakās „un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi”. Kā Arifejs reiz teica – labāk jau nu būtu izvēlējušies nāvi. Vilšanās sajūta bijusi pārāk liela.

- Diez kas nav, - es nopūtos un nolaidu špagu.
- Tas nav nekāds brīnums – pārāk ilgs laiks pagājis.
Tā kā gan es, gan Vincents bijām lieli paukošanās cienītāji, es izvilku no skapja aprūsējušās špagas – Vincentam savējo vairs nebija – un mēs sarīkojām improvizētu dueli.
Duelis notika Vincenta mājā, jo mans dzīvoklis bija pārāk mazs un bez dārza. Pašlaik viņš bija apmeties kādas vecas rūpnīcas teritorijā. Vietas tur bija diezgan un gluži nemanot mēs paukojoties bijām nokļuvuši otrā ēkas malā.
- Šī ir laba vieta, - Vincents teica. - Pietiekami nomaļa, lai mani netraucētu ne policija, ne skvoteri, ne arī kāds cits.
- Es gan dodu priekšroku dzīvošanai vietā ar elektrību, ūdeni un durvīm, kuras var aizslēgt.
- Es varu dzīvot gan tā, gan tā. Pašlaik vēlējos padzīvot šādi.

Vincents sāka apciemot mani aizvien biežāk. Reizēm es apciemoju viņu, tomēr putekļainā un pamestā fabrikas teritorija man īsti nepatika. Vincentam tas likās uzjautrinoši – galu galā, viņš zināja, ka teju divas desmitgades biju nodzīvojis tukšā un pagalam nolaistā ēkā. Es atbildēju, ka pagātne ir pagātne un man vairs nepatīk uzturēties gruvešos. Vincentam nekas cits neatlika, kā turpināt nākt pie manis. Ar laiku viņam apnika staigāt šurpu turpu un viņš ievācās manā dzīvoklī, lai gan regulāri no turienes nozuda, nesakot kurp.

Es iegāju kāpņu telpā un devos uz savu dzīvokli. Kad biju sasniedzis otro stāvu, pēkšņi sadūros ar kaut ko. Kāpjot pa trepēm parasti skatījos uz leju, tādēļ nepamanīju, ka kāds tuvojas. Lēnām pacēlu skatienu. Biju saskrējies ar meiteni. Pārlaidu skatienu ķermenim un ieskatījos viņas sejā. Mūsu acis sastapās. Es satrūkos. Satriecoši zaļo acu skatienā jautās kas ārkārtīgi pazīstams. Viņa bija vampīrs! Arī svešiniece satrūkās un, pirms es paspēju ko izdarīt, milzīgā ātrumā bija noskrējusi lejā pa trepēm un aizcirtusi aiz sevis parādes durvis. Nebija nozīmes dzīties viņai pakaļ Londonas drūzmā. Es uz brīdi paliku stāvam kāpnēs, domājot – no kurienes viņa uzradās? Ko viņa te darīja? Varbūt viņa šeit dzīvo? Bet tad es būtu to ievērojis... Sen nebiju saticis nevienu vampīru. Tagad pie manis bija Vincents, taču es labprāt aprunātos ar vēl kādu. Vai viņa atgriezīsies? Uzmetis vēl pēdējo skatienu tukšajai kāpņu telpai, devos augšā uz savu dzīvokli.

Pie durvīm piezvanīja. Kaut arī nevienu negaidīju, tas mani īpaši nepārsteidza. Vincentam tagad bija pašam sava atslēga, tā ka tas nevarēja būt viņš. Ik pa laikam uzradās kāds no maniem kaimiņiem – vai nu mēģinot kaut ko aizņemties vai arī lūdzot parakstīt kādu petīciju. Atvēru durvis un, man par pārsteigumu, tur stāvēja Viņa.
- Vai drīkstu ienākt?
Ar žestu ieaicināju viņu iekšā. Viņa iesoļoja viesistabā un lēnām aplaida skatienu apkārt, nopētot it visu. Es savukārt nopētīju viņu pašu. Viņai mugurā bija tās pašas drēbes, kas pirmīt: gari, melni lakādas zābaki, melnas bikses un balts krekls. Viss bija dārgs un, visticamāk, šūts pēc pasūtījuma. Viņa bija apmēram 5 pēdas 8 collas* gara, slaidu augumu un tik graciozām kustībām, kādas piemita tikai sievietēm, kuras dzimušas pirms 1940. gada. Sejā labi izcēlās asie vaigu kauli un smaragdzaļās acis. Grieķu deguns tikai piedeva viņai vēl vairāk skaistuma. Viņa nu gan ir apburoša, es nodomāju.
- Kā tu mani atradi?
- Izskaitļoju. Sava stāva iemītniekus es pazīstu, tāpēc pieļāvu, ka tu dzīvo vienu -divus stāvus zemāk. Drusciņ špionāžas kāpņu telpā un es izsecināju, ka šis varētu būt tavs dzīvoklis.
- Kāpēc pirmīt aizbēgi?
- Es apstulbu. Kad biju noskrējusi trīs kvartālus, sapratu, ka rīkojos muļķīgi.
- Neesmu tevi agrāk šeit manījis.
- Es ievācos pirms trim dienām.
- Vai tu esi apmetusies uz ilgu laiku?
- Nezinu. Varbūt uz pāris gadiem, vabūt pāris mēnešiem. Viss atkarīgs no noskaņojuma.
Viņa vēlreiz aplaida skatienu apkārt istabai.
- Vai tu šeit mitinies viens?
- Nē, šeit dzīvo arī mans draugs.
Viņa pacēla uzaci.
- Viņš arī ir vampīrs.
- Ā. Vienkārši es sen neesmu satikusi nevienu no mūsējiem.
- Jā, es arī nebiju. Bet tad es nejauši satiku Vincentu. Mēs esam pazīstami jau ilgus gadus un sen nebijām tikušies.
- Neteikšu, ka būtu liela komunikācijas cienītāja, bet nodomāju, ka nebūtu slikti aprunāties.
- Tu varētu atnākt vēlāk, kad Vincents būs atgriezies. Šobrīd viņš atkal kaut kur ir aizklīdis, taču solīja būt atpakaļ šovakar ap kādiem vienpadsmitiem.
- Jā, labprāt.
Viņa devās durvju virzienā, bet tad apstājās un pasmaidīja.
- Ak jā, es nepateicu savu vārdu. Lukrēcija Lokvuda.
- Juri Rokosovkis.

Vincents

Es atgriezos mājās, kuras kopš nesena laika bija Juri dzīvoklis, un aizvēru aiz sevis durvis. Ienācis viesistabā, pamanīju, ka dzīvoklī ir viešņa. Nebūtu pievērsis tam uzmanību, ja vien viņa pēkšņi nepagrieztos pret mani un neieskatītos acīs. Skatiens mani burtiski apdedzināja. Tas nepiederēja cilvēkam. Tāds piemita tikai mums.
- Lūk arī Vincents, - Juri teica. – Mēs tieši tevi gaidījām.
Viņa man uzsmaidīja un iepazīstināja ar sevi.
- Lukrēcija Lokvuda.
Es pamāju.
- Lukrēcija ir mūsu kaimiņiene, - Juri paskaidroja.
- Es tik sen nebiju sastapusi nevienu sev līdzīgo, tāpēc tad, kad uzskrēju virsū Juri, nolēmu nelaist garām iespēju.
Līdz ar manu ierašanos atmosfēra bija kļuvusi stīva. Man bija nebija iebildumu pret viesiem, taču zināju, ka Lukrēcija noteikti gribēs uzzināt par mani ko vairāk. Pret to gan man bija iebildumi. Man nepatika stāstīt par sevi svešiniekiem.
- Arī tu esi no deviņpadsimtā gadsimta, vai ne?
- Vincents šogad kļuva divsimt gadus vecs, - Juri pasteidzās atbildēt manā vietā.
- Varbūt tu ļausi runāt viņam pašam?
- Protams, ļaušu, taču ņem vērā, ka tas var aizņemt laiku... Vincents nav ko runīgs.
- Viss atkarīgs no situācijas, - es noteicu un apsēdos uz dīvāna viņiem abiem pretī. - No deviņpadsmitā gadsimta nāku tikai es. Juri ir dzimis astoņpadsmitajā gadsimtā.
- Es pieskaitu sevi deviņpadsmitajam gadsimtam – tas bija mans mīļākais laiks.
- Tātad esmu šeit visjaunākā. Esmu dzimusi 1841. gadā.
- Esi labi saglabājusies,- Juri pasmīnēja, uzmetis viņai ātru skatienu.
- Kas nekaiš dzīvot divdesmit vienu gadu vecas meitenes ķermenī. – Viņa pasmaidīja. – Ceru, ka neaizvainošu, bet - kāda ir jūsu izcelsme? Par tevi, - viņa norādīja uz Juri, - uzreiz redzams, ka esi aristokrāts. Savukārt tu – tev ir labas manieres, tomēr man nešķiet, ka tu būtu no dižciltīgas ģimenes.
- Tā arī ir. Es piedzimu nabadzīgā ģimenē un visu savu cilvēka dzīvi pavadīju trūkumā.
Viņa ieinteresēti mani aplūkoja.
- Piedod, bet neko vairāk es nestāstīšu. Es tevi tik tikko pazīstu un neesmu no tiem, kuri izkrata sirdi svešiniekiem.
- Tas nekas. Es saprotu.
- Un tu pati? Deviņpadsmitā gadsimta Londonā nebija nevienas ievērības cienīgas Lokvudu ģimenes, - Juri pajautāja.
- Tas nav mans īstais uzvārds, - viņa teica, taču uzvārdu nenosauca. – Gan kādreiz pastāstīšu.
- Kādi te visi noslēpumaini... – Juri ironiski noteica.
Tovakar Lukrēcija neuzkavējās ilgi. Vēl kādu brīdi uzturējusi nevainojamu saviesīgu sarunu – raitu, bet neko nepasakošu – viņa atvadījās.

Pagāja pāris nedēļas un Lukrēcija tik ļoti iekļāvās mūsu vidū, ka šķita - viņa vienmēr bijusi līdzās. Ar laiku ikreiz, kad atgriezos dzīvoklī, viņa jau bija priekšā.
- Kā būtu, ja mēs beidzot salauztu ledu un sāktu runāt par to, kas mūs visus patiešām interesē? – Juri ierosināja.
Es neko neatbildēju. Lukrēcija kodīja lūpas un arī nebilda ne vārda.
Juri nopūtās.
- Labi, sākšu ar sevi. Es nojaušu, ka esmu šeit vienīgais, kuram kļūšana par vampīru nebija smaga garīgā trauma.
Es apmēram zināju Juri stāstu, tomēr, kad viņš to pastāstīja vēlreiz, uzzināju daudzas lietas, kuras viņš savulaik nebija pieminējis. Noklausījies līdz galam, pie sevis nodomāju – par to garīgo traumu viņš kļūdījās. Juri bija uzaudzis vidē, kurā gandrīz nevienam nerūpēja kā viņš jūtas. Viņš uzauga viens un pierada dzīvot, vadoties tikai no savām sajūtām un vēlmēm. Vēlāk, kad Juri sāka kontaktēties ar citiem cilvēkiem, viņš vispirms pārbaudīja, vai noteikumi, pēc kuriem viņš bija pieradis dzīvot, darbojas arī šajā vidē. Un tas visu tikai pasliktināja. Juri saprata, ka viņam atļauts teju viss un nekavējoties to izmantoja. Man savulaik bija jāizdara izvēle starp dzīvību un nāvi, savukārt Juri savu izvēli izdarīja cerot, ka viņa ārēji bagātajā, bet iekšēji aukstajā un trūcīgajā pasaulē beidzot ieviesīsies kādas pārmaiņas. Satiekot viņu tagad, biju sapratis, ka Juri tas gandrīz bija izdevies.

Lukrēcija

Daudzi vampīri, kurus biju pazinusi, bija kļuvuši par tādiem brīvprātīgi, tomēr tādu stāstu kā Juri dzirdēju pirmoreiz. Viņš izdomāja, ka vēlas dzīvot mūžīgi un panāca savu. Tas izklausījās tik vienkārši un... bezjēdzīgi.
Vincenta stāsts bija pilnīgs pretstats Juri teiktajam. Tagad sapratu, kādēļ viņa skatiens bija skumjš un viņu vienmēr apņēma nomāktības aura. Vincenta mūžs sastāvēja gandrīz vienīgi no bēdām un vilšanās. Laimes brīži bija bijuši pavisam īsi un vienmēr beigušies traģiski. Ja viņš nebūtu tik jūtīgs, tas neiedarbotos uz viņu tik iznīcinoši.
Sāku uzlūkot viņus abus pavisam savādāk. Pret Juri radās zināma nepatika, lai gan pirms tam bijām sapratušies gluži labi. Es vienkārši nespēju saprast, kā var apzināti vēlēties kļūt par vampīru. Man tā joprojām bija nepatīkama realitāte, ar kuru jāsamierinās. Jūtas pret Vincentu kļuva pretējas – viņš kļuva man daudz tuvāks. Nojautu, ka sākotnēji viņam nepatika mana klātbūtne, taču tagad viņš uzlūkoja mani kā draugu.
Ledus patiešām bija salauzts un tagad bija pienākusi mana kārta runāt. Atmiņas, kuras bija gulējušas neskartas daudzus gadus, atdzīvojās.
- Jūs jautājāt manu īsto uzvārdu... Es piedzimu kā Lūsija Lukrēcija Vestmorlenda.
- Vestmorlendi... – Juri pārbrauca ar pirkstu pār lūpām. – Atraitnis Vestmorlends un viņa trīs dēli?
- Jā.
- Viņam bija meita, kura nomira no slimības, bet tā taču nebija, vai ne?
Es nodūru skatienu.
- Nē, nenomiru vis.
- Man laikam nevajadzēja to jautāt... Varbūt šim vakaram pietiks...
- Es vienkārši sen neesmu to nevienam stāstījusi. Bet, tā kā jūs dalījāties ar mani savos stāstos, laikam būs godīgi, ja pastāstīšu. Es piedzimu pilsētā, kurā laiku pa laikam bija notikušas dažādas dīvainas un neticamas lietas. Kad biju maza, tēvs man bieži stāstīja dažādas teikas un leģendas. Man nenāca ne prātā, ka pieaugot vienu no tām izdzīvošu pati...

Juri

Tā kā vēl savas dzīves laikā manas zināšanas par vampīriem bija gana plašas, uzskatīju, ka zinu par viņiem visu. Dažos avotos biju lasījis, ka par vampīru iespējams pārvērsties arī bez otra vampīra palīdzības, piemēram, nomirstot priekšlaicīgā vai vardarbīgā nāvē, taču nekad nebiju saticis nevienu, kurš būtu pārvērties šādā veidā, tādēļ īsti tam neticēju. Un nu manā priekšā sēdēja Lukrēcija. Viņas stāsts bija tik skumjš un šķietami nesaderīgs ar viņu pašu. Lukrēcija kā cilvēks un Lukrēcija kā vampīrs bija pilnīgi pretstati. Ja stāstot viņas acu skatiens nepārvērstos un tajās neparādītos gandrīz bērnišķīgs naivums, maigums, stāstot par savu bērnību un ģimeni, un vēlāk – nodevības sāpes, es nespētu noticēt, ka šī pašpārliecinātā un ciniskā būtne reiz bijusi mīloša un sirsnīga jauna meitene.
Man bija licies, ka Vincenta stāsts ir pats neiedomājamākais, kādu gadījies dzirdēt. Tagad nevarēju saprast, kuram no viņiem bija nepaveicies vairāk.

Lukrēcija

Kā jau biju paredzējusi, mans stāsts pamatīgi nodarbināja viņu abu prātus. Vincents atzinās, ka, to klausoties, viņu pārņēmušas ārkārtīgas skumjas. Arī Juri daudz par to domāja.
- Lukrēcij, atvaino, bet vai tev nešķiet, ka tu toreiz reaģēji pārāk pārspīlēti?
Juri mēģināja saprast, kā tas ir – justies dziļi pieviltam un mirt, nodevības saēstam. Pagaidām viņam tas nebija izdevies. Mani tas nepārsteidza – grūti iztēloties sajūtas, kuras pats neesi piedzīvojis.
- Nu... Ir viena lieta, kuru es nepateicu.
Palūkojos uz viņiem abiem. Juri saprata uzreiz un pasmīnēja. Vincents uzmeta man pārsteigtu skatienu. Cik tipiski.
- Es pārgulēju ar Džeku.
Tagad Vincents izskatījās šokēts, bet Juri tēlotā nosodījumā papurināja galvu.
- To nu es no tevis negaidīju! – Juri iesaucās.
- Man bija divdesmit gadu un es biju tik ļoti iemīlējusies, ka Džeka dēļ biju gatava uz visu. Turklāt, es viņu uzskatīju par savu līgavaini un domāju, ka mēs reiz apprecēsimies.
- Lukrēcij, vai tevi neviens nemācīja, ka tā nedrīkst darīt, ja vien neproti manipulēt ar otru?
- Nemācīja gan. Piedod, es taču aizmirsu, ka runāju ar pasaules galveno sekspertu ar trīssimt gadu pieredzi!
- Divsimt piecdesmit, - viņš izlaboja. – Man šogad apritēs tikai divsimt sešdesmit pieci gadi. Ja jau reiz sākām par to runāt... Vincent, un kā ir ar tevi?
Vincents uzmeta Juri sašutušu skatienu. Es tikai pasmīnēju. Juri kas Juri.
- Nu taču, te visi ir savējie.
Palūkojos uz Vincentu. Viņš raudzījās uz Juri ar tādu skatienu, it kā labprāt viņu apvemtu.
- Divdesmit trīs, - viņš noburkšķēja. Vincents zināja, ka Juri nebūtu licies mierā.
- Divdesmit trīs? Kā tas ir iespējams? – Pārsteigums Juri balsī bija patiess. - Es saprotu – Lukrēcija, meitene, kura uzaugusi svētulīgajā Viktorijas laikā. Bet tu?
Vincents nopūtās.
- Vai tu kādreiz esi ilgstoši bijis izsalcis?
- Nē. Uz galda vienmēr bija pietiekami un, ja nu tomēr nē, man bija, kur paņemt vēl.
- Tad tu mani nesapratīsi. Pirmos astoņpadsmit mūža gadus es pavadīju dziļā trūkumā. Kad gadiem esi izsalcis un novārdzis, tad aizmirsti, ka attiecīgais orgāns var tikt izmantots arī kam citam, ne tikai čurāšanai.
To pateicis, viņš paskatījās Juri tieši acīs un pasmīnēja. Juri sāka smieties. Kurš gan būtu gaidījis no Vincenta šādus vārdus?
- Nu labi, pirmie astoņpadmit gadi. Bet pēc tam... Tu nodzīvoji manā mājā piecus gadus. Tu gribi teikt, ka par spīti visam tam sieviešu baram, kas tur nāca un gāja, tu nekad, ne reizi...
- Nē. Mani neviena no viņām neinteresēja.
- Ir nu gan attaisnojums! Un kā tad Beatrise? Viņai tu patiki.
- Jā, bet arī viņa mani neinteresēja.
- Pasaki vēl, ka tas notika tavā kāzu naktī.
- Jā.
- Ārprāts! Kāds patiešām tā darīja?
Es nopūtos. Acīmredzot Juri grasījās nomocīt nabaga Vincentu.
- Jā. Turklāt nevis „kāds”, bet gan daudzi. – Es teicu.
- Tas ir ārpus manas saprašanas.
- Nešaubos. Tu gan droši vien savā laikā biji pieklājīgs namatēvs un izklaidēji savas viešņas visos iespējamos veidos.
- Es tikai izvadāju viņas eksursijā pa māju... Bibliotēka, gleznu galerija, dārzs, mana guļamistaba... Būtu es zinājis, ka Vincents ir tāds bremze, daļu pa taisno būtu aizsūtījis uz viņa istabu.
Es izbraucu ar roku caur matiem un pievērsos Vincentam.
- No tevis pa kreisi ir statuete. Izmanto to.
Vincents pasmaidīja, bet neko nedarīja. Viņš bija pārāk jauks un pacieta Juri ķircināšanos. Es gan viņa vietā būtu paķērusi figūriņu un metusi.

- Reizēm Juri var būt tāds riebeklis! – Es teicu Vincentam. Mēs bijām uzkāpuši uz mājas jumta un vērojām naksnīgo Londonu.
- Viņš tikai izrādās mūsu priekšā. Juri tik sen nebija uzturējies sabiedrībā, kura viņam tiešām patīk, ka tagad izrāda savu prieku, kā nu prasdams.
- Zinu. Pretējā gadījumā viņu būtu grūti paciest.
- Nav tik traki. Juri ir ļoti inteliģents un pret tiem, kuriem viņš pieķeras, izturas ar vislielāko gādību. Ja viņš ir tavs draugs, uzskati, ka tev ir paveicies. Kā ienaidnieks viņš nepazīst žēlastību, kā draugs viņš tevi nekad nepievils.

Juri
Esot kopā ar mums, Vincents sāka justies labāk. Pamanīju to tad, kad viņš sāka lietot vismaz uz pusi mazāk grima nekā agrāk. Skatienā parādījās daļa agrākā spēka un smiekli reizēm skanēja pavisam bezrūpīgi. To bija veicinājusi arī Lukrēcijas parādīšanās. Vincentam pret viņu bija radušās simpātijas un arī man Lukrēcija patika. Viņa pati gan izlikās to nemanām.

Lukrēcija

Es ātri vien sapratu, ka gan Juri, gan Vincents nav vienaldzīgi pret mani. Tomēr es neatbildēju ne uz viena jūtām, jo zināju, ka tas neizbēgami sabojās mūsu attiecības. Biju to jau pieredzējusi un tas arī bija iemesls, kādēļ vairs nedzīvoju kopā ar citiem vampīriem. Trīsreiz biju palīdzējusi izmest no kopīgās mītnes citus vampīrus, kuri ar savām greizsirdības scēnām bija padarījuši gaisotni neizturamu un divas reizes no mājām bija izdzinuši mani pašu. Pēdējo reizi tas bija noticis pēc tam, kad biju ielaidusies attiecībās ar trim vampīriem vienlaikus. Pēc tam, kad viņi savstaprēji plūcoties bija izdemolējuši pusi halles, sadauzot pāris vērtīgas vāzes un saplēšot kādu gleznu, mani izlika uz ielas ar vārdiem: „Nekad šeit vairs neatgriezies!” Kas gan būtu domājis, ka vampīru puiši ir tik greizsirdīgi...
Mans atturīgums gan nenozīmēja, ka es neko pret viņiem nejustu – gluži otrādi. Man simpātiskāks likās Vincents, lai gan zināju, ka man piemērotāks būtu Juri. Vincentam bija tīra un mīloša sirds. Ja viņš kādam pieķērās, tad uz visiem laikiem. Savukārt Juri, tāpat kā es, bija vientuļnieks pēc dabas. Mums nekas nebija mūžīgs – izņemot, protams, mūs pašus - un mēs abi zinājām, ka mūsu kompānija agri vai vēlu izklīdīs.

Mēs ar Vincentu sēdējām uz jumta. Gaismas piesārņojuma dēļ zvaigžņu bija pamaz – lielākā daļa vairs nebija saredzamas ar neapbruņotu aci. Tomēr tumšās debesis vienalga izskatījās skaistas. Un arī pilsētas gaismām nebija ne vainas.
- Zini, esmu lasījis, ka vampīri nevar redzēt sevi spogulī, jo viņiem nav dvēseles. Bet mēs taču sevi redzam... – Viņš teica.
- Manuprāt, tas ir pavisam vienkārši: cilvēks sastāv no ķermeņa un dvēseles. Dvēsele ir tas netveramais, kas nāves brīdī pamet ķermeni. Ķermenis ir ārējā čaula, kura nekur nepazūd – citādi taču nebūtu nepieciešamības apglabāt mirušos, vai ne? Dvēsele dodas tālāk, bet ķermenis paliek tepat uz zemes. Ja tev ir ķermenis, tu spēj pieskarties lietām un nestaigā cauri sienām. Tātad tev jāspēj redzēt sevi spogulī. Dvēseles trūkums mums izpaužas pavisam savādāk – mūsu acīs. Acis ir dvēseles spogulis un, tā kā mums tādas vairs nav, mūsu skatiens ir dziļš kā bezdibenis. Tas var nobiedēt, apdedzināt, ieraut sevī un reizēm pat likt zaudēt prātu. Ieskatīties mums acīs ir tas pats, kas nirt okeānā – tu nekad nezini, kas tevi sagaida, cik dziļi tu ienirsi un vai tiksi atpakaļ.
- Kā tev liekas, vai ir iespējams... atgūt dvēseli?
- Es nezinu. Esmu tikai dzirdējusi nostāstus.
- Bet ja tas patiešām būtu iespējams...vai tu... negribētu atgūt savu dvēseli un iemantot mūžīgo mieru?
- Nē, - es pārliecināti noteicu. – Man patīk mūžīgā dzīve.
- Bet vai tu nejūties vientuļa un nomākta?
- Nē. Kādreiz, kad biju vēl cilvēks, man likās, ka es nevarētu dzīvot bez tuviem cilvēkiem, bez ģimenes... Es vēlējos vīru, bērnus, nu, tādas lietas... Bet pagāja pāris gadi un es sapratu, ka labi jūtos arī viena. Man bija labi pašai ar sevi. Ar citiem kontaktējos tikai tad, kad pati gribēju.
Vincents sadrūma vēl vairāk.
- Bet vai tiešām tu nekad neesi gribējusi būt kopā ar kādu?
- Nu, laiku pa laikam man bija attiecības, taču tas neturpinājās ilgi. Es nevēlējos neko ilgstošu.
- Bet Naidžels? Spriežot pēc tevi stāstītā, viņš mīlēja tevi tik ļoti, ka tevis dēļ bija gatavs pārvērsties...
- Naidžels... Viņš bija viens no jaukākajiem cilvēkiem, kādu man gadījies sastapt. Diemžēl mēs satikāmies pārāk vēlu. Mis Vestmorlenda būtu uzskatījusi viņu par debesu dāvanu un būtu ar viņu kopā līdz mūža galam. Mis Lokvuda viņu uzlūkoja kā neparedzētu sarežģījumu, ar kuru jātiek galā. Citas iespējas nebija. Ja mēs ar Naidželu paliktu kopā, tas ne pie kā laba nenovestu. Palikdams par cilvēku, viņš novecotu un nomirtu un tad es paliktu viena ar mūžīgām sāpēm sirdī. Ja es viņu pārvērstu par vampīru, ar laiku mēs tāpat izšķirtos un tas būtu vēl sliktāk. Bet, pats galvenais - es nevēlējos būt ar viņu kopā. Es nevēlējos dalīt savu dzīvi ne ar vienu.
- Cik nelietīgam gan bija jābūt vīrietim, lai brīnišķīgas meitenes sirdi pārvērstu ledū? – Viņa balsī skanēja skumjas.
- Vincent, šī saruna ir bezjēdzīga. Es saprotu tevi, bet tu nesaproti mani. Mēs esam pilnīgi dažādi. Tu nespēj dzīvot bez mīlestības, tev vajag kādu, par ko rūpēties. Es esmu vienpate. Es jūtos labi, šādi dzīvojot.
Es piecēlos un paspēru pāris soļus. Atgāzu galvu un palūkojos naksnīgajās debesīs, tad pametu skatienu uz Vincentu. Viņš izskatījās vēl drūmāks nekā iepriekš. Nopūtos. Laikam jau biju runājusi pārāk asi. Es piegāju viņam klāt un apskāvu.
- Vincent, man tevis ir žēl. Tu esi mans draugs un man ir skumji redzēt tevi šādu. Un... man ir žēl, ka nevaru atbildēt uz tavām jūtām. Tu pieķertos man uz mūžu, bet man nāktos tevi pamest. Tāda nu reiz ir mana daba.
Brīdi valdīja klusums. Tad es piecēlos un devos prom.

Vincents
- Nē, diemžēl nevarēšu jums izlīdzēt un aizdot miltus. Es neko negatavoju mājās un cenšos neturēt nekādu pārtiku. Jā, protams, žēl, ka nevaru palīdzēt... Bet apjautājieties citiem kaimiņiem. Nē, nekas, jums nav jāatvainojas par traucējumu. Jā, jums arī visu labu, - Juri teica aizdomīgi laipnā balsī. Tiklīdz viņš bija aizvēris dzīvokļa durvis, no viņa sejas acumirklī nozuda pieklājīgā sejas izteiksme. - Kā man tas ir apnicis! – viņš nošņācās. – Reizēm man rodas vēlēšanās piestiprināt pie durvīm plāksnīti ar uzrakstu „Ēdiena nav. Šeit dzīvo vampīrs.”
Lukrēcija iesmējās.
- Tādā gadījumā tu šeit vairs ilgi nedzīvosi, - viņa noteica cauri smiekliem.
- Zinu. Bet reizēm kārdinājums ir tik liels. Turklāt sen neesmu bijis riebīgs pret citiem. Labi, pie kā mēs palikām pirms mūs iztraucēja?
- Pie tā vai vampīri var sadegt.
Pēc tam, kad bijām apsprieduši mūs pašus, ķērāmies klāt savas tā saucamās sugas apspriešanas. Mēs pavadījām vakarus, daloties tajā, ko mums bija gadījies dzirdēt: leģendas, pieņēmumus, māņticības... Mēs salīdzinājām to visu ar savās dzīvēs pieredzēto, kā arī apspriedām mūsu sugai veltītos literatūras un kino darbus.
- Cik man zināms, vampīru var nogalināt trijos veidos: saraujot gabalos, nocērtot galvu vai iedurot sirdī mietu vai nazi. Par uguni nekas nav teikts. Kaut gan... ko var zināt. Nepazīstu nevienu, kurš būtu pabijis ugunī, - Lukrēcija teica.
- Pieņemsim, ka uguns vampīram nekaitē. Kā jums liekas, vai vampīrs var izturēt atombumbas sprādzienu?
- Tev nu gan ir jautājumi! – Lukrēcija iesaucās.
- Man vienkārši būtu interesanti to uzzināt.
- Es tavā vietā padomātu par ko citu: uz zemes ir pietiekami daudz kodolieroču, lai šo planētu uzlaistu gaisā reizes septiņas. Iedomājies, ka notiek sprādziens. Pat ja vampīrs to pārdzīvo, ar ko viņš barotos? Visa mūsu „barība” būtu pārvērtusies pelnos!
- Lukrēcij, man patīk tavs domu gājiens. Tu vienmēr attīsti domu uz priekšu.
- Varbūt parunāsim par kaut ko jēdzīgu? – es iejaucos.
Juri uzmeta man skatienu.
- Būs vien jāmaina tēma – Vincentam atkal ir tā pati skābā sejas izteiksme.
- Vai tad man vienmēr būtu jābūt priecīgam?
- Ne vienmēr. Neviens nevar būt priecīgs visu laiku – tā jau būtu patoloģija. Taču mums ar Lukrēciju nepatīk tevi sadrūmušu un klusu, ja tam nav nekāda iemesla, vai ne?
- Jā. Kādi ierosinājumi tālākai sarunai?
- Vai esat lasījuši „Drakulu”? – Juri nomainīja tik spēji un nepiespiesti, kā to prata tikai viņš.
Lukrēcija pateica „jā” , es pamāju ar galvu.
- Es to izlasīju tūlīt pēc iznākšanas, 1897. gadā. Uzskatu šo grāmatu par meistardarbu - tā nespēj atstāt vienaldzīgu. Man ļoti patika, ka grāmata uzrakstīta dienasgrāmatu un vēstuļu formā. Tas padara stāstu vēl dziļāku un daudzšķautņaināku. Tu redzi visu no vairākiem skatpunktiem, redzi pieņēmumus un izdari secinājumus vēl pirms grāmatas varoņiem, - Juri teica. – Bija patiesi interesanti lasīt, kā tur aprakstīti vampīri – lai gan neesmu saticis nevienu tādu kā Drakula – ar spējām ietekmēt laikapstākļus un pieņemt dzīvnieka izskatu.
- Leģendu par vampīriem ir ļoti daudz un Brems Stokers izvēlējās dažas no tām. Mūsu pasaule ir ļoti daudzveidīga, - Lukrēcija teica.
- Tā ir. Galvenās pazīmes: mūžīgā jaunība, nemirstība, vēsa āda, ātrums, spēks un pārtikšana no cilvēku asinīm nemainās, bet viss pārējais... Kādreiz, lasot manuskriptus, tur varēja izlasīt pat norādes, cik ilgi vampīri guļ, cik bieži barojas un tā tālāk... Gadu gaitā esmu pārliecinājies, ka tagad tas vairs nav vērā ņemams, - Juri piekrita.
- Arī uz manu tā atstāja spēcīgu iespaidu. Es gan to izlasīju kaut kaut divdesmitajos gados. Atšķirībā no tevis, - es norādīju uz Juri, - mani interesēja ne tik daudz Drakula un viņa pasaule cik pārējie grāmatas varoņi un viņu savstarpējās attiecības. Tas ir skumjš stāsts par to, kā negaidot savijas dažādu cilvēku likteņi un cik pēkšņi dzīve var mainīties...
Lasot „Drakulu”, biju vilcis paralēles pats ar savu dzīvi. Tā bija mainījusies tajā liktenīgajā 1820. gada vakarā.
- Mīnas vēstules Lūsijai... Sirdi plosošs kontrasts starp viņas pieņēmumiem un realitāti. Mīna domā, ka Lūsija gatavojas kāzām, bet viņa tajā laikā mirst no Drakulas kodumiem... Viņas liktenis mani patiesi skumdināja. Nabaga Lūsija... Vai, piedod... – es iesaucos, ieraudzījis, kā acumirklī pārvērtās Lukrēcijas seja.
- Nekas, tu jau to nedarīji speciāli. – Viņa atteica, lai gan joprojām izskatījās apjukusi.
Lukrēcija bija mums izstāstījusi arī atgadījumu ar sava kapa uzlaušanu un to, kā viņa par to uzzināja. Pirms daudziem gadiem kāds, pieminot viņas skumjo stāstu, bija teicis „nabaga Lūsija” un tagad viņa manis dēļ bija piedzīvojusi deja vu. Es zināju, ka par Lūsiju viņu dēvēja tikai dokumentos, tomēr tas joprojām bija viņas vārds un viņa uz to atsaucās. Iedomājos Lukrēciju klausāmies stāstu par pašas nāvi un zārka uzlaušanu, dzirdot cilvēkus runājam par viņu pašu un beigās vēl uzdodot jautājumu, ko viņa par šo stāstu domā, neapzinoties, kas sēž viņu priekšā. Es nespēju iztēloties, kā gan viņa tobrīd jutās.
- Jā, grāmata ir patiesi spēcīga. No mums visiem es izlasīju to pati pēdējā – trīsdesmito gadu sākumā. Šķiet, tolaik vēl dzīvoju Čikāgā.
- Tu esi dzīvojusi Čikāgā? – Juri iesaucās.
- Jā, divus gadus - no 1930. līdz 1932. gadam. Tad es iekūlos nepatikšanās ar pāris vietējiem gangsteriem un nolēmu bēgt uz Ņujorku.
- Arī mēs esam dzīvojuši Čikāgā, - es teicu.
Lukrēcijas sejā parādījās pamatīgs izbrīns.
- Kad?
- Es tur dzīvoju no 1924. gada līdz 1937. gadam, - atbildēju.
Juri balss šoreiz skanēja krietni savādāk, nekā bijām pieraduši dzirdēt – negaidītais atklājums bija izsitis viņu no līdzsvara:
- Es ierados 1932. gadā un sabiju divus gadus.
- Oho! Daudz netrūka un mēs būtu varējuši satikties jau toreiz!
Brīdi neviens neko neteica. Mums visiem prātā bija viena un tā pati doma – cik gan reizes mūsu ceļi nemanāmi bija krustojušies, lai visbeidzot novestu pie šīs satikšanās?
- Starp citu, kādēļ jūs toreiz aizbraucāt uz Ameriku?
- Tā paša iemesla dēļ ko tu, – Juri norādīja uz Lukrēciju. - Atgūt 1929. gada finanšu krīzē zaudēto naudu... un nopelnīt vēl.
Lukrēcija piekrītoši pamāja.
- Es gan devos turp pavisam cita iemesla dēļ – vienkārši gribēju pamest Angliju, - es teicu.
- Kā gan citādi, - viņš noteica un Juri balss jau bija atguvusi savu parasto toni.

Lukrēcija
Pēdējā laikā arvien vairāk laika pavadīju kopā ar Vincentu. Tam bija vairāki iemesli, galvenokārt – zināmās līdzības mūsu dzīvesstāstos. Vēl lielāku satuvināšanos veicināja arī tas, ka mums nevajadzēja daudz miega un mēs lielāko dienakts daļu pavadījām nomodā, atšķirībā no Juri, kuram bija nepieciešams vismaz desmit stundu miegs. Pēdējā laikā viņš bija pasācis gulēt visas četrpadsmit. Juri grasījās pirkt vairākus nekustamos īpašumus un viņam nācās pavadīt daudz laika, tiekoties ar mākleriem un apskatot piedāvājumus. It kā ar to jau nebūtu gana, Juri izteikti nepatika dienasgaisma. Atgriezies mājās, viņš tūlīt pat devās gulēt. Tagad satiku viņu apmēram piecpadsmit minūtes dienā – no rīta, kad viņš devās uz kārtējo tikšanos un vakarā, kad viņš atgriezās.
Man pašai pietika ar sešām stundām miega, tik tikko varēju nogulēt astoņas. Vincents, tik daudz laika pavadījis dzīvojot un strādājot kopā ar cilvēkiem, varēja iet gulēt jebkurā diennakts laikā. Reizēm šķita, ka viņš iztiek vispār bez miega – vismaz es nekad nebiju redzējusi viņu aizmigušu. Vincentam nerūpēja arī tas, vai ārā bija diena vai nakts. Viņš bija pieradis pie saulesgaismas. Arī es pārāk neraizējos par to, vai uz ielas ir gaišs vai tumšs, lai gan ne vienmēr varēju ilgstoši uzturēties saulē.

Sarunājoties ar Vincentu, ievēroju kādu interesantu lietu – viņš nekad nelietoja vārdu „vampīrs”. Sevi un mūs viņš sauca visdažādākajos vārdos, tikai ne šajā. Tāpat viņš ļoti nelabprāt runāja par savas dzīves īsti vampīrisko pusi – ar to es domāju medības. Reiz viņš ieminējās, ka iztiekot ar divām medībām mēnesī un cenšas uzbrukt tikai visādiem, kā viņš izteicās, nelietīgiem tipiem – laupītājiem, izspiedējiem, augļotājiem un tamlīdzīgi. Medījuma izvēle bija kopīga mums visiem trim. Juri uzbruka tikai tiem, kuri viņam nepatika – un tādu bija daudz – bet galvenokārt noziedzniekiem. Es darīju tāpat, reizēm speciāli viņus pievilinot. Nakts, šaubīgs rajons, vientuļa, labi ģērbusies meitene ar dārgam rotaslietām – ideāls mērķis. Tas nostrādāja vienmēr. Slazds aizcirtās un mednieks kļuva par medījumu.

Mēs ar Vincentu daudz runājām par senām leģendām. Pēdējā laikā mums pirmajā vietā bija vampīri. Vincentu fascinēja un vienlaikus skumdināja mans stāsts. Mēs runājām par mūžīgo dzīvi un retajām iespējām to pārtraukt. Vampīriem nebija dvēseles un nāve... vismaz šķietami... bija iespēja to atgūt.
Vincentu šī tēma nodarbināja arvien vairāk un vairāk, līdz kādu vakaru viņš negaidīti paziņoja:
- Es vairs nevēlos to turpināt. Es vēlos pārtraukt mūžīgo dzīvi.
- Ko?
- Esmu nelaimīgs un nomākts jau ilgus gadus. Ja ir iespēja to pārtraukt un kaut niecīgākā iespēja iemantot mieru, kuru tik ļoti kāroju...
Nepalīdzēja nekas – ne pierunāšana, ne lūgšanās, ne argumenti. Vincents bija cieši ieņēmis galvā, ka vēlas mirt un lūdza mūs viņam palīdzēt. Šajā jautājumā mēs ar Juri bijām nelokāmi:
- Nekādā gadījumā!
Vincents par šo tematu vairs neko daudz nerunāja, taču mēs nojautām, ka tas nav uz labu. Tagad viņš savas domas paturēja pie sevis un tas bija vēl ļaunāk.

Juri

Kādu vakaru dzīvoklī iebrāzās Lukrēcija un iesaucās:
- Vincents ir galīgi sajucis!
- Kas noticis?
- Tā kā mēs atteicāmies viņam palīdzēt, Vincents nodomājis meklēt nāvi citā ceļā.
- Ko viņš izdarījis? – es jautāju balsī, kāda bija raksturīga vecākiem, kad viņi vēlējās uzzināt, kādās nepatikšanās iekūlušies viņu bērni.
Lukrēcija ievilka elpu, it kā pārdomājot notikušo.
- Es vienkārši nespēju noticēt... Vincents zina, ka viņu var nogalināt, iedurot sirdī asu priekšmetu. Tādēļ viņš apzināti staigājis pa vietām, kuras Londonā ir bēdīgi slavenas, cerībā, ka neparastā izskata dēļ viņam kāds sāks piesieties. Tā arī notika. Kaut kādi huligāni sāka viņu apsaukāt, Vincents viņus nolamāja un tālāk lietā jau tika likti naži. Vincentu sadūra vēdērā, bet tad ieradās policija.
- Kur viņš ir?
- Runā ar policistiem. Viņu gribēja vest uz slimnīcu, bet Vincents kategoriski atteicās. Es nespēju noticēt, ka viņš varēja rīkoties tik muļķīgi.
Lukrēcija apsēdās. Viņas skatiens bija cieši pievērsts savu zābaku purngaliem. Pagāja brīdis, līdz viņa pacēla galvu un ielūkojās man cieši acīs.
- Nekas cits neatliek. Nāksies vien viņam palīdzēt.
Paskatījos uz Lukrēciju sašutuma pilnu skatienu.
- Nē!
- Mums nav izvēles. Vincents ir izlēmis un, kamēr nepanāks savu, mierā vairs neliksies. Mēs varam palīdzēt viņam aiziet kā pienākas, nevis tapt nodurtam kādā šķērsielā. Turklāt pēc nāves viņa ķermenis uzreiz pārvērtīsies pīšļos. Vai tu gribi, lai tas nonāk medijos?
Viņa veltīja man pārmetošu skatienu. Es zināju, ka viņai ir taisnība, taču neko neatbildēju.
- Es zinu, ko tu domā. Kā var atteikties no tā, ko tu vērtē augstāk par visu. Kā var labprātīgi atteikties no iespējas dzīvot mūžīgi. Es gan viņu saprotu. Arī es savulaik par to domāju. Taču nu vairs ne. Turklāt Vincenta vājā vieta ir emocijas. Viņš nespēj būt viens un viņam vajag kādu, ko mīlēt. Ar mums ir savādāk. Mēs esam paši par sevi.
Es klusēju. Viss tikko teiktais bija pilnīga taisnība. Vincents bija man tuvs un es labi redzēju, cik nelaimīgs viņš ir. Ja nāve darītu viņu laimīgu...
- Labi, lai būtu. Mēs viņam palīdzēsim.

Lukrēcija

Mēs devāmies uz kapsētu. Vincents gāja uz priekšu ātriem soļiem un mums nācās viņam piemēroties. Mēs gājām klusēdami, jo zinājām, ka tas neko nemainīs. Vincents jau gadiem bija jutis nomāktību un tagad, kad parādījās cerība to izbeigt, viņš vairs nebija pārliecināms. Vincents alka miera, kuru šī dzīve viņam nespēja dot.
Mani mocīja nemiers. Tieši man bija jānogalina Vincents – Juri bija kategoriski atteicies to darīt. Ja viss izdosies kā plānots, viņš atgūs dvēseli un tas darīs mani laimīgu, ja ne, viņš vienkārši būs miris un mani visa turpmākā mūža garumā mocīs vainas apziņa. Un mūžība ir sasodīti ilgs laiks...
Vincents atvēra kapsētas vārtus un devās tālāk. Izskatījās, ka viņš zina, uz kurieni iet. Pēc pāris minūtēm viņš apstājās. Mēs stāvējām pie kādas dzimtas kapavietas. Tā sastāvēja no liela, balta granīta kapakmeņa un kapa plāksnes. Plāksne bija galda augstumā un atgādināja šķirstu ar gludu virsmu.
Vincents pagriezās pret mums, gatavs uzklausīt atvadu vārdus. Viņa seja joprojām bija pilna apņēmības.
- Tu esi traks. – Juri teica.
- Tā nav pirmā reize, kad tu man to saki.
- Jā, toties pēdējā gan. – Viņš skumji pasmaidīja. Viņi atvadījās
Es piegāju klāt Vincentam un apskāvu. Piespiedu viņu cieši sev klāt, nespējot noticēt, ka pēc brīža viņa vairs nebūs. Šķiet, Vincents nojauta manas domas. Viņš noglāstīja man galvu.
- Neskumsti, Lukrēcij.
Tad viņš atraisījās no mana apskāviena un nogūlās uz kapakmeņa. Es nopūtos un pieliku mietu viņam pie sirds. Lai gan vampīru varēja nogalināt arī ar naža dūrienu, apzināti izvēlējos mietu. Tas man šķita pieņemamāk nekā nodurt Vincentu ar nazi – tad es justos kā tāda prasta laupītāja vai kā greizsirdīga sieva/mīļākā. Nu nē. Ja Vincents gribēja mirt, tam vajadzēja notikt drusku poētiskākā veidā.
Vincents aizvēra acis. Zināju, ka jātrāpa ar pirmo reizi, tāpēc pacēlu mietu gaisā un triecu lejā. Miets iedūrās Vincenta sirdī un atskanēja sirdi plosošs kliedziens. Tajā sajaucās izmisums un atvieglojums. Paspēju nodomāt, ko gan esmu izdarījusi, kad pēkšņi pamanīju, ka Vincenta sejas izteiksme mainās. Nekad nebiju viņu tādu redzējusi. Sejā parādījās miera un laimes izteiksme un Vincenta lūpas savilkās smaidā. Biju to redzējusi jau iepriekš – citiem mirušajiem. Tā parādījās brīdī, kad gars pameta ķermeni, izzuda visas šīszemes raizes un iestājās mūžīgais miers. Vincenta gadījumā bija gandrīz tāpat. Nākamajā mirklī viņa ķermenis sabirza pīšļos. Mani paņēma atvieglojums.
- Mums izdevās! Tā patiešām ir taisnība! Vampīrs var atgūt dvēseli!
Juri izskatījās satriekts. Es viņu sapratu. Vincents bija viens no retajiem viņam tuvajiem. Un tagad arī viņa vairs nebija. Turklāt Juri nevarēja saprast kā iespējams atteikties no mūžīgās dzīves. Savulaik tā bija viņa kvēlākais sapnis.
Man pašai bija tāda sajūta, it kā no pleciem būtu novēlusies smaga nasta. Ja ne laimes sajūta, kura parādījās Vincenta sejā nāves brīdī, es laikam nekad nevarētu sev piedot, ka piekritu viņam palīdzēt. Taču tagad...

Palūkojos apkārt. Pulkstenis bija pāri diviem naktī un tuvumā neviena nebija. Tomēr nebiju droša, vai kāds nebija dzirdējis Vincentu kliedzam.
- Padod man somu!
Juri satrūkās. Viņš bija par kaut ko aizdomājies un nebija mani dzirdējis.
- Padod manu somu!
- Priekš kam?
- Tur atrodas urna. Tu taču nedomā, ka mēs atstāsim viņu tepat?
Juri pasniedza prasīto un noteica:
- Būšu tevi pareizi novērtējis.
Es aši ieslaucīju pelnus urnā un mēs devāmies prom.

- Ko iesāksim ar pelniem? – es jautāju Juri. Kopš Vincenta nāves bija pagājušas divas dienas.
- Mājās jau nu neturēšu.
- Kapsētā arī negribas likt, tas būtu kaut kā dīvaini – vampīrs blakus cilvēkiem.
- Būtu gan. Vēl paliek mežs. Tomēr man nepatīk doma, ka vajadzētu urnu kaut kur norakt.
- Varbūt mēs varētu pelnus kaut kur izkaisīt?
- Es tikko tieši par to iedomājos...
- Varbūt jūrā?
- Tad mums jābrauc kaut kur ārpus Londonas.
- Mēs varētu aizbraukt uz manu dzimto pilsētu, tā atrodas jūras krastā.
- Un kura tā būtu?
- Braitona.

Pāris dienas vēlāk mēs sēdāmies vilcienā un devāmies uz Braitonu jeb, kā to sauca tagad, Braitonu un Houvu. Man klēpī bija soma ar urnu. Skatījos ārā pa vagona logu un biju iegrimusi domās. Pat nezinu, kādēļ izdomāju doties uz Braitonu. Kopš manas pēdējās viesošanās tur bija pagājuši vairāki gadu desmiti. Zināju, ka tuvojoties dzimtajai pilsētai, mani apņems daudzas atmiņas un ne visas būs patīkamas.
Vilciens ieradās pilsētā pievakarē. Vispirms mēs ar Juri piereģistrējāmies viesnīcā un pēc tam devāmies uz krastmalu. Nebiju bijusi šeit ilgus gadus, tomēr tā gandrīz nebija mainījusies. Jūra tovakar bija diezgan mierīga un arī vējš nebija spēcīgs. Mēs iebridām jūrā ar visiem zābakiem un nogājām vairākas pēdas, līdz ūdens sniedzās man līdz ceļgaliem. Es atskrūvēju urnu un izkaisīju pelnus.
- Ardievu, Vincent. Esi laimīgs.
Pēc brīža tie jau bija nozuduši skatienam. Daļu pīšļu aiznesa vējš, daļa sajaucās ar ūdeni. Brīdi pastāvējuši, mēs pagriezāmies un devāmies uz krastu.
- Tagad viņš patiešām ir laimīgs, tu zini. – Juri teica. – Tev ir smagi šeit atrasties?
- Nedaudz. Atmiņas atgriežas viena pēc otras. Tas nav viegli būtnei, kura parasti cenšas neatcerēties neko, kas senāks par pagājušo mēnesi.
- Nebēdz no pagātnes, citādi tā tevi reiz panāks un iedzīs stūrī. Dzīvo šodienai, bet atceries, kas tu esi un no kurienes tu nāc.
Viņš aplika man roku ap pleciem un mēs devāmies atpakaļ uz viesnīcu.
- Zini, Vincentam bija taisnība. Viņš teica – ja tu kādu sauc par savu draugu, viņam vai viņai ir paveicies.

Pēc atgriešanās no Braitonas sapratu, ka vēlos doties prom no Londonas. Agrāk vai vēlāk tas tāpat būtu noticis. Attiecībās ar Juri iestājās zināma atsvešinātība. Mēs bijām tik dažādi. Izrādījās, ka Vincents bija bijis mūs vienojošais starpposms un tagad, kad viņa vairs nebija, sarunas vairs nevedās un mēs vien otra klātbūtnē jutāmies neveikli. Nolēmu, ka pilnībā jānomaina vide, vismaz uz laiku. Es atvadījos no Juri, izvācos no dzīvokļa un devos uz lidostu. Man kabatā bija vienvirziena biļete uz Parīzi.

-----------------

• 6 pēdas = apmēram 1.80 m
• 5 pēdas 8 collas = 1.74 – 1.75 m

Kristīne Čeirāne (c) 2009
Citēšanas vai pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz mani obligāta
(14.12.2009)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 8.29
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.29)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.29)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.29)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Ljurbenjaaks (viesis) (08.05.2018, 17:08)ko tu pļurksti? :(((Ješka (viesis) (08.05.2018, 09:20)Apciemo
Ljurbenjaaku, viņš tevi piebaros ar skābiem kāpostiem, tiesa, mazliet sarūgušiem, bet tas piešķirs pikantu noskaņu. :))) :)))
staltais briedis (viesis) (01.05.2018, 11:16)Tu, mīlīt, vēl painteresējies kur var nopirkt
garšīgus marinētos gurķīšus.
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Nāk Jaunais gads ar jaunu laimi
Un jaunus sapņus nes sev līdz,
Lai jaunā gadā pietiek spēka,
Šos skaistos sapņus piepildīt. ...
Interesantas bildes


Rīma
 
 
Zīmējumi

Glāze ūdens
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 438 Kopā:4698279

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec