|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Koši pelēks | Autors - ChristianaEva
| | Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Viss ko tonakt jutu,paliks pie manis
n tā skumīgi,aiz pelēka loga ,es šeit sēžu,vēloties izmest no prāta visu,kas ar mani noticis pēdējo mēnešu laikā. Atgriezties siltajās vasaras sākuma dienās, izbaudīt sajūtu ,kad kailās pēdas pirmo reizi aizskar rasas pilītes plašajā, nesen uzziedējušā pļavā. Īstenībā man nevajadzētu sākt ar tik banālām frāzēm. Mūsdienās tomēr viss notiek brutāli un vienaldzīgi. Kuram gan interesē cik tuvs bija pirmais siltais saules stars maija rītā- manā logā?! Daudz labāk būtu sākt ar to, ka blakus pelēkajai dvakai ,kuru izdveš netīrās Rīgas ielas, stāv piedzēries vīrietis ,bārstot savas dzīves gudrības, vai precīzāk sakot, nolamājot katru vīrieti ,kas iet garām un katrai sievietei ar roku iešaujot pa pakaļu. Un šķiet- morāles normu mūsu sabiedrībai vairs nav, ja arī ir ,tad tas ir tikpat reti satopams kā gudrs valstsvīrs ar godājamu vārdu un godājamiem darbiem. Smieklīgi.
Un vispār es sāku domāt par to dienu ,kad es sapratu ,ka arī mani morālie standarti pārsniedza pieļaujamo robežu. Man bija kādi gadi 14. Man no mazas meitenes titula tā uzreiz gribējās iekāpt pieaugušas sievietes stāžā, un kas gan mazai meitenei ir sieviete- būtne, kura izstaro seksualitāti, ir patstāvīga un ,tobrīd, laikam tas bija viss. Nu te sākās visiem pazīstamie konflikti ar vecākiem- Es neesmu vairs maza meitene, es varu darīt ko es gribu un kā es gribu. Tā nu pavadot piektdienas ar cigaretēm, grādīgiem dzērieniem un dziļu dekoltē [piebilstot,ka tajā vecumā nav vēl īti ko izcelt], es smēlos pašapziņu, gluži kā katra otrā tīnīte, meklējot sevi. Tagad tas šķiet tik muļķīgi, lai gan daudz laika nav pagājis, smiekli nāk skatoties uz meitenītēm ,kuras savos 13 dara to pašu ko es darīju pirms pāris gadiem. Protams,ka vēlme būt pieaugušai nav zudusi, bet šoreiz tas ir daudz savādāk. Tā vēlme vairāk simbolizē mērķu sasniegšanu, stabilitāti, izpratni par nākotni un dzīvi kā tādu. Tā jau nopietni izklausās, bet man bail. Bail no lielās dzīves.
*
Cik gan vieglas bija tās vasaras, kad bezrūpība sita augstu vilni. Kad pirmā romance virmoja gaisā. Kad radās interese par tiem lielajiem,skaistajiem, neaizsniedzamajiem.
Joprojām atceros to dienu ,kad iepazinos ar savu pirmo lielo aizraušanos. Sauksim viņu par Džeimsu. Nejaušas sakritības dēļ ar kādu savu draudzeni maldījāmies apkārt pa visām Rīgas nobružātajām ieliņām, meklējot piedzīvojumus, bezrūpīgi smejoties, baudot saules starus uz mūsu jaunās, vēl nesamaitātās ādas. Un tad vēl nejaušākas sakritības pēc mēs,aizmaldoties līdz vēl neizpētītam plašās Rīgas galam, sastapām Džeimsu. Tāds smaidīgs, dzidrām acīm ,īsiem matiem un gaišiem basketbolistu šortiem viņš pieskrēja mums klāt. Ko viņš gribēja, kāpēc viņš tur bija- to vairs es nepatikšu, lai gan šaubos, ka toreiz es to būtu pateikusi, mani pārāk apžilbināja viņa dabiskums, lai es ieklausītos viņā, bet balss viņam bija skaista, to nu es atcerēšos vēl ilgi. Viss attīstījās tik lēni ,bet reizē pareizi- bez steigas, ar taurenīšiem vēderā. Kā jau to varētu gaidīt šajā jaunības marazmā.
*
Zinat, tas nav tikai filmu uzpūsts reklāmas triks. Taurenīši eksistē. Manu krūškurvi tie ir plēsuši vairākas reizes. Tas ne elpot, ne darīt- vienkārši izjusti tvert mirkli, baudīt to naivuma un neaptēstības sajūtu. Tas šajos drūmajos, pelēkajos laikos ir grūti. Manis sacītajā laikam dominē pelēcība, varbūt tas tādēļ, ka mana dvēsele jūtās pelēka, varbūt tas tāpēc,ka saule manu logu nav rotājusi jau vairākas dienas, bet varbūt tas ir tāpēc,ka es bieži, ejot pa ielu, skatos trotuārta rētās, un viss neatkarīgi- gluds vai saplaisājis- tomēr ir pelēks. Nejau vienmēr esmu bijusi tik pelēka. Vasarās esmu gaiša. Kad es iemīlējos es biju gaiša. Īstenībā jebkurā situācijā ,kad esmu laimīga esmu gaiša, un es bieži esmu laimīga. Varbūt pēdējās dienās es vairāk stājos pretī braucošam vilcienam, nevis krāsainai siltuma brīzei, taču ,katram pienāk šāds laiks, kad domas jaucās pa galvu nemitīgi, piespēlē prātā kļūdas, neļauj atbrīvoties, liek būt tādam pasīvam pesimistam. Bet nesaprotiet mani nepareizi, nejau vienmēr es esmu tāda pesimiste, patiesībā man patīk dzīve. Patiesībā es jūtos pietiekama ar to ,kas man ir. Vienkārši ir brīži ,kad gribētos mazliet vairāk. Nav jau viegli noskatīties tajos,kas ir laimīgi un nevainojami savā dzīves ritmā, tajos brīžos sāk šķist, ka dzīve mani ir apdalījusi no tās pūkainās, skaistās pasaules. Bet neviens jau neaizdomājas tik tālu ,lai saprastu, ka mums ir paveicies- mums ir jumts virs galvas, mums ir sedziņa ar kuru apsegties drēgnās dienās, mums ir kafija, kuru klusi malkojot vienatnē, pētot to,kas notiek aiz loga, mēs spējam ieiet citā realitātē, kamēr citās pasaules malās kāds melnādains,kārns,izslāpis puisēns raud pēc jumta, sausuma, siltuma un pārtikas. Un tikapt labi tepat aiz sienas kāda mātes raud par bērna zaudējumu, bērns padevās, šis drūmais laiks viņu piespieda pie zemes gan morāli, gan fiziski. Un mums vienalga. Ja mēs neesam šī māte, ja mēs neesam šis izbadējušais puisēns- mums uzspļaut uz visu, kāpēc gan nepačīkstēt par to,ka māte neiedeva man naudu,lai piektdien pielietu mūli, kāpēc gan nepačīkstēt par to, ka 15 gadus vecai meitenei vēl nav bijis sekss, lai gan citām viņas klasesbiedrenēm sen jau ir- muļķīgi izskausās, vai ne?! Bet apdomājiet kaut vai nedaudz savu rīcību nedaudz dziļāk par virsējo kārtu, kuru sauc '' es taču vienmēr visu dari pareizi'' , tad varbūt izdosies kaut nedaudz atklāt savu patieso nepateicību pret dzīvi. Es jau nesaku , ka tādi ir visi, es jau nesaku ,ka tas ir kas slikts pačīkstēt, bet ja mēs pielīdzinām sevi kādam,kurš zaudējis abas savas kājas karā un nespēj vairs normāli saklausīt savu mazbērnu smieklus- varbūt tomēr mūsu situācija ir labāka.
*
Un tomēr tas jaunības naivums šķiet tik patiess. Taurenīši piemeklēja mani pirmo reiz, tādu puisi es satapu pirmo reiz. Un tas bija skaisti. 2 skaisti gadi. Burvīgs pirmais skūpsts. Daudz smieklu. Padaudz asaru. Bet nav ko pielikt, nav ko atņemt. Mana pirmā aizraušanās bija skaista. Bet, tas,ka tam bija jābeidzās bija skaidrs jau pirms tas viss sākās, visiem taču ir skaidrs,ka pirmā romance ir vien nenoturīga sagatavošana nedaudz sāpīgākai iemīlēšanās fāzei. Dzīve ar katru mazo ,bet sarežģīto pārbaudījumu mūs sagatavo nākamajam, kurš ir daudz sareģītāks, un šī ķēde var būt pat mūžīga. Ir pa laikam vēl pāris mirkļus iešāvās prātā man Džeimsa vārds, ik pa laikam vēl gribējās sajust to pilnīgo lūpu jutekliskumu un spēcīgo roku neveiklību un reizē prasīgumu. Lai vai kā, viss skaistais, kā vienmēr- nedaudz sāpīgi- beidzās un laiks rādīja ceļu uz priekšu. Nav ko apstāties pie pirmās asaras ceļā, visiem zināms-tādu nebūs mazums, tam jāsagatavojas. Kamēr vēl viss ir mapuķīšu maiguma rotāts- jāizbauda.
Bet ,kur ir taisnība- viss ,kas sākās-vienmēr beigsies, kur ir jēga pēc kaut kā tiekties. Šis nav depresīvs jautājums, lai rosinātu cilvēkus uz bēgšanas domu, šis pat nav retorisks jautājums. Muļķīgi, bet cilvēki ir radīti, lai mirtu, un tā ir vispārēja patiesība. Tad jautāsiet- kur ir jēga mācītties, strādāt un veikt citus diezgan grūtos dzīves pienākumus. Kuram gan patīk katru rītu celties pulkstens septiņos, ieiet karstā dušā vēl diezgan lielā miega stadijā, saknapināt kopā rīta kafiju, un tad pa mitro rīta gaisu doties darba gaitās,lai līdz vēlam vakaram mocītu sevi, tiktu galā ar stresu, darītu darbu, tā vietā ja var celties pulkstens divpadsmitos, ieslēgt televizoru, atrast kādas amizantas ziņas par pasaulē notiekošo, uztaisīt milzīgu bļodu ar popkornu un līdz vakaram gulšņāt. Kādēļ gan viss nevarētu būt jau priekšā- ja jau visi nomirst, tad kam ir vajadzīgs darbs. Bet cilvēkam taču, gadiem ejot, ir jāaaug- ne tikai augumā bet arī garīgajā izaugsmē. Ir jāiemācās uzturēt sevi, kļūt patstāvīgam, lai to spētu iemācīt nākamajām paaudzēm. Pat ja tas šķiet nevajadzīgi, jo derīguma terminš ir visam, mēs esam šeit ,lai domātu un darītu. Šī virkne turpināsies vienmēr, līdz uz zemes atkal nenokritīs milzīga degoša lode,kas iznīcinās visu dzīvo. Lai vai kas- visam reiz pienāk gals, ar to ir jāsamierinās un jādzīvo tālāk, nav jēgas domāt- tajā laikā cilvēks var izdarīt daudz noderīgākas lietas. Ir jādara, jādomā, jāizjūt, bet pienācīgajās robežās. Jo kāda tad jēga būtu vispār kaut kam. Nav netaisnības, ir tikai fakts,ka mēs kādu no dzīves situācijām par tādu pieņemam.
*
Kādēļ gan nepieciešami pieņēmumi?! Viss taču ir jābalsta uz realitātes esamības fakta. Bet nejau vienmēr viss ir acīm redzams un saprotams. Jūs, piemēram varat izskaidrot kādēļ jūs spējat iemīlēties cilvēkā ,kurā nevajadzētu, dusmoties uz sevi, viņu, un ilgi pēc tam vēl naktīs pārdzīvot. Varbūt izklausās pēc pārāk personiskas problēmas. Bet atskatieties atpakaļ tālākā vai nesenākā pagātnē- es ticu ,ka arī jūs atradīsiet šādu situāciju. Varbūt jums vēl tā tikai priekšā, bet tā pienāks. Cilvēku dzīves ir tik vienādas un paredzamas, lai gan šķiet,ka mēs visi taču esam unikāli un neatkārtojami- patiesība. Bet tās ir mūsu izjūtas un attieksme pret apkātējo vidi, nejau pati mūsu dzīve. Lai gan mēs paši nosakām kas var notikt un kas nevar, pamats visiem ir vienāds, un izjūtas arī. Atšķiras tikai situācijas būtība un laiks. Pati primitīvākā ir attīstības būtība, līdzība. Tur nu neviens nevar apstrīdēt,ka itvisi ir vienādi- mēs visi piedzimstam, izaugam, nomirstam ,mums visiem gads ir 365 dienu garš. Atšķiras attīstības straujums un vēlmes,kā arī iepriekš minētā situācija, tomēr viss norit vienādā ātrumā. 24 stundas dienā, 7 dienas nedēļā un tā tālāk. Domāju ,ka tas nav būtiski izskaidrojams. Katram ir savas dzīves pirmā aizraušanās, iemīlēšanās, tad arī mīlestība. Pa pakāpienam arvien tuvāk kam lielākam, nopientnākam- kā arī grūtākam. Mūsu dzīves sarežģītības pakāpe pieaug ar katru dienu. Katrs dzīvē iegūst savu devu ciešanu un savu devu laimes, bet tas cik liela šī deva ir, tas nu ir katra paša ziņā, to ir iespējams ietekmēt pašam, tā arī ir šī būtiskā atšķirība. Katrs cilvēks no cita atšķiras tieši tik daudz cik viņš to spēj panākt, vai grib panākt.
*
Es uz visu raugos ar pozitīvu attieksmi. Varbūt tāpēc man šī laimes deva ir daudz stiprāka nekā tiem,kurus es novērtēju sev apkārt. Bet lai vai kā- es uz savas ādas tomēr esmu izjutusi vairāk sāpes nekā laimi. Es daudz vairāk esmu raudājusi no sāpēm pirms gulētiešanas, nekā raudājusi aiz laimes ceļoties. Bet arī tam ir būtiska atšķirība- sāpes spēj sagādat daudz lietas, bet laime ir pagrūtāk iegūstama. Kurš gan šo metodi , loģiku ir izdomājis, kurš aizsācis, kurš ir tas,kuram mēs jau vairākus gadu tūkstošus sekojam? Katram sava teorija. Citam dievs,citam liktens, cits neatbalsta šādu ideju par eksitējošu,citam vienalga.
Sevi es nekad nepiedēvētu pie vienaldzīgajiem cilvēkiem. Es pat drīzāk teiktu, ka man rūp daudz vairāk nekā vajadzētu. Un atkal šis apstrīdamais faktors- katram savs, bet ja es turpinātu analizēt katru manis teikto vārdu arī no citu skatpunkta,un izvērtējot situācijas es raksturotu tās visos iespējamos veidos- es varētu turpināt mūžīgi, vienu teikumu izvērst simts līdzīgos, bet savādākos nav nemaz tik grūti. Bet es turpināšu izklāstīt savu koši pelēko uztveri tikai no sava skatu punkta, jo tāds bija šis sākotnējais mērķis.
*
Neticamā ātrumā mani pārņēma sentimentālas skumjas.
Zinat, es reiz arī mīlēju. Es reiz iemīlējos saulrietā. Joprojām viņu mīlu, pat ja 9 mēnešus katru gadu mēs esam šķirti. Saulriets pieder visiem, bet tieši tas saulriets- tas ir tikai mans. Es reiz sēdēju uz brūnkoka krēsla, kuru darinājis mans vectētiņš, un kura atzveltne ir iemīļota vieta krāsainajiem putniem ,kur apmesties uz mirkli, lai nobaudītu miera sajūtu uz zemes, stabilitāti, arī man viņš spēj sniegt šo stabilitāti un miera sajūtu, varbūt vainojama apkārtējā daba, bet varbūt mīlestība, kuru meitars ielicis savā gara darbā. šis krēsls atradās uz visai garas laipiņas Alauksta ezerā. Vienā rokā man bija grāmata, nav nozīmīgi kāda, atskaņotājā skanēja skumīgas noskaņas dziesma un otrā rokā man bija kafija. Ietinusies plānajā pledā, es pavēros apkārt. Un neaprakstāms spēks mani pārņēma savā varā. Grāmata vairs nešķita interesanta, mūzika nu jau šķita nenozīmīga, un par kafijas eksistenci manas domas aizmirsa. Es piecēlos, lai pieietu kaut nedaudz tuvāk šīm pavasara maigo rožu krāsas debesīm, saule, jau beigusi sildīt apkārt esošo vispārību, lēni, savā gaitā, slīdēja ezera dzelmē. Ūdens virsmas līdzenumā es spēju sakatīt katru debesu vaibstu. Ūdens skalojās tādā pašā nokrāsā kā visu mīlošās debesis. Tad paliku tikai es, ezers un mans saulriets. Viss kaut kur vienkārši izzuda. Nebija nozīmīgi vai pamats bija zem kājām, nebija nozīmīgi vai pleds ir apņēmis manus nosalušos plecus. Vienīgi manas aizmiglotās acis vērās tālē - šķietami tuvajā. Un saulriets mīlēja mani. Maija beigās, vasaras vidū, līdz vasara beigām ilga mūsu mīlestība. Gluži kā Romeo nāves brīdī, es sajutu Džulietas skumjas,kad mana saule pazuda pavisam, un tumsas apvalks drēgni apņēma manu ķermeni, atgriežot mani pie realitātes un sniedzot man negribēto pamatu zem kājām. Cik labi gan ir pazust no realitātes. Kaut uz mirkli. Cik patīkamas gan ir gaidas pēc nākošā saulrieta. Cik patīkami ir dalīties tajā ar kādu, un apvienot kailos ķermeņus zem rozā ūdens valga.
*
Un mīlestība ir visai savdabīga lieta. Mēs spējam mīlēt sevi, ģimeni, pasauli un visu apkārtējo. Un kā gan lai atšķir šo mīlestību? Kuras ir tās sajūtas ,kuras izstaro mīlestību pret draugiem, piena šokolādi vai jaunu ferarri ? Itkā jau ir šī apziņa- es mīlu un viss, ko tu vēl vaicāt. Bet tik pat labi tā var būt patika,aizraušanās, vienaldzība. Man interesē mani draugi. Man rūp ,kas ar viņiem notiek, es uztraucos, bet vai tas nozīmē,ka tā ir mīlestība? Nezinu, nepateikšu. Pateikšu vin to, ka man ir lietas, kuras es mīlu, un ja man prasītu paskaidrojumu- es varētu atbildēt. Piemēram, kāpēc es mīlu vīrieti, kurš sadaragāja manu pasauli, kāpēc jorpojām, pēc visa sliktā, es viņu mīlu – Tas ir pavisam vienkārši, es esmu viņam pateicīga par tiem smaida pielietjiem rītiem, kuros viņš laimīgām acīm raudzījās manī, es viņam esmu pateicīga par tiem aukstajiem vakariem ,kad viņš sildīja mani savās rokās, piespiedis mani sev cieši pie krūškurvja, tik cieši ,lai es sajustu ne tikai savus, bet arī viņa dejojošos taurenīšus, es viņam esmu pateicīga par to,ka trīs mēnešus no savas dzīves es spēju atrasties bezrūpīgā mīlestībā, bez neviena darvas piliena, laime- acīm redzama, pat apsaužami tīra, skaidra, bet neizprotama. Brīdī ,kad acis,ausis un mute ir ciet, vienīgi mīlestības saldā dvaka virmo apkārt ta, ko reiz saucu par savu patvērumu- viņa rokās. Varbūt teiksiet, ja jau esmu pateicīga, tad jau tās nav mīlestības jūtas, tad jau tā ir pateicība. Tad es stingri iestāšos pret jūsu viedokli ,un oponējot skaļi paziņošu, pateicība būtu tad,ja es ir pa laikam pasmaidītu ,atceroties to visu, bet mana mīlestība izpaužas savādāk - joprojām, pēc visām negulētajām naktīm, viņa skatiens spēj sasildīt manu pasauli, joprojām atmiņas raisa prieka asaras, lai vai kā- mana sirds tiktu mīta dubļos, es darītu visu ,lai redzētu šī cilvēka smaidu, tikapt daudz cik viņš bija gatavs darīt ,lai redzētu mani raudam.
*
Kā lai noraksturo asaras. Kādēļ šāda jūtu izpausme ir vajadzīga. Kādēļ vispār nepieciešamas šīs dažādās emociju gammas, izjūtas.? Protams, man būtu daudz vieglāk pateikt- kāpēc jūtas nebūtu vajadzīgas. Bet ir arī savi izskaidrojumi. Cilvēks dzīvi bauda ar izjūtām, uztveri, sapratni. Mēs uztveram visu ,kas ir apkārt, saprotam ,kas tas ir ,un tad radam savu emociju. Pozitīva vai negatīva- tas ir katra ziņā, kā to ietekmēt,grūti teikt, bet viss tomēr atkarīgs no cilvēka pašreizējā emocionālā stāvokļa. Es varētu sauli izjust kā kaut ko riebīgu un neciešamu ,ja mana dvēsele atrastos nevaldāmā dusmu haosā, un ar laiku tas saglabātos, mainīt mūsos kaut ko ir grūti, tam nav jēga. Mēs taču katrs saprotam savādāk. Un dažkārt nesaprotam nemaz. Arī vientulību var izjust kā pozitīvu lietu, ja uz to skatās no vēlamā skatu punkta.
Es reiz sapratu ,ka man ļoti patīk būt vienai tukšās ielās,vēlos vakaros, kad laternu gaisma izstaro katru soli, un brīžos,kad laternas izstarotā gaisma sāk pazust, mēs jau ilgojamies pēc nākamās. Katrs solis tukšumā, katra skaņa tālumā. Ķermenis apvienojas ar nakts klusumu , klusums līganā gaitā seko ķermeņa saltajai brīzei. Varbūt kāds dedzīgs ritms ieskandina soļus daudz atbrīvotākā gaitā. Un vēl cigarete zobos. Tumsā dūmi saplūst ar nakts pārsegu un tas ievilina dūmus jutekliskā pazudības dejā, līdz izteiktais nakts spēka pāsvars uzveic viņus pavisam, tie pazūd nebūtībā, vien elpas atbalss atskan uz kādas patālākas tukšas sienas, kuru rotā krāsaini, mums pavisam nenozīmīgi zīmējumi. Bet ja padomā. Kādam tas kaut ko nozīmēja, un varbūt pat tagad ,ejot tiem garām, pavīd sašķiebts smaids pār lūpām, atceroties. Un tā šīs pusnakts ielas pārņem nomaldījušos dvēseli. Tā nespēj turēties pretī nakts izmisīgi vientuļajam tvērienam pēc līdzgājēja. Un tu ej, soļi atskan, tu atceries, tev beidzot ir laiks padomāt. Neviens tevi netraucē, ja neskaita to adrenalīna devu asinīs , kas tā vien gaida pēc briesmām. Bet nejau kāds cits rada šīs bailes, tu pats sevi noskaņo,un tad uz katru skaņu ,kuru neradi tu pats- jāmetas apkārt, iekšēji dusmās jānolamā sevi par savu gļēvulību un tā sev nemanāmi jāpaātrina soli, un te nu savs moments ir beidzies. Un tā kārtējo reizi cilvēks pats sev sabojā savu baudu.
*
Un ja padomā. Kas gan ir cilvēka augstākā bauda? Cits saka, ka paēdis cilvēks ir vislaimīgākais. Es apstrīdu. Mana bauda ir smaržās. Smaržas nosaka to, kā es spēju izbaudīt katru konkrēto lietu, situāciju. Esence ir mans noteicošais faktors baudas līknei. Ja varētu, es aizvērtu acis, visu pasauli uztvertu tikai ar smaržām, nenoliegšu ,ka dažkārt es to daru. Es visu atpazīstu nevis pēc veidola vai skaņas, bet smaržas. Tā ir mana lieta. Mana apsēstība. Mana dīvainība.
Lai ķermeņi apvienojas vienotā ritmā. Roku glāsti, slīdot pār muguras izteiktajām rievām, izraisa strāvas reakciju visā ķermenī. Un sajūta ,ka ķermenis pielāgojas glāstiem, nevis otrādāk. Pustumsa rotā aizelsušās sejas. Arī pusnakts glāsti ielaužas kastasinīgajā spēlē.Apstāties vairs nav iespējams. Un sajūta ,ka apkārt viss izdziest. Paliek moments, glāsti, izjūtas un otra karstasinīgās lūpas, kuras neremdējami skūpsta katru ķermeņa bedrīti ,kura iekārē smeldz. Un vairs nav runas par mieru, viss notiek tik strauji, bet izjusti, tā maigi brutāli. Ķermenis no baudas uzkarst, apvienojoties abu ķermeņu temperatūrai- dzirksteles šķīst. Un nav iespējams vairs saprat, kur ir augša, kur apakša, ko vajadzētu un ko ne. Paliek tikai mirklis, kad ,ķermeņiem saplūstot, pazūd paša ķermenis. Un lūpām paveroties, ķermenis izdveš savu melodiju ,kuras pavadībā katra ādas pora aizelšas kārdinājumā. Labsajūta izdala aromātu. Intimitātes sajūta to pastiprina. Aromātiem jaucoties rodas visneaprakstāmākā smarža, kuru ieelpojot ķermenis pamirst no baudas. Tad arī es pamistu no baudas. Ir pieskārienu vai nav, bet smarža pievilina tā, lai eiforija neizzustu vēl laiku uz priekšu. Tad vairs kontoles nav. Pazūd apvienotais ķermenis. Un tad pēkšņi atkal ,kad jānolaižas uz zemes, ķermeni caursit kaut kas starp zibens spērienu un pērkona dārdoņu. Ķermenis guļ nomoda neizpratnē, joprojām smeldzot aiz baudas. Miljardiem mazu adatiņu pārskrien pāri asiņu caustrāvotajam ķermenim. ''Kā sauc mani, man vienalga, noskūpsti mani.'' Apkārtnes eksistence joprojām ir neeksistējoša. Esmu es, viņš, viņa iekārojamās lūpas, mana smeldze un spēcīgās rokas, kuras aptvērušās manējās, maigi piespiež pie spilvena, lai sniegtu viskaislīgāko skūpstu kādu vien cilvēka prāts spēj aptvert. Un visi kā viens - asinsvadi pulsē. Cilvēka kailuma skaistumā, apskāviena veldzē - acis pieveras. Glāsti veldzē ķermeņa spriedzi, bet smeldze sniedzas pretī. Tā ir bezgalīga cīņa starp mīlestību un saprātu. Un trīsām nerimstoties, sajūtu kāpinājums nespēj neaugt. Mīli. Terorists vai mīlnieks. Atšķirības nav. Un svarīgākā nebija fiziskā tuvība, svarīgākā bija smarža. Un ir tas īpašais brīdis, un tad tu jūti, tu kāp augstāk par augstu. Tad,kad debesis pieder tev . Tad ,kad sajūtas pārākas vairs nav iespējamas. Sķiet- visa pasaule ir pie kājām. Un sirds pulsē labpatikas ritmā. Un tu lūdz vēl vienu glāstu, lai no labsajūtas Tu uzsprāgtu, lai Tavu veidolu pārplēstu tie miljoni taureņu ,kas Tavā krūškurvī dejo neprātīgu tango ar likteni. Un vai tad sāpēs brūces- laiks rādīs, varbūt taureņi sadziedēja tavu miesu un atklāja to mīlestības veldzē. Bet būtības esence, tas ir tas, ko es visvairāk gaidīju no šīs sadomazohistiskās mīlestības spēles.
*
Bet nejau tikai fiziska var būt mīlestība. Es reiz pazinu vienu īpašu skatienu, kurš man nozīmēja visu. Šis skatiens bija pati nozīmīgākā garīgā vērtība , kāda man jebkad bijusi. Ja šī skatiena mīlestību varētu izpaust vārdos- tie būtu paši liriskākie vārdi pasaulē, tie būtu vairāk kā melodiska simfonija bez skaņas, nevis vārdi- vismaz es šo skatienu sajutu tā. Ikreiz ,kad šīs īpašās tumšās acis man raidīja šo iejūtības un saules gaismas pilno skatienu, es dzirdēju kā pasaulē maigākais eņģelis sāk spēlēt savu mīlestības dziesmu. Tas bija kā dvēseles pagrimums eiforijas līknē. Šis bija tas skatiens, kurā bija iespējams noslīkt, no tā nevarēja tikt ārā. Ikreiz,kad šīs acis vērās manī tajā skatienā, manu ķermeni pārņēma neizdibināms vājums, ar kuru cīnīties nebija iespējams. Un no tās celties negribējās. Jorpojām, kad šo acu skatiens mani uzlūko, vairs tikai ar nevēlmu nicinājumu, daļa eiforijas manī joprojām ir, jo es zinu ,ka šīs acis spēj redzēt un just savādāk. Varbūt tādēļ es vairāk smaidu, nekā raudu – jo es spēju saskatīt to,ko konkrēta lieta spēj sniegt, lai justos labāk,es šo laimi saglabāju un atspoguļoju uz āru tieši tad, kad tas ir visvairāk nepieciešams.
*
Es varētu noraksturot nakti kad mans veselais saprāts pamira kaisles dvakā. Tā bija ļoti karsta ,viena no tām tipiski svaigajām, bet sutīgajām vasaras naktīm, kad ,tā jau no prieka uzkarsusī āda, šķita dedzinoši karsta . Tā bija pirmā nakts ,kad Lepards palika pie manis. Tā vispār bija pirmā diena kad satikāmies. Ja neskaita tās reizes,kad es viena sēdēju jūras krastā,dzēru kafiju, pīpēju cigareti un runāju stundām ilgi ar viņu pa telefonu, bija tāda sajūtas,ka viņš bija balkus, apķēris mani, un vēroja tieši to pašu saulrietu ,kuru es. Bet tā bija pirmā reize, kad mūsu dvēseles sastapās fiziskā veidolā. Nav būtiski tas, kas notika pirms tam, lai gan neliela nozīme tam tomēr ir, bet par to es pastāstīšu vēlāk. Būtiska ir tā intimitātes sajūta, kuru mēs abi jutām, ķermeņiem pat īsti nesaskaroties. Es lūdzu viņu neatstāt mani vienu, lūdzu ,lai viņš pavada nakti ar mani. Nepazīstot mani,nezinot ko gaidīt -viņš piekrita. Lai arī emocijas bija spēcīgas pat pirmo reiz tiekoties, mēs abi zinājām, ka tā nebūs tāda nakts, kādu jebkurš cits būtu gaidījis. Tomēr tas sākonēji bija neveikli , kustības vēl nav apstrādātas,jūs nezinat, ko jūsu partneris grib sagaidīt,ko viņš pieļauj,un kas ir mulsinoši no viņa skatu punkta. Es atļāvos savu ķermeni atklāt līdz puskailuma robežai, nezinot vai tas ir pieņemami, es jutu ,ka vajag. Arī viņam šī robeža šķita pieļaujama. Es atceros, ka sega bija, bet tā nebija ne virs,ne starp, ne zem mums- bet kaut kur bija. Es pat nezinu,.kur es pati biju.Lai arī ķermenī un prātā plosījās mežonīga iekāre pēc otra ķermeņa, viss notika pavisam mierīgi, un cilvēkiem, kuru pieņēmumā intimitāte var būt tikai sekss vai skūpstīšanās- tie cilvēki pat varētu teikt,ka nenotika nekas.Tonakt pavisam tumšs nepalika, varbūt man tā tikai šķita, jo mans prāts bija saules laimes dvašas pārpildīts, bet es melnu tumsu neatceros. Šķita, ka viss notiek sveču gaismā. Sarkanas kaisles gaismā, kad ēnas mulsi zogas gar sienām un maigi nosēžās pār ,no laimes saļimušajiem, plakstiņiem. Katra maigā, harmoniskā kustība otra ķermenim sākonēji lika notrīsēt un tad salekties kārpilnās gaidās pēc pieskāriena. Pašā sākumā, kad plaukstas, itkā netīši, pieskārās otra neaizsargātajam ķermenim, baudpilnās tipiņas pāršalca katru poru, katru asinsvadu, katra kustība, katrs pieskāriens radīja jaunu, nepieredzētu emociju virkni ,kura nesamērojamās labsajūtas dēļ prātam lika uz brīdi pamirt. Un šajā baudpilnajā sajūtā radās apziņa, ka otrs to vēlas tik pat ļoti, sapratne, ka arī otra ķermenis gandrīz tik pat stipri alkst pēc pieskāriena .Kad pieskārieni kļuva drošāki, otra ķermenim pazīstamāki, tie nespēja ne uz mirkli vairs atstāt otra uzkarsuši mitro ādu, tomēr neviens pieskāriens nebija mežonīgs (lai gan prāts tāds bija) , drīzāk katrs pieskāriens bija tik maigs,ka spēja sajust to dievinātību ,ko tas izstatroja.. Emocijas nenoplaka ne uz mirkli, tās tikai auga augumā ar katru kustību. Prāts itkā bļāva :'' Es gribu, lai tavas lūpas beidzot pieskaras manam ķermenim, es gribu sajust Tavas lūpas savējās, es gribu nodoties neprātīgam kaisles virpulim.'' Bet bija labi tāpat, pat vēl labāk. Ar katru mirkli es to sajutu arvien labāk- neko vairāk visā pasaulē es nespēju vēlēties. Un ikreiz ,kad acu skatieni sastapās, radās tāds kā mulsuma laimes mirklis. Itkā gribējās novērsties, jo laime spiedās ārā pa visām malām un gribēja izdvest pavisam skaļus, dzīvespriecīgus smieklus, nejau tādēļ,ka smieklīgi, tādēļ,ka laimīgi. Bet tā bija pirmā reize,kad es iemīlējos acu skatienā. Tumšās acis raudzījās manī ar pavisam gaišu, mīlestības pilnu skatienu. Varbūt pat ja viņš to nepauda,es to sakatīju, varbūt tas bija tikai manu acu spogulis, bet mīlestība tur kaut kur pa vidu bija. Šajā skatienā es spēju saskatīt visu savu pasauli. Pirmie vārdi ,kas nāk prātā: laime, mīlestība, bauda, esence, kaisle, jūtīgums... Bet neviens no šiem vārdiem pat ne tuvu nespētu noraksturot to ko tobrīd jutu es un to ko tobrīd izstaroja viņa skatiens. Un neskaitāmās stundas joprojām šķita tikai kā acu mirklis, emocijas ne uz mirkli nepieplaka. Tās tikai auga stiprumā. Mūsu ķermeņi izliecās viens otram pretī itkā mēs būtu viens vesels, lai gan tie bija tikai neveikli, mulsuma un mīlestības pilni pieskārieni. Un acis sāka pievērties ,es nezinu vai tas bija tas neizmērojamās baudas vai pārlaimības pēc, bet miegs tas pavisam noteikti nebija, jo tobrīd miegs neeskistēja, neeskistēja neviena cilvēciska vajadzība, viss šķita pārdabisks. Tobrīd neeksistēja nekas apkārt, neeksistēja pat laiks vai telpa. Viss pazuda. Vienīgais,ko es spēju uztvert bija viņa maigie pieskārieni, viņa satrauktās elpas maigā esence un manas haotiskās domas, kuras jaucās dažādās laika telpās un dimensijās, bet beigu beigās tāpat nonāca viņa apskāvienos. Emocijas ar katru mirkli ,katru pieskārienu kāpa un kāpa, līdz beidzot es sasniedzu to neizdibināmo baudas augstumu,kas nav tas par kuru jūs visticamāk iedomājāties, man negribējās bļaut no baudas, man gribējās cieši satvert viņa roku un palikt tur mūžam, nevaldāmas tirpiņas atkal caurstrāvoja manu ķermeni. Manas acis bija aizvērtas, jo tās nespēja vairs uztvert visu pasaulīgo. Mans uzkarsušais un alkstošais ķermenis dusēja viņa apskāvienos. Pēkšņi es sajutu viņa lūpu, itkā netīšo, pieskārienu manai pierei. Manas cerības nepiepildījās, viņa lūpas nebija tik maigas kā es biju domājusi. Tās bija daudz debešķīgākas. Iedomājieties- ja pa mākoņiem tiktiešām varētu staigāt. Tad to sajūtu varētu pielīdzināt situācijai, kad jaunas meitenes kailās pēdas skar zīdaini debišķo pamatni pirmo reizi, pēc pa akmeņiem bradātiem gadiem, un pat tas nav ne tuvu tam ko jutu. Viņa lūpas bija vairāk nekā pieskāriens, tās drīzāk bija kā maigākā esence pasaulē. Kā rožlapiņas maigais pieskārienas pavasara saulei, noglaužot pirmo rasas lāsīti no tās jaunizveidotās rožgalviņas, tā bija kā eņģeļa harmoniska mūzika, pārāk liriska ,pārāk melodiska,lai cilvēks jebkad spētu ,kaut noti no viņas uztvert . Mans prāts no eiforijas pamira. Un nekas maigāks par viņa lūpām manu seju nekad nebija skāris[ pārsteidzošš ir fakts, ka mūsu lūpas tonakt ne uz sekundi nesaskārās], nekas tuvāks par viņa roku biklo un tai pašā laikā spēcīgo glāstu man nekad nebija bijis, un es nekad nebiju justusi debešķīgāku smaržu par to ,kuru izdalīja viņa karstais, pulsējošais ķermenis laikā,kad laimes pilnībā tas bija apvijies ap mani. Mans veselais saprāts nespēja stabilizēties vēl ilgi. Vienīgais,ko atceros bija tās mokošās alkas vēloties vēl un vēl. Un pat ja mēs joprojām tur gulētu, šajā aukstajā ziemas naktī, man nepietiktu, to es zinu no sirds. Man nekad viņa nepietiktu. Mans ķermenis saļima laimības sajūtā viņa rokās. Visa nakts pavadīta nomodā, lai gan tobrīd tā varēja būt pat polārā diena, tas nemainītu faktu, ka apkārt bija jūtama sveču gaismas harmonija. Nē, sveces nebija. Bet tā ir tā tuvākā garīgā gaisma mīlestībai. Tā bija pirmā nakts. Bet jau tobrīd manam ķermenim iestājās pastāvīga atkarība no viņa pieskārieniem un glāstiem. Un es būtu gatava līdz šim pašam mirklim joprojām atrasties viņa skavās. [Un atkal atgādinu, tā primitīvāk un brutālāk- tonakt mūsu lūpas nesaskārās, neviens drēbju gabals neizkustējās ne par milimetru no sākotnējās vietas, viss bija piedienības robežās, mūsdienās - pat pārlieku piedienīgi, lai gan ,to atceroties, jorpojām sarkstu un mulstu.] Es nezinu kāpēc es tik ļoti uzsveru to, ka nebija tās fiziskās tuvības- varbūt tādēļ, ka mūsdienās tam ir tik grūti noticēt. Bet varbūt tādēļ ,ka man pašai tam ir grūti noticēt. Es allaž esmu bijusi ciniķe pret mīlestību, bet šī garīgā tuvība sagrāva jebkuru manu cinisko pieņēmumu.
*
Cinismu spēj sagraut daudzas šai pasaulē pieejamas izjūtas, dažkārt notikumi. Parasti tas notiek nemanāmi. Romance piezogas tā klusi no mugurpuses. Tas notiek pārsteidzoši klusi ,bet strauji. Tad galva sagriežas virpulī un sirds tā vien tiecas izlekt ārā no savas sākotnējās čaulas. Manu cinismu sagrāva ilgas. Manu cinismu uz ilgiem laikiem sagrāva Lepards. Es viņu nepazinu, bet ilgojos pēc viņa. Kā Antuāns De-sent Eksziperī teicis, brīdī ,kad cilvēks tiek pieradināts viss apkārt pazūd. Un man tā bija. Sākums, kā jau jebkura stāsta sākums, bija negaidīts, bet tomēr mērens un maigs. Vislabāk mūsu savstarpējā saskaņā es varētu noraksturot klusumu, jo tieši klusums simbolizēja mūsu jūtu spēcīgumu.
Kaut vai pirmā reize ,kad ievēroju viņu savā ikdienā. Toreiz valdīja mulsinošs, pat uzkrītošs klusums. Tumšo gaiteņu drūmā sazvērestība bija pārņēmusi katru prātu ,kurš tobrīd atradās tur. Visi uzticīgi centās ievērot skaļo pavēli par klusumu. Neviens nerunāja. Tikai manu augsto papēžu klaboņu varēja sadzirdēt tukšo sienu atbalsī. Katrs no savas puses nāca soļi. Vieni mani, vieni otra. Apkārt valdīja padomnieciskas emocijas, bet viņš tam visam piedeva kādu spilgtumu. Tā bija pirmā reize, kad es viņu ievēroju. Es vienmēr biju zinājusi, ka viņš kaut kur tur apkārt man ir, bet tas līdz šai dienai bija ļoti nenozīmīgs fakts.
Kam gan ir nozīme vispār. Mēs ejam un daram tādēļ ,ka vajag, nevis tādēļ .ka mums tas ir nozīmīgi. Kur gan norobežojas ,un kur savienojas šī nozīmība ar vajadzību. Mūsu pienākums ir jauniem skolā iet,mācīties. Un visi mēs tīri automātiski to daram, īsti nepievēršot uzmanību tam,kas notiek ārpus mūsu čaulas, mēs ejam vienu un to pašu ceļu, mēs neskatamies apkārt, ievērojot izmaiņa vai ko jaunu, mēs jau simto reizi skatamies un to pašu plaisu grīdā, kura tur bija jau vairākas dienas iepriekš. Teorētiksi, pareizi vien ir,ka mēs pildam mūsu pienākumus, bet ,manuprāt, uz to būtu jāskatās ar daudz svaigāku uztveri, tas ir- uzņemt arī apkārt notiekošo, pamanīt pārmaiņas ierastajā, iepazīt jaunas seja, izpētīt vēl neizzinātus stūrus, tas var izrādīties liktenīgi. Kad cilvēks neievēro apkārtējo, nekas neotiek, un viņš sūdzās par dzīves vienveidību un garlaicību, pats pat neapzinoties acīm redzamo faktu, ka viņš ir tas, kurš neļauj jaunajam iekļūt viņa dzīvē.
Es trīs gadus soļoju pa skolas vienmuļajiem ,bet reizē pārpildītajiem gaiteņiem, skatoties iz koka grīdas ierastajām plaisām,un es pat nenojautu ,ka cilvēks, kurš pāris gadus vēlāk izmainīs manu uztveri par jebkāda veida emocijām un sajūtām, katru dienu tur pat, pie palodzēm, stāvēja, dzīvespriecīgi smejoties, arī ignorējot faktu par apkārt esošo. Un atliek paiet tikai kaut nedaudz pa labi, lai paceltos galva, un cilvēks pamanītu- jā, tur tiktiešām kāds ir. Un tad dullums apņem prātu- nu kur, muļķe, tu biji ātrāk?!- lakotās grīdas dēļus skaitīju!
*
Un laužot ārā savu cinismu, mainot savu ikdienas gaitu, paceļot acis augstāk par zemi, es sāku ievērot skaistās ,līdz šim pašsaprotami eksistējošās lietas, un sāku tās uztvert pavisam savādāk. Ja es zināju, ka ir jūra, grāmata un dullu romantiķu, kuri vakaros lasa grāmatas vieniu paši jūras krastā, tad kādā konkrētā brīdī es arī gribēju pievērsties šim dullajam romantismam. Atrodot grāmatu, kura gadiem nostāvējusi manā plauktā, atļāvos izdzīvot šo romanci, un pat viena šī izmainīgā rīcība noveda pie sekām, pakāpeniski sāka mainīties it viss apkārt, visam sāka parādīties lielāka nozīme, tikai acis jāatver, un šķita,ka citi arī man piedēvēja augstāku vērtību. Bet ,kur pozitīvais- tur, protams, arī negatīvais. Es pati sāku baidīties no sevis, savām emocijām. Es joprojām nezinu vai esmu tikusi tām bailēm pāri, jo šie jauninājumi lika man pašai sevi arī no jauna iepazīt, un tas taču ir sareģīti, ja jau cilvēks ir iegājis konkrētā ritmā no tā pieraduma izkāpt ir grūti, vēl grūtāk ir uztvert un pieņemt citu,bet visgrūtākais ir izzināt sevi no jauna ar pieņemtajām vērtībām par pamatu,izskolot sevi, ieradināt sevi jaunajā un panākt to, lai prāts nevēlētos padoties. Tā ir cīņa ar sevi, cīņa ar apkārtējo vidi un tajā esošajiem cilvēkiem. Katra cīņa dzīvē ir jāizcīna, visam ir nepieciešams spēks, bet tā jau arī ir tā lietu svarīgākā būtība- cīņa, spēks, izturība. Spēcīgi vārdi, bet cilvēka dzīvē visietekmīgākie un nozīmīgākie. Arī par vietu zem saules ir jācīnās.
*
Un parasti stāsti sākās tik tīrā nevainībā ,vai pat mazliet muļķīgā veidolā. Mēs bikli cenšamies parādīt interesi, itkā nemanāmi pievērst uzmanību, izmainīt savu uzvedību ,lai tikai parādītu savu eksistenci atklāti, bet laikā ,kad tā tiek demonstrēta tomēr šis samulsums prātu nepamet. Un arī šī cīņa ar drosmi, lai spētu veikt kādu soli tuvāk sev vēlamajam rezsultātam. Un mēs vienmēr mulstam ,kad mums kāds simpatizējošs cilvēks izsaka kaut vienu nelielu pavedinājuma frāzi uz to,ka tas varētu būt abpusēji. Un mēs lecam gaisā. Mūsu emociju līkne straujā ātrumā aug pāri visām robežām. Teorētiksi - nekas nav noticis, bet ir tāda atbrīvotības un atvieglojuma sajūta. Kā maza bērna satraukums ziemassvētku rītā, skatoties uz dāvanām, un apziņa kad viņas varēs atvērt tikai vakarā. Tik muļīgā naivumā mēs gaidam vēl. Varbūt es šobrīd runāju par tieši sieviešu attiekismi un reakciju, bet manuprāt arī vīrieši spēj izjust šo satraukto mulsumu, pat varbūt naivumu, lai vai kā to nosauktu, pēc kāda laika, kad tā nenoturība izzūd un parādās stabilitātes iezīme tas, kas bija skumā šķiet mulsinoši muļķīgas izderības, kuras gribētos izmest no prāta. Bet tomēr ir patīkami- tas pats sākums. Veidošana, celšana ,stiprināšana. Tas taču ir tik interesanti. Likt likmes uz nezināmo un cerēt, gluži kā pokerā ejot uz visu banku, uz turpmāko, bez drošas garantijas, ka tavas cerības piepildīsies. Un daudz ticamāk ,ka dzīve tevi kārtējo reiz pievils, tomēr tajā bērnešķīgajā spītā cerība nezūd. Un mēs gaidam un gaidam,un tad dusmojamies, ka nekas nenotiek, lai gan nekam jau pēc teorētiskā viedokļa nevajadzētu notikt. Un ,kad beidzot pamats šīm cerībām sāk attaisnoties, tad tā sajūta, kā vasaras pirmā siltā brīze, izstaro tādu kā pirmatnējo atvieglojuma starp laimes izjūtu.
Arī man šīs sajūtas nav svešas. Mūsu neveiklais sākums bija pavisam nejaušs, un tikai liktenim pateicoties, tas vispār sākās. Prāta apskurbuma
brīdī es nācu pie apziņas, ka mani simpatizē šī Leparda persona. Un savā atbrīvotības izjūtā es nemaz necentos šo faktu mulsi slēpt. Ja jau, tad jau. Un ,kad prāts bija pie pilnas apziņas, nebija tā kauna sajūta,drīzāk tāds pašapmierināts smaidiņš. Kā par pārsteigumu viņa attieksme nebija noraidoša. Un tas viss pavisam maziem sniega tīģerēna solīšiem sāka iet savu gaitu,veidot savu pieredzi un dalīt viskrāšņāko emociju gammu, kāda ir pieļaujama šajā situācijā, un ,ziniet, ja varētu izmainīt kādu no šiem notikumiem- es to nedarītu.
*
Un es atkal atgriežos pie mana cinisma koka cirvja- ilgām. Cik savdabīgi šķiet, ka no nejauša notikuma var izvaidoties, kas tik spēcīgs un nozīmīgs. Vismaz man tas viss tāds bija. Leparda attieksme man paliks kā mistisks fenomens, kuru nemaz nevēlos sev darīt zināmu. Ja jau tas notika, tad tam pavisam noteikti ir kāds saprātīgs iemesls. To es šeit pat necentīšos meklēt.
Sākotnēji tā visa bija kā tāda spēle. Es rotaļājos ar sevi un savām liktens kārtīm, es negaidīju nekādu nepieredzētu rezultātu. Mani soļi veda ierasto ceļu. Bet pienāca kāds konkrēts brīdis, kad viņš jorpojām nebija piekritis stāties man aci pret aci pretī, kad es sāku ilgoties pēc tā, lai redzētu īpašnieku balsij ,kura katru nakti mani iemidzināja. Balsij ,kura man lika smieties pašus tīrākos smieklus. Un ar katru dienu es sāku ilgoties arvien vairāk, bet skaidru atbildi es tā arī nesadzirdēju. Visparastāk tie bija strauji tematu maiņas mēģinājumi. Te nu sabruka mans cinisms. Es negribēju gaidīt, es negribēju turpināt lolot cerības,ka kaut kas mainīsies, zuda mani standarti par noslēpumainību un nepieejamību, viņam es kļuvu par uzstājīgu grāmatu. Un tad , ik pa laikam, man uznāca tās izmisušās dusmas, jo es vairs galīgi negribēju gaidīt. Man bija apnicis, bet kaut kas, tur krūškurvī , lika man neapstāties, izcīnīt savu cīņu, pierādīt, ka es esmu tā vērta. Pagāja nedēļas, vai pat mēneši, līdz beidzot es pieliku punktu šai laušanās spēlei. Bet visvairāk mani joprojām sadusmoja fakts, ka mans cinisms sāka pazust. Es sāku padoties emocijām ar visu savu psihi, lai gan iepriekš tas viss man vienmēr ir bijis tāda kā pašpierādīšanās spēle. Es biju samulsusi no savu emociju daudzveidības, jo tas tomēr man bija ,kas nepieredzēts. Lai vai kā mans prāts pretojās, mana pukstošā dzīvībasdevēja neļāva man atkāpties. Tagad spriest- kam gan labāk klausīt- prātam vai sirdij?! To es nepateikšu. Bet vienīgais, ko es zinu ,ka brīdī ,kad izvēlies klausīt vienam, otrs izzūd. Tās ir nesavienojamas lietas. Prāts liek dzīvot vientulībā, sirds sāpēs. Prāts tevi sargā, sirds Tevi mīl. Izvēle ir tavās rokās. Šeit nu neviens nespēs Tev palīdzēt.
*
(17.03.2010) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Klausies, kā iezvana Jaungada zvani
Ceri, ka nākotne nepievils mūs
Klausies, kā vēji šalc sirmajās eglēs,
Sapņodams klusi aust Jaungada rīts! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1572
Kopā:6413337
|
| |
| |
|
Autori
