|
|
|
|
|
|
|
| | Izdedži | | Ievietojis: Lana | Komentāri (5) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Es savas bēdas vienkopus lieku
Un krāmēju visas tās milzīgā kaudzē,
Bet nejūtu mieru un pat ne prieku,
Kaut kas vēl dvēselē savādi traucē.
Es pielaižu uguni, dedzinu sārtu,
Lai izkūp tās skumjas, kas dvēselē cērtas,
Bet nejūtu mieru, raizes jauc prātu,
Aizdegtās liesmas nav atelpas vērtas.
Izdeg tās bēdas, aizplīvo dūmi,
Bet tie pelni vēl mūžīgi plēnē,
Ak, mans likteni, klājas man sūri,
Laikam ne pārāk labu man vēlē. (21.03.2010) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Jaunais gads ar baltu zirgu,
Atvelk cisternu ar spirtu!
Nu ir ziepes, nu ir posts,
Atkal visu gadu plosts! ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
Šodien: 1437
Kopā:6134027
|
|
|
|