|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Vēstījums | | Ievietojis: liu |
Komentāri
Izdrukas versija
Pāris atziņas:
- Tieksme uz pilnību neattaisno.
- Labāk patiess muļķis nekā pārgudrs divkosis.
- Pat visgarlaicīgākā cilvēka dzīve var kļūt par teātra cienīgu izrādi, ja tu spēj saskatīt mirkļa poēziju.
- Rakstnieks nekad nav vientuļš, ja vien kāds lasa viņa darbus. Pat bez tiešām uzrunas formām tā ir saziņa.
- Egoisms pat visgodīgāko cilvēku rīcību padara savtīgu. Viņi to apzinās un dažkārt izmanto. Būtībā tam ir izdzīvošanas funkcija, jo nevar jau mūžīgi ļaut sev kāpt uz galvas.
- Tu VIENMĒR viņu acīs paliksi mazs, izlutināts bērns, kurš neko nevar izdarīt pats saviem spēkiem. Tu VIENMĒR pats savās acīs būsi nemīlams par to, ka esi ticis mīlēts.
- Kad tev nav vietas, ko cienīt, kur atgriezties, kur tevi pieņems atplestām rokām, tu esi pazudis, bet no otras puses - brīvs. Tavā rīcībā ir visa pasaule. Nekādu saistību. Zudušas robežas.
- Dažas domas ir kā kaitīgs ieradums, no kura jāatbrīvojas, piemēram, smēķēšana. Bez tām tu vairs nebūtu tu pats.
Par brīvību un stereotipiem:
Pazemojums, pie kura esi pieradis, ļauj rīkoties brīvi un neaprēķināmi. Ja jau pazemo, tad ir vienalga, ja jau izturas vienaldzīgi, tad jau par tevi neinteresējas, ja jau nav bijis pietiekami ieinteresēts iepazīt tuvak, tad nejautās, kāpēc rīkojies tik neloģiski, un arī tevi neuztrauks pretinieka viedoklis. Censties pārvarēt stereotipus ir labakais veids, kā pievērst sev uzmanību! Bet vai tas ir nepieciešams?
Bezmiegs
Visvairāk mīlu un ienīstu radošās bezmiega naktis, pēc kurām jūties kā cits cilvēks, kurš atradies alkohola reibumam līdzīgā stāvoklī. Dažkārt izjūti kaunu par pieraudātajiem spilveniem, bet citreiz prieku par to, ka esi spējīgs uz tik dziļām un spēcīgām emocijām, kā arī gandarījumu par sarakstīto.
Sliktākajā gadījumā nakts ietver jūtas pret vienu idealizētu personu, bet labākajā - mīlestību pret visu pasauli. Diemžēl vai par laimi - tās ir ātri pārejošas. To veicina ikdienas steiga, pienākumi un komunikācija ar patīkamiem, neiesaistītiem cilvēkiem.
Pasts
Sveiks, skolotāj!
Nolēmu uzrakstīt Tev šo vēstuli naivā cerībā, ka nesapratīsi, vai runāju par Tevi vai kādu citu tikpat nozīmīgu personu. Tici, tādu man ir daudz, bet gribētos, lai būtu vairāk. Diemžēl šajā vecumā jaunas, stipras draudzības saites izveidot ir ārkārtīgi grūti.
Es ilgi gaidīju stāvokli, kad neko nejūt, kad esi vienaldzīgs pret visu un visiem. To es dēvēju par vīrišķību. Tu biji mans paraugs. Kad tads brīdis pienāca, nobijos. Bija gruti komunicēt, tēlot emocijas, kuru nav. Es it kā bēgu no visiem, bet tai pat laikā centos saglabāt to mazumiņu dzīvīguma, kas nebija aizgājis nebūtībā, bet atpūtās jūras dzīlēs nogrimušā gliemežvākā. Vajadzēja sacelties viesulim, lai uzbangotu ūdeņi un iekustinātu manas snaudošās sajūtas. Bet Tu tikai smaidīji, ar sargeņģeļiem virs labā pleca sačukstēdamies. Reiz es gribēju būt Tavs sargeņģelis.
Kādēļ tādas pārmaiņas piemeklējušas tik emocionālu, jūtīgu būtni, kas tik stipri alkst dāvāt mīlestību, atļaujot sevi pat kājām mīdīt? Izsīkums. Kad man pateica, ka esmu zema līmeņa, manām jūtām nav vērtības, tās ir seklas, savtīgas, samākslotas un mazsvarīgas, manī kaut kas salūza. Nevēlos žēloties, bet esmu bijusi kā paklājs, kas, ilgi kalpojis un kājām mīdīts, tagad tiek zvetēts, lai izsistu pašu radītos putekļus. Un vainīgs vienmēr ir paklājs vai ceļa segums, pa kuru staigājam un pār akmeņiem klūpam, nevis cilvēks ar savu neuzmanīgo rīcību.
Es tikai vēlējos būt stipra, lai Tev patiktu.
Racionāla, lai mani saprastu.
Skarba, lai cienītu.
Ieraugot dzirksteles Tavās acīs, ieklausoties rūgtajā balss tonī, maskai uz brīdi atsedzoties, dambis plīsa un visi labie gariņi atkal kūņojas starp viļņiem, cenšoties noturēties virs ūdens. Paldies Tev par to!
Iestudēts ziemā
Dziesma aizvieto asaras, jo tās ir arī emocijas. Viņš neprot ne dziedāt, ne raudāt. Šis cilvēks-amfībija, prāta kalps, protams, spēj atkārtot iegaumētus deju soļus, bet dara to stīvi, asi un bezgala lepni. Tā nav fiziska vaina - viņš arī redz, dzird un saprot, bet ... nejūt ... jo ir iestudēts ziemā. Bija gods un pazemojums spēlēt šajā drāmā, kur sirdsleduspuķītes ir atkal kopā. Un ko tālāk?
(15.12.2009) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Es Esmu
es esmu
un ar to pietiek
es esmu kļavas zieds
brīdī kad zem kļavas
kā bite ar stropu vienotībā
sanu
es esmu dzidravots
zem kļavas pavēnī vējojošs
un spāre,...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Salavecis pieri kasa
Daavanas pa zemi lasa,
Taalaak pabraukt nevareeja,
Staltais briedis avareeja! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1706
Kopā:6413471
|
| |
| |
|
Autori
