|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Bez virsraksta | Autors - sallija
| | Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Veros laukā pa logu naksnīgajā, blāvu laternu izgaismotajā pilsētā. Aiz loga putenis. Vērpetes griežas un vijas pasakainos vēja rakstos. Putenis arī manā dvēselē. Neziņa par to, kas notiek – tā liek domām skriet un virpuļot līdzīgi saltajām sniega pārslām, ik pa laikam iedzeļot kādai nervu šūnai, līdzīgi kā ledus adatiņas dazlksta vaigu puteņa laikā. Šie dzēlieni neļauj norimt. Katrs mirklis klusuma no Tavas puses saceļ manā prātā aizvien lielākas domu sniega vērpetes. Drīz es būšu ieputināta pavisam šajā vientulības un aizmirstības kupenā. Vai Tu spēsi izkausēt šo sniegu, kad beidzot atnāks pavasaris? To es nezinu.. Varbūt es palikšu šai kupenā kā mūžīgajā sasalumā, jo nevienam citam, kā vien Tev, nebūs pa spēkam izkausēt radušos salto tukšuma garozu, kas jau būs nosegusi mani dvēseli, ja vēl ilgi klusēsi un kavēsies, lai ļautu uzplaukt un ziedēt dvēseles atmodas pavasarī? Manas ilgas un cerības grimst aizvien dziļāk aizmirstībā. Ausis kāri tver katru skaņu, acis gaida kādu zīmi, kas vēstītu par Tavu atnākšanu. Taču apkārt viss kluss, viss velti. Asaras – tās jau ir izraudātas, veldzējoši sāļā šķidruma manī vairs nav. Ir pagājis ilgs laiks, kopš Tu man solīji – būs labāk, drīz būs. Šis solījums ir vienīgais, kas neļauj man pilnībā nogrimt baltajā skumju un ilgu puteņa sanestās kupenas aizmirstībā. Vai man pietiks spēka sagaidīt šo Tevis solīto ‘’drīz’’? Vai man pietiks spēka neaizvērt durvis Tev ceļā, atstājot Tavu silto smaidu ārpusē? Vēl es varu, spēju gaidīt, vēl spēka gana. Taču mans spēks iet mazumā, skumjas to nograuž kā ūdens grauž cietāko klinti. Paliek vien balts, salts nekas. Viss, ko Tu man esi devis – tas ir mans viss un reizē nekas. Tu man esi devis dzīvi un Tu to arī esi atņēmis. Tu man devi mieru un reizē šo mieru arī laupīji. Prātā ir vien Tavs siltais smaids, karstie skūpsti un drošās rokas – tas ir daudz. Reiz Tu mani atmodināji dzīvei, lai atkal ļautu no tās aiziet pa baltiem, sniegotiem bezcerīgas mīlestības ceļiem. Es mīlu Tevi. Es nedrīkstu Tevi paturēt…..
(07.02.2010) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
žļurben žļarbenis (viesis) (26.03.2020, 09:37)Nav te jāgudrojas, vajag dzejot, bet teikumu salikšana stabiņos nav dzeja. Kas vēl nav skaidrs?! :(((( :D :)))Uzrocis (viesis) (23.03.2020, 16:31)Sapratu, ka nav iespējams noteikt pasaules sabiedrības kopējo intelekta koeficientu vai tās pagrimuma līmeni. Tas tāpēc, ka katrs cilvēks to mēra pēc sevis... Cik cilvēku, tik šādu līmeņu.../arpa (viesis) (21.03.2020, 20:53)Re kā, aiztaisījās bez brīdinājuma, attaisījās ne no šā, ne no tā. Ne skaidrojumu, ne atvainošanās. Attieksme. Nu, spriežot pēc jaunākā gara darba, labāk būtu palikuši miruši. Ja salīdzināt...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Salatēvs pār laukiem brien,
Slēpju nav, jo zāle vien,
Pāri plecam vilku vāle,
Eglīte un jāņu zāle! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
