|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Atmiņas par rudeni | Autors - Imants vilams
| | Komentāri (3)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Ir viena no brīšķīgajām atvasaras dienām. Ir silts. Rēnā saule pārklāj ar ar tādu kā zeltītu plīvuru gan ielas, gan kanālmalas liepas, gan mājas, gan jumtus. Es esmu ieradies Rīgā šādās tādās darīšanās un pie viena esmu nolēmis apciemot kādu vecu draugu. Tieši tāpēc arī biļeti atpakaļceļam esmu nopircis uz vēlāku pēcpusdienu. Bet izrādās, ka draugs ir aizsūtīts kādā steidzīgā komandējumā, un tā nu es esmu palicis viens šajā rietumnieciskajā lielpilsētā. Manā rīcībā ir veselas četras stundas brīva laika. Kā jau teicu, laiks ir brīnišķīgs, un es savā nodabā klīstu pa ielām, aplūkodams greznos veikalu skatlogus. Iekšā man nav tur ko darīt, bet no ārpuses apskatīt gan neviens neliedz. Tīri nemanot, esmu nonācis uz Čakmarijas ielas. Tā ir mana jaunības dienu iela. Vispirms tā bija Marijas iela, tad – Suvorova un tagad beidzot atkal.... Mīļākā man ir Čaka iela. Lūk, Matīsielas krustojums, lūk, māja, no kuras 6 stāva es sāku iepazīt Rīgu, lūk arī Ziedoņdārzs, kur ar slapjām bikšelēm skraidīju pa seklo baseinu un jūsmoju par pirmoreiz mūžā redzēto strūklaku. Kur uz soliņa gatavojos iestājeksāmeniem augstskolā un sēdēju kopā ar savu izredzēto... Pa šiem gadiem parks neko nav mainījies, tikai koki ir uzauguši lieli. Tās pašas sen pazīstamās puķudobes un zālājus nosegusi zeltainā lapu kārta. Un arī taciņas; jo tā vien liekas, ka staigātāju te ir maz – ja nu cik suņu kankāļi gar malām, bet tos es pat it kā neredzu. Parkā nav neviena cilvēka. Es eju pa lapām piebirušo taku un pēkšņi redzu – man pretī nāk kāda sieviete. Ak, ne jau nu kāda, bet jauna un, protams, skaista! Vieglā rudens mētelītī, šalles vietā gaisīgu lakatiņu ap kaklu un ap pleciem bagātīgu kastaņbrūnu matu vilni. Bet rokās – vesels pušķis ar dzeltenām kļavu lapām. Es jūtos tāds kā apmulsis un, pats nezinu kāpēc, saku: „Ak, cienītā, Jūs esat tik apburoša! Vai jūs nevarētu man uzdāvināt kaut jel vienu no šīm skaistajām lapām?!” Jaunās sievietes sejā neizmainās ne vaibsts.Viņa atbild apbrīnojami mierīgi un lietišķi: „Jā, lūdzu! Ja gribiet, ņemiet visu pušķi! Un te ir arī mans maciņš ar naudu, tikai telefonu gan neaiztieciet, jo es eju uz satikšanos un gaidu zvanu.” Es jūtos kā ar ūdeni apliets! Nomurminu kaut kādus stulbus atvainošanās vārdus un pacenšos pēc iespējas ātrāk pazust. Kad esmu palicis viens, apsēžos uz kāda soliņa un mēģinu savākt domas. Galvā dun kaut kādi dobji zvani, bet krūtīs spiež smags un mokošs kamols. Pirmo reizi mūžā es esmu noturēts par laupītāju. Un kur! Savā jaunības sapņu vietā! Atkal klīstu pa pilsētu, vienalga kur, tikai izvairos no skvēriem un parkiem. Pats nezinādams kā, es nokļūstu autoostas uzgaidamajā zālē un veselu stundu sēžu starp čigāniem, bomžiem un citiem plukatām. Un tad es braucu prom no Rīgas. Izkāpis no autobusa, ievelku elpu dziļi dziļi. Priekšā stāv Mežvalde – Maņģenes priekšpostenis, un Te neviens mani vairs nesauks ne par zagli, ne žūpu, ne plukatu. Jo ES ESMU MĀJĀS.
P.S. Tagad, kad esmu puslīdz nomierinājies, domāju, ka varbūt tik traki nemaz nav. Varbūt tās dāmītes reakcija nemaz nebija domāta personīgi man. Var jau gadīties, ka pa šo manu jaunības dienu parku tagad klīst sīki naudas bičotāji, un priekš tiem maciņā arī sagatavota „atpirkšanās nauda” pārdesmit santīmu apmērā. Daudz vieglāk no tā nepaliek, un tomēr... Katram gadījumam es publiski atvainojos šai jaunajai sievietei, kurai ar savu romantisma apstulboto galvu radīju neērtības.
(16.03.2010) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
