|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Stāsts par to, kā būtu, ja būtu | | Ievietojis: Closing_Time |
Komentāri (6)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Elektriķis pateica, ka ziemeļi atrodas tur, mazliet pa kreisi no luksofora.Es paņēmu saujā akmentiņu un devos tajā virzienā.Divatā tomēr jautrāk.Kad nonācu ziemeļos, tur bija daudz meitu.Dažas bija īsās kleitās.Es kādai pajautāju, vai viņai nav auksti.Viņa atvēra savu plaukstu, un tajā bija akmentiņš.Tāpat kā manējais, tas viņu sildīja.Mēs nopeldējāmies, un es devos mājās.Elektriķis vēl arvien mainīja luksoforam spuldzīti.Es noliku akmentiņu tai pašā vietā, un devos mājup.Rīt sākšu iet uz dienvidiem.
Man šķita viņš bija ļoti priecīgs, kad rītausmā atkal to ieliku plaukstā.Šoreiz es zināju, kur atrodās dienvidi.Elektriķis bija prom.Luksoforā dega zaļā gaisma.Es dotos arī ,ja degtu sarkanā, bet tomēr zaļā piešķīra omulību. Saule dienvidos savādāka, skarbāka.Ūdens gan netrūka, varbūt mums veicās ar upēm.Brīžos,kad ieraudziju kārtējo upi, nez kāpēc atcerējos to luksofora zaļo gaismu.Es redzēju daudz meitenes, tās bij tumši brūnas,ka man šķita viņas pārtiek tik no šokolādes.Bet viņas nezināja,kas tā ir.Dīvaini, bet viņas peldējās nenovelkot drēbes.Man ļoti sagribējās šokolādi un es devos mājās.Šķiet mans akmentiņš bija nosauļojies,kaut arī palicis vieglāks.Atvadoties no viņa es sajutu, ka sāku pie viņa pierast.Luksoforā arvien dega zaļā gaisma.Rīt aizstaigāšu uz rietumiem.
Es izgāju vakarā. Luksofors darbojās nevainojami.Tālāk jau devāmies divatā.Akmentiņam nemaz nenāca miegs naktī, viņš visu laiku grozijās plaukstā.Pirmā meitene, ko satiku rietumos bija ļoti apaļīga, un šķita nogurusi.Vispār tur viņas bija dažādas. Tām ļoti patika lūkoties spogulī.Es ievēroju, ka viņas mani ļoti nopēta, tas mani nogurdināja, un es nolēmu doties mājup, tā arī nenopeldoties. Kad ieraudzīju luksoforu, tad sajutu,ka akmentiņš ir ļoti noguris.
Nākamajā rītā es visvairāk gribēju paņemt plaukstā savu akmentiņu.Es sajutu viņa prieku ieraugot mani.Luksofors visu redzēja.Es vairs nevēlējos nekur iet.Paņēmu akmentiņu un pārnācu mājās.Tagad viņam ir sava gultiņa, no valrieksta.
Vakaros mēs sapņojam par to, kā būtu tur, austrumos.Mēs sapņojam un saprotam, cik labi,ka neaizgājām.Mums ir labi.Labi nezināt kā tur, jo sapņot ir daudz jaukāk.
(31.01.2010) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2068
Kopā:6427074
|
| |
| |
|
Autori
