|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Tārpi I daļa | Ievietojis: Dainis |
Komentāri (3)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Rakstu šīs rindas, gulēdams gultā un gandrīz nespēdams pakustēties. Dehidratizācija mani novedusi tik tālu, un pat, ja man būtu naudas zāļu tiesai, diez vai es spētu aizvilkties līdz veikalam. Pēdējās dienās slimība bija saasinājusies, bet tagad, krīzei nedaudz atslābstot, nolēmu ķerties pie spalvas, jo jūtu, ka manas dienas ir skaitītas.
Guļot šeit viens, nokvēpušā istabā uz veca, dažādiem traipiem klāta matrača, es jums likšos prātu izkūkojis, kas arī nebūs tālu no patiesības. Tomēr gribu jums, mani brāļi un māsas, pavēstīt savus brīnumainos, bet skarbos piedzīvojumus, kas visbeidzot mani noveduši kapa malā.
Sākšu ar dienu, kad es savā istabā uzstādīju glistoskopu. Manas sievas acīs parastā, īgni bezcerīgā izteiksme iegūlās dziļāk, taču es to nemanīju – manas domas nodarbināja lieliskais aparāts. Vienkāršā, bet, nebaidos šā vārda, ģeniālā membrānu un lēcu sistēma ļāva iekļūt zarnu traktā un gļotādas epitēlija sabiedrībās un kontaktēt ar tās locekļiem jeb elementiem; kopš šīs dienas mana dzīve stipri izmainījās.
Glistoskops bija mans izgudrojums. Minēšu, ka tolaik es strādāju Sabiedriskās veselības institūtā un daudzi mani uzskatīja par ļoti talantīgu darbinieku. Mūsu institūts pētīja aktuālās veselības problēmas un bija izslavēts ar panākumiem šai jomā. Tajos gados Austrumeiropas valstīs sākās straujš parazitāro tārpu izplatības uzliesmojums, un pati Eiropas padome lika uz mums lielas cerības šīs sērgas izpētē un apkarošanā. Apveltīja mūs ar lūgumiem un finansējumu – kā allaž, nelikdami vilties, ķērāmies pie darba.
Mazo, rosīgo institūtu vadīja profesors Kirkinskis, kura padotībā darbojāmies mēs, trīs zinātniskie līdzstrādnieki: Jogita strādāja ar spalīšiem, man piekrita cērmes, bet augšstāvā, kur bija plašākas telpas, gaišmatainā Oksana kultivēja lenteni.
Es veicu dažādas analīzes, izsvēru izplatības ceļus un inficēšanās riskus, taču man ar to šķita par maz. Es gribēju pētīt parazītu koakcijas ar saimniekorganismu, noslēpumainās, taču neapšaubāmi eksistējošās sabiedriskās sistēmas paradoksus, kas rod mājvietu cilvēka zarnu traktā. Vārdu sakot, man vajadzēja dzīvu objektu – īstu inficēto. Tā kādu dienu, saņēmis drosmi, izlēmu doties pie priekšnieka un lūgt, lai no tuvējās slimnīcas izgādā man pētījumiem kādu slimnieku, smagi inficētu ar askaridozi.
Atkāpjoties bildīšu, ka Kirkinskis, maigi izsakoties, bija vecs stagnāts un mani nevarēja ciest ne acu galā. Profesoram skauda mani panākumi (daļu no tiem gan viņš mēģināja piesavināties) un par katru cenu viņš centās apkarot manu radošo kaismi. Tādēļ arī īpaši necerēju uz atbalstu savam projektam. „Pilnīgi izslēgts,” viņš sacīja, uzklausījis manu nedrošo lūgumu. „Mūsu institūts nodarbojas ar sabiedrības glābšanu, nevis ar slimīgu hipotēžu perināšanu. Tuvākos mēnešus jūs noņemsiet provi uz ehinokoku; esmu jau pasūtījis vairākas tonnas fekāliju no sabiedriskajām tualetēm.”
Morāli sagrauzts, vilkos atpakaļ uz savu laboratoriju. „Ko man darīt? Vai mūžam man lemts izdabāt šim resnajam trulenim?”, skumji prātoju. Un tad man galvā iešāvās ķecerīga doma. Es paņēmu pīrādziņu, kas bija atlicis no pusdienām, uzpilināju uz tā mazliet no mēģenes, kurā atradās cērmju oliņu izvilkums, un – am! Es biju inficēts!
Es mitu staltā, mazliet ieplaisājušā blokmājā uz Lidotāju ielas. Pagalmu, kur vasaras novakaru zvilnēja kaķi un pensionāres, es šķērsoju neveiklā gaitā, nesdams dārgu un bīstamu kravu. Nē, tas nebija kandžas aparāts, kā to savai draudzenei ausī iečukstēja Anna Petrovna – tas bija mūsdienu zinātnes dižākais, taču, ak vai, tā arī neatzītais izgudrojums.
Vēsma, mana sieva, ielaida mani dzīvoklī un devās atpakaļ pie televizora; es tikmēr izpaunoju nastu un ķēros pie montāžas. Šeit sīkumos neiztirzāšu glistoskopa uzbūvi – shēmas un aprakstus esmu ievietojis kapsulā, kuru atradīsiet zem matrača, kad vedīsiet utilizēt manas mirstīgās atkiekas. Bildīšu vien to, ka ierīce brīvi novietojās mazās istabiņas stūrī, kur arī es pavadīju daudzus neaizmirstamus mirkļus.
Gausi tagad vilkās manas darba dienas. Jau pusdienā nevarēju sagaidīt, kad varēšu atstāt Kirkinska ehinokokus un mesties mājup satikt savus jaunos draugus. Jā, jā, draugus, jo aina, ko es atradu savā zarnu traktā, bija patiešām pārsteidzoša.
Pēc pašinficēšanās es kādu laiku ļāvu izveidoties un nobriest parazītu sabiedrībai, tai laikā pieslīpējot un pilnveidojot (protams, slepus no profesora) glistoskopu. Kad beidzot bija pienākusi lielā diena, devos uz mazo istabiņu, ievadīju glistoskopa sifonu zarnā un pieslēdzos pie strāvas...
Okulārā vīdēja rūsgani, nesimetriski un it kā tuksnesīgi pauguri, pār kuriem tālu gaismu lēja neliela, šokolādes brūna zvaigzne. Kopējā noskaņa šajā ainavā bija silta un tumša. Ielejās kuploja brikšņaini spurgaliņu meži, un kādā brīdī man šķita, ka dzirdu tos vēja pūsmā klusi iešalcamies; taču acumirklī redzēju pašķiramies zarus un manā priekšā visā krāšņumā parādījās Ascaris lumbricoides – cilvēka cērme.
Tārps, nenojausdams, ka to novēro, rāmi izslīdēja no biezokņa un devās augšup pa paugura nogāzi. Spriežot pēc ķermeņa izmēriem un nedaudz bravūrīgās gaitas, tas bija tēviņš. Sasniedzis virsotni, dzīvnieks izslējās un izdarīja vairākas apļveida kustības, šķiet, izlūkojot apkārtni, bet pēkšņi, acīmredzot, sajutis briesmas, ķirzakas ātrumā aizmetās otrpus pauguram. Mani pārsteidza cērmes veiklā, nepiespiestā gaita un ātrums; neapšaubāmi, tā bija mani pamanījusi un izmanīgi noslēpusies aiz kalniņa. Kādu laiku vērojot pauguru, es redzēju gar tā malu uzmanīgi pastiepjamies tādu kā taustekli un acumirklī atkal nozūdam. Sapratu, ka tārps baidās no manis, taču to ir pārņēmusi spēcīga izziņas kāre. Katrā ziņā, uzsākot pētījumus, nebiju domājis sastapties ar tik augsti attīstītu centrālas nervu sistēmas darbību un nosacījuma refleksiem. Kas to būtu domājis!
Lai ļautu sev un dzīvniekam nedaudz nomierināties, izslēdzu glistoskopu. Tātad viņš mani redz un baidās no manis, taču tajā pat laikā izrāda neviltotu interesi. Jau šie negaidītie novērojumi bija krasā pretrunā ar tolaiku oficiālās zinātnes viedokli, kas cērmi uzskatīja par būtni, kura spējīga reaģēt tikai uz pH līmeņa un sāļu koncentrācijas izmaiņām.
Šis starpgadījums automātiski izvirzīja nākamo jautājumu – kādā veidolā cērme uztvēra glistoskopa operatoru, resp. novērotāju? Pirms pētījuma uzsākšanas es šo jautājumu nebiju apsvēris, jo pat aizrautīgākajos sapņos nebiju iedomājies, ka tārpi varētu reaģēt uz manu ieskatīšanos viņu pasaulē ar kādu adekvātu rīcību. Taču tagad, apsvēris visus aspektus, sapratu, ka cērmei mani jāredz vienkārši kā dzīvu aci pie rūsganās debess, līdzīgu kā Alana Parsona dziesmā „Eye in the sky”. Tā kā man ir brūnas acis, to apveids varēja būt samērā līdzīgs cērmju debess brūnīgajai saulītei; tomēr iepriekš sastaptā eksemplāra reakcija bija līdzīga kā cilvēkam, kas sastapies ar NLO. No tā secināju, ka man darīšana ar augsti attīstītām dzīvības formām.
Apmēram pēc stundas pieslēdzos vēlreiz un nostādīju skatpunktu uz to pašu pauguru. Liels bija mans pārsteigums, kad ieraudzīju septiņus īpatņus. Tie bija dažāda izmēra un konstitūcijas, un starp tiem man izdevās sazīmēt arī pirmīt redzēto eksemplāru. Viņš bija salīdzinoši neliela, bet smuidra auguma un ar aizrautīgiem knikšķiem un svilpieniem kaut ko klāstīja citiem klātesošajiem, kuri ar savu pozu un attieksmi izrādīja klaju neticību, it īpaši kāds ļoti garš un resns tārps, kurš pat viegli šūpoja, šķiet, galvgalu. Pēkšņi mazais spalgi iesvilpās un norādīja uz manu pusi. Visi pagrieza galus pret mani un uz mirkli sastinga, bet tad veikli metās kurp nu kurais – cits krūmu biezoknī, cits aiz virsmas negludumiem.
Visresnākais tārps bija paslēpies ļoti nemākulīgi. No retas spurgaliņu audzes ārā rēgojās gara aste, kas konvulsīvi trīcēja. Trīcēšana kļuva aizvien stiprāka. Tad ar es izbrīnu ievēroju, ka tārps pamazām pamet slēptuvi. Dzīvnieks, kā drudža kratīts, izlīda tieši manā priekšā. Viņa fizionomija pauda pārdabiskas pūles un apņēmību. Un tad viņš mani uzrunāja ar drebelīgu svilpienu...
Noklabēja durvju kliņķis un es izdzirdu necilvēcīgu brēcienu. Mazajā istabiņā bija ienākusi Vēsma, un, ieraugot mani, visā godībā pieslēgtu pie glistoskopa, bija stipri šokēta. Ak, dievs, kāpēc es neaizkrampēju durvis?
Es pētīju cērmes. Mani novērojumi drīz vien vainagojās panākumiem, tai pat laikā uzdodot simtiem jaunu jautājumu. Sapratu, ka šis ir mans mūža lielākais darbs. Es biju ielauzījies cērmju valodā un ar nelieliem tehniskiem uzlabojumiem pat spēju ar tām sarunāties. Tārpus (tāpat kā mani) reiz stipri bija sabaidījis Vēsmas kliedziens, tomēr ar laiku un pacietību man izdevās viņiem atkal pietuvoties. Pamazām sāku izpelnīties vispārīgu cērmju sabiedrības ievērību un uzticību. Un, lai cik tas nebūtu triviāli, arī mazie, naskie veltņtārpi manī radīja pozitīvas emocijas.
Tomēr savu patvaļīgo pētījumu man nācās slēpt. No Kirkinska – uzzinājis par manu pārdrošo pašdarbību, viņš piemērotu pret mani visas sankcijas, uz kādām spējīgs iesīkstējis, skaudīgs postpadomju funkcionārs. Mierināju sevi ar domu, ka esmu vēl jauns un savus sensacionālos atklājumus publicēt paspēšu kādreiz, kad dzīves apstākļi man to ļaus. Un šāds brīdis, toreiz par to nešaubījos, noteikti pienāks!
Ticēju, ka ar pacietību un gribasspēku Kirkinski pārspēšu. Grūtāk bija ar Vēsmu. Kad viņa pirmoreiz mani pārsteidza pie glistoskopa, man izdevās atrunāties un iestāstīt, ka izmēģinu jaunu taisnās zarnas vēža profilakses ierīci; bail iedomāties, ko mana dzīvesbiedre teiktu, ja uzzinātu, ka man ir cērmes... Jutu, ka mūsu attiecībās jau tā bieži trūka sapratnes un abpusējas atklātības, taču šajā gadījumā es nespēju likt uz spēles savu mūža atklājumu pret savu mūža draudzeni. Es centos izlaipot. Tas nebija viegli.
( turpmāk vēl )
(27.03.2010) | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Sidraba mēnestiņš veļas pa gaisu
Zaglis pa vārtrūmēm velk labu maisu
Atnāca, nolika priekšnamā klusi,
Aizgāja tālāk, uz kaimiņu pusi...
Ko man darīt? ...
|
|
|
|
Dažas patiesības par “OPEL”
Dažas patiesības par “OPEL”
1.Kāpēc Opel ir apsildāms aizmugurējais stikls ?
Lai sasildītu jūsu rokas, kad stumsiet automobili.
2.Kā panākt, lai Opel ieskrienas no 0 līdz 100 km/h 10...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
