X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Pasakas
Asinsbalss
Autors - Kristīne Čeirāne
  
Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Es izsoļoju laukā pa viesnīcas durvīm. Ielas malā jau gaidīja taksometrs. Šoferis veltīja man atzinīgu skatienu un es viņam uzsmaidīju. Es zināju, ka uz mani bija grūti neskatīties. Akurāts grims, ilgviļņi, kostīms, kurš nevainojami piegulēja augumam, augstpapēžu kurpes – priekš saviem deviņdesmit gadiem es izskatījos ārkārtīgi labi. Kā gan citādi, ja ārēji to nekādi nevarēja pateikt. Oficiāli man bija 25 gadi un, par godu savai kārtējai dzimšanas dienai, kura bija pirms diviem mēnešiem, es biju sarīkojusi krāšņu ballīti. Pasākums bija tik vērienīgs, ka par to runāja vēl vairākas nedēļas.
Es iekāpu mašīnā, lai dotos uz klubu-restorānu „Metropole” – vietu, kurā pēdējā laikā apgrozījos jo bieži. Tur mani gaidīja tikšanās ar Bernardu, manu darījumu partneri un arī mīļāko. Neteikšu, ka viņš mani pārāk interesētu, taču tā bija vieglāk viņu kontrolēt. Arī Bernards bija kopā ar mani, aprēķina vadīts. Vispār man bija aizdomas, ka viņš slepus piesavinās daļu no manas naudas, taču pagaidām man nebija tam nekādu taustāmu pierādījumu.
Taksometrs uzņēma ātrumu un aiztraucās Čikāgas ielās. Bija 1931. gads un es izdzīvoju savu kārtējo dzīvi.

Es iegāju restorānā un mans skatiens ātri pārslīdēja zālei, meklējot Bernardu. Viņš sēdēja pie galdiņa ar savu parasto – vienaldzīgo – sejas izteiksmi. Viņš bija aptuveni 35 gadus vecs, gaišiem matiem, zilām acīm. Ja ne Bernarda draudīgais skatiens, viņu varētu uzskatīt par simpātisku. Pamanīju, ka šoreiz viņš nesmēķēja. Uztvēru to kā mazu uzvaru – Bernarda smēķēšana mani tracināja. Biju jūtīga pret cigarešu dūmiem un man pastāvīgi bija jāklepo, ja kāds no apkārtesošajiem smēķēja. Vismaz šajā ziņā vampīra un cilvēka ķermenis daudz neatšķīrās.
Piegāju pie galdiņa un apsēdos viņam pretī.
- Labvakar, Bernard.
- Labvakar, Lukrēcij.
Pie mūsu galdiņa pienāca oficiants un es izdarīju pasūtījumu. Bernards pasmīnēja par manu izvēli – kārtējo reizi biju pasūtījusi niecīgu zivs porciju – taču skaļi neko neteica. Varēju jau pasūtīt ko citu, bet šovakar nebija noskaņojuma. Man nerūpēja ēdiens, bet gan porcijas lielums vai, pareizāk sakot, mazums. Es nejutu ēdiena garšu – zivis, dārzeņi, gaļa – viss garšoja pilnīgi vienādi: nekā. Tā kā mans ķermenis šādu barību nespēja pārstrādāt, tas radīja sliktu pašsajūtu. Attiecīgi – jo mazāk ēdu, jo mazāk nelāgi jutos. Tā bija daļa no spēles „cilvēka dzīve”. Un savu lomu es atveidoju nevainojami.
- Mūsu ieņēmumi no azartspēlēm divu mēnešu laikā ir pieauguši par trīsdesmit procentiem, - viņš teica.
- Trīsdesmit procenti? Iespaidīgi.
- Luka, man šķiet, ka tu man nes veiksmi.
Es pasmaidīju. Bernards man bija devis šo iesauku, sakot, ka tas atgādina angļu valodas vārdu „veiksme”. Es iebildu, ka līdzība nav tik liela, tomēr viņš to neņēma vērā.
- Man priekš tevis kaut kas ir.
Nākamajā brīdī manā priekšā jau atradās ar samtu apvilkta kastīte. Es to atvēru un ieraudzīju brīnišķīgu smaragdiem rotātu sudraba rokassprādzi – Bernards zināja, ka man zelts nepatīk. Tā bija ļoti smalka un, bez šaubām, ļoti dārga.
- Piestāvēs tavām acīm.
Es nekavējoties apliku rokassprādzi, nodomājot – vai Bernards patiešām bija man to nopircis, lai nosvinētu panākumus vai arī viņš man aiz muguras bija nokrāpis lielu naudas summu un nopircis man dāvanu par manis pašas naudu?
- Paldies, tā ir brīnišķīga. Vai tu saproti, ka tagad tev man būs jāpērk arī kaklarota un auskari?
- Visam savs laiks. Starp citu, kaklarota tev jau ir, tiesa gan – safīra.
Atbildes vietā koķeti pasmaidīju un mēs pievērsāmies citai tēmai.
- Un pārējais bizness? – Es jautāju.
- Alkohola biznesā bez izmaiņām. Tuvākajos mēnešos situācija gan varētu pasliktināties – mums uzradušies jauni konkurenti. Semijs Bleks un ko. Viņi ir jauniņie šai apvidū, tāpēc pagaidām neko daudz par viņiem nezinu.
- Jāievāc informācija. Vai viņi līdz šim ir darbojušies citur?
- Jā, Misūri.
- Skaidrs.
- Zirgu skriešanās sacīkstēs pēdējos mēnešus ir kritums. Pirms diviem mēnešiem noindēja vienu no favorītzirgiem un vēl nav beigusies rēķinu kārtošana. Kontrabandas biznesā bez īpašām izmaiņām. Priekš tevis tas arī viss.
Jā, priekš manis tas patiešām bija viss. Es piedalījos tikai daļā Bernarda darījumu.

Amerikā mitinājos nepilnu gadu. Lai arī cik izglītota es nebūtu finanšu jomā, es nespēju paredzēt 1929. gada finanšu krīzi – pasaule ko tādu vienkārši vēl nebija pieredzējusi. Un tā sagadījās, ka daļa manas naudas bija ieguldīta tieši Amerikā. Nolēmu tikt ar visu galā un atbraucu uz šejieni. Ātri vien sapratu, kur tagad atrodama nauda un iejutos jaunajā vidē. Tagad mana nauda bija ieguldīta dažādos neatļautos darījumos. Jaunajai videi bija arī vēl viena priekšrocība – „barība” nekad nebija tālu jāmeklē. Man nepatika doma, ka jānogalina nevainīgi cilvēki, tādēļ jau gadiem medīju tikai noziedzniekus un visādus glumus tipus. Par laimi, teiciens „tu esi tas, ko ēd” uz mani neattiecās. Es nebiju nedz nelietīga, nedz degradēta, nedz bezjūtīga. Atzīstu - man bija skarba daba un asa mēle, tomēr pret tiem, kuri to bija pelnījuši, es bija cēlsirdīga un līdzjūtīga.

Pāris dienu vēlāk es atkal biju „Metropolē”. Ieraugot Bernardu, uzreiz sapratu, ka viņam ir labi jaunumi.
- Tavai pašapmierinātajai sejas izteiksmei noteikti ir kāds iemesls, - es teicu, apsēžoties pie galdiņa.
- Ir gan. Policija nejauši atklājusi peldošu azartspēļu zāli Mičiganas ezerā. – Viņš pasmīnēja. – Tagad mums ir par vienu konkurentu mazāk.
- Vai runa ir par Keisiju Speidu? Tas jau bija sagaidāms. Pēdējā laikā viņš bija kļuvis pārāk lecīgs. Nez, kurš viņu nodeva?
Arī es pasmīnēju. Protams, Keisija iekrišana bija mūsu roku darbs.

Bernards drīz vien devās prom, bet es nolēmu uzkavēties. No restorāna zāles biju pārcēlusies uz bāru un dzēru viskiju ar sodu – pēdējā laikā tas bija kļuvis par manu iecienītāko dzērienu. Vispār man ar alkohola lietošanu bija jāuzmanās, jo pat nelielās devās tas iedarbojās ļoti spēcīgi – ar to es domāju nevis reibumu, bet gan draņķīgo pašsajūtu, taču ar viskiju bija savādāk. Tas neradīja paģiras pat lielākos daudzumos un bija vienīgais dzēriens, kuram es nedaudz jutu garšu. Turklāt tas iedarbojās uz mani dīvaini nomierinoši. Es nespēju saprast kā tas ir iespējams, bet šī iemesla dēļ viskijs bija vienīgais alkohols, kuru es reizēm dzēru arī tad, kad biju viena pati.
Tāpat vien aplaidu skatienu apkārt, vērojot sejas. Pārsvarā šeit apgrozījās vieni un tie paši cilvēki. „Metropole” bija gangsteru klubs un parastie cilvēki šai vietai nerādījās ne tuvumā. Un, lai gan te pastāvīgi tika pārkāpts „Sausais likums”, policija „Metropolē” nebija redzama nekad. Izspiedēji, kontrabandisti, zagļi, slepkavas un viņu draudzenes vai mīļākās – tāda bija šejienes parastā publika.
Ik pa laikam parādījās arī kāda jauna seja. Ievēroju jaunu vīrieti, kuru iepriekš šeit nekad nebiju redzējusi. Viņš izskatījās 23-25 gadus vecs, tomēr nopietnais skatiens un izturēšanās liecināja, ka patiesībā viņam varētu būt tuvu trīsdesmit. Viņš sajuta, ka es viņu vēroju, veltīja man īsu skatienu un novērsās.
Pie bāra pienāca Gerijs, viens no maniem paziņām. Manā skatījumā viņš bija viens no veiklākajiem kontrabandistiem valstī – skatoties uz viņu, likās, ka ievest valstī vai izvest no tās jebkādas preces ir bērnu spēle. Gerijs bija patīkams arī kā cilvēks. Atšķirībā no Bernarda, kura nepievilcīgā daba atklājās ātri vien, Gerijs prata radīt par sevi iespaidu kā par vienkāršu, apsviedīgu vīrieti, nevis ietekmīgu gangsteri, kāds viņš, bez šaubām, bija.
- Sveika, Lukrēcij. Vai tad tiešām ir tik traki, ka jāsēž vienai pašai pie bāra? Vai tiešām visā „Metropolē” nav nevienas kompānijas, kurai pievienoties?
- Sveiks, Gerij. Kas vainas vienatnei? Vispār es labprāt uzspēlētu pokeru, bet neviens vairs nevēlas ar mani spēlēt.
- Tas tāpēc, ka tu nemitīgi visus apspēlē.
- Zinu. Es mēģinu ļaut uzvarēt arī citiem, bet spēlējot pārāk aizraujos un par to aizmirstu.
- Un tieši tāpēc cilvēki bēg, kur pagadās, ieraugot tevi tuvojamies pokera galdam, - viņš iesmējās.
Es pasmīnēju. Tas nebija tālu no patiesības. Pokers bija viena no manām vājībām. Kad patiešām aizrāvos ar spēli, varēju apspēlēt jebkuru. Tieši tāpēc to vairs nedarīju. Nospriedu, ka pietiks graut šejienes vīriešu pašapziņu.
- Ievēroju jaunu seju mūsu vidū. Vai tu zini, kas viņš ir?
- Zinu gan. Sedriks Faradejs. Pirmoreiz parādījās šeit pirms pusgada un tad kaut kur pazuda uz pāris mēnešiem.
- Vietējais?
- Nē. Viņam ir britu akcents, taču neviens nezina, vai viņš ir no Lielbritānijas vai vienkārši kādu laiku tur mitinājies. Sedriks par sevi daudz nestāstīja. Cik zinu, viņš meklē, kur ieguldīt naudu.
Gerijs pasūtīja sev dzērienu un atvadījās. Es nospriedu, ka šovakar man „Metropoles” pietiek un devos atpakaļ uz viesnīcu.

- Nerunā man pretī! – iesaucās histēriska balss.
- Grūti strīdēties ar cilvēku, kad pret tevi pavērsts ierocis, - es mierīgi teicu.
Kad atgriezos savā numurā, mani gaidīja nelūgts ciemiņš un uz manām krūtīm bija notēmēta „Luger” pistole. Protams, man tā nekādi nevarēja kaitēt. Patiesībā – viens mirklis un es ieroci padarītu nelietojamu. Es pat varētu pamēģināt sasiet ieroča stobru mezglā kā to reiz izdarīju ar kādu šauteni. Taču es zināju, ka šoreiz tādus trikus nevaru atļauties.
- Atzīsties, vai tev ar Džeriju bija dēka? – Mišela iesaucās.
- Nē, protams, nē. Kāpēc tu tā domā? – Es teicu, bet pati mēģināju atcerēties, kā bija patiesībā. Varbūt bija, varbūt nebija – mana atmiņa bija par īsu, lai visu atcerētos.
Pistole Mišelas rokās raustījās un no viņas sejas nenozuda dusmu pilnā izteiksme. Es cerēju, ka viņa neizšaus – man patiešām nepatika nogalināt cilvekus bez iemesla, taču es nevarētu ļaut viņai iet, ja Mišela mani ievainotu tādā vietā, kas cilvēkiem skaitās dzīvībai bīstama.
- Man pateica. Sāra.
Ja man tagad izdotos viņu nomierināt, Mišela izglābtu dzīvību pati sev.
- Sāra? Tā pati, kura apgalvoja, ka pa „Metropoli” lidinās zili pelikāni, pēc tam kad bija pārdzērusies absintu? Un tā pati, kura mēģināja nodot policijai vienu savu mīļāko, lai aizskrietu pie otra?
- Jā.
- Un tu viņai tici? Šodien viņa kaut ko sagudros par mani, bet rīt jau par tevi pašu?
Es manīju, ka mani vārdi uz Mišelu atstājuši iespaidu. Viņa jau pirms tam izskatījās neizlēmīga, taču nu bija sākusi šaubīties vēl vairāk.
- Vai viņa tev parādīja kādus pierādījumus?
- Nē.
Ar katru mirkli Mišela kļuva arvien svārstīgāka.
- Varbūt nolaidīsi to ieroci? Tas var nejauši izšaut. Un tad tev būs nepatikšanas...
Es paskatījos uz viņu ar tik godīgu un sirdsšķīstu skatienu, ka Mišela neizturēja un novērsās. Nākamajā brīdī viņa patiešām nolaida ieroci un apsēdās vienā no klubkrēsliem. Ļāvu dažiem mirkļiem aizritēt klusumā, līdz ierunājos.
- Tu noteikti jūties briesmīgi. Vai varu tev piedāvāt viskiju? – Es teicu un atkal sataisīju tik laipnu skatienu, ka nevienam neienāktu prātā, ka tas ir neīsts.
Mišela pacēla acis. Viņa izskatījās pabriesmīgi: izsmērējies grims, saraudātas acis un izspūruši mati.
- Vari uztaisīt dubulto? – Tad viņa izņēma no ieroča aptveri un kopā ar pistoli nolika to uz galdiņa.
- Protams. Izskatās, ka tev tas nāks par labu.
Mišela uzkavējās pie manis vēl kādu stundu. Malkojot viskiju viņai pēkšņi sākās runas plūdi un Mišela man izkratīja sirdi. Izrādījās, ka viņa pagalam nogurusi no visas šīs vides, intrigām, Džerija nemitīgajiem sānsoļiem un sajūtas, ka viņas dzīvei nav nekādas jēgas. Pēc tam viņa man atvainojās un teica, ka viņai esot kauns par savu muļķīgo rīcību. Pavadīju Mišelu līdz taksometram, sakot, ka piedodu viņai un ceru, ka viņas dzīve nokārtosies. Tobrīd es biju patiesa.

- Šitā iekrist! Kā gan cilvēkiem neveicas! – Bernards teica, nolikdams malā avīzi.
Mēs kārtējo reizi vakariņojām „Metropolē”. Pareizāk sakot, vakariņoja tikai Bernards, bet es dzēru viskiju. Es paņēmu avīzi un pievērsos rakstam. Pirmajā lapā lieliem burtiem bija rakstīts „Policija konfiscējusi milzīgu daudzumu alkohola”. Zem virsraksta bija arī foto. Tajā bija redzama noliktavas telpa, piekrauta ar alkohola kastēm no grīdas līdz griestiem, un lepna policijas vienība.
- Padomā tik, viņi ieradušies noliktavā dienu pēc tam, kad uz turieni pienākusi krava ar alkoholu. Čikāgas policija varēs svinēt.
- Jā, ar kasti konfiscēta viskija, - viņš iesmējās. – Klau, bet kā tev izdevās uzzināt, kad pienāks krava?
- Man ir labi informatori, - es pasmaidīju. Arī šis bija mūsu roku darbs.
Vēlreiz pārlaidu skatienu rakstam, kad pēkšņi pa visu restorānu atskanēja dusmīgs kliedziens:
- Man ir apnikuši tavi meli!
Visu skatieni pievērsās galdiņam zāles vidū. Mērija bija izvilkusi revolveri un notēmējusi to uz Frenkiju, savu draugu. Neviens nelikās īpaši pārsteigts – kas tāds atgadījās regulāri. Revolveris dāmu rokassomiņā bija tikpat pierasta lieta pūdernīca un spogulis. Pat man tāds bija, tiesa gan – tikai skata pēc.
Visi skatījās, kas notiks tālāk, bet pagaidām neviens neiejaucās.
- Man ir apnikusi tava naudas šķērdēšana mīļākajām, mūžīgā uzdzīve un tas, ka tu man nepievērs nekādu uzmanību! Es neesmu nekāda greznumlieta, kuru var pamest novārtā, kad vien tev tas ienāk prātā!
Frenkijs raudzījās viņā ar pavisam mierīgu sejas izteiksmi. Tā nebija pirmā reize, kad viņi publiski izskaidrojās. Mērija un Frenkijs bija pāris jau tik daudzus gadus, ka paši vairs neatcerējās, kad tieši bija sagājuši kopā.
Mērija turpināja bļaustīties vēl kādu brīdi, līdz kādam tas apnika un pie viņas piesteidzās divi gangsteri un atņēma ieroci. Mērija ar to nebija mierā un sāka viņus iedunkāt. Beidzot arī Frenkijam apnika šī scēna, viņš saķēra Mēriju aiz rokas un izvilka laukā no restorāna. Pēc kāda laika viņš atgriezās, bet nu jau viens. Acīmredzot Mērija tika aizsūtīta mājās.
Mērija netika manīta „Metropolē” vairākas dienas. Pēc atgriešanās viņa izturējās tā it kā nekas nebūtu noticis un atkal sauca Frenkiju par savu dārgumiņu.

Es sajutu sev pievērstu skatienu un pagriezu galvu. Uz brīdi manas un Sedrika acis sastapās, bet viņš zibenīgi novērsās. Tā nebija pirmā reize, kad tā notika. Sedrika skatienā jautās kas dīvains. Tas nebija tāds skatiens, kāds piemita vīriešiem, kuri par mani interesējās un arī ne tāds, ar kādu raudzījās tie, kuri mēģināja mani iesaistīt savos darījumos. Likās, ka Sedrika interese par mani ir īpaša un es nevarēju saprast, kāda tieši. Turklāt viņš parasti turējās no manis pa gabalu – Sedriks nekad nebija pienācis man klāt, lai uzsāktu kaut vai nenozīmīgu sarunu. Tas mani mulsināja.

- Vai tiešām ir tik traki jāsmēķē? – Es teicu un ar žestu it kā izgaiņāju dūmus.
- Pilnīgi noteikti. Tas ir vienīgais veids, kā turēt tevi pa gabalu no pokera galda, - atteica Bārnijs un pasmējās par savu asprātību.
Biju pienākusi pie Bārnija un viņa kompānijas galdiņa. Bārnijs bija tik plaša profila darbonis, ka bija vieglāk uzskaitīt, ar ko viņš nenodarbojas. Man ar viņu bija pāris kopīgu darījumu. Kompānija tikko bija beigusi spēlēt un Bārnijs bija visus uzvarējis. Galda vidū atradās pamatīgs naudas žūksnis. Paraudzījos uz kārtīm un nodomāju, cik gan ļoti labprāt uzspēlētu, taču zināju, ka viņi man to neļaus – neviens vairs negribēja ielaisties ar Lukrēciju Lokvudu un zaudēt visu naudu, kas atradās kabatās un vēl arī rokaspulksteni un cigarešu etviju. Tāpēc tā vietā, lai spēlētu pati, reizēm pievienojos Bernardam un tēloju viņa veiksmes talismanu.
- Un vispār, Luka, visā restorānā ir atļauts smēķēt. Laiks pierast.
- Ja man būtu teikšana, visās telpās tiktu ieviests smēķēšanas aizliegums.
Vīrieši izskatījās sašutuši. Sekoja īsa apmaiņa ar dzēlībam, līdz Bārnijs ierunājās:
- Kā noprotu, tu neesi atnākusi tāpat vien?
- Neesmu gan.
Pārējie devās prom un atstāja mūs vienus.
- Esmu pati uzmanība, - Bārnijs teica.
- Es nupat pamatīgi nopelnīju azartspēļu biznesā. Tev noteikti ir zināms kāds labs veids, kā šo naudu ieguldīt.

- Par tevi interesējas, - man blakus atskanēja balss. Tā piederēja Gerijam. Pēc sarunas ar Bārniju biju devusies atpakaļ pie sava galdiņa. Spriežot pēc Gerija sejas izteiksmes, viņš bija mani meklējis.
- Jā? Un kurš tad? – es atteicu pavisam vienaldzīgā balsī.
- Sedriks Faradejs.
Tas mani nepārsteidza. Pēdējā laikā man bija sajūta, ka Sedriks no manis nenolaiž ne acu.
- Ko tieši viņš grib uzzināt?
- Cik sen atbrauci uz Ameriku, ar ko nodarbojies, ar ko draudzējies... Man tas nepatīk.
- Man arī.
- Šis Sedriks ir aizdomīgs. Man liekas, ka viņš darbojas kāda uzdevumā. Iespējams, par tevi interesējas kāda liela zivs. Nolēmu tevi brīdināt.
- Paldies, es to novērtēju.
Gerijs aizgāja. Es pārdomāju viņa teikto. Vai varētu būt, ka par mani interesējas kāds, kuru es vēl nepazinu? Bet, ja tā, tad kādēļ? Sedrik Faradej, kas tu esi un kā uzdevumā darbojies?

Turpmākās pāris dienas nenotika nekas ievērības cienīgs, līdz kādu vakaru... Biju tik tikko ienākusi savā viesnīcas numurā, kad acumirklī sajutu, ka kaut kas nav tā kā vajag. Gaisā virmoja tik tikko jaušams aromāts. Es ievilku to nāsīs un sajutu odekolona smaržu. Istabenes pilnīgi noteikti nesmaržojās ar vīriešu smaržām un es nemēdzu nevienu vest uz šejieni. Tātad kāds bija ielavījies manā numurā. Sasprindzināju dzirdi, taču neko nedzirdēju. Ātri pārbaudīju istabas. Lai arī kurš tas būtu bijis, viņa šeit vairs nebija. Tāpat vien citu mitekļos neviens neielavās, tāpēc pārbaudīju savas mantas - it kā nekā netrūka. Dokumentus un tamlīdzīgas lietas es glabāju bankas seifā. Atslēga vienmēr bija man līdzi un nevajadzēja raizēties, ka varētu būt pazudis kas svarīgs. Rotaslietām manās acīs nebija pārāk lielas vērtības, tā ka par to drošību neraizējos. Un tomēr – kurš un kāpēc bija ložņājis pa manām mantām? Viens aizdomās turamais man bija.

Biju tikko atbraukusi uz „Metropoli” un devos uz restorāna zāli. Es gāju pa gaiteni, kad pēkšņi ieraudzīju Sedriku. Viņš ātri uzmeta man skatienu, kurā nejautās īpaša interese, un pagāja garām. Es sasprindzināju ožu un ieelpoju. Es pazinu šo smaržu. Sedriks bija tas, kurš manā prombūtnē bija okšķerējis pa manu viesnīcas numuru!
No dusmām nezināju, ko iesākt. Sēdēju restorāna tālākajā stūrī, lai izvairītos no iespējamas kompānijas un domāju kā rīkoties. Sedrika izgājieni un tas, ka es par viņu neko nezināju, mani tracināja. Vairākkārt biju apjautājusies par viņu dažādiem gangsteriem, bet neviens man nevarēja pateikt vairāk kā savulaik Gerijs. Laikam jau būs jāvēršas pret Sedriku ar viņa līdzekļiem un jāizspiego viņš pats.

Grasījos atslēgt sava numura durvis, kad pēkšņi sajutu, ka koridorā neatrodos viena.
- Sveika, Lukrēcij, - man aiz muguras atskanēja Sedrika balss.
Pagriezos un nopētīju viņu no galvas līdz kājām.
- Ko tu gribi?
- Aprunāties ar tevi.
- Priekš tā tev noteikti bija jāizvēlas šis brīdis.
- Es apzināti vēlējos ar tevi runāt pēc iespējas tālāk no svešām acīm... un ausīm.
- Tad jau tas nevarētu būt nekas labs... vismaz priekš manis.
- Vai tu mani neaicināsi iekšā?
- Man nav īpašas vēlešanās to darīt.
Es gan sapratu, ka šis būtu piemērots brīdis, lai beidzot ar viņu aprunātos, tomēr gribēju parādīt, ka man nav tik vienkārši tikt klāt. Viņš nopūtās.
- Tā mēs laikam vēl ilgi varētu turpināt... Labi, es darīšu zināmu sava nāciena iemeslu. Lukrēcij, es tevi uzmeklēju, jo mums ir kas kopīgs.
- Par ko tu runā?
- Esmu Nikolasa Vestmorlenda mazdēls.
Ar žestu ieaicināju viņu numurā, bet pati aši aplaidu skatienu apkārt, lai pārliecinātos, ka gaitenī nebija neviena cita, kurš nejauši būtu varējis dzirdēt mūsu sarunu. Pēkšņi es visu sapratu. Sapratu, kādēļ Sedriks bija uz mani tā skatījies un kādēļ mani, vērojot viņu, bija pārņēmušas dīvainas sajūtas. Ārēji viņš nebija līdzīgs manam brālim, tomēr Sedrika žestos un kustībās pavīdēja kas tāds, kas man atgādināja Nikolasu. Tātad, Sedriks bija manī pazinis Vestmorlendu dzimtai piederīgo. Tikai... par ko viņš mani uzskatīja? Par kādu attālu radinieci? Vai arī...
- Viskiju? – Es piedāvāju.
Sedriks pamāja un es piegāju pie bufetes.
- Šķiet, es arī iedzeršu.
- Un es domāju, ka vampīri dzer tikai asinis.
- Tagad man tik tiešām vajag iedzert.
Es sagatavoju tīru viskiju ar ledu viņam un viskiju ar krietnu sodas devu sev. Pasniedzu viņam glāzi un, iemalkojusi no savējās, ierunājos:
- Kā redzu, dzimtas noslēpums tiek nodots no paaudzes paaudzē.
- Sākotnēji vectēvs ar brāļiem un manu vecvectēvu vienojās, ka noslēpumu neizpaudīs, bet viņš mainīja savas domas, kad 1871. gadā piedzima viņa pirmā meita – Dorisa, mana mamma. Viņš skatījās uz viņu šūpulī - tik brīnišķīgu, bet neaizsargātu – un nolēma nepieļaut, ka viņu varētu pievilt tāpat kā tevi. Eliasam tobrīd bija trīs bērni – divi dēli un meita – un viņš atbalstīja vectēvu. Vēlāk vecvectēvs piekāpās. Starp citu, vectēvs sākotnēji gribēja mammu nosaukt tavā vārdā, bet tad pārdomāja... Viņš baidījās, ka šis vārds varētu ietekmēt viņas likteni.
- Tas nekas, es viņu saprotu.
- Tā ka tavu skumjo stāstu zina gan mani brāļi un māsas, gan brālēni un māsīcas, gan tantes un onkuļi. Tas mainīja Vestmorlendu dzimtu. Mēs visi esam mācīti pārāk neuzticēties cilvēkiem un nepielaist nevienu sev pārāk tuvu klāt. Un mēs visi ļoti turamies kopā – ja vienam Vestmorlendam ir problēmas, viņam palīgā dosies viss klans. Mēs visi esam audzināti būt pieklājīgi, līdzjūtīgi, augstsirdīgi un draudzīgi, taču cilvēkus turam izstieptas rokas attālumā no sevis. Mūsu uzticība ir jānopelna.
Dzirdētais mani apbēdināja. Protams, es nebiju tik naiva, lai cerētu, ka tas, kas notika ar mani, neatstās nekādas sekas uz pārējo ģimeni, tomēr mani skumdināja doma, ka Vestmorlendu bērniem kopš bērnības tiek mācīts uzmanīties no citiem cilvēkiem un uzticēties tikai ģimenes locekļiem. Katra nākamā paaudze to nodos saviem bērniem un tā turpināsies, kamēr vien uz pasaules būs kaut viens Vestmorlendu ģimenei piederīgais...
- Kā tu mani pazini?
- No sākuma nepazinu. Esmu redzējis tavu portretu, taču tu vairs neizskaties tam diez ko līdzīga... Bet tad es uzzināju, ka tevi sauc Lukrēcija un tu esi no Anglijas. Tajā brīdī es iedomājos - bet ja nu... Tāpēc es sāku tevi vērot.
- Kā arī ievāci par mani ziņas un ielauzies manā numurā.
- Piedod par to ielaušanos. Es meklēju kādus pierādījumus tam, ka tu patiešām esi Lukrēcija Vestmorlenda, mana tante.
- Tante? Tā mani vēl neviens nav dēvējis, - es pasmaidīju. Ārēji mēs izskatījāmies kā vienaudži.
- Vectēvs man daudz par tevi stāstīja. Viņš teica, ka tieši ar viņu tu esi sapratusies vislabāk.
Es pamāju.
- Tā bija. Nikolass bija mans mīļākais brālis.
Bez Nikolasa man bija vēl divi vecākie brāļi – Maikls un Eliass. Maikls bija desmit, bet Eliass – divus gadus vecāks par mani.
- Vai Nikolass vēl ir dzīvs? – Es pajautāju, lai gan sapratu, ka diez vai tas ir iespējams. Nikolass bija piecus gadus vecāks par mani un es pati jau biju pieklājīgā vecumā.
- Nē, viņš nomira astoņdesmit gadu vecumā, savu septiņu bērnu un neskaitāmo mazbērnu ielenkts. Viņš nomira laimīgs.
- Un Eliass?
- Viņš nomira, kad viņam bija sešdesmit seši gadi. Arī viņš aizgāja laimīgs – Eliasam bija pieci bērni un daudzi mazbērni.
- Un Maikls?
Sedrika balsī ieskanējās skumja nots:
- Maikls nomira jauns, trīsdesmit sešu gadu vecumā un viņam nebija ģimenes. Vienā no kaimiņu mājām izcēlās ugunsgrēks. Arī mūsu ģimene devās palīgā. Izrādījās, ka viens no kaimiņu bērniem bija palicis mājā. Maikls ieskrēja mājā viņu sameklēt, taču viņam tas neizdevās. Viņi abi sadega.
Brīdi es neko neteicu, tad pajautāju:
- Un mans tēvs... Kā viņš jutās? Zaudēt divus bērnus piecu gadu laikā?
- Vecvectēvs no sākuma to ļoti pārdzīvoja. Vispirms tu, tad Maikls... Turklāt viņam taču bija jāpārņem visas vecvectēva lietas... Pēc Maikla nāves pienākumus sadalīja starp vectēvu un Eliasu. Bet, atšķirībā no tevis zaudēšanas, vecvectēvs ātri tika pāri Maikla nāvei. Maikls taču gāja bojā, darot cēlu lietu.
- Kā noslēdzās mana tēva mūžs?
- Vectēvs stāstīja, ka pirmos gadus pēc tavas... hmm... pārvēršanās vecvectēvs bija pavisam nomākts, nekas viņu nespējis iepriecināt. Taču, kad Eliass un vectēvs apprecējās un viens pēc otra sāka dzimt mazbērni, viņš atkal sajutās laimīgs. Protams, rūgtums par tavu traģēdiju vienmēr palika viņa sirdī, tomēr viņš nomira ar smaidu uz lūpām. Vieni no viņa pēdējiem vārdiem bijuši „es ticu, ka arī viņai klājas labi”.

Turpmāk „Metropolē” biju redzama krietni retāk. Lielāko daļu sava brīvā laika pavadīju kopā ar Sedriku. Es viņu iztaujāju par savu ģimeni, savukārt Sedriku interesēja, kā es biju dzīvojusi visu šo laiku kopš dzimtas māju pamešanas. Protams, viņu interesēja arī tas, ko nozīmē būt vampīram.
- Cik tev šobrīd ir gadu? – Viņš pajautāja.
- Divdesmit devītajā janvārī nosvinēju savu deviņdesmito dzimšanas dienu.
- Esi labi saglabājusies, - viņš pasmīnēja.
- Neķircini mani, labi? Starp citu, cik tev pašam ir gadu? Kad tu esi dzimis?
- Tūkstoš deviņi simti trešā gada divdesmit septītajā oktobrī.
- Tātad šobrīd tev ir divdesmit septiņi. Man jau likās, ka tu esi vecāks nekā izskaties. Vai tu joprojām dzīvo Braitonā?
- Nē, kopš septiņpadsmit gadu vecuma es dzīvoju Londonā, - viņš teica un jau pēc brīža bija atgriezies pie savas mīļākās tēmas. – Tu patiešām nenoveco? Pat ne mazdrusciņ?
- Nē. Es palieku tieši tāda pati kā biju nāves brīdī. Vienīgais, kas var mainīties, ir acis un sejas izteiksme. Tās var mainīties atkarībā no dzīvesveida un emocijām. Ja vampīrs ir apmierināts ar sevi un savu dzīvi, tas atspoguļosies sejā. Ja viņš ir nelaimīgs un nomākts – arī tas būs redzams sejā. Tā ka... lai gan seja nenoveco, tā tik un tā var mainīties.
- Mmm... Un citādi? Piemēram, ja tu nogrieztu matus, kas notiktu?
- Tie ataugs. Pat mirušajiem turpina augt mati un nagi, kāpēc lai vampīri būtu izņēmums? Starp citu, mati man ataug ļoti lēni, toties nagi gan aug neticamā ātrumā. Man labāk patiktu, ja būtu otrādi.
- Kas notiks, ja tu nokrāsosi matus?
- Un kā tev liekas? Tie mainīs krāsu.
- Ar ko vampīra ķermenis atšķiras no cilvēka?
- Nu... Es varu liekt dzelzi kailām rokām un noskriet simts metrus sešās sekundēs. Vampīri daudz ilgāk nejūt nogurumu, vispār nejūt aukstumu, āda ir vēsāka, saules gaisma izraisa nepatiku... Lielākā daļa bioloģisko procesu ir apstājušies... Daļa ir saglabājušies – piemēram, mana sirds pukst, bet ļoti lēnām.
- Vai tava āda patiešām ir ledusauksta?
- Patausti.
Es pastiepu viņam savu roku un Sedriks tai viegli pieskārās.
- Biju iztēlojies vampīra ādu pavisam savādāku. Man likās, ka tā ir ledusauksta un raupja. Tavējā ir tikai nedaudz vēsāka par cilvēka ādu un ļoti maiga.
- Ledusauksta tā ir uz plaukstām.
- Un parastā pārtika un dzērieni?
- Nu, tas ir tas pats, kas mašīnai bākā benzīna vietā ieliet ūdeni. Rezultāts būs, bet ne tāds kā vajag. Cilvēku sabiedrībā es nevaru nekad neēst un nedzert. Neēst vēl var – vienmēr var aizbildināties ar diētu, bet atteikties no dzērieniem... Vienīgā problēma ir smēķēšana. No cigarešu dūmiem man sākas spēcīgs klepus. Manā klātbūtnē parasti neviens nesmēķē, bet uzturēties restorānos un bāros, kur gaiss tīts zilos dūmos... Man tas ir smags pārbaudījums. Alkohols... Parasti jau no pāris glāzēm ir nejaukas paģiras, bet viskijs uz mani kaut kā iedarbojas savādāk... Varu to dzert diezgan daudz un nekā... It sevišķi, ja kārtīgi atšķaidu. Paklau, vai šī ir kāda nopratināšana?
- Man vienkārši ir interesanti.

Bija viens jautājums, kurš mani tirdīja. Es gaidīju, vai Sedriks nesāks par to runāt, taču viņš to nedarīja. Tāpēc es jautāju pati.
- Vai tev ir kas zināms par Džeka turpmāko likteni?
- Es nepastāstīju? Nespēju noticēt, ka es aizmirsu tev to pastāstīt. Džeks apprecēja Kornēliju, taču tā nebija laimīga laulība. Džeks viņu iemīlēja, bet Kornēlijai gar Džeku nebija nekādas daļas. Viņa ielaidās vienā dēkā pēc otras un pēc otrā bērna piedzimšanas paziņoja, ka turpmāk viņiem būs atsevišķas guļamistabas. Džeks sāka slīcināt savas bēdas alkoholā. Pēc tam, kad Kornēlija viņu pameta kāda lorda dēļ, Džeks galīgi sabruka. Viņš nomira vientuļš un bēdu sagrauzts. Vecvectēvs gan bija to aizliedzis, bet vectēvs un onkuļi gavilēja – beidzot tas nelietis bija saņēmis pēc nopelniem. Vectēvs pat teica, ka, uzzinot par Džeka nāvi, viņš kopā ar brāļiem esot iztukšojis kasti šampanieša.
Šajā brīdī man laikam būtu vajadzējis just gandarījumu, taču es jutu pavisam ko citu.
- Vai zini, man viņa ir žēl.
Sedriks man veltīja pārsteigtu skatienu.
- Es nepārklausījos? Tev viņa ir žēl?
- Jā. Viņš, protams, bija izmantotājs un melis, tomēr savā liktenī lielā mērā esmu vainojama es pati.
Sedriks izskatījās tik apstulbis, ka pat nezināja, ko teikt.
- Ja es nebūtu tik ļoti pārdzīvojusi Džeka nodevību, nebūtu nomirusi un pēc nāves pārvērtusies vampīrā.
- Vai es tevi pareizi sapratu – tu vaino sevi par to, ka Džeks, uzsākot ar tevi attiecības, neuzskatīja par vajadzīgu pateikt, ka viņš jau vairākus gadus ir saderināts un to, ka tu pārdzīvoji, kad uzzināji par viņa meliem?
- Es neattaisnoju Džeku, es tikai saku, ka arī es nebiju bez vainas. Nevajadzēja būt tik jūtīgai.

Lai gan man patika Sedrika sabiedrība, es zināju, ka viņam šeit nav īstā vieta.
- Tev vajadzētu doties prom no šejienes, vislabāk - atgriezties Anglijā. Tu esi mans radinieks un es par tevi raizējos.
- Neuztraucies, es protu par sevi parūpēties, - viņš pasmīnēja.
- Ir šis tas, ko tu nezini. Pilsētā darbojas vampīri-algoti slepkavas. Simpātiski jauni puiši un meitenes, kuri atbrīvojas no cilvēkiem ātri un tīri. Maltīte, par kuru viņiem maksā, - es ironiski noteicu. – Protams, viņi nevienam nesaka, kas viņi ir un ar kādām metodēm strādā.
Sedrika sejas izteiksme pēkšņi vairs nebija bezrūpīga.
- Izklausās neticami, vai ne? Es arī no sākuma neticēju, kamēr neredzēju viņus darbībā.

- Apskati visus. Vai vari noteikt, kuri no klātesošajiem ir vampīri?
Mēs ar Sedriku sēdējām „Metropoles” bārā. Sedriks klusēja diezgan ilgi, līdz norādīja uz vairākiem puišiem un meitenēm. Es atzinīgi pamāju.
- Ļoti labi. Tomēr tu vairākus palaidi garām.
Es norādīju viņam uz vēl četriem vampīriem. Arī viņi bija no algotņiem, tomēr ārēji mazāk uzkrītoši. Viņi izturējās brīvāk, tukšoja dzērienu glāzes tā, it kā justu to garšu, tomēr acu skatiens viņus nodeva. Es ar savu izskatu varēju apmuļķot daudzus, toties apmuļķot mani pašu nebija iespējams.
- Ja tu nezinātu, ka viņi ir vampīri, vai tu pievērstu viņiem uzmanību?
- Daļai.
- Un ko tu padomātu?
- Ka viņi ir narkomāni. Šaudīgs, ledains acu skatiens, saraustītas kustības. Viņi nervozē cilvēku klātbūtnē.
- Tu esi vērīgs. Es ceru, ka šīs zināšanas tev nekad vairs nenāksies pielietot. Teorētiski viņi apdraud jebkuru, jo nekad nevar zināt, kam ar ko ir kārtojami kādi rēķini. Tāpēc esi uzmanīgs.

- Vai zini, par jums ar Sedriku baumo, ka esat sagājuši kopā, - Mendija, kāda gangstera draudzene un pamatīga tenku vācele, teica. Viņa bija piesēdusies man blakus un viņas sejā bija redzama neslēpta ziņkāre.
- Mēs neesam mīļākie, - es atteicu un sakniebu lūpas. Protams, es nojautu, ka par mums ar Sedriku sāksies runas.
- Vai Bernards to zina?
- Bernardam nekas nav jāzina, jo man no viņa nekas nav slēpjams.
Es veltīju Mendijai „no-manis-tu-neko-neizvilksi” skatienu un viņa vīlusies devās prom.
Lai gan mēs ar Sedriku centāmies reti parādīties kopā un ievērojām piesardzību, apciemojot viens otru viesnīcā, mums tomēr neizdevās noslēpt savas draudzīgās attiecības. Arī Sedrikam nepatika baumas, kuras mūs apvija, taču mēs neko nevarējām darīt – ne es, ne viņš nevarējām atklāt savu radniecību, jo tas nesaskanētu ar mūsu leģendām. Es biju Lukrēcija Lokvuda, bārene bez radiniekiem, savukārt Sedriks izlikās par vienkāršu londonieti, kuram nebija nekā kopīga ar Vestmorlendu dzimtu.

Bija vēla nakts, kad es atgriezos viesnīcā. Biju par slinku, lai notīrītu grimu un pārģērbtos, tāpēc aizgāju gulēt tieši tādā izskatā, kādā biju atnākusi. Lēnām slīgu miegā, kad pēkšņi sajutu, ka istabā neesmu viena. Atvēru acis un ieraudzīju sev pievērstu liesmojošu skatienu un atņirgtus zobus. Reičela, viena no algotņiem! Nākamajā mirklī jau biju nogrūdusi viņu uz grīdas un uzlēkusi virsū, piespiežot viņas rokas pie grīdas. Reičela mēģināja atrīvoties, taču saprata, ka tas ir bezjēdzīgi – viņa nevarēja mēroties spēkiem ar mani. Tagad jau viņai bija pievērsts dedzinošs skatiens un atņirgti zobi. Reičelas sejas izteiksme bija pilnībā mainījusies, tajā jautās izbrīns un bailes.
- Bet... kā tas ir iespējams? Tu galīgi nelīdzinies mums.
Es veltīju viņai smaidu, kas pauda „ak-tu-naivā” un, lielākam efektam, uzmetu viņai vēl vienu stindzinošu skatienu un tikai tad ierunājos.
- Kā gan tu varēji tā kļūdīties, Reičel? Man par tevi viss bija skaidrs jau pirmajā brīdī, kad tevi ieraudzīju.
- Bet... tu izskaties kā cilvēks, tu uzvedies kā cilvēks.
Es nopūtos. Viņa acīmredzot bija jauns vampīrs un tāda pati noteikti bija arī visa pārējā algotņu armija. Nebija cita veida kā izskaidrot to, ka neviens nebija pamanījis, ka arī es esmu vampīrs un pabrīdinājis. Vampīri nemēdza nogalināt viens otru.
- Tev vajadzēja būt vērīgākai. Kopš manas pārvēršanās pagājušas jau teju septiņas desmitgades un gandrīz visu šo laiku esmu pavadījusi cilvēku vidū. Esmu pielāgojusies. Tevi gan var pazīt uzreiz.
Tā bija taisnība. Cilvēku sabiedrībā Reičelu nodeva tramīgais skatiens un nervozās kustības. Pie vainas bija arī viņas pārāk bālā āda un slikti uzklātais grims – kļūšana par vampīru nenozīmēja arī pārpasaulīgas dailes iegūšanu. Daži – kā es - kļuva ārkārtīgi skaisti, savukārt citi izskatījās pēc dzīviem miroņiem.
- Un tagad saki, kurš tevi atsūtīja?
Atbilde mani īpaši nepārsteidza.
- Bernards.
- Kurš vēl ir sarakstā?
Reičela izskatījās tik nobijusies, ka laikam būtu gatava man izstāstīt visu, ko es prasītu, lai tikai tiktu prom.
- Džonijs Ričardss.
Es viņu pazinu. Viduvējs gangsteris ar raibu padarīto darbu sarakstu. Man viņa
nepietrūks.
- Džekijs Džonss.
Sīks zaglēns. Nebūs liels zaudējums.
- Treisijs Skots.
Kontrabandists, liels spēlētājs nelegālā alkohola tirgū. Arī viņa man nepietrūks.
Reičela nosauca vēl pāris vārdus. Neviens no tiem nesaistīja manu uzmanību līdz brīdim...
- Sedriks Faradejs.
Es iešņācos un dusmās neviļus sažņaudzu Reičelas rokas vēl stiprāk. Viņa ievaidējās.
- Vai viņš pateica iemeslu?
- Nē. Bernards to nemēdz darīt. Citi gan.
Es ātri piecēlos un pierāvu kājās arī Reičelu. Tagad es viņu turēju tikai aiz vienas rokas, bet arī ar to bija pietiekami – cīņā viens pret vienu viņa nevarēja mani apdraudēt.
- Un tagad klausies. Tu aiziesi pie Bernarda un pateiksi, ka plāns neizdevās un mani un Sedriku jāliek mierā. Iemeslu izdomā pati. Galvenais, lai viņš saprastu, ka viņa plāns attiecībā uz mums neizdosies. Skaidrs?
Lai gan Reičelas sejā joprojām bija jaušamas bailes, viņā pamodās ziņkāre.
- Bet kāpēc? Kas viņā ir tik īpašs? Kāpēc tu tik ļoti aizstāvi savu mīļāko?
Kā man bija apnicis dzirdēt šos vārdus!
- Viņš nav mans mīļākais. Tas ir viss, kas tev jāzin. Un tagad pazūdi no šejienes un nemēģini vairs man tuvoties – ne tu, ne kāds cits no tava bara, citādi atmaskošu jūs visus!
Es iztriecu Reičelu laukā un dusmīgi aizcirtu durvis. Es dzīvoju pieczvaigžņu viesnīcā, taču pēdējie notikumi lika justies tā, it kā es dzīvotu kaut kādā garāžā, kurā durvis ir līdz kājai vaļā – visi, kuri gribēja iekļūt manā numurā, izdarīja to tik vienkārši, it kā nebūtu ne portjē, ne durvju.
Tas nebija vienīgais iemesls, kādēļ manas asinis vārījās. Bernards! Roka neapzināti pieskārās sudraba rokassprādzei. Ak tad šitā – vēl nesen viņš man dūdoja ausī, ka es nesot viņam veiksmi, bet pats pa to laiku plānoja, kā tikt no manis vaļā. Nodevējs! Ar to arī viņa liktenis bija izlemts – Bernardam jāmirst. Nodevību es nepiedevu nekad un nevienam.
Es piegāju pie telefona un uzgriezu Sedrika numuru. Viņš pacēla pēc septītā signāla.
- Vai tu esi viens pats? – Es pajautāju sausā un lietišķā balsī.
- Nē.
- Man ar tevi jārunā. Nekavējoties.
Es sajutu zināmu neapmierinātību – acīmredzot viņam šim vakaram bija citi plāni – bet viņš saprata, ka es nezvanu sīkumu dēļ.
- Labi, brauc.
- Būšu pēc pusstundas.

- Sedrik, tev jādodas prom no šejienes. Jo ātrāk, jo labāk. Un šoreiz tas nav ieteikums.
- Kāds mani ir pasūtījis? – Viņš raudzījās manī ar nopietnu skatienu.
Es pamāju.
- Ne tikai tevi, bet mani arī.
Viņš sarauca pieri.
- Kā to saprast?
- Reičela, viena no algotnēm, mani šodien apciemoja.
- Tevi? – Sedrika balss skanēja pavisam neticīgi.
- Reičela ir gluži jauna, viņa nepamanīja, ka es arī esmu vampīrs un mēģināja mani nogalināt. Beidzās viss ar to, ka es viņu patriecu, bet pirms tam viņa man šo to pateica.
Sedriks aizsvilās.
- Kurš?!
- Bernards.
Sedriks reaģēja tieši tā, kā biju iedomājusies. Viņš pielēca kājās, ar sulīgiem izteicieniem pauda savu attieksmi pret notikušo un solīja saraut Bernardu gabalos. Neraugoties uz saviem 27 gadiem, jaunības degsmes viņā bija pārpārēm.
- Un ko mēs tagad darīsim?
- Nevis mēs, bet es. Tu sēdīsies pirmajā kuģī un dosies uz Angliju. Es tikšu galā ar Bernardu.
- Tu domā, ka varēsi nobīdīt mani malā? Man nav pieci gadi!
Tālāk sekoja Sedrika monologs par tēmu, ka viņš negrasās tā vienkārši pamest Čikāgu. Es sapratu viņa ietiepību – došanās prom viņam izskatījās pēc gļēvulīgas bēgšanas.
- Sedrik, vai es es tev bieži kaut ko lūdzu? - Es ieskatījos viņam acīs un neļāvu novērst skatienu. – Patiesībā, es tev vispār nekad neko neesmu lūgusi. Es pati varu tikt galā ar Bernardu. Es varu tikt galā ar Reičelu. Es varu tikt galā ar viņiem visiem. Taču es to varu izdarīt tikai tad, ja man nav neviena vājā punkta, kuru pretinieks varētu izmantot. Es nevarēšu brīvi rīkoties, ja man būs jāraizējas par tevi.
- Nu jau tu izklausies pēc manas mammas.
- Es centos.
Sedriks vēl brīdi mēģināja runāt man pretī, bet tad pacēla gaisā rokas, parādot, ka ir nolēmis mani paklausīt.
- Nu labi. Tikai... kāpēc sarakstā bijām mēs abi? Vai tiešām baumu dēļ?
- Diez vai. Tad Bernards drīzāk būtu mēģinājis tevi iebiedēt, bet ar mani izskaidrotos zem četrām acīm. No manis Bernards gribēja atbrīvoties, jo viņš ir piesavinājies daļu manas naudas. Savukārt tu... Grūti saprast. Vai tu jau esi kaut kur ieguldījis naudu?
- Jā, alkoholā.
- Mēs nesen uzsūtījām policiju mūsu galvenajiem konkurentiem. Tagad, kad viņu vairs nav, mūsu ienākumi pieaugtu. Droši vien Bernards plānoja iedzīvoties arī uz tava rēķina.

Es pavadīju Sedriku uz Ņujorkas ostu. Bija skumji šķirties, taču es jutu, ka Sedriks jādabū prom no Amerikas, pretējā gadījumā viņam varētu ienākt prātā slepus atgriezties Čikāgā.
Mēs apskāvāmies uz atvadām un viņš pajautāja:
- Vai tu atbrauksi uz Angliju mūs apciemot?
- Nu... nezinu. Tas būtu kaut kā dīvaini... Neviens cits ģimenē mani nepazīst. Turklāt... vai tas nebūtu traumējoši?
- Nepavisam. Tu esi iemesls, kādēļ mūsu ģimene tik cieši turas kopā. Viņi tevi mīl, kaut arī nekad nav satikuši. Brauc ciemos, tu redzēsi.
- Es par to padomāšu.
- Un ja tu kādreiz izdomā atgriezties... pavisam... tad zini – tev ir mājas, kurās tevi vienmēr uzņems. Vestmorlendi rūpējas cits par citu.
Sedrika vārdi sāka uz mani iedarboties. Bija tik jauki apzināties, ka man joprojām ir mājas un ģimene.
Sedrikam bija jādodas uz kuģi. Viņš sāka virzīties uz trapa pusi. Pa ceļam viņš pagriezās un vēlreiz uzsauca:
- Mēs tevi mīlam, Lukrēcij! Tu vienmēr esi laipni gaidīta mājās!
Uzkāpis uz kuģa, viņš piegāja pie borta un māja ar roku. Arī es māju Sedrikam. Iespēja atgriezties mājās un apciemot ģimeni likās tik vilinoša... Tomēr mani māca spēcīgas šaubas. Varbūt labāk atstāt visu, kā ir? Kugis iedarbināja motoru un pacēla tauvas. Brīdi vēroju to attālināmies, tad pagriezos un devos ārā no ostas.

Kristīne Čeirāne (c) 2010
Citēšanas vai pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz mani obligāta
(07.03.2010)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 8.46
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.5)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.38)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.5)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
varbūt (viesis) (06.09.2018, 11:01)Ezis atvēra plaukstu un nožēloja.Tajā ielaidās bezdelīga ligzdu lipināt.Stipri vēlāk izšķīlās rudens saules stari,Bet ezis jau bija aizgājis.vāvijs (27.08.2018, 00:39)Viss jau joprojām ir forši, tikai neaktīvi. Es brīnos, ka kāds šo vairs lieto. Bet ļoti labi, man prieks. Nebiju te spērusi kāju divus gadus, pati savus brīnumus palasīt ienācu. Interesantāk...FAETONS (16.07.2018, 09:12)Sen neesmu te bijis, palasīju pirmajā lapā redzamos pantiņus, bet dzejas kvalitāti gribētos redzēt labāku,to neuzlabo ne atļauja ne liegums to komentēt arī nereģistrētajiem lasītājiem. Pārsvarā...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Klausies, kā iezvana Jaungada zvani
Ceri, ka nākotne nepievils mūs
Klausies, kā vēji šalc sirmajās eglēs,
Sapņodams klusi aust Jaungada rīts! ...
Interesantas bildes


Izstieptais
 
 
Zīmējumi

Spoguļošanās
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 197 Kopā:4803411

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec