|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Neliels ieskats kulinārijā | | Ievietojis: pidulis |
Komentāri (6)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Kad biju ievietojis fotomākslas nodaļā bildi ar to ievainoto pautu, jutu, ka dažam labam godīgam pilsonim tas ir aizskāris viscēlākās jūtas, un tā ir pelnījusi ja ne ko vairāk, tad vismaz pieticīgu fui. Es gan pats tā nedomāju, bet tomēr drošības pēc pamēģināšu īsi paskaidrot šīs “pautu bildes” priekšvēsturi.
Kādā jaukā pavasara dienā pie manis ciemos bija atbraukusi kāda sena paziņa. Krietni izpētījuši Ventas rumbu, kuru viņa sen nebija redzējusi, paklaiņojām pa vecpilsētu un tad, vēderā sajutuši zināmu tukšumu, nolēmām ieiet kādā krodziņā nedaudz iestiprināties. Kuldīgas pašā centrā atrodas tāds vecsmodīgs un mīlīgs krodziņš, ko sauc par “Pagrabiņu”. Siltākā laikā tur var sēdēt uz plašas platformas, štopēt iekšā visādas špeizes, ko “Dieviņš devis”, iedzert kausu laba Tērvetes vai Piebalgas alus un pie viena klausīties, kā tur, lejā, zem tava dibena čalo Alekšupīte. No apkārtējās drūzmas bijām nedaudz noguruši un tāpēc iegājām krodziņā iekšā un tur atradām visai mīlīgu klusu kaktiņu, kur netraucēti papļāpāt un atcerēties tos laikus, kad zāle bija zaļāka, debesis zilākas un arī jaunieši bija daudz pieklājīgāki. Kad mums atnesa ēdienkarti, es to tūlīt atdevu savai dāmai, jo brilles man bija palikušas mājās. Nu lai tak viņa lasa un izvēlas, ko vien tik grib, jo es jau neesmu viņai vīrs, kam būtu jāuztraucas par viņas resnumu. Viņa izklaidīgi šķirstīja to grāmatiņu un palaikam skaļi nosauca interesantākos ēdienus, tai skaitā, it kā pa jokam, arī “šūmētus pautus”. Es pasmaidīju un ar zināmu gandarījumu nodomāju, ka gadu gaitā viņā tomēr vēl nav nodzisusi humora dzirksts. Kad atnāca obers pieņemt pasūtījumu, es teicu, lai viņa pasūta visu ko vēlas, jo tajā “meņū” es pat nebiju ieskatījies. Viņa pasūtīja kaut kādus tur minisalātiņus, vēl kaut ko, tad sev ceptas irbītes un dubulto kafiju, bet man - šūmētus pautus un kausu laba alus…! Oficiants bija jauns zēns, man viņš būtu derējis par mazdēlu, bet arī manai dāmai viņš kā dēls būtu labu labais. Man jau sāka likties, ka šis humors ar tiem pautiem varbūt pat varētu pārsniegt pieklājības robežas, itsevišķi no padzīvojušas dāmas puses, bet jauneklis vēsā mierā to visu pierakstīja un tikai piebilda, ka būšot jāpagaida. Tikai tad es tā īsti sapratu, ka tie pauti ēdienkartē tiešām ir bijuši. Gaidīt tiešām pienācās ilgi. Jau sen bijām apēduši savus salātiņus, es biju paspējis izlaizīt savu kausu alus un pasūtīt jaunu, manai dāmai tika pasniegtas irbītes, bet pautu kā nebija tā nebija. Es tam oberim jau ieminējos, ka varbūt viņi to bulli nevar noķert, lai tiktu pie pautiem, bet šis tikai pasmaidīja un noteica, ka labs nāk ar gaidīšanu. Pēc kādām pusotrām stundām tie pauti beidzot tika atnesti. Nu, skats tā neko – divās rindiņās saliktas tādas kā banānu šķēlītes un šādas tādas piedevas. Garša arī tā nekas. Pēc konsistences tie pauti nedaudz atgādināja mīkstas nieres, tikai garša gan daudz maigāka. Varēja domāt, ka “šūmēti” nozīmē sautēti, un man likās, ka vairāk apcepti tie būtu bijuši varbūt nedaudz asāki un garša izteiktāka, bet visumā bija tīri labi, un mana dāma bija tādās pašās domās, kad es viņai piedāvāju nogaršot pašas pasūtīto mantu. Uz šķiršanos es oberim tomēr pasmējos, ka laikam viņiem grūti gājis ar tā buļļa ķeršanu, bet viņš man paskaidroja, ka sevišķi tālu no patiesības es vis neesot, jo tie pauti esot tikuši vesti tieši no lopkautuves.
Ar to to stāstu varētu arī beigt, bet jāatzīstas, ka tie pauti mani stipri ieinteresēja, un es izdomāju, ka tos derētu pagatavot pašam, tikai vairāk iešmorēt un padarīt asākus. Drīz pēc tam aizbraucu uz Rīgu un, klaiņodams pa Centrāltirgus gaļas paviljonu, nevarēju atkauties no pārdevēju uzmācīgajiem piedāvājumiem. Tad kādai mutīgākai sievai es lepni atcirtu, ka man nav vajadzīgas ne ciskas, ne ribas, bet ka es meklēju buļļa pautus. Viņa to lietu uzņēma ļoti nopietni un pa savu tirgus bezdrāts telefonu to pautu adresi tiešām atrada vienā momentā. Jā, tur viņi bija un maksāja 1,80 Ls kilogramā, bet man ne visai patika tāpēc, ka bija dažāda lieluma, un vispār man vēl priekšā stāvēja nakšņošana Rīgā un bija kauns lūgt mājas saimniekiem ielikt viņu ledusskapī kaut kādus tur pautus. Otrā dienā, braucot mājās, atkal iegāju tirgū, bet pautus vairs neatradu.
Kad pārbraucu mājās, tie pauti man tomēr nelika mieru un tā beidzot es sēdos uz riteņa un braucu uz lopkautuvi, jo zināju, ka tur par lētu naudu var dabūt visādus subproduktus. Uz manu jautājumu par pautiem no sarga saņēmu visnotaļ pozitīvu atbildi, sak, tos pautus reizēm ņemot Kuldīgas restorāni, bet tos, kas paliek pāri, izbarojot sargu suņiem. Pa to laiku pienāca arī to subproduktu realizētāja un teica, lai pienākot pēcpusdienā, kad notikšot tā lopu slaktēšana, un tad viņa man tos pautus atlikšot. Vārdu sakot, konkurencē ar suņiem es tomēr biju uzvarējis. Cik daudz tad man vajagot. Kā teica čigāns, Dievs, sodi stulbu galvu! Es pateicu, ka man vajag kādus piecus pautus. Vēlāk, jau ceļā uz māju, sāku domāt, cik gan liels lempis es esmu! Manis dēļ viņi tur varbūt nokaus trīs bullēnus, piecus pautus atdos man, bet sesto mēģinās sadalīt starp trim suņiem. Vai varbūt kā karogu piekārs pie lopkautuves vārtiem? Viss beidzās labi. Tā dāma bija gudrāka par mani un atnesa visus sešus. Cik tur bija pēc svara, es vairs neatceros, bet katrā ziņā ne jau nu mazāk par 2 kg. Un tas viss prieks man izmaksāja 40 santīmus! Bet cik no manis gribēja noplēst Rīgas tirgū un cik noplēsa krogā?!!!
Pēc manas paša receptes pauti iznāca vēl garšīgāki, un es tos ēdu vairākas dienas un vēl draugu pacienāju. Atliek tikai piebils dažus vārdus par šīs lietas estētisko pusi. Kā zināms, lopkautuvēs ir tāda kārtība, ka visus subproduktus – vienalga, vai tā būtu sirds, niere vai plauša - nedaudz iegriež, laikam lai pārliecinātos, ka šis orgāns nav slims. Kā tāds iegriezts pauts izskatās, var redzēt uz bildes, bet vai nu tāpēc mums visu laiku būtu jādzīvo nopietniem kā tādiem katoļu mūkiem? Var taču reizēm arī pasmaidīt! Un manuprāt bilde ir visai izteiksmīga.))
(02.04.2010) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lai sasildaas sirds tai baltajaa dziesmaa,
Ko shovakar zeme ar debesiim dzied.
Lai saglabaa sirds to sveciishu liesmu,
Ar kuru droshi caur putenjiem iet ...
|
|
|
|
Dažas patiesības par “OPEL”
Dažas patiesības par “OPEL”
1.Kāpēc Opel ir apsildāms aizmugurējais stikls ?
Lai sasildītu jūsu rokas, kad stumsiet automobili.
2.Kā panākt, lai Opel ieskrienas no 0 līdz 100 km/h 10...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
