|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Atvasaras pēdējais vakars | | Ievietojis: Kristofs 200 |
Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Kārtējais krāšņais un netipiski siltais atvasaras vakars, kurš nu nekādi neliecina, ka teju jau pirmās sniegpārslas deju starp debesīm un zemi griezīs, lai apsegtu aizejošā rudens radīto kailumu koku zariem.
Vēl neemigrējušie putni jau gurdeni dzied vakara šūpuļdziesmas, tā mēģinot pievilināt ātrāku tumsas iestāšanos.
Tu izej no mājas, nokāp pa dažiem lieveņa pakāpieniem un pienāc pie manis, kas "stutē" vārtus. Kārtējo reizi kūpinot "zārka naglu". Un viltīgi pasmaidi. Tavās brūnās krāsas acīs pavīd nebēdnības dzirksts. Tavu kārdinošo smaržu ietverts es izmetu smēķi, lai baudītu parfīma aromu, cik nu varu ar savām darvas un nikotīna sablīvētajām maņām sajust. Skaistais, kā no modes žurnālu vākiem ņemtais, mazliet mazāks, kā ierasts, tipiskai Latvju sievietei augums un tā trauslums, kas līdzinās kā Ēģiptes valdnieču attēli uz seno kapeņu sienām, nosegts ar īsiem džinsa svārciņiem un vieglu, gandrīz caurspīdīgu auduma krekliņu, jau liktu ik katram vīrieša dzimuma pārstāvim cīnīties ar paaudzēs iedzimto pretējā dzimuma iekāri. Nelielās augstpapēžu kurpītes, kuras izceļ vēl vairāk auguma smalkumu un seksapīlu, liecina par to, ka Tev kas valšķīgs šovakar ir iecerēts.
Maigs, sulīgs un vienlaicīgi ciešs skūpsts, liek man iedrebēties nelielā kaislē. Tavi pirkstu gali lēni pieskaras manām rokām, tad, pārslīdot plaukstām, maniem pirkstugaliem...No tevis plūst tik spēcīga emocionālā enerģija, kā zibens, un es iedegos miesas iekāres ugunsliesmu vēlmē!
Tu strauji pieej pie blakusesošās automašīnas un vedini izbraukt kopā kādu ekskursiju līkumu man vēl mazzināmās mazpilsētas ielās. Lai šķietami vairāk to ļautu iepazīt. Kam, ieraugot dīvaino un kārdinošo spīdumu tavās burvīgajās acīs, es, apzinoties,ka tas ir tikai tāds kā iegnasts aizmukšanai no mājas, piekrītu nekavējoties.
Nedaudz palīkumojuši pa pilsētas neko neizsakošajām ielām, jo to īstais skaistums jau drīz pēc Otrā pasaules kara kā iznīcināts tehnikas progresa un PSRS armijas vajadzību dēļ, mēs, šķietami nejauši, iebraucām pilsēteles nomalē esošajā mazdārziņu rajonā. Kur gludais ceļa asfaltētais segums diemžēl beidzas un, kopā ar automobīli, izjūtam vēl civilizācijas neskarto Latvijas lauku tipa grants, šķembu un smilšu maisījuma ceļa visas savdabīgās kratīšanās un palekšanās izjūtas. Gandrīz vai atgriežoties pilsētas daudzo simtu gadu vēstures tapšanas pirmajā posmā, kad gan pa tādu ceļu pārvietojās ar zirgiem un to vilktajiem pajūgiem vai karietēm, kuru komforta, atsperīguma un ceļa izjušanas pakāpi noteica saimnieka turīgums vai iekasētās nodevas no zemniekiem. Jāsaka, ka tā laika ļautiņi būtu jāceļ lielā godā, jo pat tagadējie tehnikas laikmeta sasniegumi nespēj cīnīties pret oļu, šķembu un nelielo bedrīšu radīto diskomforta sajūtu.
Automašīnas lampu radītais apgaismojums ceļam nav nepieciešams, jo kāds jau pamanījies debesīs iedegt zvaigznes un mēnesi tik gaiši, kā prožektorus pirms izrādes sākuma, un lēni automobīlis tiek vadīts gar mazdārziņiem kaut kur man nezināmā un īsti pat nenojaušamā virzienā.
Pēkšņi tu apstādini automašīnu, veikli motora nīgro dūkoņu apklusinot, kā triku meistars izvelkot trusīti no šauras cepures, vedini mani izkāpt no tās lai kopā izjustu atvasaras nakts burvību, siltumu un zvaigžņu neparasto spozmi.
Plaukstu saskaršanās mirklis, manu pirkstu pieskāriens tavējiem. Gaisā liekas, ka dzirksteļo zibeņi starp tevi un mani, abpusēja cieša piekļaušanās.
Dažu, vēl neaizmigušu vai bezmiega mocītu putnu dziesmu pavadījumā, mēs ļaujamies skūpstu saldkaisles varai un baudai. Aizven kvēlāk, drudžaināk un nesakarīgāk lūpas satiekas. Plaukstas un pirksti abpusēji aizvien mežonīgāk un spēcīgāk tā kā šķietami masē plecus, kaklu, muguru, sēžamvietu... Tu, jūtu un iekāres virpulī, sāc trīcēt. Šķiet, ka uz šīs planētas esam tikai divi vien palikuši vai atrodamies uz vientuļas un neapdzīvotas salas. Arī nakts netipiski siltā, gandrīz ik minūti dotā, vēja pūsma iekāres karstumu tik pastiprina. Līdz jau liekas, ka esam pašā karstākajā saunā spēji un nejauši iekļuvuši. Tu, aizbildinoties ar lielo karstumu, atver vairākas blūzītes pogas. Tā paverot man skatam samērā lielās, tvirtās un formīgās krūtis, kuru atsegtā daļa tā vien kā aicina - pieskaries, skūpsti, glāsti un izbaudi mūs.
Mana iekāre mostas kopā ar vēl nekad nesajustām, nesaprastām un neizprotamām sajūtām manā ķermenī, kā tiko būtu apsēdies pirmās klases pirmajā mācībstundā un neizpratnē raudzītos uz tāfelē uzdoto uzdevumu, kas pirmajā mirklī, bez paskaidrošanas, šķiet kā smilšu tuksneša plašumi. Nesaprotamās sajūtas tik vēl pastiprina tavi kaislīgie skūpstu birumi, kā no ūdenskrituma pilnības krītoša ūdens atsitienu šļakatas, uz manas sejas un kakla. Jau pārņemts pirmatnējā mežonīgumā, manis radītais skūpstu šķietami plānais audums, kas liekas, ka līdzinās dūnu maigumam, pārvietojas no Tavas pieres, acu plakstiņiem, vaigiem, lūpām, kakla uz atsegto pavedinošo krūšu daļu. Un, ar zobiem paraujot krekla nošuvuma malas pogu vietās, lai atsegtu ķermeni, slīd azvien zemāk un zemāk, skarot skaisto un iekārojamo nabas zonu.
Abpusēji un vienlaicīgi atvadamies no pēkšņi traucējošajiem krekliem. Un turpinam, neticami mežonīgajā pirmatnīguma iekārē, klāt viens otra ķermeņus ar skūpstiem, kā rasas lāses rītausmā uz ziedlapiņām.
Vērojot mūsu rīcību, pat zvaigznes ar mēnesi samazina savu spožumu. Lai nebēdnīgajiem, ar bezmiegu sirgstošajiem, putniem un šīspuses asinskārajiem odiem, kuriem kalendārs, šajā pavasarī, laikam netika uzdāvināts, tālākais tiktu apslēpts. Un mūsu okeānu plašumu un dziļumu iekāre netiktu traucēta.
Jūtu un miesasbaudas kokteilis aizvien vairāk pārņem mūs savā varā, kā atvars koka zariņu, pārvēršot abu sirdspukstus, elpu, tvērienus, skūpstus, glāstus, vienā mežonīgā geparda tvēriena murskulī. Dažu sekunžu laikā tiek norauti tavi svārciņi, novilktas manas bikses un turpinās iekāres bezprāta atvars, kurā tiekam ierauti nu jau bez izglābšanās iespējām.
Mirkļa bauda, kas šķiet vai visas nakts garumā, un abu ķermeņu laimīgās saplūsmes trīsas skar zāli, automašīnas virsmu un mūs pašus.
Debesu gaismotājs atkal palielina visuma spīdekļiem jaudu. Odi, neapmierināti ar pēkšņo aptumsumu, atsāk ar divkārt lielāku sparu savu vakariņu upuru meklējumus. Mēs, aizelsušies un laimīgi, nesteidzīgi apģērbjamies pātraucot procesu ar skūpstiem viens otram. Un čukstot zīmīgus vārdus-"Mīlu Tevi! Vēlos Tevi! Alkstu! Tu esi mana mīlas priesteriene! Tu esi man debesudāvāts...."-.
Neapmierinājumu dveš pēkšņi atmodinātais automobīļa motors savā dziesmā. Atvasaras siltās vēja atvadu plūsmas pavadīti, ik pa laikam izsakot burvīgus mīlas apliecinājuma vārdus viens otram, mēs, atkal iekšēji nedaudz šķendējoties par lauku ceļa segumu, braucam uz mājām. Ar pārdzīvotā kaisles brīža apmierinājuma smaidiem sejās. Un īpašu mirdzumu acīs. Laimīgi...
(07.03.2008 ) Rīga
(23,24.10.2009) Liepāja. Salaspils. TXD
(07.03.2010) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2067
Kopā:6427073
|
| |
| |
|
Autori
