|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Uz nāvi notiesātie | Autors - liu
| | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Viņa dzīvoja mākslinieciskā haosā. Katru vakaru ar vecākiem strīdējās par savām bērnības rotaļlietām, kuras slimā omīte bija savākusi melnajos miskastes maisos un izmetusi, lai nemaisās pa kājām. Viņa to uztvēra kā personīgu apvainojumu, it kā pati būtu traucēklis. Un nebija arī tālu no patiesības. Savos divdesmit četros gados viņa nestudēja un nebija spējīga atrast piemērotu darbu. Šādos brīžos Elīna meklēja atbalstu pie labākās draudzenes, kura, zvanu izdzirdējusi, uzmeta mēteli mugurā un izsteidzās naksnīgajās pilsētas ielās, lai mērotu tālo ceļu pie nelaimīgās. Bet pārsteidzošā kārtā sarunas grozījās tikai par un ap attiecībām, intrigām, kuras pati radījusi.
Baiba bija trīs gadus jaunāka, zeltītiem, plāniem, bet gariem matiem, koptu ārieni, vienmēr smaidīga un aktīva. Pilnīgs pretstats izspūrušajai draudzenei. Kad viņas iepazinās, Elīna Baibu sauca par mazo pelīti, jo viņa bija pavisam sīka un kalsna, izstīdzējis skaliņš. Mīļa un naiva. Elīna bieži zvanīja Baibai, lai aicinātu uz naktsklubiem, jo viņas draugi, kristieši, nespēja apmierināt ziņkāri par tabu tēmām. Un viņa vienmēr piekrita, kaut gan nebija paradusi pa naktīm klīst apkārt. Vēlāk viņas sāka konkurēt, jo arī Baiba bija kļuvusi formīga, turklāt ļoti gudra. Tomēr pēc tam, kad Elīna iepazinās ar Andreju, viņas satuvinājās vēl vairāk un Baiba pievienoja savu dzidro balsi dziesmām tumšajās Vecrīgas ielās un vairs nekaunējās par dziedāšanu publiskās vietās. Tā bija abpusēja simbioze.
Idille beidzās, kad Elīnas vecāki izšķīrās. Viņa palika pie mātes, kura slīga depresijā, un naudas krājumi strauji izsīka. Viņa atrada darbu Anglijā un bezbailīgi devās ceļā, zinot, ka Latvijā vienmēr būs kāds, kurš viņu gaidīs atpakaļ. Dienas pagāja, strādājot gaļas fabrikā – fasējot visdažādākās dzīvnieku ķermeņa daļas. Neiedomājams darbs veģetārietei un dzīvnieku aizstāvei. Vissmagāk viņai bija izturēt vientulību, jo izveidot kontaktu ar kolēģiem bija ārkārtīgi grūti. Katru dienu viņa ieradās darbā zaļā kombinzonā ar kapuci uz galvas un sastapa tur simtiem tādu pašu mazo zaļo. Visi bija vienādi. Pastaigājoties pa Londonas ielām, šī doma ikreiz apstiprinājās. Tur svešumā tāpat kā dzimtenē ubagi lūdz kapeikas uz ielas, salst, cieš badu, cilvēki slimo un rauš mantu.
Pavasarim pienākot, ražošanas sezona paviljonā bija beigusies un Elīna nolēma braukt mājās. Pa ceļam uz lidostu viņa vēroja pārīšus parkā, kas, sasēduši ik uz stūra, čukstēja viens otram ausī mīļas muļķībiņas, un atcerējās Andreju. Viņa svētlaimīgi pasmaidīja, gaidot drīzo tikšanos. Elīna bija dzirdējusi stāstus no istabas biedrenēm dienesta viesnīcā par jokiem, kādus attālums izspēlē ar mīlētājiem. Daudzi pāri bija šķīrušies, jo, nespējot pārdzīvot vientulību, atraduši aizvietotāju otrai pusītei. Citu pusīti. Viņa par tiem tikai pasmējās, jo Andrejs bija „uzticības kalngals”! „Varbūt Ķīnā, Kaukāzā vai Bali valda vieglprātība, bet mans mīļums ir īsts cildenuma iemiesojums,” viņa tādos brīžos nodomā.
Lidmašīna paceļas un drīz vien atkal nolaižas. Nepacietība paātrina ceļu. Viņa redz Rīgas uguņus, lidojot virs tiem, dzird aplausus un gaviles, ko pārējie pasažieri, priecīgi par atgriešanos mājās, velta savai dzimtenei. Daži vēl miegaini žāvājas un cenšas noteikt atrašanās vietu, kamēr citi steidz uz izeju, kur viņus sveic smaidīgās stjuartes. Elīna raitā solī dodas pie bagāžas, savāc to, izskrien cauri daudziem gaiteņiem un labirintiem, cauri automātiskajām durvīm, aiz kurām sapulcējies sagaidītāju pūlis, ar veiklu skatienu pārslīd tam pāri, līdz ieslīgst Andreja zilo acu bezdibeņos. Viņa sāk aizrautīgi māt ar roku, bet nesagaida atbildi. No pūļa Andrejam blakus iznirst Baiba un kautrīgi pieglaužas viņam klāt. Abi izskatās kā uz nāvi notiesātie.
(19.12.2009) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2324
Kopā:6420581
|
| |
| |
|
Autori
