|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Naktis ar Mildu. | Autors - Sergejs Abramovs
| | Komentāri (3)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Es zinu, ka it visam ir sava enerģija, sava dvēsele. Pat akmenim. Varbūt to nevar acīm ieraudzīt, bet pat vislielākais skeptiķis, kaut reizi mūžā to ir sajutis. Sajutis, stāvot nepielūdzami bangojošas jūras krastā. Sajutis, sēžot kāda dižkoka pavēnī, vai vērojot avotu, izlaužamies no zemes dzīlēm. Sajutis kādā celtnē, darbarīkā vai ierocī, vai varbūt stāvot pie kāda tuva cilvēka kapa...
Es ieskatījos kalendārā. Svētdiena, četrpadsmitais februāris un vārda dienu svin Valentīns. Tātad Svētā Valentīna diena. Iepriekš nekad īpaši neesmu svinējis šos svētkus. Nezinu, varbūt tāpēc, ka tie man šķiet ievazāti, bet varbūt man nav bijis tādas īsti mīļas meitenes, kuru apdāvināt ar sirsniņām un bučiņām. Tomēr todien, staigājot pa pilsētu es nopirku ziedus no vienas uzbāzīgas čigānietes, kas visu laiku skandināja, ka iepriecinot kādu meiteni, es pats kļūšot laimīgs. Žēl vienīgi, ka man nebija nevienas, kam šos ziedus dāvināt. Varēju jau uzdāvināt pirmajai pretī nākošajai, bet kā par brīnumu, tieši tobrīd arī nevienas meitenes apkārtnē nebija. Vienīgi akmens Milda, izslējusi virs galvas spožās zvaigznes, lūkojās manī no tālienes. Uz turieni tad arī es gāju.
Brīvības pieminekļa pakājē es noņēmu cepuri, pateicu, ka no visas sirds mīlu viņu un noliku ziedu pušķi ar zīmīti: ''Tavs Valentīns''. Man tas šķita amizanti un es pasmaidīju. Uzliku cepuri galvā un taisījos doties projām, kad mani pārņēma tādas kā tirpas, vai kas tamlīdzīgs. Tāds satraucošs pacilājums, kas pieauga tik spēcīgs, ka likās apkārt stāvošie ļaudis sadzirdēs manus sirdspukstus.
Es domāju par to visu atlikušo dienu, un vakarā dodoties pie miera, vēl ilgi nespēju aizmigt. Kas toreiz notika? Kāds spēks lika manai sirdij dauzīties ar trejkāršu sparu?
* * *
Bija maija sākums. Svelmainā saule tikko izžāvējusi pēdējās palienas, kas vēl nesen kā Dieva asaras mirdzēja pļavās, tagad piepilda ar briedumu visu, kam vien var piekļūt. Protams arī mani, tai skaitā. Tas viss nepārprotami liecināja par vasaras tuvumu.
Es sēdēju kādā parkā uz, metāla kalumiem izrotāta soliņa un smēlos šo dzīvības pilno enerģiju. Te pēkšņi manu meditēšanu pārtrauca kāda meitene, kas apsēdās man blakus. Tērpta tādā necilā, baltā kleitiņā, ar lakatu uz pleciem, gaišzilām acīm un blondiem matiem, kas sapīti bizē. No skata parasta Latvju zeltene, bez īpašiem kosmētiskajiem uzlabojumiem, kas atklāti sakot, šais laikos nav visai bieža parādība. Vienvārd sakot, nekā uzkrītoša.... un tomēr tās acis. Tajās noteikti kaut kas slēpās. It kā svešas, bet tai pat laikā tik tuvas un pazīstamas. Šis fakts man lika sarosīties.
Es pacēlu, turpat blakus, zemē mētājošos žagariņu, pavirzījos tuvāk viņai un ar veiklu rokas kustību, smiltīs pie kājām uzzīmēju rūtiņu, kuras centrā ievilku aplīti. Tad, nesakot ne vārda, piedāvāju irbulīti viņai. Meitene silti pasmaidīja un, ne brīdi neminstinoties, pieņēma manu izaicinājumu, un stūrī ievilka krustiņu. Iespējams es padevos, bet varbūt arī ne, bet lai kā arī tur nebūtu, šo spēli ''Desās'' viņa tomēr uzvarēja.
-Kā man tevi godāt?- Es pavaicāju.
-Milda.- Viņa smaidot atteica tik patīkami skanīgā balsī, ka putnu līksmā dziedāšana uz brīdi it kā apklusa manās ausīs.
-Milda.- Es pārsteigts atkārtoju un nosmīnēju.- Dīvaini. Šajos laikos meitenes ar tādu vārdu nenākas bieži sastapt. Gluži kā Brīvības piemineklim.
-Kāpēc, kā?- Viņa pajautāja un mazliet sasverot galvu, ieskatījās man acīs ar noslēpumainu skatienu.
-Tu nu gan dzen jokus.- Es iesmējos.- Šitā pateikt!
Tad pēkšņi, nez no kurienes radusies, uzpūta spēcīga vēja brāzma. Tā, it kā rotaļādamies, paķēra manu naģeni un viņas, tautiskiem rakstiem caurausto, lakatu, un ķeņķeru veņķeriem dzina tos uz priekšu. Mēs uzjautrinoties metāmies tiem pakaļ. Mums gan nācās mazliet papūlēties, jo vējš arī nebija ar pliku roku ņemams un tik ātri nemaz netaisījās padoties. Tas mūs pārvilināja pāri ziedošajam mauriņam un tikai tad, vienas slīpi augošas priedes zarā, kā eglīšu rotājumus, iekāra gan manu naģeni, gan Mildas lakatu.
Es pirmais piesteidzos pie ērmotā koka, paņēmu savu cepuri un stipri uzstūķēju to galvā. Tā teikt, lai vējam nerastos lieks kārdinājums. Paņēmu arī lakatu un grasījos to pasniegt savai jaunai paziņai, Mildai. Pagriezies pret viņu, es ieraudzīju kaut ko neparastu. Viņai uz krūtīm gūlās visai paprāva, skaista un kas pats galvenais, zīmīga rota. Viņas kaklā, rupjā, bet vienlaikus arī skaistā ķēdītē karājās trīs zeltītas, puslokā kārtotas zvaigznes. Es samulsu ne pa jokam. Varētu teikt, pat nobijos.
-Tas taču nevar būt!- Es iesaucos, sniegdams viņai lakatu.
-Droši vien esmu aizmidzis un sapņoju...- Vēl piemetināju un pāris reizes sev iekniebu.
-Nu kā uz to raugās.- Viņa domīgi noteica, paņēma lakatu un atkal caururba mani ar to pašu noslēpumaino skatienu.- Aizmigusi jau ir tikai daļa no tevis.
-Tad tāpēc tu man likies tik pazīstama?!- Es pavaicāju izbrīnītā tonī.
Te atkal mūs negaidīti pārsteidza vējš. Nu jau esmu drošs par savu naģeni, jo biju to pamatīgi uzstūķējis galvā. Bet nē! Milda gaistoši padevās vējam un nozuda, līdzīgi hologrāfiskajai projekcijai.
-Kas tas bija?- Es noteicu pie sevis un noraustījis plecus devos atpakaļ pie ērtā soliņa.
Prātīgi pārsoļojis pāri mauriņam, es atradu to pašu soliņu, uz kura pirms brīža biju sēdējis un patīkami iekārtojos, lai turpinātu baudīt dabas metamorfozi. Saulīte cepināja, putniņi skanīgi čivināja un man šķita, ka tūdaļ aizmigšu.
PIRMDIENA.
Tā nu es pamodos. Vismaz man tā likās. Tomēr vēl bija vajadzīgs kāds laiciņš, lai es pilnībā atjēgtos. Kad beidzot sapratu, ka esmu pamodies un iepriekšminētais piedzīvojums tiešām bija sapnis, es iedrošinājos ieslēgt naktslampiņu.
Bija dzestrs februāra, pirmdienas rīts. Pulkstenis rādīja astoto stundu. Aiz loga tik tikko bija sākusi aust gaisma. Pati saule lai gan vēl nebija izglūnējusi aiz apvāršņa, tomēr diena solījās būt skaisti saulaina. Naktī bija snidzis, tādēļ skats uz tuvējo mežmalu pavērās pasakains. Es plaši atvēru logu un ar dziļu ieelpu piepildīju pilnas krūtis šīs atsvaidzinošās rīta vēsmas. Tas bija kārtīgs uzmundrinājums sākt jaunu dienu.
Šai brīdī es jutos patiesi laimīgs. Laimīgs, kaut arī pirms vairākiem mēnešiem biju zaudējis darbu un pašreiz iztiku no pabalsta. Sākumā gan biju satriekts, pikts un nomākts, līdz nonācu pie secinājuma, ka no tā jau man vieglāk nekļūst. Un tad es sāku mēģināt saskatīt labo arī visā tajā, ko varētu saukt par slikto. ticiet vai nē, bet tas deva savu pozitīvo rezultātu.
Todien biju uzaicināts uz darba interviju kādā prestižā firmā un manu galvu pildīja visnotaļ pozitīvas, un cerīgas domas. Vēl gan pavisam nesen tiku apsvēris domu doties laimes meklējumos uz rietumu zemēm. Ļoti daudz draugu un paziņu jau ir aizbraucis. Arī mani daudzkārt aicinājuši, bet vienmēr esmu atteicies. It kā ar prātu saprotu to, ka materiālā ziņā būtu ieguvējs, bet sirds neatlaiž. Pārāk mīļš man te viss.
Es klīdu pa Vecrīgas ielām. Mana darba intervija bija jau beigusies. Viņi gan solīja izvērtēt un piezvanīt, bet tā jau viņi saka visiem. Parasti to uztver kā atteikumu, bet es gan cerēju. Savādāk gan būtu muļķīgi jau pašā saknē visu šo ieceri lemt neveiksmei. Kaut kur biju lasījis par to, ka domām piemīt liels spēks. Tam nav grūti noticēt, jo tiešām, jebkura darbība taču sākas no domas. Un vispār, kur gan citur lai spēku smeļas, ja ne ticībā un cerībā. Tā nu par visādām pārgudrībām prātodams, es klimtu bez noteikta mērķa. Līdz mana maršrutnieka atiešanai vēl bija nedaudz laika un es nemaz nemanīju, ka kājas mani pašas bija atnesušas pie lielās akmens Mildas. Tai brīdī es atcerējos sapni. Atcerējos tik skaidri, it kā tas viss būtu noticis pavisam nesen un īstajā dzīvē. Tad mazliet aizkavējos pie sapnī dzirdētās frāzes, ka aizmigusi ir tikai puse no manis. Ko gan tas varēja nozīmēt? Varbūt tiešām miegā atrodas tikai mūsu fiziskais ķermenis, bet gars lidinās riņķī un cenšas caur sapņiem mums ko pavēstīt?
Kad pārrados mājās, bija jau vēls. Varbūt ne vēls, bet satumsis noteikti, kā jau tas februārī mēdz būt. Manas domas vēl aizvien kavējās pie pagājušās nakts notikuma. It kā sapnis kā jau sapnis, un tomēr kaut kas tajā bija neparasts. Es vēl nezinu, kas tieši, bet jutu, ka manī kaut kas it kā ir mainījies.
Tovakar es īpaši nevilcinājos ar gulēt iešanu, jo kas zina, varbūt redzēšu tā paša sapņa turpinājumu. Pareizāk sakot, man pat bija tāda spēcīga nojausma, ka tieši tā tas arī notiks. Tomēr, lai arī kā es centos aizmigt, tas man nekādi neizdevās. Vārtījos pa gultu, no viena sāna uz otru, tad, kā pa pieri dabūjis, blenzu griestos, vienā punktā. Skaitīju aitas, vilkus, tītarus un dažnedažādus citus radījumus. Ar aizvērtām acīm mēģināju uzburt dabas ainavu un fokusēt skatu uz to. Viss velti. Visu laiku man kaut kas novērsa uzmanību. Dažādas domas mētājās pa galvu, kā tādas loterijas bumbiņas izložu aparātā. Kad vairāk kārt savās domās centos to apturēt, tas man beidzot arī izdevās. Es izvilku bumbiņu uz kuras bija nevis cipars, bet gan skaidri izlasāms uzraksts ''MILDA''. Tai brīdī mana realitāte uzkārās un es atkal attapos kaut kur vasaras sākumā.
* * *
Jā, tas tiešām bija vasaras sākums, jo saule savu ikdienas loku meta krietnu gabalu virs koku galotnēm. Apkārt neaprakstāmi jauki smaržoja tikko nopļautā siena vāli, bet tālāk jau, kā tādi nameļi rūķu pilsētiņā, izslējās svaigi uzkrautie zārdi.
Akmentiņus spārdīdams, es nesteidzīgi gāju pa grantētu lauku celiņu, kas manā priekšā izklājās desmitiem līkumu. Tas izskatījās kā tāda nokaitināta čūska, gatavībā aizsargājoties uzbrukt. Šī apkārtne man bija nepazīstama un tādēļ aizraujoša. Lai arī ko tik skaistu, kā šī ainava, biju redzējis ja nu vienīgi kādā gleznā, pats mērķis, kādēļ esmu šeit, man bija skaidri zināms. Varbūt ne tik skaidri, lai varētu par to pastāstīt, bet kaut kur iekšēji es to skaidri apzinājos.
Tā nu es soļoju ar savu pārdomu nastiņu, līdz manas domas pārtrauca žilbinošs saules zaķēns, ko kāds sparīgi raidīja, noslēpies aiz tuvējā siena zārda. Lai kā es centos izvairīties, tas ar kaitinošu precizitāti žilbināja manas, jau tā apžilbušās ačeles.
-Kas gan tur varētu ālēties?- Es nodomāju un ar plaukstu piesegdamies virzījos pa nospraustu kursu, tieši uz to vietu no kurienes nāca kaitinošais stars.
Par spīti, skaisto celiņu no tās siena čupas norobežoja visai plats un nelieliem brikšņiem aizaudzis grāvis. Kad apņēmības pilns lēcu tam pāri, mani sagaidīja kārtējā ķibele. Laikam pasteidzos, izsaucot īpašo vārdiņu ''Hop'', un aizķēries aiz nocirsta krūma stublāja, ievēlos garšļaukus tieši grāvī. Izrādījās, ka tajā vēl bija saglabājies ūdens...
-Johaidī! Sasodītie zaķīši!- Es sev zem deguna murmināju, rausdamies ārā no grāvja.
Tur nu es tagad stāvēju slapjš un netīrs, un vēl piedevām mazliet noskaities. Pēkšņi pie manis pieskrēja meitene ar mazu spogulīti rokā.
-Vai tev nekas nekaiš?!- Viņa uztraukti pavaicāja.
-Ir jau labi.- Es īgni novilku un pacēlis galvu vērīgāk ielūkojos meitenē.
Kaut kas viņā man likās tik pazīstams un tuvs. Viņa bija tik vienkārša un tajā pat laikā tik cēla. Nu protams tā bija viņa, meitene no vakardienas sapņa.
-Milda!- Es iesaucos un, ūdenim žļerkstot samirkušajās kurpēs, paspēru soli viņas virzienā.
-Prieks tevi atkal satikt.- Viņa noteica un sirsnīgi uzsmaidīja.
Es biju bezgala priecīgs un satraukts. Tik dikti satraukts, ka vienā rāvienā biju aizmirsis par tikko notikušo neveiklību ar grāvi.
-Man arī prieks tevi redzēt!- Es laimes pārņemts atteicu.
Nezinu kāpēc, bet mani bija pārņēmis tāds patīkams satraukums un prieks, ka, ja es būtu šunelis, mana aste šenkelētos kā negudra un es varbūt aiz laimes pat apslapinātos.
-Kā tas nākas, ka es tevi atkal sastopu? Kur mēs atrodamies, un kāpēc mēs šeit atrodamies?- Es steidzos rast atbildes uz radušies jautājumiem.
-Vai tad tu nevēlējies mani satikt?- Viņa atjautāja, viltīgi pasmīnot.
-Nuuuuu vispār jau vēlējos gan.- Es bikli atteicu.
-Nu tad ielāgo, ja kaut ko vēlas no visas sirds, tad tas noteikti, agrāk vai vēlāk piepildīsies.- Milda gudri noteica.- Bet tikai ar nosacījumu, ja tu tam patiešām tici un nezaudē cerību.
-Laikam jau tur tev ir pilnīga taisnība.- Es bez iebildumiem piekritu.
Biju dzirdējis tādu domugraudu jau agrāk, tikai nezinu kāpēc, nebiju pie tā piedomājis ar nopietnību un pietiekamu izpratni.
-Labi jau labi, bet kas tālāk?- Es viņai uzmācos ar jautājumiem.
-Mēs esam Kurzemes pusē un šeit taču ir tik skaisti!!!- Milda ar sajūsmu izsaucās un, izstiepusi rokas pret zilajām debesīm, apmeta pāris slaidus riņķus.
-Nu Milda kas Milda!- Es klusi, pie sevis noteicu.
Tomēr tam ko viņa teica, tiešām nevarēja nepiekrist, jo jau no paša pirmā brīža, kopš šeit atrodos, es biju kā noburts ar šo ainavu.
-Un par cik tu vēlējies mani atkal satikt, -Viņa turpināja. -Tad iedomājos, ka mēs varētu kopā izbaudīt šo skaistumu. Vēlos apciemot kādu lauku sētu, palūkot, kā ļaudīm šai pusē sokas. Savādāk, Rīgā stāvot, tik bieži sanāk lūgšanās klausīties... Tu taču neiebilsti kļūt par manu pavadoni?
-Ar lielāko prieku!- Es priecīgi atsaucos, kaut īsti nemaz nezināju, kas šai padomā.
Es pārlēcu atpakaļ, otrpus grāvim. Šoreiz, paldies Dievam, nenožāvos. Pasniedzu Mildai roku, tādā veidā palīdzot viņai uzķepuroties pa slidīgo grāvja kranti.
-Nu tad uz kuru pusi dosimies?- Es viņai jautāju, nostājušies uz līkumotā celiņa.- Es te tuvākajā apkārtnē nevienu māju neredzu.
-Uzticies man.- Viņa noteica, saņēma manu roku un... vienā mirklī mēs jau stāvējām pie iebraucamā ceļgala ar uzrakstu ''Brangmeijas''.
-Cik atceros, tad šinī mājā saimniekoja tikumīgi un strādīgi saimnieki. Tad nu arī dosimies viņus apraudzīt.- Milda noteica un paskubināja mani drīzāk doties uz priekšu.
-Bet ja nu tur ir suņi?!- Es uztraukti iebildu.
-Tev bail no šuneļiem?!- Meitene ķircinoši iesmējās.
-Suņuki mēdz būt dusmīgi un arī kodelīgi, starp citu.- Es ironizējot atteicu.
-Suns ir tik dusmīgs, cik dusmīgu tu pats viņu iztēlojies un kož tie tik stipri, cik stipras ir tavas bailes.- Viņa noteica pamācošā tonī.
Es klusēdams, ar rokas žesta palīdzību, parādīju viņai ''bla-bla-bla'', jo tālumā jau parādījās trīs suņi, kas riedami metās uz mūsu pusi.
Kā vien spēdams, es centos paklausīt savas jaunās draudzenes teiktajam, un nebaidīties no, manisprāt, asinskārajiem radījumiem. Man atkal nekādu vēso džeku notēlot neizdevās, jo es sastingu, kā mietu norijis. Viens baiļu pilns mirklis un suņi jau stāvēja blakus, bet man par izbrīnu tie tikai apostīja mūs un astes luncinādami, mierīgi devās atpakaļ uz māju pusi.
-Es taču teicu...- Uzvaroši norādīja Milda.
Gribējās gan pastrīdēties pretī par to, ka bailes man bija pietiekoši lielas un suņi izlikās man gana dusmīgi... Beigu beigās es tikai pasmaidīju, jo biju priecīgs, ka esmu sveikā ticis cauri.
Tā nu mēs devāmies tālāk uz māju pusi. Celiņš bija aizaudzis ar zāli un tas savukārt norādīja, ka pa to visai reti kāds ir braucis. Gar celiņa abām pusēm auga dažnedažādi koki. Kādi tik tie tur nebija! Es saskaitīju vismaz kādas piecpadsmit dažādas koku sugas. Daudzos no tiem bija redzami aizmetušies augļi, kas ar nepacietību gaidīja savu pilnbriedu. Iegājuši pagalmā, ieraudzījām brangu mūra māju un vairākas saimniecības ēkas, kas liecināja, ka savulaik te tiešām ir saimniekojusi kārtīga dzimta. Tomēr koka konstrukcijas laika gaitā bija krietni sašķiebušās. Tas savukārt norādīja uz to, ka kaut kas nav kārtībā un mājas pamestas novārtā. Vāgūža priekšā rosījās vecītis krietni pensijas gados. Izskatījās, ka viņš piemeklē kātu trejzarim. Suņu rejas izdzirdējusi un mūs ieraudzījusi, durvju priekšā iznāca arī namamāte.
-Dievs palīdz!- Mēs ar Mildu vienā taktī iesaucamies.
Nez kur es rāvu tādu sveicienu? Es nobrīnījos, jo nekad agrāk, īpaši nevienu tā nebiju sveicinājis. Varbūt būšu patapinājis no kādas vēsturiskas filmas, vai nu pati zemapziņa priekšā pateikusi. Es pats sev domās arī atbildēju.
-Lai Dies a jums, bērni!- Saimniece atņēma sveicienu un viņas acīs iemirdzējās prieka dzirkstelīte.
Laikam jau ciemiņi te iegriezās reti. Vismaz man radās tāds iespaids dēļ laipnās sagaidīšanas. Arī vecais vīrs sasveicinājās un pienāca tuvāk. Izslējis pilnu augumu un lepni rokas sānos salicis, kā tāda antīka krūka, viņš raudzījās uz mums ar jautājumu acīs.
-Kā klājas?- Milda pieklājīgi uzjautāja.
-Kā ta viš var būt.- Strupi noteica vecais vīrs, saglabājot jautājošo skatienu.
-Kāds vēš ta jūs šurpam atpūts?- Iejaucās saimniece.
-Mēs ienācām palūgt ūdeni padzerties un pie viena arī palūkot, kā mūsdienās klājās laukos dzīvojošiem.- Atbildēja Milda.
-Paši esam no pilsētas.- Es, mājot ar galvu, piebildu.
Redzēdams, ka nenākam ar ļaunu prātu, nu jau arī vecais vīrs atplauka bālā smaidā.
-Ieš pasmelties pien.- Viņš noteica ar manuprāt jokaino izloksni, un lēni gāzelējoties devās uz akas pusi.
-Ku ta jūs te tā no pilsēts gadījās?- Turpināja tincināt saimniece.- Va ta ciemā pie kādiem radiem atbraukuš?
Milda kaut ko atbildēja, bet es tā īsti nedzirdēju, jo manu uzmanību tobrīd piesaistīja vecis pie akas. Ir nu gan brīnumi, es prātoju. Vai tiešām šiem akā, ūdens vietā piens? Tad ieraudzīju, ka vīrs, satvēris auklas galu, kaut ko smagu velk no akas laukā. Es instinktīvi piesteidzos klāt un piedāvāju savu palīdzību.
-Nav jau tik trak.- Vīrs noteica un ar vienu roku, veikli pārcēla pār akas malu alumīnija piena kannu.
Tam nu gan ir krampis kaulos, es pie sevis nodomāju. Vecis pa to laiku atvēra vāku un ar krūzes malu sāka kaut ko gaiņāt, un pie sevis klusi šķendēties. Es paspēru soli tuvāk, lai ieskatītos kannā, un sev par lielu brīnumu tur ieraudzīju plunčājamies mazu vardulēnu.
-Ko ta brīnies? Kobiņ nav redzējs? -Vecais jautrā balsī uzjautāja, bet pats arī centās paskaidrot.- Tagad laukā dikt karsts laiks un šis zaļais palīgs man mais to pien, lai labāk dzesētos un tik ātr nesaskābt.
Tad, pasmēlis pienu, viņš noslaucīja krūzes malu un pasniedza to man. Es ieskatījos krūzē. Tas tiešām bija kārtīgi trekns piens, par ko liecināja dzeltenīgā nokrāsa.
-Te jums būs padzert. Tik skatas, ka nedabo viegls kājs. Priekš pilsētniek punčiem tas var būt pa trekn.- Vīrs iesmējās un ielaida kannu atpakaļ akā.
Es paņēmu krūzi un steigšus steidzos atpakaļ pie Mildas, lai nobaudītu ledus auksto, svaigo lauku pienu, kurā vēl tikko bija plunčājies vardulēns.
Starp saimnieci un Mildu jau bija izveidojusies spraiga diskusija. Kamēr vīrs aizgāja turpināt savu iesākto darāmo.
-Jā, laukos jau izsens dzīve ir bijusi sūrāka nekā pilsētā.- Milda noteica brīdī, kad pienācu un sniedzu viņai krūzi ar pienu.
-Nu ta pasmeķ, pasmeķ kāds ta tai mūsu gotelei tas piens.- Saimniece laipni noteica, nebeigdama smaidīt.
Milda padzērās no lielās krūzes un sniedza to man. Es pielikos pie krūzes un sāku dzert bezkaunīgi lieliem malkiem. Tūlīt pēc tam piedurknē noslaucīju biezās piena ūsas.
-Gards pēc velna! Veikala pienu tempdams nekad pie tādām ūsām nebija gadījies tikt.- Es slavējoši noteicu.
Tad uzmetu aci uz Mildas pusi un neviļus iesmējos. Arī viņai virs augšlūpas zīmīgi izcēlās baltās ūsas, kuras tā, izmisīgi centās nolaizīt ar mēli. Ieraudzījusi manu smiekliņu un sapratusi, ka tā tā lieta neies, viņa tās noslaucīja ar roku.
-Varbūt ienāks iekšā, ja nav jāskrien, citād knauš neliek mier.- Saimniece laipni uzaicināja.- Pacienāš a tēj va kapij. Vakar sacep speķraušs. Parunās... Pie mums jau ciemiņ tāds retums.
Mēs labprāt pieņēmām uzaicinājumu, jo laikam jau tāpēc arī šurpu bijām nākuši.
Saimniece izveda mūs cauri ķēķim uz istabu un nosēdināja pie apaļa ozolkoka galda.
-Šī mēbel ir palikus vēl no man vectēv laikiem.- Viņa lepni uzsvēra.
Pavēros riņķī. Istaba bija iekārtota padomju laikā ražotām mēbelēm, mijoties ar kaut ko, paša rokām darinātu.
Vecā sieva mazliet parosījās pa virtuvi un nu jau parādījās durvīs ar kūpošu tējkannu vienā, bet medus burku otrā rokā.
-Uzvārīj šā gad pelašķīt. Ar med vajadzēt būt dikt garšīg!- Viņa apetelīgi noteica un smieklīgi paklikšķināja ar mēli.
Tad viņa vēlreiz aizgāja uz virtuvi un pēc brītiņa atgriezās ar lielu māla bļodu, kas pilna ar zeltīti brūniem pīrāgiem. Viņa nolika bļodu galda vidū un, mudinādama mūs cienāties, sāka stāstīt savu dzīves stāstu.
Vārdi no viņas mutes lija aumaļām. Šķita, ka tie viņā gadiem bija krājušies un nu sprāga laukā, ka ne apturēt. Visu vēl interesantāku padarīja arī tas, ka viņa runāja Ventiņu izloksnē, kuru es personīgi biju dzirdējis pāris frāzēs, kaut kur mēdijos. Tāpēc klausījos ļoti uzmanīgi, muti pavēris.
Viņa stāstīja gan par grūto bērnību, Tēvijas kara laikā. Tad tēlaini aprakstīja pirmo kolhozu laikus. Tad sekoja mīlas stāsts. Par to, kā pirms nu jau piecdesmit gadiem iepazinās un apprecējās ar savu vīru. Stāstīja par savu garo darba stāžu kolhoza govju fermā un vīra spožo karjeru un sacensībām aitu cirpšanā. Par bērniem, savu dēlu un meitu. Par bēniņos, pūra lādē paslēpto, vēl no Ulmaņa laikiem saglabāto Latvijas karogu.
Stāsts bija tik krāšņi piesātināts un aizraujošs, ka manā galvā tas atdzīvojās, kā tādā spilgtā kinolentē. Pēc krietna laika ceļošanas tālākajā ģimenes vēsturē, nu viņa bija nonākusi pie pašas emocionālākās stāsta daļas, proti, Latvijas valsts neatkarības atgūšanas.
Ar asarām acīs viņa nu stāstīja, kā vīrs kopā ar dēlu braukuši uz Rīgu, uz barikādēm. Kā abas ar meitu un vedeklu uztraukušās un gaidījušas mājās pārbraucam. Par kolhozu pārtapšanu paju sabiedrībās un pēc tam, drīzu iznīkšanu. Par lopiņiem un tehniku, kuru iegādājās par, atkarībā no nostrādātiem gadiem piešķirtajām pajām. Un visbeidzot par to, ar kādu cerību un ticību sākuši saimniekot, nu jau savās mājās, savā sētā, savā saimniecībā.
Viņa nepārstāja uzsvērt to, ar kādu pacilātību, kopā ar vīru un bērniem, ķērušies pie katra darba. Kā strādājuši zemi, audzējuši cukurbietes un labību, kā auklējušies gar lopiņiem...
Ar to viņa arī pārtrauca savu stāstu. It kā sekotu kas tāds, par ko viņa nevēlējās runāt. Uz kādu brīdi iestājās neveikls klusums, kuru pārtrauca Milda.
-Kas tad notika ar jūsu lielo lopu saimi un plašajiem tīrumiem?- Viņa izbrīnīta pajautāja.
-Mēs zaudēj ticīb un cerīb...- Saimniece, trīcošā balsī, novilka un nodūra galvu.- Sāk likties, ka tas ko mēs darīj, mūs valstē nevienam tā īst nebij vajdzīgs. Tād nu tā politik...
-Jāāā, bez ticības un cerības it visam zūd jeb kāda jēga.- Saprotoši un piekrītoši novilka Milda.- Un kā tad ar bērniem?- Viņa vēl piemetināja.
Un saimniece turpināja savu stāstāmo. Bet tikai nu jau ar drūmāku pieskaņu. Tagad jau stāsts ievirzījās par to, ka kļuva aizvien grūtāk uzturēt saimniecību. Par pienu un graudiem neviens maksāt lāgā negribēja. Savukārt bankas uz kredītmaksājumiem negaidīja. Bērni ar mazbērniem neizturēja, pārcēlās dzīvot uz pilsētu.
-Laikam jau galīg aplam bij tā valdībs politik, ka šitā lauks izputināj. Cukurfabrīķs ar vis likvidēj...- Viņa turpināja.- Bet paš jau vien esam pie vains, ka āžus pa dārzniekiem ievēlēj.
-Bērn ret atbrauc, sakās aizņemt darbā. Mazbērn vel retāk, jo tie vis aizbraukuš strādāt uz Īrij...- Uz drūmas nots nobeigdama savu stāstāmo, viņa noslaucīja no acs pasprukušo asaru.
-Bet ko nu tur daudz ko kreņķēties, pašiem priekš dzīvošans jau pietiek!- Viņa ieteicās un nu jau atkal uzsmaidīja.- Pagrabā vēl i pārs ķoč a kartfeļiem, ta ka līdz jaunai ražai jau izvilks.
Tobrīd jau bija pienākusi pēcpusdiena un mājā, savu darāmo padarījis, ienāca arī pats saimnieks.
Viņš bija redzami priecīgs par paveikto darbiņu. Arī saimniece, aizmirsusi par tikko notriekto asaru, nu jau pilna jautrības, vērsās pie vīra.
Tad visi izgājām laukā. Mēs no sirds pateicāmies par mīļo uzņemšanu un atvadījāmies. Abu vecīšu sirdīs valdīja redzams prieks un man likās, ka pazīstu viņus jau veselus simt gadu. Tomēr Milda izskatījās saskumusi. Tā, it kā kaut kāds smagums gūlās uz viņas sirds.
Mēs lēnā solī gājām prom no mājām, pa Brangmeiju ceļu. Es biju līksmi noskaņots un no sirds priecājos par skanīgām siseņu un zemesvēžu dziesmām. Milda, drīzāk domīga nekā priecīga, soļoja blakus un klusībā, pie sevis čukstēja:
-Kā gan manai tautai atgūt ticību un cerību?
Uz šo jautājumu man nebija atbildes... Un atkal jau manu galvu piesātināja spalgās siseņu un zemesvēžu dziesmas. Tās vērsās aizvien skaļākas un skaļākas, līdz viss gar acīm satumsa...
OTRDIENA.
Es pamodos un nospiedu modinātāja pulksteni. Tad vēl kādu laiku tumsā, atvērtām acīm gulēju, un atjēdzos no redzētā sapņa. Tas bija tik izteikts un spilgts, ka to droši varēja saukt par krāsaino sapni. Tad sevi domās mazliet nozākāju par to, ka no vakara neatslēdzu modinātāju. Šorīt varēju gulēt ilgāk, jo dienu biju nolēmis pavadīt mājās.
Kā gan tas nākas, es domās vaicāju sev, ka es jau otro nakti, sapnī redzu Mildu? Ko gan šie sapņi man vēlas pavēstīt? Un kāpēc tieši man? Tā nu es, meklēdams atbildes, novārtījos pa gultu vēl krietnu laiciņu, līdz dabas balss kategoriski uzstāja, ka ir pienācis laiks celties.
Jau vairākus gadus dzīvoju viens, Rīgas pievārtē, mātes atstātajā dzīvoklītī. Manu māti pirms četriem gadiem, eņģeļi aizveda uz viņsauli. Pie vainas bija alkohols un vājā sirds. Savu tēvu es nepazinu un arī māti pazinu mazāk nekā varētu vēlēties. Viņa bija alkoholiķe un tādēļ, kopš bērnības līdz pat pilngadībai, lielākoties pavadīju internātos. Bērnībā es ar skaudību skatījos uz citiem bērniem, kuri dzīvoja pilnvērtīgās ģimenēs, pārticībā un aprūpēti. Vēlāk redzēju, kā daudzi no tādiem bērniem, patiesībā nemaz nebija laimīgi un sapratu to, ka laime nebūt nav atkarīga no materiālā stāvokļa. neskatoties uz to, ka manas bērnības gadi pagāja visnotaļ pieticīgā vidē, es daudzkārt jutos ļoti laimīgs. Piemēram brīžos, kad māte atbrauca ciemos uz skolu. Vai arī, kad pa retam atbraucu brīvdienās uz mājām. Tie brīži bija tik emocionāli, ka es pat sāku rakstīt dzeju. Vispār jau īsti nezinu, vai tāpēc, vai arī tādēļ, ka man patika literatūras skolotāja, bet kopš tiem laikiem neesmu pārtraucis rakstīt. Atceros savu pirmo dzejoli, kā literatūras mājas darbu, kuram devu nosaukumu ''Mājas''
Pus pudele duļķainas kandžas
Un pārītis sasistu glāžu.
Ik dienu, pie māmiņas mājās,
Redzu tādu es peizāžu.
Te nažiem durstītas durvis
Un asinīm nošķiesta siena.
Kāds rupji tetovēts tēviņš
Te apgrozās dienu no dienas.
Un tomēr es mīlu šīs mājas,
Lai arī kādas tās būtu,
Jo zinu, kad māte būs skaidrā,
Tā pieglaudīs mani pie krūtīm.
Varbūt nav visai smalks darbs, bet atzīme un atsauksmes bija labas. Lai tur kā būdams, bet es mīlēju savu māti un zinu, ka arī viņa mani mīlēja. Viņa vienkārši neprata savādāk dzīvot. Esmu dziļi pateicīgs viņai par sniegto dzīvību, mīlestību un šo dzīvoklīti.
Es piecēlos un atvēru logu. Istabā ieplūda dzestra gaisa šautra. Sals viņpus loga nebija mitējies un varēja skaidri sadzirdēt lauski, kas klaudzināja gar pakšiem. Koku galus apstaroja rozā blāzma un es pateicos Dievam par skaistu, jaunas dienas sākumu.
Kārtīgi izstaipījies es apsēdos pie galda un prātīgi malkodams kafiju, galvā pārcilāju dienas plānus. Neskatoties uz pēdējā laikā ar mani notiekošajām ķibelēm, es tomēr jutos pacilātā garastāvoklī. Nezinu, varbūt tam par iemeslu bija skaistais rīts, kas vēstīja par jauku dienu, bet varbūt tas, ka sapni pavadīju kopā ar Latvijas simbolu - meiteni Mildu.
-Hmmm. Vēl tikko man bija vasara...- Es pasmīnot pie sevis novilku.
Tai brīdī manas domas atkal atgriezās pie naktī redzētā sapņa, lauku sētas un vecās sievas piesātinātā stāsta. Man tas viss likās tik patiesi, ka atmiņā bija iespiedusies pat vissīkākā nianse. Ja tā padomā, tad liekas, ka atceros un spētu aprakstīt pat smaržu, kas sapnī virmoja ap mani. Es iegrimu pārdomās. Pārdomās par to, vai tiešām dzīve laukos ir tik nepateicīga. Televīzijā gan redzēju zemnieku streiku, bet tobrīd nodomāju, ka tagad jau visi streiko, jo neviens jau nav gatavs no kaut kā atteikties. Bet nu, kad pagrozīju to jautājumu savā prātā un tam pievienoju, sapnī bieži pieminēto ''Ticību'' un ''Cerību'', tas mainīja savu nokrāsu. Nodomāju, ka tieši ticība un cerība ir tas, kas mudina ļaudis iet ielās un cīnīties. Tad ar šausmām iedomājos par to, kas notiktu, ja visi zaudētu ticību tam, ka tikai mēs paši spējam mainīt to, kas notiek mūsos un ap mums, un cerību, ka mums tas arī izdosies.
Atcerējos kā pats, neilgi pēc skolas beigšanas, biju zaudējis šos svarīgos pamatus, kā sāku dzert un grimt aiz vien dziļāk zudībā. Vien mātes zaudējums mani spēja apturēt. Kopš tā laika vairs neesmu dzēris. Un atklāti sakot, nemaz negribas. Atgriezās arī ticība sev un cerība uz augšupejošu nākotni. Tā, pozitīvi ievirzot savu domāšanu, arī mana dzīve ieņēma pozitīvu ievirzi. Sameklēju pietiekoši labi atalgotu darbu, sapazinos ar daudziem labiem cilvēkiem. Viss gāja kā smērēts, līdz krīzes sakarā saceltā panika, paveica savu postošo darbību.
Tagad jau to vien dzird, cik visiem viss ir slikti. Cilvēki kritizē valdību un vaino viens otru. No tā gan nevienam vieglāk nekļūst. Es jau sen esmu atmetis meklēt vainīgos, jo esmu sapratis vienu saredzamu taisnību. Proti, rādot uz kādu ar pirkstu, tās pašas rokas trīs pirksti rāda uz pašu rādītāju. Man šķiet, ka vienkārši ir situācijas, kurās mēs, kaut kādu iemeslu dēļ, nokļūstam. Droši vien, lai kaut ko iemācītos. Tāpat kā es nespēju iedomāties, kas notiktu, ja mūsu labklājības līmenis nepārtraukti virzītos uz augšu vien, es nespēju iedomāties arī to, ka tas varētu bezgalīgi slīdēt uz leju. Tāpēc es ticu, ka viss būs labi. Un jo ātrāk mēs mainīsim savu nostāju un attieksmi, jo ātrāk mēs to panāksim.
Te pēkšņi manu domu gājienu pārtrauca putniņš, kurš iedrāzās pa atvērto logu un krustu šķērsu lidinājās pa istabu. Tas bija mazs un nobijies sarkankrūtītis. Vēl vairāk tas nobijās un sāka trakāk virpuļot, kad centos viņu noķert, lai palaistu brīvībā. Te tas uzlaidās uz lustras, te uz skapja, tad koridorā un visbeidzot virtuvē. Es tik tikko spēju ar acīm tam izsekot. Kā tāds neveikls mednieks, es centos tam sekot un noķert. Skats droši vien bija ne vienu vien latu vērts. Beidzot putnelis pāris reižu atsitās pret virtuves logu un sapinās aizkaros. Tur arī es viņu noķēru. Es turēju mazo putniņu rokās un jutu, cik ļoti strauji pukst viņa mazā sirsniņa. Viņš neizpratnē raudzījās manī un lūdzoši mirkšķināja savas apaļās ačeles. Es piegāju pie atvērtā loga un palaidu to brīvībā. Viņš gan neaizlaidās uzreiz, bet no rokas pārlēca uz, turpat līdzās augošo, pīlādža zaru. Pāris reižu, te uz vienu, te uz otru pusi palocīdams galvu, viņš nopētīja mani, tad iečivinājās, it kā pateikdamies un prom bija. Es sajutu, ka man uzmetas zosāda un steidzos aizvērt logu.
Šodien pie manis solījās atbraukt viens labs draugs. Daudz ko savā dzīves uztverē es biju mainījis pateicoties tieši viņam. Lai arī piecpadsmit gadus vecāks par mani, viņš bija pilns jauneklīga gara un enerģijas. Caur viņu es esmu sapratis vienu ļoti lielu patiesību, proti, ka domai piemīt ļoti liels spēks. Ja tā padomā, tad tiešām, katra darbība taču sākās no domas. Viņš vienmēr uzsvēra, ka mēs esam tas, ko mēs domājam.
Es iepazinos ar viņu pirms četriem gadiem. Tolaik es satikos ar vienu meiteni, kuras draudzenes vīrs tad arī viņš bija. Viņa vārds bija Jānis, bet visi viņu sauca par Janci. Man tas likās jocīgi, jo manām ausīm tas skanēja bērnišķīgi. Vēlāk gan pieradu un pat pats sāku viņu tā saukt. Sākumā man arī tā viņa filozofēšana likās tāda pārgudra muldēšana, bet kad viņš pāris reizes, savas dziļās domas izklāstīja man saprotamā valodā, tas mani ļoti aizķēra. Pēc viņa ieteikuma izlasīju vairākas, uz psiholoģiju ievirzītas grāmatas un tādi vārdi, kā ticība, cerība, mīlestība un piedošana, ieguva pilnīgi citu, nu jau daudz dziļāku jēgu.
Pirms pāris gadiem arī viņš bija zaudējis darbu. Tikai tā vietā, lai nolaistu rokas un vaimanātu, cik viss ir slikti, viņš meklēja jaunas iespējas kā izpausties. Zinot viņa situāciju, es tolaik viņa vietā, droši vien būtu kritis panikā. Janča sieva darbojās pa māju, audzinot divus bērnus. Bet īstenais apstāklis, kas nopietni sarežģīja situāciju, bija tas, ka nesen tika iegādāts dzīvoklis uz kredīta. Neraugoties uz acīmredzamām ķibelēm, viņš ne mirkli nepārstāja būt optimists. Kad jautāju, kā viņam tas izdodas, viņš atteica, ka ticot, ja kas notiek, tad tā arī tam ir jānotiek. Galvenais esot saprast, kādēļ tam bija jānotiek tieši ar mani un kas man no tā ir jāiemācās. Tolaik Jancis ar savu krīzi bija dzīvs piemērs tam, ka neturot ļaunu prātu un piedodot šādām situācijām, un cilvēkiem kuri tajās ir iejaukti, var vieglāk to visu pārvarēt. Neticami, bet jau pēc nepilna mēneša viņš bija atradis jaunu darbavietu un ne sliktāku par to, ko tikko bija zaudējis. Lūk ko var panākt ar labām domām, ticību sev un savam darāmajam, es toreiz nodomāju.
Es ļoti gaidu mūsu tikšanos. Apstākļu sakritības pēc, mēs neesam redzējušies apmēram pusi gadu. Ar viņu ir interesanti apspriest dažnedažādus jautājumus, jo viņš prot dziļi domāt. Atceros, kad kādreiz stāstīju viņam par kādu savu nebūšanu, Jancis vienmēr atteica: ''Bet domā taču dziļāk!'' Un tad viņš palīdzēja man iedziļināties dotajā problēmā tā, ka tas viss pavērās pavisam citā, un vairs ne tik draudīgā gaisotnē. Pēc tam es vienmēr ar prieku un bez liekiem stresiem atrisināju savas ķibeles. Tad nu arī šoreiz vēlējos ar viņu aprunāties. Es zinu, viņš noteikti palīdzēs ar kādu padomu.
Ieslēdzu datoru, lai pārbaudītu e-pastu. Sūtījumu nebija. Es iegrimu dažādu informāciju jūrā. Laiks paskrēja nemanot un no datora vides mani atrāva durvju zvana skaņa. Tas bija Jānis.
Tā nu dažādās sarunās laiks aizritēja ātri un nemanot jau klāt bija vakars. Īpaši pļāpīgs jau neesmu, bet ja ilgāku laiku draugi nav satikušies, vienmēr atrodas par ko mēles patrīt. Dienas gaitā bijām pievarējuši veselu jūru kafijas un kalnu sviestmaižu. Kad draugs devās mājup, viņš man desertam atstāja daudz vielas pārdomām.
Cik labi, ka man ir tāda iespēja pabūt vienam ar sevi, es nodomāju. Atceros, ka agrāk manu galvu piepildīja pavisam citāda rakstura domas. Tās vairāk vai mazāk, bet gandrīz vienmēr saistījās ar kaut kāda labuma iegūšanu sev. Tagad gan ir pavisam citādi. Protams es arī agrāk zināju tādus jēdzienus, kā: ''Būt saskaņā pašam ar sevi'', ''Pašpietiekamība'', ''Brīvība un atkarība''. Tikai senāk tie bija vienkārši jēdzieni, kuros es nebiju iedziļinājies. Un ja man toreiz kāds prasītu tos izskaidrot, es noteikti sarunātu visādas muļķības.
Vēl kādu brīdi es pakavējos savās pārdomās. Pārdomās par, ar Jāni pārrunāto, par dažādām situācijām un par Dievu. Vēlāk ieslēdzu televizoru un sāku apdarīt vakara darbiņus. Apvācos virtuvē un atlaidos uz dīvāna, lai paskatītos kādu no vakara televīzijas raidījumiem. Tikko bija beigušās ziņas un sākās raidījums ''Degpunktā''. Ziņas es cenšos neskatīties, jo pēdējā laikā tajās ir pārāk daudz depresīva materiāla. Arī degpunktu neskatos, negatīvās informācijas dēļ, bet šoreiz nepārslēdzu citu kanālu. Tikko biju iekārtojies, kā pārraides vadītājs, Seržanta kungs pavēstīja par kārtējiem Britu tūristiem, kuri kārtoja savas dabīgās vajadzības, Brīvības pieminekļa pakājē. Un atkal man galvā pazibēja fragmenti no sapņa, kuru vairākkārt dienas gaitā biju iztirzājis savās sarunās ar Jāni. Sākās reklāmas un es nogriezu televizoram skaņu. Es tā parasti daru, jo reklāmas ir ieskaņotas skaļāk nekā nekā raidījumi. Iekārtojos ērtāk dīvānā, apsedzu kājas un sāku prātot par Britu tūristu nekrietno attieksmi pret pieminekli, kas vienlaikus ir arī Latvijas simbols.
Lai arī man šķita, ka pēc tik daudz izdzertām kafijas tasītēm, miegs nenāks visu nakti, tomēr reklāmas ievilkās un es, pašam nemanot, kā jau tas parasti mēdz notikt, iemigu ar domām par Mildu.
* * *
Tik tikko ir nolijis silts, vasarīgs lietus. Es stāvēju kādas mazpilsētas centrā un skatījos riņķī, ar cerību ieraudzīt viņu. Šis bruģis, zem manām kājām, šķita pazīstams, bet pats laukums ar Rātes namu un šaurās ieliņas, kas aizvijās uz visām pusēm, likās daudz šaurākas kā manās atmiņās. Tad iedomājos, ka varētu būt tā, ka esmu šeit bijis bērnībā un tādēļ arī šādas asociācijas.
Jocīgi, bet es biju izmircis līdz ādai, kaut arī nespēju atcerēties tieši to brīdi, kad lija. Gaiss smaržoja, kā jau parasti pēc pērkona rībināšanas un kaut kur tālumā varēja saskatīt gabalu no varavīksnes. Es jutos tik brīvi, ka likās, ja es tūdaļ atsperšos tad uzlidošu augstu debešos. Cilvēku apkārt nebija daudz, tādēļ es bez pūlēm pamanīju meiteni, kuru atšķirtu no tūkstošiem. Jā, tā tiešām bija viņa, mana Milda. Basām kājām viņa bradāja pa peļķēm, rotaļīgi šļakstīdama ūdeni uz visām pusēm. Tiklīdz pamanīju viņu, tā kājas pašas mani sāka nest uz Mildas pusi. Arī viņa mani ieraudzīja un priecīgi sāka māt man ar rokām.
-Es zināju! Es to zināju, ka viņa būs šeit!- Es priecīgi pie sevis murmināju.
Es tiešām biju priecīgs viņu ieraugot. Man likās, ka pazīstu viņu jau veselu mūžību un, ka tuvāka drauga par Mildu man vairs nav. Viņa paskrēja man pretī un mēs saķērāmies rokās, un iegriezāmies straujā virpulī.
-Man ļoti tevis pietrūka.- Es sacīju, kad mazliet noreibuši, mēs apstādinājām savu karuseli.
-Arī man prieks tevi redzēt.- Mazliet diplomātiski un ar smaidu sejā, atbildēja Milda.- Nemaz jau tik ilgs laiks nav pagājis, kopš mūsu pēdējās tikšanās reizes.
-Bet kas šī ir par vietu un kas tev, Mildiņ, šoreiz padomā?- Es nepacietīgi vaicāju, tobrīd skaidri atcerēdamies pēdējo piedzīvojumu, kopā ar viņu.
-Kas par apbrīnojamu nepacietību! Kas par steigu!- Milda ķircināja.- Vai tiešām tev negribas izbaudīt šo skaisto skatu, šīs šaurās ieliņas un vecos tiltiņus? Vai dzirdi, kā tepat netālu, gar māju sienām atsizdamās un jautri čalodama, draiskojas Alekšupīte?
-Jā! Pareizi!- Es viņu pārtraucu.- Man jau no paša sākuma likās, ka es šeit jau agrāk esmu bijis. Mēs taču esam Kuldīgā? Vai ne?
-Nu re, pats tiki līdz atbildei.- Milda jautrojoties uzsita man uz pleca.
Tai brīdī es atcerējos, kā pirmajās klasītēs dziedāju skolas korī un uz šo skaisto pilsētu bijām atbraukuši, lai piedalītos koru skatē. Tik tiešām, toreiz šīs pašas šaurās ieliņas izskatījās daudz platākas un ejamie maršruti, daudz garāki. Atcerējos, ka toreiz šeit pavadījām pāris dienas, un kā vakarā pēc uzstāšanās, mēs, internāta puikas, estrādes parkā sakāvāmies ar vietējiem čigānu tautības zēniem... Jā, tas viss pēkšņi tik skaidri atausa atmiņā.
-Nu tad, Milducīt, uz kuru pusi tad dosimies?- Es krūtis izslējis, mundri uzvaicāju.
-Tad jau redzēsi, bet vispirms mazliet pastaigāsimies. Tev taču vajag apžūt, puisīt.- Milda, it kā mazliet kaitinot noteica.
Tobrīd man radās tāda sajūta, ka viņa kopā ar mani būtu kavējusies manās atmiņās. Es no tiesas biju galīgi slapjš un stāvēju peļķes vidū, līdzās Mildai. Mākoņi jau bija paklīduši un saule cepināja uz pilnu klapi. Prātīgā solītī mēs gājām pa bruģētu ieliņu un es vienā laidā stāstīju viņai par saviem piedzīvojumiem. It kā nekad neesmu izcēlies ar lielu pļāpāšanu, taču šoreiz bija savādāk. Vārdi bira, kā no pārpilnības raga un es pat nodeklamēju viņai savu pēdējo dzejoli, lai dzirdētu viņas viedokli. Tas saucās ''Atdzimšana'', un uzrakstīju to pirms, aptuveni kādas nedēļas, dziļu domu domādams.
Jau atkal atdzimstu no pelēkbaltiem pelniem
Ar nastu grēcīgu, par saviem darbiem melniem.
Bij’ lemts man satikties ar eņģeļiem un velniem,
Kas mīt tai pasaulē, aiz trejdeviņiem kalniem.
Tie nāca pretī man un vaicāja kurp dodos,
Vai nožēloju es, uz zemes gāztos podus?
Tad kaut ko skaidroja, kā viss uz zemes rodas,
Un centās ieborēt, ka jāizcieš būs sodus.
Nu tagad eju es pa savas karmas takām
Un vairāk domāju par cēloņiem un sekām.
Kaut uznāk brīži man, kad dzīve šī līdz kaklam,
Es grimšu pārdomās, pirms ļaušos lietām trakām.
Kad atkal laiks būs pamest novalkāto miesu
Un gaidīt visa lielā radītāja tiesu,
Es būšu mierīgāks, jo jutīšos kā viesis.
Līdz atkal pārtapšu par cilvēkbērnu liesu.
Man par brīnumu, viņa nemaz nelikās pārsteigta par to, ka rakstu dzejoļus. It kā jau jau iepriekš visu par mani zinādama. Kad, jau pēc ilgākas manas muldēšanas, Milda sarunā tā arī neiesaistījās, es sapratu, ka patiesībā viņa manī nemaz neklausās. Viņas domas bija aizņemtas ar ko citu. Pavisam neilgā laikā mēs bijām nonākuši līdz Ventas Rumbai. Apstājamies uz skata placīša blakus mazai kafejnīciņai, no kura lieliski bija redzama gan pati Rumba, gan nesen atjaunotais Ventas tilts.
-Vai nav skaisti?!- Milda, dziļi ievilkdama gaisu krūtīs, apbrīnoja ainavu.
-Jā gan.- Es piekrītoši novilku.
Tur nu viņai nevarēja nepiekrist. Skats tik tiešām pavērās skaists. Tomēr, neraugoties uz to, man galvā, kā intriga virmoja jautājums, kāpēc mēs šeit atrodamies. Ilgi gan nenācās galvu lauzīt, jo pēc īsa mirkļa mani nobiedēja čerkstoša, aizsmakusi balss, kas, gluži kā šausmu filmā, atskanēja man aiz muguras:
-Jums nebūs kād kapeik va latiņš priekš maizīts?
Es mazliet sabijos un strauji atskatījos. Tā bija nenosakāma vecuma večiņa, kas ģērbusies neatbilstoši šim siltajam laikam. Melnais mētelis, kas arī bija pamircis zem nesen nolijušā lietus, vēl nebija paguvis nožūt un nu saulē garoja, reāli saskatāmiem garaiņiem. Gaisā pavīdēja nepatīkama smaka, kas man ,pirmajā brīdī, lika saviebties. Es iebāzu roku džinsu kabatā un izvilku no tās visu sīknaudu. Tad paskatījos saujā un paņēmu vienu īpaši nobružātu divdesmitsantīmnieku. Pārējo naudiņu iebēru večiņas izstieptajā plaukstā. Pirms viņa sāka pateikties, es izstiepu tai priekšā savu apdauzīto divdesmitnieku, pieteikdams:
-Bet te tev būs viens īpašs santīms. Santīms, kas nes veiksmi. Man to iedeva viens ļoti bagāts draugs, kurš pateicoties tam jau visu dzīvē bija sasniedzis. Tagad arī es esmu laimīgs, tāpēc ar vieglu sirdi uzticu to tev. Tikai pielūko, neiztērē un tas nesīs tev pārticību.
-Vai... Paldies, paldies! Lai Dievs jūs svētī!- Viņa, nevarēdama vien nopriecāties, noteica un nozuda kafejnīcas durvīs, grozīdama manis doto, īpašo santīmu savos trīcošajos pirkstos.
-Tu gan esi jauks.- Milda mīļi noteica, paņemdama manu roku.
-Bet ja nu viņa notic?! Varbūt arī viņas dzīvē viss var mainīties.- Es naivi noteicu, kaut arī skaidri varēja redzēt, ka vecā sieva sen jau ir samierinājusies ar savu likteni.
Pēc mirkļa večiņa jau bija iznākusi no kafūža. Viņa pagāja maliņā un apsēdās uz iepretī esošā mīlētāju soliņa. Izvilkusi no kabatas bulciņu, kuru acīmredzot tikko bija nopirkusi, viņa sāka to ēst. Likās, ka tai nav neviena zoba un viņa vienkārši maisa mutē maizi ar siekalām. Prātīgi gremodama, tā izskatījās, kā milzīga skudra, kas mazām ačelēm raudzījās uz mūsu pusi.
Milda paņēma mani aiz rokas, mēs piegājām pie večiņas un apsēdāmies tai līdzās.
-Pastāstiet kaut ko par sevi.- Milda ar ziņkāri vērsās pie vecās kundzes.
-He, ko ta lai es jums stāstu?!- Beidzot norijusi kumosu, ar jūtamu aizvainojumu balsī viņa atcirta.- Vai par to, ka saimnieks mani izdzina no dzīvokļa, ka man nav par ko nopirkt maizi?!
-Kādēļ tā ir noticis ar jums?- Milda viņu pārtrauca.
-Tāpēc, ka es nemāku tā zagt, kā visi tie ministri un deputāti! Tfū...- Viņa nospļāvās un atmeta ar roku.
-Vai jums ko nozaga?- Milda atkal vērsās pie viņas ar neizpratni.
-Visus viņi apzog!- Veča atcirta un turpināja zākāt visus pēc kārtas. Sākot no valdības augstākajiem ešeloniem un beidzot ar mājas īpašnieku, pie kura kādreiz bija īrējusi dzīvokli.
Pie savām nelaimēm viņa vainoja gan valsti, gan visu pasauli, bet tikai ne sevi pašu. Izskatījās, ka viņa ir nodzīvojusi jau krietnu daļu sava mūža, bet tā arī nav sapratusi, ka vainīgo nav jāmeklē citos. Tādu vainīgo vispār nav. Dzīve mums vienkārši piespēlē, vai, precīzāk sakot, mēs paši sev piesaistām dažādas situācijas, lai ar tām tiktu galā un vienlaikus gūtu kādu mācību. Tikai caur sevi, mainoties pašam, mēs varam mainīt visu to, kas notiek mūsos un ap mums.
-Bet vai jūs esat mēģinājusi kaut ko darīt, lai savu dzīvi mainītu?- Milda pavaicāja.- Vai esat mēģinājusi atrast darbu vai kārtojusi kādus pabalstus, vai ko citu?
-Kādu darbu! Es jau nu neiešu kādam par santīmiem vergot!- Naidīgi ironizējot, veča noteica un piecēlusies aizgāja, prātīgi klāņojoties.
-Jocīgi... Un kā to lai saprot?- Milda vērsās pie manis.- No vienas puses sūdzas, ka viss ir slikti, bet no otras puses, pati neko necenšas darīt, lai mainītu esošo situāciju.- Viņa noraustīja plecus.
-Varbūt tas ir vienkārši izmisums. Izmisums, jo nespēj sevī atrast ticību un cerību, ka viss var būt arī savādāk.- Es spriedelēju.- Bet varbūt viņai vienkārši tā patīk dzīvot, visus lādot un sevi žēlojot. Un cik vēl nav tādu cilvēku, kuri gaida, ka viņiem visu pienesīs klāt un ieliks rokās.- Es vēl domīgi piemetināju.
-Jā.- Milda nopūtās.- Tādi cilvēki ir bijuši it visos laikos un neviens tiem nespēj palīdzēt, jo viņi vienkārši paši to nevēlās.
Arī mēs piecēlāmies no soliņa un prātīgi devāmies prom no šīs vietas, tā arī neuzzinājuši vecās sievas likteņstāstu.
Ne cik ilgi mēs nebijām gājuši, kad nonācām pie skaistas privātmājas. Māja pati par sevi nebija liela, bet dārzs..., tas bija ļoti skaists. Pirmais, kas iekrita acīs, bija daudzum daudzie dārza rūķi, kas no malu malām raudzījās uz mums ar savām, labestību starojošām ačelēm. Tie bija visur. Gan pie ieejas vārtiņiem, gan mizu mulčā zem rododendriem, pie lapenes un dīķīša ar akmens krastiem. Kādi tik viņi tur nebija! Viens ar lāpstu, cits ar makšķeri, kāds sēd uz alus mučeles un vēl kāds stumj ķerru.
Pamanījusi mūsu interesi, pie vārtiņiem pienāca skaistās mājas saimniece. Tā bija izskatīga, gaišmataina sieviete vidējos gados, ar burvīgu smaidu.
-Labdien!- Mēs abi ar Mildu, gandrīz vienā balsī sasveicinājāmies.
-Sveiki!- Atņēma saimniece.- Vai kaut ko vēlējāties, vai arī tāpat vien, acis priecējat?
-Ko lai saka.- Es ierunājos.- Grūti ir vienaldzīgi paiet garām tādam skaistumam.
-Vai jūs pati te visu tā iekārtojāt?- Ievaicājās Milda.
-Jā.- Atteica saimniece.- Mēs paši ar vīru.
-Lai ko tādu paveiktu, ir jābūt apveltītiem ar labu fantāziju un arī ar kaut kādām zināšanām dārzkopībā.- Turpināja Milda.
-Tur gan jums ir pilnīga taisnība.- Piekrita saimniece.- Varbūt vēlaties dzirdēt manu veiksmes stāstu? Man tieši ir brīvs brītiņš.- Viņa turpināja.
-Tas būtu svētīgi!- Es ar prieku pieņēmu piedāvājumu, būdams pārliecināts, ka arī Milda, ar lielāko prieku, tajā noklausīsies.
-Nāciet iekšā. Pasēdēsim lapenē un es jums pastāstīšu par savu aizraušanos ar krāšņiem augiem un dārzu.- Viņa mūs uzaicināja.
Mēs sekojām saimniecei un apsēdāmies pie pašdarināta koka galda, kurš atradās zem šķindeļu jumta. No jumta malām nokarājās vīnogu stīgas ar maziem vīnogu ķekariņiem. Te viss bija tik dzīvs un smaržīgs, ka es tikko spēju valdīt sajūsmu.
-Ziniet.- Viņa piesēdās galda galā un sāka stāstīt.- Es jau pēc skolas beigšanas vēlējos nodarboties ar ko radošu. Mācījos mākslas skolā, keramikas nodaļā. Vēlāk sapratu, ka tas nav īsti tas ko es vēlos. Daudz zīmēju, pat sāku gleznot, bet nekā. Apprecējos, bet vienalga- nekā.- Viņa iesmējās.- Tas bija joks. Man ir ļoti krietns vīrs un es viņam esmu mīļa sieva, un abi kopā mēs esam laimīgi.
Reiz, pirms daudziem gadiem, es savā ticībā nolēmu doties svētceļojumā uz Aglonu. Neaprakstāmas bija tās emocijas, kuras tur guvu, bet toreiz es sapratu, ka mana dzīve teju, teju mainīsies. Es to sapratu ar katru sava ķermeņa šūniņu un noticēju tam no visas sirds. Jau nākošajā dienā, pēc atgriešanās mājās man pazvanīja un paziņoja, ka es esmu vinnējusi automašīnu. Vai jūs spējat tam noticēt!- Viņa aizrautīgi iesaucās un turpināja savu stāstu. -Tikai tad es atcerējos, ka pirms devos uz Aglonu, es kāda lielveikala loterijas kastē iemetu savu pirkumu čeku. Tobrīd tur norisinājās loterija, kuras galvenā balva tad nu arī bija šis auto. Tad arī es sapratu, ka ticība un cerība spēj paveikt brīnumus. Neilgi pēc tam pieteicās mans ilgi gaidītais, pirmais bērniņš. Grūtniecības pēdējos mēnešus es bieži biju viena, savā dzīvoklītī. Vīrs līdz tumsai strādāja mežā, bet es sapņoju. Sapņoju par mūsu nākotnes māju un krāšņo dārzu ap to. Es daudziem desmitiem reižu skicēju, dažādos veidos zīmēju un plānoju, kāda tā varētu izskatīties. Es to varēju darīt no rīta līdz pat vakaram un mani tas nedz nogurdināja, nedz arī apnika. Drīz vien piedzima dēls un mēs ar vīru starojām aiz laimes. Vīrs turpināja veiksmīgi darboties kokmateriālu biznesā, bet es auklēju dēlu un turpināju sapņot.
Vienu dienu pie manis atnāca draudzene un, kaut kā aizskarot dārzu tēmas, es parādīju viņai savas sapņu mājas skices. Draudzene bija sajūsmā un mazliet izbrīnīta par manu radošumu, un ka es to esmu turējusi slepenībā. Jau nākošajā dienā viņa sarunāja man tikšanos ar turīgiem klientiem, kuri vēlējās iekārtot un izdaiļot dārzu ap tikko uzbūvēto vasarnīcu. Es ar prieku piekritu un ilgi nekavējoties ķēros pie darba. Brīnumainā kārtā, neskatoties uz to, ka šajā profilā strādāju pirmo reizi, darbs man gāja no rokas. Dēliņš man allaž bija līdzās, svaigā gaisā, tā kā arī šai ziņā raižu nebija. Pēc apmēram mēneša darbs bija godam paveikts un es saņēmu pirmo honorāru. Tad arī es sapratu savu īsteno aicinājumu. Sāku par to padziļināti interesēties, apmeklēt dažnedažādus seminārus. Arī klientu loks pamazām paplašinājās un pēc neilga laika es nodibināju pati savu dārzkopības un apzaļumošanas firmu. Tagad savu darāmo daru ar prieku un esmu bezgala laimīga.
Kas attiecas uz šo, manu sapņu māju, tad tā ir iekārtota tieši tā, kā es toreiz to biju iztēlojusies. Šī ir mana vīra omītes māja, kuru pēc savas aiziešanas viņa novēlēja mums.
Ticiet vai nē, bet tagad varu teikt droši, ka zemapziņai piemīt liels spēks. Viss mans veiksmes stāsts taču sākās ar mazu, nesavtīgu ticības stariņu un nevainīgiem sapņiem.- Viņa nobeidza savu stāstījumu.
-Voouu! Tas bija tik aizraujoši!- Es, atjēdzies no stāsta burvības, iesaucos un gandrīz sāku aplaudēt.
-Kaut vairāk būtu tik jauku cilvēku ar tikpat jaukiem stāstiem un sapņiem.- Manai sajūsmai pievienojās arī Milda.
Tad mēs atvadījāmies no jaukās dāmas un devāmies uz pilsētas centra pusi. Par to, ka nesen bija nolijis lietus, nu jau vairs nekas neliecināja. Pat visdziļākās bedres uz parka celiņiem nu bija sausas.
-Mildiņ, es to zināju, es zināju, ka sapņus vajag vizualizēt un tad tie noteikti, agrāk vai vēlāk piepildīsies! Ko tu par to domā?- Es sajūsmināts iesaucos un pavaicāju.
-Es to vienmēr esmu zinājusi.- Mierīgi un nosvēti atbildēja Milda.- Ir jāsapņo skaistus sapņus un jāmēģina tiem noticēt. Un jo stiprāk tu tam tici, jo drīzāk tie piepildīsies.- Viņa svarīgi paziņoja.- Vai tad zini kādu, kurš būtu ko lielu sasniedzis bez sava sapņa?
Par cik šis jautājums nāca no Mildas lūpām, man uzreiz iešāvās prātā Latvija kopumā, kā valsts bez konkrēta, skaista sapņa. Lai arī savu, šo pazibējušo domu, es paturēju pie sevis, man likās, ka Milda to nolasīja manās acīs un kļuva pavisam domīga.
-Nu tad gan man ir jāpadomā.- Es pārtraucu pauzīti un sāku domāt, ko lai mina par piemēru. Bet tiklīdz sāku domāt, tā sapratu, ka veltīgi lauzu galvu.
-Jā, laikam jau bez sapņa nekas nesanāks.- Es domīgi novilku.
Prātodams nemaz nemanīju, ka esam jau vecpilsētas centrā. Ielas nu jau bija pilnas ar cilvēkiem. Ielu krustojumā, uz vienas mājas sliekšņa es ievēroju sēžam to pašu noskrandušo veču, kuru pirms laika bijām satikuši. Rokās viņa vicināja pusizdzertu kandžas pudeli, rupji lamājās un piesējās garāmgājējiem. Ieraugot mūs, viņa sāka rādīt ar pirkstu mūsu virzienā un slavināt kā vien to prazdama, savā šļupstošajā balsī. Tā nebija no patīkamajām un stipri griezās man ausīs. Es centos aizspiest tās ar rokām, bet skaņa vienalga nerimās. Tad viss manās acīs pabalēja... Es pamodos.
TREŠDIENA
Tas bija televizors kuru, pirms iemigšanas, neizslēdzu. Tobrīd tajā rādīja jocīgu multeni. Droši vien tas arī mani pamodināja, bet varbūt arī nē. Aiz loga troksni taisīja arī kaimiņš, kurš sparīgi rūcināja savu veco ''Golfiņu'', kura izpūtējs bija ne visai labā tehniskā stāvoklī. Ielūkojies pulkstenī, es secināju, ka klāt jau rīts.
Kādu citu rītu es varbūt būtu pikts un aizkaitināts par tādu pamošanos, bet šorīt, nez kāpēc, jutos ļoti pacilāti un moži. Es, ilgi negulšņājot, izlēcu no gultas, kārtīgi izstaipījos un piegāju pie loga. Ziema joprojām apliecināja sevi no stiprās puses. Sals nebija rimies. Es pat neminos, kad vēl ir bijusi tik sniegota un salīga ziema. Piedevām visam šim ziemas skaistumam, naktī bija bijusi migla un nu visi kociņi un koki, krūmiņi un elektrības vadi rotājās baltos sarmas kamzolīšos. Es atvēru logu, lai arī istabā ielaistu mazliet ziemas. Tad paņēmu savu mobilo telefonu un ar tā kameru iemūžināju pāris kadrus no tā skaistuma, kas pavērās skatam. Ko tādu nenākas bieži redzēt.
Baudāmā ainava manas domas uz brīdi bija novērsusi no tikko redzētā sapņa. Tikai sēžot virtuvē pie kafijas tases, es par to atkal atcerējos.
-Bet kā tas var būt, ka nu jau trešo nakti pēc kārtas es sapnī redzu dzīvu pieminekli, ar kuru kopā tusēju?- Es pie sevis spriedelēju.
Vienā mirklī šīs domas pat sāka mani biedēt.
-Ja nu esmu nojūdzies? Bet ja nu, patiesībā šis ir sapnis, savukārt tur, kopā ar Mildu, ir īstenība?... Kaut kāds sviests!- Es nodomāju un iekniebu sev. Sāpīgi!
Piesēdos pie datora, lai sameklētu kādu ''Sapņu tulku''. Pārskatīju vairākus portālus, bet skaidrībā tā arī netiku. Mani sapņi bija tik krāšņi un bagāti, ka tos nevarēja ielikt kaut kādos konkrētos rāmīšos.
-Bet tas taču ir tik forši!- Es beigu beigās nospriedu.- Forši, ka man ir tik krāšņa un saistoša naktsdzīve.
Es sajutu sevī vēlmi radīt. Tā man šad tad uznāk, kad esmu pilns ar kaut ko pozitīvu. Tādos brīžos es vai nu patrinkšķinu ģitāru, vai kaut ko pazīmēju, bet pēdējā laikā rakstu dzejolīšus. Tos man patīk rakstīt nevis datorā, bet uz lapiņas. Tur es svītrojos un laboju, un tas ir dikti sirsnīgs process. Paņēmis papīra lapeli es sāku gudrot par sapņu tēmu. Rindiņas auga viena pēc otras. Dzejolis sarakstījās diezgan ātri. Tas gan nebija gluži par manu pašreizējo sapņu sēriju, bet ko zemapziņa lika priekšā, to arī es ņēmu. Beigu beigās sanāca dzejolītis, kuram devu nosaukumu ''Pēc sapņa''.
Es nosapņoju tavu matu smaržu.
Bij salda tā, ka negribējās mosties.
Kaut būtu ieraudzījis tevi pašu,
Tad zinātu uz kuru pusi doties.
Šo smaržu ilgi turēšu es ziņā
Un pazīšu, ne mirkli nešauboties.
To vienmēr meklēšu ik vienā viņā,
Ar kuru satikšos, lai tālāk dotos.
Es ticu, ka reiz atradīšu tevi
Ar matos slēpto pavasara dvaku,
Lai gūtu to, ko sapnis neiedeva,
Lai kopā aizietu pa dzīves taku.
Garastāvoklis man bija lielisks un es, ar smaidu uz lūpām, gatavojos braucienam uz pilsētu. Biju sarunājis, ka šodien palīdzēšu tikt galā ar iekaramajiem griestiem kādam labam paziņai, kurš veic savā dzīvoklī remontu. Kādreiz mācījāmies kopā, un kopš tā laika uzturam labas attiecības. Viņa dzīvoklis atradās iepretī bērnu bibliotēkai, kurā strādāja viena skaista meitene. Jau iepriekš, ciemojoties pie viņa, biju ieinteresējies par šo, manuprāt debešķīgo būtni. Viņš gan solījās mūs iepazīstināt, bet līdz šim tas kaut kā nebija sanācis. Ik reizi, kad ieraugu to meiteni, mana sirds sāk sisties straujāk un paribē tāda sajūta, kā sēžot kādā ekstrēmā karuselī. Te nebūt neiet runa par vemšanu, bet gan par to kņudēšanu vēderā. Saplusējis visus šos apstākļus vienā veselumā, nospriedu, ka šī varētu būt ļoti jauka diena priekš manis, tādēļ attiecīgi arī sajutos. Tā tiešām bija laimes sajūta. Ceru, ka katrs cilvēks, biežāk vai retāk, tā jūtās, tādēļ nedomāju, ka kādam šīs sajūtas varētu būt svešas.
Man šķiet, tā tiešām ir laime, jo šis dvēseles stāvoklis ir kas vairāk, kā vienkārši prieks. Šādi es sajutos jau vairākas dienas. Ja tā padomā, tad kopš brīža, kad sapnī iepazinos ar Mildu.
- Varbūt tāds arī ir viņas nolūks, darīt mani laimīgu?- Es spriedelēju, jau iedams uz autobusu pieturu.
-Bet ja arī tā, tad kāpēc tieši mani? Varbūt man ir kāda īpaša sūtība? Varbūt es dienās paveikšu ko lielu un darīšu laimīgu visu Latviešu tautu? Un ja nu viņa sapņos ciemojās pie simtiem, nē, tūkstošiem tautiešu, un ar visiem vienlaicīgi jauki pavada laiku?- Es pasmaidīju, jo tai pat mirklī, kā par to iedomājos, es pieķēru sevi pie maziņas greizsirdības.
Pie ceļa līkuma parādījās busiņš, kas arī izgaisināja manu jokaino domu gājumu. Brīnumainā kārtā autobuss šoreiz nekavējās. Man pat nepaguva nosalt snīpis, ka tas jau bija klāt.
Šī bija viena sasodīti jauka trešdiena. Pirmkārt, kā jau minēju, tā bija vizuāli baudāma. Otrkārt, es guvu prieku, palīdzot labam cilvēkam grūtā brīdī. Un visbeidzot, man izdevās iepazīties ar jauko bibliotekāri. Kā izrādījās, viņa bija ne tikai skaista, bet arī gudra. Mēs ātri un bez grūtībām atradām kopīgu valodu. Lai arī, apveltīta ar skaistu ārieni, viņa nemaz nebija vīzdegunīga, kā daudzas līdzīgas ''Cacas''. Mums bija par ko runāt un viņa neatteicās no mana uzaicinājuma, satikties atkal sestdien.
Kad vakarā pārrados mājās, biju mazliet noguris. Tas bija ļoti patīkams nogurums. Es ieslēdzu relaksējošu mūziku un, tukšodams tēju, domāju, kā vēl pavisam nesen es biju dusmīgs uz puisi, kuram šodien palīdzēju. Atcerējos to laiku, kad tikko biju zaudējis darbu. Sākumā kritu panikā. Lai arī darbs bija oficiāls un bezdarbnieku pabalsts garantēts, es vienalga ļoti pārdzīvoju. Sākumā pastaigāju pa iestādēm, cerībā sameklēt jebkādu nodarbi, bet kad visur atdūros pret atteikumiem, manas cerības pamazām izgaisa. Tad sāku interesēties pie paziņām, vai kādam nav kāda iespēja iekārtot darbā. Šis puisis man solīja palīdzēt. Jau pēc pāris dienām viņš man pazvanīja un pavēstīja, ka esot sarunājis man vakanci, kas atbrīvosies pēc mēneša. Man bija grūti tam noticēt un es vairākkārt viņam pārjautāju kas un kā. Mutiski viņš man deva simtprocentīgu garantiju un es priekā uzgavilēju. Manī no jauna uzplaiksnīja dzīvesprieks. Cerība bija atgriezusies un raizes pagaisušas.
Pagāja mēnesis. Tad vēl mazliet, bet no solītāja ne ziņas, ne miņas. Kad nenocietos un pats viņu sazvanīju, tas minēja visādus iemeslus, un solījās, ka pēc nedēļas viss būs tūtā. Lai arī tas mani darīja mazliet bažīgu, es tomēr paļāvos uz viņu. Kad pēc nedēļas atkal nācās klausīties atrunu atrunās, kas plūda no viņa mutes, es sapratu, ka viņa solījumi ir tikvien, kā tukša muldēšana. Sākumā es biju dikti noskaities. Noskaities ne pa jokam, jo viņš taču sagādāja man tādu vilšanos...
Pēc kāda laika es norimos un pieņēmu to, ka viss kas ar mums notiek, notiek uz labu. Es vēlreiz savā prātā pārcilāju to notikumu. Paraku mazliet dziļāk un secināju, ka esmu veltīgi dusmojies. Patiesībā sapratu, ka esmu viņam pateicību parādā. Pateicību par to, ka ar viņa gādību, es gandrīz pusotru mēnesi nodzīvoju ar labu garastāvokli, priecīgs un ar smaidu uz lūpām. Un nez cik vēl dažādu cilvēku saņēma pozitīvu lādiņu kontaktējoties ar mani, un tie savukārt nodeva tālāk vēl kādam u.t.t. Galu galā, mēs taču dzīvojam cēloņu un seku pasaulē. Ak šī filozofija!
Tad es pats pazvanīju viņam un palūdzu piedošanu par to, ka biju tik ļoti noskaities un toreiz pateicu viņam, ne vienu vien aizskarošu un skarbu vārdu. Arī viņš man atvainojās par to, ka viss tā sanāca. Es jutos atviegloti, jo mūsu starpā vairs nebija spriedzes. Domāju, ka arī viņš tā sajutās.
Šis bija tāds uzskatāms piemērs no paša dzīves, kur es šķietami sliktajā saskatīju labo. Sliktais tika pārvērsts labajā un izzuda, kopā ar kādu melnumiņu no manas sirds.
Tā nu, rokoties atmiņās, es biju iztukšojis tējas glāzi. Piesēdos pie datora, lai pārbaudītu e-pastu. Varbūt kāds piedāvā darbu, jo internetā, dažādos sludinājumu portālos biju publicējis savus sludinājumus par darba meklējumiem. Tādu tur protams ir pa pilnam, bet ja nu tomēr... Diemžēl vēstuļu nebija. Tai brīdī es atcerējos par sapni un jaukās dārznieces stāstu, kurā, reiz vizualizējusi savus redzējumus, ar laiku tos arī piepildīja. Paņēmu kaudzīti printējamā papīra, apsēdos istabā pie žurnālu galdiņa un sāku domāt, ko gan lai zīmēju. Liekas, kas tur sarežģīts. Priekšā guļ balta lapa, blakus zīmulis, arī zīmēt daudz maz protu...
Un tikai tad es apjēdzu to, ka man tā īsti nemaz nav pašam sava sapņa, ko reāli vēlētos piepildīt.
-Kā tad tā!?- Es nodomāju un mazliet nobijos.
Mazliet padomājis, es nācu pie secinājuma, ka manā galvā grozījās vien nepieciešamības un kaut kādas vajadzības, bet no sapņa ne miņas. Tajā es tiešām saskatīju līdzības ar visu mūsu valsti kopumā.
-Ak Milda, Milda, ko gan es bez Tevis iesāktu!- Manas domas nu jau ieguva balss skanējumu.
Pastūmis papīra kaudzīti malā, es atlaidos gultā un sāku prātot, kas ir tas, ko es tuvākajā nākotnē vēlētos sasniegt, kādu sevi vēlētos ieraudzīt. Pirmais, kas man iešāvās galvā, bija ģimene. Laimīga ģimene ar vairākiem bērniem. Ģimene, kurā valdītu saticība un mīlestība, kurā viens par otru stāvētu un kristu. Tad galvā nodevīgi iezagās manas paša bērnības atmiņas un acīs parādījās nedaudz vairāk mitruma nekā nepieciešams.
-Kas tad nu?!- Es sevi domās apsaucu.- Nebija jau nemaz tik traki...
Es turpināju nodoties sapņošanai. Galvā iešāvās vēl daži materiāli tendētie sapņi, bet es atkal un atkal atgriezos pie ģimenes. Tā es sapņoju, līdz domas apstājās pie šīsdienas notikumiem. Pie tā, kā es iepazinos ar jauko bibliotekāri, kā sarunājāmies, pārdomāju dzirdēto un mēģināju atsaukt tās sajūtas, kuras bija brīdī, kad atrados viņas tuvumā. Beigu beigās pienāca kārta domām par gaidāmo randiņu. Laikam tās arī bija pēdējās domas, kuras jaucās man pa galvu, pirms es atkal aizmigu.
Pēkšņi uzrāvos, kā no kādām šausmām. Atvēru acis, nobijies palūkojos riņķī- nekā. Atviegloti nopūtos. Laikam kāds murdziņš bija piezadzies, es nodomāju un piecēlos. Izslēdzu gaismu, sabužināju spilvenu, noģērbos un likos gulēt pa nopietnam. Šoreiz patiešām ar domu par gulēšanu. Es veikli, kā tāds šunelis, sakasīju migu, ietinos segā un gandrīz momentā atslēdzos.
* * *
Uf! Es izniru no ūdens strauji izpūzdams gaisu un tik pat strauji piepildīju tukšās plaušas. Līdz krastam nebija tālu. Vēl mazliet papeldēju, kad zem kājām sajutu sēkļa smiltis. Es nostājos uz kājām un sāku vērot apkārtni. Tuvumā nebija nevienas dzīvas dvēseles. Aiz muguras pletās nepārredzama jūra, priekšā balts un plašs liedags, bet virs galvas gaiši zilas debesis. Vēja nebija un jūra gulēja rāmi. Tikai pa retam piedzima kāds vilnītis baltā putu cepurītē un draiski ieplikšķināja man pa muguru. Es atglaudu matus un prātīgi rokas vēzēdams bridu uz krasta pusi. Debesīs nebija neviena mākonīša, tādēļ saule cepināja ne pa jokam. Pat izlīdis no ūdens es nejutu veldzi. Vasara bija pašā skrējienā. Vismaz tā man šķita, jo ūdens jūrā bija silts, kā piens.
Izkāpis krastā, es apsēdos pie savu drēbju pauniņas, lai apžūtu un padomātu par to, kas šī varētu būt par vietu. Pēc brītiņa, vērīgas apkārtnes izpētes, secināju, ka man nav ne mazākās nojausmas par to, kas šī ir par vietu un kā es šeit nokļuvu. Uzvilcis savu pieticīgo drēbju kārtu, es sāku pētīt liedagu ap sevi, cerēdams ieraudzīt vismaz paša atstātās pēdas un tādā veidā noteikt to virzienu, no kuras puses esmu šeit ieradies. Man par lielu brīnumu, nekādas pēdas, kas būtu atvedušas mani šurpu, nebija redzamas. Liedags bija sīkiem, vēja izpūstiem vilnīšiem noklāts, kā milzu vešas dēlis.
-Vai es šeit no kosmosa esmu nokritis?!- Es visai skaļi, aiz izbrīna iesaucos.
Jūras šalkas gan tūdaļ aprija manu kliedzienu. Tad, pagriezis galvu sāņus, es pamanīju, ka zemē, kādus desmit metrus no manis, kaut kas saulē mirdz, it kā sveicinot mani. Es aizgāju līdz tai vietai un atradu, jūras zālēs paslēpušos, paprāvu dzintaru. Tas bija vistas olas lielumā. Atklāti sakot, tik lielu tīrradni es nekad agrāk nebiju redzējis. Dzirdējis gan biju, ka Liepājas pusē esot atrasti pat vairākus kilogramus smagi dzintari. Varbūt tās tikai pasakas, to gan es nezināju. Mazliet papriecājies par atradumu, es apsēdos, noliku to līdzās un nodomāju:
-Ja nu tas ir sasodītais fosfors, ar kuru tik daudzi ir sasvilinājuši savas pēcpuses? Es jau nu gan uzreiz kabatā nelikšu.
Kad dzintars bija pilnīgi sauss, es to kārtīgi saberzēju ar līdzās atrastām koku atlūzām. Tas par laimi bija īsts un netaisījās pārvērsties liesmojošā sveķī. Es atviegloti nopūtos un iestūķēju atrasto dārgakmeni dziļi ķešā. Vēl mazliet pavazājies gar jūru un neieraudzījis civilizācijas pazīmes ne vienā, ne otrā pusē gar krastu, es pievērsu savu uzmanību kārkliem apaugušajai kāpu vagai.
-Smuki, bet skumji...- Es nodomāju.- Kam gan man skaistais dzintars, ja nav līdzās neviena ar ko padalīties savā priekā.
Tālumā, aiz vairākiem kāpu pauguriem, izslējās stalta priežu audze.
-Vēl tikai mežs man pietrūka!- Es pukojos.
Bet uzkāpis pirmajā kāpā, es sajutu garšīgu smaržu. Tā nepārprotami liecināja par civilizācijas klātieni, jo smaržoja pēc grila svētkiem. Es, kā apburts multeņu varonis, gāju smaržas virzienā, snīpi uz priekšu izslējis.
Un patiešām, tālu nebija jāiet, kad priekšā, cauri priežu audzei, izritinājās skaista, nedaudz līkumota taciņa. Varēja redzēt, ka gar taciņas malu bija mazliet papildināta augu dažādība. Viss bija skaisti sakopts. Starp jaunām priedēm skaisti izcēlās pa kādai sudraba krāsas eglītei. Šur, tur tupēja kāds kadiķītis. Tādā, kā koku ielokā greznojās gaumīgi darināta barotava stirniņām. Man tas viss likās ļoti pasakaini. Es prātīgi gāju uz abām pusēm lūkodamies, līdz sāku sadzirdēt arī cilvēku balsis.
Tā nu šī apetelīgā smarža atveda mani līdz vārtiņiem. Tie bija rotāti ar skaistiem dzelzs kalumiem un uz abām pusēm no tiem stiepās neuzkrītošs metāla žogs. Tas apjoza apjomīgu teritoriju, jo tā malas manam skatienam nebija sasniedzamas. Aiz vārtiņiem pavērās pilij cienīga apkārtne. Pirmais, kas piesaistīja manu skatu, bija lielais dekoratīvais dīķis, kas vizuļoja turpat aiz žoga, skaisti izpļauta zālāja vidū. Dīķis bija visnotaļ liels. Tā krastus veidoja stāvus sadzīti koka pāļi, bet pašā dīķī, ik pa brīdim mutuli uzmeta kāda zivs. To tur bija ka mudž, jo skaidri varēja saskatīt to siluetus, gozējamies karstajā saulē. Tāds patiešām varētu būt katra makšķernieka sapnis.
Tālāk aiz dīķa izslējās, pa daļai no laukakmeņiem un koka būvēta māja ar skaistu un modernu skata torni centrā. Ziedošu puķu un krūmu ieskauta, tā vairāk atgādināja mazu pili, nekā lielu māju. Tās tuvumā atradās vēl dažas, mazāka izmēra, bet arī skaistas, koka celtnes. Viss izskatījās ļoti bagāti un žilbinoši. Dīķa vienā galā, acij tīkami, savus spārnus grieza, pēc izmēriem liela, vējdzirnavas butaforija, bet otrā galā slējās dārza kamīns ar vairākām kurtuvēm, dažādu ēdienu gatavošanai. Turpat netālu, saules apmirdzēta, atradās svinīga paskata nojume ar spīdīgi baltu jumtu. Zem tās, smagnējs stāvēja garš marmora galds ar četrpadsmit, skaistos rakstos izlietiem, vāra krēsliem ap to. Šur tur no zālāja, kā oāzes izauga pa kādam ziedošu krūmu pudurītim. Pie viena no tādiem pudurīšiem, saulē izlaidušies gulēja divi suņi. Savu apjomīgo izmēru ziņā, tie drīzāk atgādināja lāčus nekā suņus. Viņi mani redzēja stāvam pie vārtiņiem, bet neizdvesa ne skaņas. Laikam jau labi apmācīti un mutes velti nedzesēja. Netālu no nojumes, slaidu bērzu pavēnī, stāvēja bariņš cilvēku un jautri par kaut ko, savā starpā, tērzēja. Es dzirdēju viņus smejamies, bet vienas meitenes smiekli man likās tā kā pazīstami. Es ieklausījos vērīgāk un tiešām, tos nevarēja sajaukt.
-Apžēliņ! Tā taču atkal Milda!- Es, pie sevis, iesaucos un taisījos vērt vaļā vārtiņus.
Vārtiņi izrādījās aizslēgti. Es sāku vicināties ar rokām, cerībā, ka kāds mani ieraudzīs. Diemžēl tie nebija cilvēki, bet gan suņi, kas pirmie pamanīja manas jocīgās darbības pie vārtiņiem. Viens no viņiem slinki ierējās un gausiem solīšiem rikšoja uz manu pusi. Tad arī jautrība, tālāk stāvošā pulciņā, pierima un viņi visi sāka raudzīties manā virzienā. Viens no vīriešiem nolika savu glāzi uz marmora galda, apsauca suni un nāca uz manu pusi. Suns mierīgi paklausīdams aizgāja atpakaļ un nolikās slīpi tajā pat vietā, no kuras iztraucēts tikko bija piecēlies. Tas bija Kaukāza aitu suņa šķirnes milzīgs tēviņš. Arī otrs bija līdzīgs. Es gan biju dzirdējis, ka kaukāzieši, īpaši nepakļaujas dresūrai, taču šis izskatījās tāds tīri paklausīgs.
Tikmēr vīrs jau bija pienācis pavisam tuvu. Tas bija veselīga auguma vīrietis, iesirmiem matiem. No skata veselīgs un smaidīgs vīrs, vecumā ap piecdesmit, bet droši vien ir krietni vecāks nekā izskatās. Par cik milzīgais suņuks klausīja viņu no pusvārda, es secināju, ka viņš arī ir šīs brīnumainās vietas saimnieks.
Es sasveicinājos un vaicāju viņam, vai tā tur meitene, gaiši zilā kleitiņā ir Milda. Viņš atbildēja apstiprinoši. Kad palūdzu viņam, lai nodod Mildai, ka es viņu gaidu, vīrs omulīgi uzsmaidīja, teikdams:
-Pats, jaunais cilvēk, varēsi viņai to pateikt.- Un vēl piebilda.- Starp citu, arī viņa tevi gaida.
Es nu gāju, vēl aizvien aizgrābts ar apkārt valdošo skaistumu, šaudīdams skatus uz visām pusēm. Piegājis pie čalojošās kompānijas, es sasveicinājos. Sākumā ar visiem, tad ar katru atsevišķi. Tie izskatījās vienkārši, jauki un atvērti cilvēki. Pavisam ne tādi, kādi bagātnieki tiek attēloti filmās. Neviens no viņiem nestumdīja ar degunu mākoņus un nerunāja, snobiski izmeklētiem tekstiem. Milda bija pēdējā, kam paspiedu roku. Tad nostājos viņai blakus un piebikstīju:
-Ko tas viss nozīmē?- Es pieliecos un iečukstēju viņai ausī.
-Man arī prieks tevi redzēt.- Mazliet pazobojās Milda.
-Vispār, tas nozīmē jauki pavadīt dienu, gudru un patīkamu cilvēku sabiedrībā.- Viņa smaidīdama piebilda un pieskārās ar pirkstu manam degunam.
Tas izskatījās tā, it kā es būtu viņas mazais brālītis. Pavisam mazais brālītis...
-Mazliet uzmanības!- Milda vērsās pie visiem klātesošajiem.- Šis arī ir tas mans jaunais draugs, par kuru es jums stāstīju.
-Tad tu esi tas jaunskungs, kurš vēlās izzināt veiksmes noslēpumus?!- Saimnieks izrādīja interesi un uzlika roku man uz pleca.
-Varbūt sāksim ar to, ka iepazīstināšu jūs ar savu īpašumu. Protams, ja vēlaties.- Viņš laipni piedāvāja.
Mēs, ar lielāko prieku piekritām, bet Milda tomēr pavaicāja:
-Bet kā tad būs ar viesiem?
-Gan viņi sapratīs.- Saimnieks smaidot noteica.- Starp citu, tie bija mūsu bērni ar otrām pusītēm. Viņiem arī bez mums iet jautri.
-Un Tev, Mildiņ, es vienalga , nekādā gadījumā nespētu atteikt.- Viņš piemetināja, pietam ar tādu cieņu, it kā zinātu, kas tā Milda patiesībā ir.
Pa, rozā flīzēm noflīzētu, taciņu mēs nogājām gar mājas galu un atkal manām acīm pavērās brīnumaini skati. Gan no vienas, gan otras puses pagalmu ieskāva nelielas, bet ļoti gaumīgas viesu mājeles. Tur pat, bija arī baseins. Ūdens tajā bija tik dzidrs, ka sākumā man likās, ka tā nemaz tur nav. Tad divi mazi dīķīši ar ūdensrozēm, strūklakām, nāriņu skulptūrām un sarkanām zivīm. Tos abus savienoja strautiņš, pār kuru pārliecās lokveida, koka tiltiņš. Tas viss, kontekstā ar dažnedažādiem, neredzētiem krāšņumu krūmiem un krāsainiem ziediem, radīja neaprakstāmu iespaidu.
-Cik gan bagātam ir jābūt cilvēkam, lai ko tādu varētu atļauties?!- Es pie sevis nodomāju.- Un vispār, vai godīgs cilvēks maz var būt tik bagāts?!
-Man ir ļoti paveicies, ka varu dzīvot tāda skaistuma iekļauts.- Saimnieks, it kā lasīdams manas domas, noteica.- Visu ko jūs šeit redzat, es esmu sasniedzis, veiksmīgi pildot savu misiju.
-Vai varat pastāstīt mums par to sīkāk?- Es pieklājīgi palūdzu.
-Es vadu uzņēmumu, kurā strādā vairāki tūkstoši darbinieku.- Viņš sāka savu stāstu.- Tas viss man nebūt nenokrita no gaisa. Savas darba gaitas šajā uzņēmumā, vēl puikas gados, es sāku, kā palīgstrādnieks. Gāja gadi, es neklātienē studēju un drīz kļuvu par meistaru savā cehā. Pēc vēl vairāku gadu apzinīga darba, uzņēmuma vadība mani novērtēja un paaugstināja amatā par ceha priekšnieku. Vēlāk, kad deviņdesmito gadu sākumā kļuvām par neatkarīgu valsti, daudzi uzņēmumi pārtrauca pastāvēt, kā tādi. Uz bankrota robežas svārstījās arī uzņēmums, kurā visu savu apzinīgo mūžu es biju strādājis. Priekš manis tas bija īpaši sāpīgi. Redzēju, kā viss pamazām grimst bezcerībā. Vadība bezcerīgi plātīja rokas, bet man bija redzējums. Es toreiz skaidri sapratu, kas bija jādara, lai uzņēmums atsāktu veiksmīgi darboties. Es to redzēju savās domās, sapņos un vīzijās, un nekādi nespēju izmest no galvas. Mani priekšlikumu tika uzskatīti par pārgalvīgiem un netika ņemti vērā. Es sāku meklēt citas iespējas, lai nepieļautu uzņēmuma bankrotu. Meklēju un drīz vien arī sameklēju ieinteresētus biznesa partnerus, kuri bija gatavi ieguldīt savas investīcijas manā projektā.
-Atvainojiet, ka pārtraucu,- Es iespraucos stāstā.- bet kur gan ir atrodami tādi ietekmīgi biznesa partneri?
-Tolaik, sākoties privatizācijai, daudzi, uz materiālismu tendēti cilvēki, strauji kļuva bagāti.- Viņš turpināja.- Sākumā biju vienkārši biznesa partneris, bet kad uzņēmums sāka nest peļņu es atpirku daļu akcijas. Tā nu es kļuvu par vienu no uzņēmuma akcijas paketes turētājiem un nostājos tā valdes galvgalī.
Viņš pārtrauca savu stāstījumu, it kā gaidot jautājumus. Pēc neilga klusuma brīža saimnieks aicināja mūs ienākt mājā.
Priekštelpas sienu rotāja skaista, no skata, vecmeistara glezna. Pagriežot galvu uz vienu pusi, skatam atklājās paprāva garderobes telpa ar spoguļiem un lielu sienas skapi. Paverot durvis, kas atradās otrā pusē, mēs nokļuvām iespaidīga izmēra hallē, kas acīmredzami kalpoja kā ēdamzāle, viesu un atpūtas istaba, un virtuve vienā gabalā. Nu vismaz man tā likās. tā bija ļoti gaumīgi un, cik nu vien var, praktiski iekārtota. Gaišas un masīvas koka mēbeles, piedeva tai senu un romantisku noskaņu. Pie griestiem karājās lielas kristāla lustras, kuru daudzie dzidrie piekariņi rotājās ar gaismu. Es ievēroju, ka kokgriezumi uz visām mēbelēm bija rokām grebti un ļoti izbrīnījos, ka arī mūsdienās kāds ko tādu vēl piekopj. Mēs apsēdāmies mīkstā dīvānā, iepretī kamīnam.
-Pastāstiet mums, kā gan jums izdevās, gandrīz vai bankrotējušu uzņēmumu pārvērst tik rentablā un plaukstošā?- Milda pārtrauca klusumu.- Kur ir tā sāls, kur ir tā veiksmes formula? Un ja tas ir tik vienkārši, tad kāpēc visi šīs valsts iedzīvotāji nedzīvo pārticībā un bagātībā?
-Labs jautājums.- Saimnieks novilka, ar plaukstu pabrucinādams savu zodu.- Vispirms ir vērts pieminēt, ka liela nauda uzliek lielu atbildību. Nauda cilvēkam sāk vairoties tikai tad, kad viņš tiešām ir gatavs lielai naudai. Pretējā gadījumā, jebkurā veidā iegūtā nauda, vienkārši izplūst caur pirkstiem nevis vairojās. Padomājiet par to un jūs sapratīsiet, ka dzīvē ir ļoti daudz tādu piemēru.
-Runājot par uzņēmumu, tā sāls ir tur, ka es, būdams daļa no tā, atšķirībā no pārējiem, kuri jau bija padevušies, spēju saskatīt mērķi uz kuru ir jāvirzās.- Viņš turpināja.- Es ticībā sekoju savai vīzijai un ne mirkli nešaubījos tajā, ko daru. Pamazām visos vadošos amatos es iecēlu izmeklētus profesionāļus konkrētajā darba laukā. Tāpat es nežēloju līdzekļus, jauno kadru izglītošanai. Droši varu apgalvot, ka liela daļa panākumu ir atkarīgi no tā, cik gudrus un profesionāļus cilvēkus mēs ap sevi pulcējam. Sākumā visas pārrunas ar potenciāliem partneriem un līgumus, es slēdzu pats personīgi. Jāsaka, ka man arī šajā jautājumā ir sava pieeja. Kontaktējoties, es vienmēr esmu respektējis iespējamo sadarbības partneru intereses un centies atrast kompromisu. Pat visniecīgākajam darījuma partnerim esmu ļāvis justies svarīgam, tādā veidā iemantodams cieņu biznesmeņu vidū. Lielos vilcienos tas arī ir viss.
-Ļoti interesants un pamācošs stāsts.- Es ierunājos.- Bet kā gan jūs nonācāt pie tik gudrām atziņām? Esmu redzējis tik daudz bagātnieku, kuri uz visiem pārējiem skatās no iedomības augstumiem.
-Par to man jāpasakās saviem vecākiem, lai Dievs mielo viņu dvēseles.- Viņš turpināja.- Tieši viņi uzaudzināja mani tādā garā. Mani vecāki vienmēr uzsvēra:
''Neuzsāc darbu, pirms neesi pārliecināts, ka tas nesīs kādu labumu sabiedrībai. Nedari neko ar ļaunām domām galvā un sirdī. Neļauj, lai mantrausība tevi dzen. Ja ticēsi tam ko dari, bagātība pati tevi atradīs. Bet atceries, ka bagāts ir nevis tas kuram ir daudz, bet gan tas, kuram pietiek.''
Pēc tādiem principiem tad arī cenšos dzīvot. Es ļoti augsti vērtēju ģimeni kā tādu, jo ne bez ģimenes atbalsta, es būtu tik daudz sasniedzis. Mēs visi vienmēr pieturamies pie ģimenes tradīcijām, bieži sanākam kopā un visādā ziņā atbalstām viens otru. Es droši varu teikt, ka mana vislielākā bagātība ir mana ģimene.
-Bet kā tad ar visu pārējo?- Es, aizrāvies ar stāstīto, iejaucos.- Ar greznajām mājām, peļņu nesošo uzņēmumu? Tas taču ir miljonu miljoniem vērts!
-Pamēģini paraudzīties uz lietām, nevērtējot tās, un tu redzēsi, ka viss, ap tevi esošais, iegūs pilnīgi citu nozīmi.- Vīrs noteica un piecēlās no ērtā krēsla, aicinādams mūs doties sev līdzi.
-Tas bija labi teikts.- Es piezīmēju.- Pie tā būs jāpiedomā.
Mēs kopā atkal izgājām pagalmā. Skaistums nebeidza priecēt acis. Saimnieks veda mūs pa raibi rozīgām flīžu taciņām, kas vijās caur glīti pļautajiem mauriņiem. Gar taciņas malām, viena aiz otras, kārtojās miniatūras laternas. Mēs pagājām garām tenisa kortam, nelielam, iežogotam futbola laukumiņam ar mākslīgas zāles segumu. Tas viss liecināja par to, ka šeit ir cieņā sportiskas aktivitātes. Rozā taciņa beidzās pie dekoratīvi nobruģētas automašīnu stāvvietas, kas bija izveidota lāses formā un kuras centru rotāja kupli rododendru krūmi, un krāšņas puķu dobes. Stāvvietā bija novietotas vairākas glaunas mašīnas. Apkārt bija dzirdama dažādu putnu čivināšana. Pat to melodijas šeit izklausījās daudz skanīgākas nekā cituviet dzirdētās. Un šis patīkamais, svaigais gaiss ar priežu aromātu... Tā vien gribējās to elpot un elpot, vilkt tikai uz iekšu un nepūst ārā.
No skaistās stāvvietas, cauri priežu mežiņam spīdēja vēl vairākas ēkas. Viena no tām man likās īpaši pievilcīga. Tā bija liela, dzeltenu guļbaļķu celtne, kas manī izraisīja interesi, jo tāda veida ēkas biju redzējis, ja nu vienīgi vēsturiskās filmās.
-Un kas jums tur par skaisto namiņu?- Ar pirkstu norādīdams virzienu, es pavaicāju saimniekam.
-Kārtīgai mājai vajag kārtīgu pirti!- Saimnieks priecīgi noteica.- To man prasmīgi meistari pirms vairākiem gadiem uzcirta. Baļķus gan nācās vest no plašās Krievzemes, jo pie mums, tādu izmēru lapegļu baļķi, nebija dabūjami.
Pa bruģētu taciņu, mēs aizgājām līdz pirtiņai. Tā bija kārtīga, resniem viengabala lapegles baļķiem celta guļbūve. Logu un durvju aplodes bija izzāģētas skaistiem, dekoratīviem rakstiem. Tikpat skaisti izgrebtas koka kolonnas, stutēja verandu, visas pirtspriekšas garumā. Ēkas priekšā, zem masīva jumta, vizuļoja vēl viens, tikai krietni mazāks baseiniņš, kurā veldzēties pēc pēršanās. Arī šeit, tāpat kā visur, bija piemēroti un gaumīgi iekārtota apkārtne.
-Bet kāpēc vajadzēja tieši lapegles baļķi? Kāpēc nebūvējāt no kādiem, uz vietas augošiem kokiem?- Es atkal vērsos ar jautājumiem.
-Es jau labprāt, bet pie mums neaug tik augsti, un galvenais izturīgi koki.- Saimnieks atteica, verot pirts durvis un ar rokas žestu aicinot mūs sekot viņam.
-Vai zinājāt, ka lapegles cietā koksne, vēl pēc nociršanas dzīvo ļoti ilgu mūžu? Es droši varu teikt, ka šajā pirtiņā varēs pērties vēl mani mazmazmazbērni, pēc trīssimt gadiem.- Vīrs piebilda un iesmējās.
Mēs iegājām iekšā. Tūlīt aiz ģērbtuves izpletās liela zāle ar pienācīgu kamīnu stūrī. Viss šeit bija iekārtots vecmodīgi, bet grezni. Vidū no augstiem griestiem uz leju, ķēdē karājās skaisti kalta, metāla lustra ar imitētām svecēm. Pie sienas atradās liela, senlaicīga, tumša koka bufete ar dažādiem traukiem. Tā, kombinācijā ar divām tik pat senām tahtām un mīkstiem krēsliem iepretī kamīnam, radīja tādu mierīgu noskaņu. Likās, it kā laiks būtu apstājies... Bet tikai līdz brīdim, kad iedimdējās lielais, pie vienas sienas novietotais, ''Gustav Becker'' pulkstenis. Tā spīdīgā misiņa pendele spēji šūpojās šurpu turpu, skaidri liekot mums saprast, ka laiks tomēr nestāv uz vietas. To pamanīja arī saimnieks un piedāvāja doties atpakaļ pie pārējiem nobaudīt sievas, čuguna podā un krāsnī gatavotu, graudu biezputru.
Mēs pieklājīgi atteicāmies. Milda piebilda, ka mums jādodas tālāk. Es piekritu Mildai, kaut arī nesapratu uz kurieni un kāpēc mums ir jādodas. Es taču pat nezināju, kur mēs atrodamies pašlaik.
Tad saimnieks piezvanīja kādam pa mobilo un mēs knapi paguvām aiziet atpakaļ līdz stāvlaukumam, kā piebrauca skaists apvidus auto. Vīrs sasveicinājās ar tās vadītāju. Tad viņi savā starpā pārmijās ar dažām asprātībām un saimnieks palūdza viņam, lai nogādā mūs sveikus un veselus uz vietu, ko mēs norādīsim. Otrs, ar lielāko prieku, piekrita.
Tā nu mēs atvadījāmies no laipnā un omulīgā saimnieka, un ar vislabākajiem iespaidiem iekāpām mašīnā. No stāvvietas, cauri priedēm līkumoja, melna asfalta klāts ceļš, kura vienu malu rotāja cits aiz cita izslējušies laternu stabi.
-Uz kurieni tad jūs, jauniešus, vest?- Šoferis ievaicājās.
Man nebija ne mazākās nojausmas, tādēļ ar jautājošu skatienu es raudzījos savas pavadones virzienā.
-Pagaidām uz priekšu.- Mierīgi nokoriģēja Milda.
-Nu ja jau uz priekšu, tad uz priekšu!- Jautri atteica šoferis un iesāka braukt.
Viņš vēl apbrauca apli apkārt stāvlaukuma, krāšņi ziedošajam centram, kā tādā cirkulī iesiets un vairākas reizes piespieda signāla tauri, it kā salutējot saimniekam, kurš vēl stāvēja tur pat un noraudzījās nopakaļ.
Šie spalgie signāli man iegriezās ausīs. Tie bija tik spalgi, ka uzmetās zosāda un radās sajūta, it kā pa visu miesu, tūkstošiem mazām kājiņām, notipinātu skudriņas. Es pamodos un lēni atvēru acis.
CETURTDIENA
Cik superīgs sapnis! Es nodomāju un, savilcis atpakaļ uz grīdas nokritušo segu, aizvēru atkal acis, cerībā redzēt skaistā sapņa turpinājumu. Tomēr, izmēģinājis vairākus aizmigšanas rituālus, kuri beidzās neveiksmīgi, es sapratu, ka pienācis laiks celties. Es gan īpaši nesteidzos, jo gribējās sasildīties zem siltās segas, kura nez cik ilgi, pirms pamošanās mani nesildīja. Griestos tukši blenzdams, es pārdomāju tikko redzēto sapni. Es centos atcerēties katru sīkumu, katru niansi, katru vārdu. Man tas likās ļoti svarīgi, jo, vai gan savādāk es šo sapni būtu pavadījis kopā ar Mildu.
Aiz loga jau bija pavisam gaišs. Es paņēmu savu mobilo un paskatījos pulkstenī. Laikrādis rādīja ceturksni pāri deviņiem. Es nobrīnījos par savu garo miegu un tikko grasījos nolikt telefonu, kā tas ieskanējās. Īsais zvana tonis liecināja, ka ir pienākusi īsziņa. Es nesteidzoties ieskatījos displejā, rakstītāja bija Anita. Tā sauca jauko bibliotekāri, ar kuru vakar iepazinos.
Īsziņā viņa pateicās man par jauko dāvaniņu, kuru vakar, pirms bibliotēkas aizslēgšanas, it kā biju atstājis uz viņas galda. Un vēl piebilda, ka tik lielu dabīgo dzintaru viņa vēl nebija redzējusi.
Šī ziņa bija kā auksta duša, kas mani nošokēja. Es gan uzreiz atcerējos, ka sapnī pie jūras atradu lielu dzintaru, un tomēr... Tas taču bija sapnis! Tiesa gan, es biju pēdējais, kas atstāja bibliotēku, pirms tās slēgšanas, bet es droši zināju, ka nekādu dzintaru tur neatstāju. Varbūt to bija atstājis kāds cits, pirms manis un viņa savukārt, to nebija pamanījusi.
Bet kā tad mans sapnis? Kas notika ar dzintaru, kuru atradu pašā sākumā? Domās atgriezos sapnī, lai pārliecinātos, ka ar to nekas netika darīts. Varbūt sagadīšanās. Varbūt dzintars jau atradās uz galda, bet mēs, aizrāvušies viens ar otru, to gluži vienkārši nepamanījām un mana zemapziņa to piefiksēja. Tas varētu kalpot par iemeslu manam sapnim. Vispār jau varētu būt ticami. Tomēr, ja nu tā ir kaut kāda mistika? Šķiet, ka katram dzīvē kaut reizi ir atgadījies kas tāds, ko nespējam izskaidrot. Bērnībā viss bija vienkāršāk, jo toreiz mēs ticējām brīnumiem. Tagad, kad esmu pieaudzis, man ir grūti to saprast. Un kā lai paskaidroju to viņai? Vai viņa spēs to pieņemt, vai uzskatīs mani par ķertu? Lai tur kā būdams, bet es nolēmu, ka tas dzintars man noteikti jāredz. Un tas savukārt nozīmēja to, ka šodien es atkal braukšu uz pilsētu. Kaut arī tāds brauciens neietilpa manos šīsdienas plānos, es priecājos, ka viss ir izvērsies tieši tā. Ne velti ir teiciens, ka viss kas notiek, notiek uz labu. Pie sevis es to vienmēr esmu piesaucis, un ticiet vai nē, tas palīdz pārdzīvot kādu grūtāku brīdi, un sakārtot domas, lai rastu risinājumu. Es vienkārši ticu tam, ka ikvienam no mums tiek dotas neskaitāmas iespējas dzīvot tā, kā mēs paši to vēlamies. Tikai ne vienmēr mēs tās pamanās un protam pareizi noreaģēt.
Kad biju pilnībā saputrojies savās haotiskajās pārdomās, es piebremzēju ar domu dzīšanu pa riņķi un beidzot izlīdu no siltās gultas. Aiz pieraduma piegāju pie loga, lai novērtētu laika apstākļus. Naktī atkal bija snidzis un sniega kārta izskatījās visai iespaidīga. Ar nelieliem pārtraukumiem, snieg jau kādu mēnesi. Gar mājas priekšu sparīgi rosījās sētnieks ar lielo šķipeli. Mašinārām kustībām tas lēnām virzījās uz priekšu, aiz sevis atstādams, līdz pat asfaltam noberztu trotuāru. Šī ziema tā pa riktīgam lika sētniekiem trūkties, tādēļ visu cieņu šiem ļaudīm. Iegāju virtuvē un uzliku vārīties ūdeni kafijai. Aiz virtuves loga, savukārt bija dzirdams, kā kaimiņu Juziks kārtējo reizi lamā savu pagrabējušo ''Golfu'', kas lāgā negribēja darboties. Man tas likās uzjautrinoši. Tad es iedomājos par to, cik daudz un dažādi ir cilvēki, un katrs ar savu temperamentu, ar savu pagātnes nastu. Katram ir sava taisnība un pašaprāt pamatota motivācija, katrai konkrētajai darbībai. Līdz ar šīm domām, pie manis atnāca arī iedvesma. Man prātā, viena aiz otras, sāka iezīmēties rindas ar atskaņām un es, paņēmis zīmuli, steidzos to visu uzlikt uz papīra lapas. Nebiju lāgā paguvis izdzert kafiju, kā dzejolis jau bija gatavs. Nosaukums šim darbam bija ''Mērķis - dzīvot'' un skanēja tas tā:
Mēs katrs šeit esam ar dažādu kodu
Un nav jau no svara tas, kā mēs to saucam.
Vai saucam par likteni, karmu vai sodu,
Mēs dalīti šķirās caur dzīvi šo traucam.
Lūk bariņš ar izgrieztām sirdsapziņām.
Tie tūkstošiem vērtos uzvalkos grozās.
Un vienmēr ir gatavi netaisnām cīņām,
Lai pārējos noliktu vēlamās pozās.
Tur vidējie bļaustās, kāds protestus rīko.
Cits baidās, ka nāksies tam nolaisties zemāk.
Bet vēl kāds pēc lielākas varas sev tīko,
Jo vairāk, kā izrīkot, viņš neko nemāk.
Vēl tie, kurus atšķir pēc saplēstām drēbēm,
Pēc sasistām sejām un sadurtām vēnām.
Tos atrast var guļošus naktīs zem trepēm.
Viņiem problēmas savas, kas nerūp nevienam.
Vai pilīs mēs sēžam, vai vārtrūmēs dirnam,
Vai laime mums smaida, vai paliekam gribot,
Šeit katrs mēs savējo misiju pildam.
Mums dažādi kodi, bet mērķis viens-DZĪVOT.
Man, šī pēkšņā mūzas uzrašanās, likās jocīga un temps, kādā šis dzejolis tika sarakstīts arī bija pārsteidzošs. Pārsteidza arī tas, ka uzrakstīju to bez neviena svītrojuma. Nekad iepriekš tā nebija izdevies jebko uzrakstīt. Tāda sajūta, it kā kāds to visu man nodiktēja. Es jutos pacilāti.
Tiklīdz iedomājos par mistiku, tā atkal atcerējos dzintaru. Pazvanīju Anitai, lai pabrīdinātu, ka vēlāk aiziešu pie viņas uz bibliotēku. Viņa izklausījās ļoti priecīga un mēs diezgan ilgi, flirtējot nopļāpājām pa telefonu. Es jutos iemīlējies, tādēļ daudz nečammājos un ar tuvāko transportu devos uz pilsētu. Protams, paturot galvā arī mistisko jezgu ap dzintaru.
Savās domās ganoties, es ātri vien nonācu pie man vajadzīgās bibliotēkas un ar satraukumu sirdī, devos iekšā. Tobrīd tur neviena apmeklētāja nebija. Anita mani ieraudzīja un mēs brīvi viens otram izrādījām savu prieku, kā nu katrs to prazdams. Kad piegājām pie viņas darba galda, es tiešām uz tā ieraudzīju lielo dzintaru. Anita paņēma to saujā un mazliet pastiepusies nobučoja mani uz vaiga. Varēja noprast, ka tas bija kā pateicība par dāvanu. Tas, lai gan bija ļoti mīļš žests, bet vienlaikus arī mulsināja mani, jo es skaidri zināju, ka nekādu dzintaru vakar šeit nebiju atstājis. Kad apskatīju to kārtīgāk, man izgaisa jebkādas šaubas. Dzintars bija identisks tam, kuru sapnī atradu un ieliku kabatā. Aši patinu filmu uz atpakaļ, uz brīdi, kad vakar, pirms Anita aizslēdza bibliotēkas durvis, es sakārtoju žurnālu kaudzīti uz viņas galda. Tagad biju drošs par to, ka vakar tur nekāda dzintara nebija. Man neatlika nekas cits, kā pieņemt faktu, kā tādu. Es to nekādi sev nespēju izskaidrot.
Ārā turpināja snigt, tādēļ ielās cilvēku bija maz, bet bibliotēkā vispār, kopš atnācu, durvis vairs nebija vērušās. Mēs jautri čalojam, bet manas domas ik pa brīdim novērsās no tēmas. Anita protams to pamanīja un sāka mani tincināt. Es nezināju, ko lai viņai saku, jo baidījos no reakcijas, ja stāstītu mistisko stāstu par dzintaru, tādēļ atklāju viņai savu sapņu sēriju, ar Mildu galvenajā lomā.
Man par lielu izbrīnu, viņa to uztvēra ar sapratni. Izrādījās, ka arī viņa ir lasījusi daudzus, filozofiska un psiholoģiska rakstura darbus. Bija pat pāris tādu grāmatu, kuras bijām izlasījuši mēs abi. Šis iemesls padarīja mūsu sarunu vēl interesantāku.
Apmeklētāju bija maz un pļāpājot, laiks paskrēja ātri. Bibliotēkas darba laiks beidzās un šoreiz es pavadīju Anitu līdz viņas mājām. Viņa dzīvoja netālu, kopā ar savu mammu. Pievedis viņu pie pašām namdurvīm, mēs atvadījāmies. Norunu, par sestdienas tikšanos, mēs atstājām spēkā. Man gribējās viņu noskūpstīt un varbūt arī viņa neiebilstu, bet es nobijos. Nobijos aizbiedēt, jo viņa patiešām man ļoti patika.
Kad pārbraucu mājās, bija jau krietna pēcpusdiena. Man vēl joprojām vēderā lidinājās tauriņi. Es aizvēru acis un uz mirkli jau iedomājos nākotni, kopā ar Anitu. Man tobrīd bija tik lirisks noskaņojums, ka domās jau grozījās dzejiski ritmi un atskaņas. Es paņēmu papīru un zīmuli, un jau pēc brīža man bija gatavs dzejolis ar nosaukumu ''Tev'':
Tu mani apskauj aukstās ziemas naktīs.
Tavs siltums ļauj man dusēt mierā.
Ik rītu, mostoties un redzot smaidu sejā,
Pēc nakts, kurā divas sirdis saplūdušas vienā...
Kurš apgalvos, ka tā nav laime?!
Kurš teiks, ka tas nav sapnis piepildīts?!
Viens otrā viegli spējam iedegt liesmu.
Ne tikai liesmu, bet īstu ugunsgrēku.
Šais ugunīs mēs sildāmies ar prieku,
Un sniegs tad pārvēršas par pelniem
No mīlas ugunīm kas izplēn.
Ik vakaru, pēc gurdinošās dienas,
Zem zilās segas vēlos Tevi redzēt.
Tavs smaids un glāsti nepielīdzinās nevienai.
Es saspiest vēlos Tevi un vienlaicīgi saudzēt.
Tu, mana ikdiena un mani svētki,
Tu, mana mīļotā un pašaizliedzīgs draugs.
Tu, sapnis mans, tikai tikko sācies,
Ko sapņošu es ilgi, kamēr pietiks spēki,
Un likto šķēršļu nebūs man par daudz...
Pārsteidzoši! Tas bija jau otrs darbs šajā dienā. Tik čakls rakstītājs es vēl nekad nebiju bijis. Ar lielu gandarījumu par paveikto, es izpildīju visus pirmsgulētiešanas rituālus un devos pie miera. Tomēr, piedzīvotais satraukums, man ilgi vēl neļāva aizmigt. Sākumā domāju par Anitu, tad par dzintaru, pateicoties kuram, es viņu šodien satiku. Dzintara tīrradnis, savukārt aizveda mani atpakaļ sapnī, bet tur jau arī Milda...
* * *
Manā priekšā stiepās vāji apgaismota iela. Es stāvēju zem laternas staba, kura spuldzīte, atšķirībā no citām, nebija izdauzīta. Tas meta ērmīgi blāvu gaismu pār manu, mazliet nobiedēto, augumu. Es gaidīju Mildu. Man bija norunāts satikties, bet viņa, nezināmu iemeslu dēļ, kavējās jau kādas divdesmit minūtes. Tas mani darīja nedaudz tramīgu. Vieta bija sveša un vienlaikus arī nedaudz baisa. Tomēr man bija skaidrs, ka esmu pilsētā. Attālāks tramvaju un auto troksnis, liecināja par lielāku un dzīvīgāku ielu klātbūtni. Savukārt tepat tuvumā bija dzirdamas, kāda iereibušā bļaustīšanās un lamas. Atrasties tādā vietā jebkuram, lielākā vai mazākā mērā, būtu satraucoši.
Manas maņas bija saspringtas un es saklausīju soļus, kas nāca virzienā no tumsas. Pēc brīža iezīmējās arī pats siluets. Tā bija jauna sieviete un man nebija šaubu, ka tā ir Milda. Viņa, drošu gaitu, pienāca pie manis un atvainojās par kavēšanos. Es taisījos viņai kaut ko vaicāt, lai apmierinātu savu zinātkāri, kā izdzirdēju lēnus un neritmiskus soļus, kas tuvojās no otras puses. Galvā man pazibēja dažnedažādas, satraucošas situācijas. Biju gatavs pat uz fizisku konfrontāciju. Lai arī neesmu tāds, kas meklē kur varētu izkauties, bet, lai aizstāvētu savu un meitenes godu, biju gatavs arī uz to.
Manās paša fantāzijās radīto spriedzi, pārtrauca gausa un aizsmakusi vīrieša balss.
-Eu, bračka, tev uguns nebūs?- Rādīdams uz nodzisušu cigarešu galu sev mutē, vīrietis jautāja.
Vīrietis bija ienācis laternas apspīdētajā laukumā un nu jau kārtīgi varēju viņu saskatīt. Viņš izskatījās ap trīsdesmit gadus vecs. Tērpies sporta tērpā. Mati bija, ar matu mašīnīti nodzīti, vienādi īsi. Deguns tam bija sašķiebts uz kreiso pusi, kas liecināja par to, ka tas ir bijis lauzts. Arī augšlūpa bija šķība, ko par tādu padarīja liela rēta, aiz kuras varēja saredzēt, iztrūkstam divus zobus. Īsāk sakot paskats bija krimināls.
-Diemžēl nevarēšu tev palīdzēt, es nesmēķēju.- Mazliet noplātīdams rokas, es viņam atbildēju.
-Bļāviens! Kā tas ir, nepīpē?!- Vīrs izmisis un nu jau mazliet agresīvākā tonī turpināja.- Ko tad jūs te darat, ji dritvai kociņ?! Okšķerējat vai? Zinām mēs tādus nepīpētājus, bitīt matos, ložņā te, pa malu malām, izošņā visur, kur un ko tirgo, bļins, un tad prom uz menteni, un stučī visus pēc kārtas! Nu ko, krāniņ, uzminēju?!
Es tā īpaši nesatraucos, jo šis vīrelis nebūt nelīdzinājās Hēraklam, drīzāk gan misteram Bīnam. Tomēr, kad viņš, kā vēdekļiem ieplestiem pirkstiem, Krievu mātuškas vārdu pavadībā, sāka kāpties uz manu pusi, es no tiesas biju gatavs viņam iesist. Bet tad, ieraudzījis Mildu, vīrelis it kā apstulba. Tas vienā mirklī norimās un nodūra acis, kā puika pēc brāziena. Izskatījās, ka viņš Mildu pazīst un izjūt kaut kādu bijību un cieņu.
-Labi jau labi... Piedodiet, ka tā aizsvilos un uzbraucu. Vienkārši, baigi gribējās uzpīpēt.- Vīrs, nu jau pavisam mierīgs un tāds mazliet sabozies, turpināja.- Tikai nesāciet man tagad pūderēt smadzenes un mācīt, kas labs un kas slikts. Mani jau sen vairs neviens neizmācīs.
-Nu gan, vecīt, tu laid!- Es nopūtos.- Vēl sekunde un es tev gāztu.
-Man pie kājas. Nebūtu jau pirmā reize.- Kriminālais vīrelis atcirta.
-Vai tu mazohists, vai esi? Kāpēc tu tā dari?- Es vēl jo projām nespēju norimties.
-Kāpēc, kāpēc? Tāpēc, ka beidzās ar ''C''.- Vīrs pamēdījās.- Es vienkārši ķeru uz pontu. Ja nu gadījumā norausties, tad uzlieku tevi uz ausīm. Atņemtu maku, trubu vai vēl ko. Visiem jau kaut kā jādzīvo.
-Bet ja nu nenoraustos?- Uzdevu viņam provokatorisku jautājumu.
-Tad gan, johaidī, jāņem koksu. Vo, bļins, kā aizvakar sanāca. Iebraucu vienam frajeram kabatā.- Vīrs uzņēma jautru toni.
-Paga, paga!- Milda, kura visu laiku bija stāvējusi klusu, viņu ātri vien pārtrauca.- Vai mēs varam ar tevi kaut kur aprunāties? Tu taču šeit dzīvo, vai ne?
-Es nē, bet mana tjolka te žilbst, es tikai tā, pie viņas šujos. Varam droši durt uz turieni.- Viņš lielīgi pavēstīja, bet tad, it kā aprāvās un uzprasīja.- A par ko iet bazars? Es nevienu zem tanka nemetīšu! Es, Fiksais, savus korifānus nelomīju!
-Es gan nesapratu pusi, no tevis teiktā, bet ne tāpēc esam šeit, lai sagādātu tev nepatikšanas.- Milda viņu nomierināja.- Gribējām aprunāties par dzīvi. Uzzināt, kāpēc esi izvēlējies tieši šādu dzīves veidu un ne citādu. Pacensties saprast un izprast. Tas varētu būt, kā tāda maza intervija.
-Obannā!- Vīrs šķietami satraucās, savilka augstāk sašļukušās bikses un steidzās sakārtot, sava nodriskātā sporta tērpa apkaklīti.- Jūs no teļuka vai? Mani filmē ar kādu slepeno kameru? Jobcik, vajadzēja tak pabrīdināt!
-Nomierinies, Fiksais, vai kā tevi tur.- Es iejaucos.- Mēs neesam žurnālisti. Vienkārši gribam ar tevi, tā no sirds papļāpāt.
Vīrietis norimās un aicināja doties viņam līdzi. Pa, bedrēm izvagotu trotuāru, mēs, vairākkārt klupdami, nonācām līdz tumšai sētai, kas bija kopīga divām divstāvu, dzīvojamām mājām. Tikai pateicoties blāvajai gaismiņai, kas nāca no koridoru logiem, mēs vispār kaut ko spējam saskatīt. Toties mūsu ceļa biedrs, veikliem solīšiem laipoja pa sētu un vienā laidā to vien darīja, kā skubināja. Drīz vien mēs atdūrāmies pie lieveņa ar sašķiebtām ārdurvīm bez kliņķa.
-Nu vot, te ir mana hata. Nav jau nekādi barskije apartamenti, bet dzīvot var.- Vīrs, lecīgi noraksturoja savu mājokli, atvēra durvis un lūdza sekot tālāk.
Mēs iegājām drūmā koridorā. Priekšā bija trepes uz otro stāvu. Sienas bija no vienas vietas apskribelētas un netīras, kas liecināja par to, ka remonta te nav bijis desmitiem gadu. Griestus greznoja plaisas apmetumā, kombinācijā ar melniem kvēpiem. Jūtamā amonjaka smaka norādīja uz to, ka mājā varētu būt sausā tualešu sistēma. Pagājuši garām trepēm, mēs nonācām pie, ar brūnu dermantīnu polsterētām durvīm. Dermantīns, gan uz tām, bija sagraizīts un no griezuma vietām rēgojās vate. Vīrs tās paraustīja. Durvis gan kustējās, bet vaļā nevērās. Tās bija aizbultētas no iekšpuses. Viņš uzspēra pa tām pāris reižu ar kāju, kad iekšā kāds, miegainā balsī sāka kaut ko nesaprotami murmināt.
-Kas ir, laid iekšā!- Vīrs, pavēlošā tonī, iesaucās.
-Kas tur laužās, gulēt neļauj, sasodīts?!- Balss no iekšas skanēja, nu jau tuvāk un skaidrāk.
-Kas, kas? Nekas, pastnieks ādas mētelī!- Viņš centās paspīdēt ar asprātību, bet tūlīt turpināja dusmīgi.- Bļins, taisi tak vaļā tās durvis, lai man viņas atkal nav jālauž.
-Kā salauzīsi, tā arī pats sataisīsi! Jāklis tāds.- Sieviete nomurmināja un atslēdza durvis.
-Kuš, kuš! Nelamājies, manu zaķīt, es atvedu ciemiņus.- Vīrs viņu ņēmās mierināt.
-Kādi ciemiņi?! Ko tu te murgo?!- Sieviete runāja skaļā tonī, bet pavērusi durvis un ieraudzījusi mūs, jau mazliet klusāk.- Kur ta tu šos izraki?
-Da tepat netālu.- Viņš atbildēja.- Stāvēja zem gaišās laternas. Šie teicās, ka grib mani intervēt.
-Kas tu galīgi prātiņu esi nodzēris?! Kādu interviju, bļins, tu stulbs esi vai?!- Sieviete neizpratnē iesaucās un atkal nomainījusi toni uz mierīgāku, piebilda.- Labs ir, dariet ko gribat, bet es eju gulēt.
To pateikusi, sieviete iegāja istabā, ielīda gultā, kura atradās aiz tukšām pudelēm un glāzēm nokrauta galda, un apsedzās ar pleķainu vatēto segu bez pārvalka.
No skata, šī sieviete varēja būt jaunāka par savu piedzīvotāju, lai arī grūti par to spriest. Viņas, viegli tērptais augums bija graciozi slaids, un tomēr, uzblīdušā seja, izpūrušie mati un vispār nekoptā āriene liecināja par to, ka alkoholu viņa lieto biežāk nekā ēd. Arī smaka istabā liecināja par to pašu.
-Lai jau mana zvaigzne guļ.- Vīrs smaidīgs noteica.- Šodien mēs te sētā pasvinējām un viņa tādu šansonu rāva vaļā, ka visi kaimiņi saskrēja klausīties.
-Davaj, nākiet uz virtuvi. Tur mēs varēsim pabazarēt pa djēlu.- Vīrs teica, norādīdams uz citām durvīm.
-Lai būtu virtuve.- Milda pieņēma uzaicinājumu, bet piebilda.- Man pie tevis ir viens lūgums.
-Kāds bazars! Ko vien vēlies, priekšniek!- Viņš noteica, izrādīdams pārspīlētu viesmīlību.
-Vai tu varētu runāt bez tā šausmīgā žargona?- Milda uzstājīgi palūdza.- Savādāk es pusi no tevis teiktā nesaprotu.
-Es gan saprotu...- Es lielīgi iespraucos, bet momentā arī pieklusu, jo atjēdzos, ka ar to ne būt nav jālepojas.
-Nu nezinu vai izdosies.- Vīrs bikli atbildēja.- Es citādāk nekad neesmu runājis. Bet lai iet, es centīšos kontrolēt savu bazaru, ak jā, savu runu.
Viņš pavēra čīkstošas durvis un, ar rokas žesta palīdzību, aicināja mūs sekot. Iegājuši pa durvīm, tā sauktajā virtuvē, skatam pavērās vēl netīrāka aina, kā istabā. Sajūta bija tāda, it kā mēnešiem ilgi te neviens neko nav uzkopis, bet tikai mēslojis. Ar malku kurināmā plīts bija pārsegta ar finiera gabalu un no vienas vietas nokrāmēta ar visādiem loriņiem. Pārsvarā tie bija visādi, netīri grāpji un bļodas, un kaut kādi nesaprotami maisiņu saišķi. Gar vienu sienu , gandrīz visā tās garumā stiepās, pašu konstruēts sols. Tas sastāvēja no trīs koka klučiem un pār tiem pārliktu dēli. Vidū atradās galds uz metāla konstrukcijas kājām. Arī uz tā atradās netīri šķīvji, tukšas burkas un krūzes. Lai arī daudz izsmēķu mētājās turpat uz grīdas, uz galda stūra stāvēja liels kristāla pelnu trauks ar cigarešu galiem tajā. Interjeru vēl papildināja pāris sašķiebtas taburetes, vecs virtuves skapis ar plauktu un nospeķota izlietne, kurai iespējams bija vairākas funkcijas. Ieejot virtuvē, es sajutu, kā apavu zoles nedaudz līp pie, nesaprotama seguma grīdas. Ar nelāgo smaku mans deguns jau laikam bija apradis...
-Sēdieties!- Vīriņš nepārstāja būt laipns.- Varu piedāvāt tēju.
-Nē, paldies!- Mēs, gandrīz vienbalsīgi atbildējām.- Mēs labprāt pastāvēsim.
-Ā, nu ja, sapratu.- Viņš nostostījās un paņēmis avīzes no palodzes, pasniedza tās mums.- Paklājiet šīs apakšā, savādāk jau tiešām nošmulēsieties. Vai tiešām tēju negribējāt?
-Nu nē, bet paldies par piedāvājumu.- Milda pieklājīgi izteica noraidījumu.
-Neērti jau piedāvāt, bet moška gribat kādu glāzīti labu ļurci?- Viņš turpināja.
-Nē, paldies, mums nekā nevajag.- Milda noteica, nojauzdama par ko iet runa.- Viss ir kārtībā.
-Es gan vienu, ar jūsu atļauju, ieņemšu.- Vīrs noteica, paņēma pustukšu pudeli no stūra pie plīts un ielēja glāzē spirtoto dziru.
Vienā mirklī, virtuvi piepildīja, nepatīkama kandžas smaka. Vīrs nolika atpakaļ stūrī pudeli, nosēdās otrpus galdam un vienā rāvienā glāzi arī iztukšoja. Tad nosprauslāja, kā tāds vecs kleperis, iebāza mutē paprāvu izsmēķi un satraukti mētāja skatus pa stūriem, meklēdams ar ko to aizdedzināt.
-Johaidī! Re kur taču ir špicki!- Viņš iesaucās, paņēma sērkociņus no plīts stūra un uzšķīlis uguni, kāri ievilka kuplu dūmu.
-Vai tu sen te dzīvo?- Milda pavaicāja.
-Kopš atbrīvojos no ķurķa.- Vīrs domīgi sarauca pieri.- Kāds pusgads jau būs.
-Par ko un cik ilgu laiku tu atradies apcietinājumā?- Milda turpināja jautāt.
-Par to, ka nemācēju zagt.- Viņš novīpsnāja.- Apzagu vairākas automašīnas un kā jau vienmēr, beigās iekritu. Iesēdināja uz pusotru gadu. No četrpadsmit gadu vecuma, to vien daru, kā sēžu, ar nelieliem pārtraukumiem.
-Bet kāpēc tu esi izvēlējies tieši tādu dzīvesveidu?- Milda atkal uzdeva jautājumus.- Vai tiešām tev negribas dzīvot godīgu dzīvi?
-Protams ka gribas.- Fiksais sāka taisnoties.- Katru reizi, pēc atbrīvošanās domāju, ka sākšu jaunu dzīvi, atradīšu darbu, izveidošu ģimeni un visas lietas... Reāli, pēc iznākšanas tu izrādies dziļā pakaļā. Kad uzzina, ka esi zeks, darbā neņem. Dzīvot arī nav kur, jo vienkārši nav naudas, lai samaksātu par īri. Eju uz domi pēc palīdzības. Viņi pilda likumu un piešķir man dzīvoklīti. Bet ko lai es ar tādu iesāku! Ne tur logu, ne durvju, ne vispār kaut kā. Tad jau šitais voons, salīdzinājumā ir pieczvaigžņu hotelis. Kā tad lai es uzsāku to jauno dzīvi?
-Un kā ir ar radiniekiem?- Nu jau es uzdevu jautājumu, kamēr Milda domīgi klusēja.
-Varbūt, ja man būtu kādi tuvāki radi, es nostātos uz kājām, bet savādāk, kam gan es un man līdzīgie esam vajadzīgi.- Vīrs sūri noteica un piepildīja nākošo glāzīti ar smakojošo saturu no pudeles.
-Un tomēr, ir taču daudzi bijušie ieslodzītie, kuri ir mainījuši ierasto vidi, atbrīvojušies no sliktiem ieradumiem un sākuši jaunu, panākumiem pilnu dzīvi?!- Milda oponēja.
-Protams ir visādi barigas, ar labiem sakariem, kas pēc atbrīvošanās legalizē savus kriminālos rūpalus un, apejot likumus, pelna lielu piķi.- Viņš sāka minēt piemērus.- Bet tie jau ir īsti, ''Likuma zagļi'', autoritātes.
-Un tikai?!- Milda izbrīnījās.
-Ir jau arī pa kādam parastam zekiņam, ja paveicās.- Vīrelis piekrita.- Bet saproti, priekšniek, mums, zekiem, ir vājš raksturs, bet lai tādos apstākļos sāktu jaunu dzīvi, ir jābūt ļoti stipram un arī veiksmīgam. Man līdzīgiem sanāk sastapties ar baigi grūtiem, fiziskiem un morāliem šķēršļiem, tāpēc daudzi tos nespēj pārvarēt un padodas. Šiškas jau to nesaprot. Nu jau es esmu pieradis pie tādas dzīves un pilnībā samierinājies. Cietumos iznāk sastapties ar visādām nelāgām lietām, tādām kā cietsirdība, netaisnīgums un citām. Tā nu mūsu emocijas un jūtas tiek notrulinātas un noziegumus pastrādāt kļūst aiz vien vieglāk. Tagad jau, citreiz pie sevis iedomājos, kas gan man nekaiš dzīvot! Dienas laikā kaut kā priekš pudeles un maizītes sagrabinu un viss notiek. Nevajag nevienam atskaitīties un ne ar vienu rēķināties... Esmu brīvs!
To pateicis, vīrelis piecēlās un izslēja lepni krūtis. Tad izdzēra piepildīto glāzi un atkal skanīgi nosprauslājās. Piepīpējis jaunu cigarešu galu, viņš atvainojās un izgāja. Laikam jau nokārtot savas vajadzības.
Es pagriezu galvu un paraudzījos uz Mildu. Viņa sēdēja nekustīga un pārdomāja, no kriminālā vīrieša iegūto informāciju.
-Nu baigais ''Brīvais ērglis''.- Es, ar ironisku pieskaņu, noteicu. Kaut arī vienu brīdi, kad viņš stāstīja par to, cik neatkarīgs esot, es tam pat noticēju. Tad gan ātri vien aptvēru, ka nevar justies brīvi, dzīvojot pastāvīgās bailēs.
-Aprobežota ir šī cilvēka izpratne par brīvību.- Milda domīgi novilka.- Tomēr, es viņu kaut kādā ziņā saprotu. Vājam cilvēkam iekrītot bedrē, ir ļoti grūti no tās izrāpties, bez palīdzībā pasniegtas rokas. Dzīvnieku pasaulē, māmuļa daba pati risina jautājumus par vājākajiem un nepiemērotiem sugas pārstāvjiem, bet mēs taču esam cilvēki, mums būtu tādiem jāpalīdz...
-Nepārdzīvo, Milda.- Es viņu mierināju.- Vai tad tu neredzi, ka viņam tīri labi patīk tāda dzīve. Viņš pat lepojās ar to. Šis tips taču ir nez cik reizes sodīts un nu jau protams ir par vēlu ko mainīt. Es, Mildiņ, domāju tā, ja viņš pēc pirmās vai pat otrās sodāmības būtu gribējis ko savā dzīvē vērst par labu, tad viņam tas būtu izdevies.
Tobrīd virtuvē ienāca lecīgais tipiņš. Nokrekšķējās, mazliet notrīcinājās, tad ielēja un ātri izdzēra kārtējo čarku. Atkal sekoja sprauslas un iekūpējās cigarešu gals viņam zobos.
-Nu, priekšniek, kur mēs palikām?- Vīrs ievaicājās, vēlreiz krampjaini noraustījās un apsēdās pie galda, iepretī mums.
-Mēs runājām par tavu brīvību.- Es atgādināju.
-Kas notiks, kad pienāks ziema?- Nu jau turpināja Milda.- Kad papildus būs jārūpējas arī par siltumu, kad palielināsies risks kaut kur dzērumā aizmigt un nepamosties?
-Kad tuvosies ziema, es sākšu močīt pa nopietnam, līdz mani atkal ietupinās.- Viņš lepni noteica.- Padzīvošu kroņa maizē.
-Te tev nu bija ''Brīvība''!- Milda noteica un noplātīja rokas.
Tai brīdī pavērās durvis un virtuvē ienāca sieviete, kura bija pamodusies no slāpēm. Viņa piestreipuļoja pie izlietnes, atgrieza krānu un pieliekusies pār izlietni, negausīgi sāka strēbt ūdeni. Padzērusies, viņa izslējās un ar delnu noslaucīja muti.
-Kas te ir? Jūs vienreiz beigsiet vāvuļot?- Sieviete dusmīgi nopurpināja un nu jau vērsusies pie vīrieša uzbļāva.- Tu, pamuļķi, varbūt vilksies gulēt? Visu šņabi viens pats būsi izrijis!
Mēs sapratām, ka briest ķildiņš, tāpēc mierīgi piecēlāmies un izgājām laukā. Virtuves logs par laimi sanāca sētas pusē un tas deva kaut nelielu apgaismojumu. Skaidri varēja saklausīt jandāliņu, kas izvērtās loga otrā pusē.
Kad ieņēmām pareizo virzienu, lai dotos prom no šīs, ne visai omulīgās vietas, mūsu ausis sasniedza maza bērna izmisīga raudāšana. Uz mirkli sastinguši, mēs ieklausījāmies rūpīgāk un tad steidzāmies uz vietu, no kuras skanēja raudas. Piegājuši pie kaimiņu mājas ārdurvīm mēs ieraudzījām mazu puisīti, kas izraudātām actiņām skatījās uz mums un šņukstēja. Viņam varēja būt ne vairāk, kā trīs gadiņi. Drēbītes bija nošmulētas un rokā viņš turēja mazu plīšu lācīti ar, vienā vietā atirušu galviņu. Bija jau tuvu pusnaktij, tādēļ raudoša bērna atrašanās laukā mūs ļoti satrauca. Milda centās runāt ar bērnu un noskaidrot, kas viņam noticis, bet bērniņš iespējams vēl nemācēja, vai aiz pārdzīvojuma nespēja parunāt. Viņš tikai paņēma Mildu pie rokas un stiepa sev līdzi. Mēs atvērām koridora durvis. Blāvā gaismā, zem trepēm gulēja jauna sieviete. Bērniņš pieskrēja pie viņas un raudot uzgūlās tai virsū. Piesteidzāmies arī mēs. Milda paņēma bērnu, bet es pārliecos pār viņu, lai apskatītu, vai nav redzami miesas bojājumi un pārbaudītu pulsu. Pulss viņai bija, lai arī palēnināts. Arī miesas bojājumu nebija, bet kad pagriezu viņu guļus uz muguras, es ieraudzīju blakus mētājamies šļirci un žņaugu, kas vēl daļēji bija ap viņas roku.
Es paņēmu somiņu, kas mētājās turpat līdzās un paliku viņai zem galvas. Tad sameklēju mobilo un ātri uzspiedu viens, viens, divi. Pastāstījis viņiem par notikušo, es gribēju nosaukt adresi, bet viņi jau bija nolikuši klausuli. Es biju neizpratnē, kā gan viņi atradīs notikuma vietu un grasījos zvanīt vēlreiz, kā izdzirdēju specializēto mašīnu sirēnas. Piebraucot tuvāk, tās mazliet pieklusa, līdz pie sētas apklusa pavisam. Atbraukusi bija neatliekamās palīdzības brigāde un policijas patruļas mašīna. Abu dienestu darbinieki steigšus ienāca sētā, kur mēs viņus sagaidījām un es īsumā aprakstīju situāciju.
Mediķi iegāja koridorā, apsekoja pacienti uz vietas, tad paņēma nestuves, uzcēla sievieti uz tām un aiznesa uz mašīnu. Bērniņš Mildas rokās skaļi raudāja un centās izrauties, lai sekotu māmiņai. Viens no policistiem pienāca un paņēma bērniņu lai aizvestu viņu uz patversmi. Otrs iedeva mums parakstīt dažus protokolus un kad tas bija izdarīts, viņi aizbrauca, atstājot mūs vienus tukšajā sētā. Apkārt valdīja klusums un varēja skaidri dzirdēt kā raudāja Milda. Es viņu apskāvu, lai pažēlotu. Viņa uzlika galvu uz mana pleca un raudāja balsī. Arī man acīs sariesās asaras un ap sirdi kļuva tik smagi, ka likās, tā tūlīt pārsprāgs.
PIEKTDIENA.
Es piemodos, aukstiem sviedriem klāts. Mana sirds dauzījās ātrāk nekā parasti un es drudžaini pametu skatu te uz vienu, te uz otru pusi, lai pārliecinātos, ka tas tiešām ir bijis tikai sapnis. Kad pārliecinājos, ka apkārt viss ir kluss, es atviegloti uzelpoju.
-Tas nu gan bija kaut kāds ekstrēms sapnis!- Es pie sevis, bet balsī nodomāju un nometis segu apsēdos uz gultas malas.
Tad iedomājos, ka varētu pastāstīt par jocīgo sapni Anitai un paņēmu papīra lapu, lai plašos vilcienos pierakstītu sapnī notikušo. Tā arī izdarīju, bet kad nonācu līdz pēdējām frāzēm, mans rakstāmais pamazām pārtapa dzejā. Bez īpašas piepūles, it kā kāds būtu vadījis manu roku tapa dzejolītis, kuram devu nosaukumu ''Narkomāte''
Glīts bērniņš, bet nekopts un netīrām drēbēm,
Sev pusplēstu pekausi piespiedis krūtīm,
Sauc māti, kas nemaņā vārtās zem trepēm.
Šī levitē tagad un neatbild jūtām.
Tā mākoņos lido- redz visu no augšas,
Kaut ceļgali zili un noberztas plaukstas.
Bet bērniņš tik sauc, līdz tam rīklīte sausa.
Nost pasper viņš šļirci no māmiņas trauslās.
Protams, ka šis darbiņš neatainoja pat ne daļu no sapnī pārdzīvotā, bet man vienalga tas sagādāja gandarījumu, jo dzejas jomā biju iesācējs.
Bija pagājusi jau gandrīz stunda, kopš es pamodos, bet vēl aizvien jutos iekšēji saspringts. Sapnis aizskāra pašas jūtīgākās emociju stīgas. Manu acu priekšā vēl un vēl atkārtojās aina, kur policisti aizved kliedzošo puisīti, un kur Milda aiz žēluma raud man uz pleca. Tas lika man aizdomāties par to, cik gan bezspēcīgi mēs reizēm varam būt, nonākot kādā netaisnīgā situācijā. Brīžiem mums nekas cits neatliek, kā pieņemt šīs situācijas un vienkārši samierināties ar tām. Lai arī cik smagi tas reizēm neliktos.
Man par pārsteigumu, šis bija neierasti, pat uzkrītoši kluss piektdienas rīts. Stundas laikā, kopš biju pamodies, es vēl nebiju dzirdējis nevienu troksnīti un tas man likās ļoti dīvaini. Parasti no rītiem ap māju bija jūtama rosība, bet šorīt nekā. Piegāju pie loga. Ielas pusē nebija manāma neviena dzīva dvēsele. Pa virtuves logu arī tikai tukša sēta. Likās, ka esmu palaidis garām pasaules galu un nu esmu palicis viens šajā grēcīgajā pasaulē. Tad pacēlu galvu un nomierinājos. Paskatoties pulkstenī, man viss kļuva skaidrs. Laikrādis rādīja uz vienpadsmitiem un es biju nogulējis brīdi, kad visi izklīda pa savām darīšanām.
Es atviegloti nopūtos un ieslēdzu datoru. Šo dienu es biju nolēmis pavadīt vienatnē ar sevi. Mazliet pasapņot, savākties ar domām un tikt galā ar visvisādiem sīkumiem, ko biju atlicis dienu no dienas. Sāku ar to, ka pārlūkoju, internetā ievietotos, darba sludinājumus. Izskatījis visus, sev zināmos portālus, atradu pāris, painteresēties vērtus piedāvājumus, kurus arī atķeksēju, lai vēlāk piezvanītu. Tad pārdomāti uzrakstīju un publicēju savus, darba meklējuma sludinājumus. Pēc manām domām, arī sludinājumu publicēšana ir smalka lieta. Šobrīd, kad bezdarbs valstī, ir sasniedzis savu kulmināciju, arī darba meklētāju virtuālajā vidē ir savairojies. Sludinājumu ir kā biezs, tāpēc cenšos katru savējo pasniegt ar kādu rozīnīti. Ja jau esam darba tirgus apritē, tad jāpasniedz sevi ar kādu reklāmas triku, kā vislabāko preci, lai potenciālajam darba devējam nerastos šaubas par to, ka tieši tu esi vispiemērotākais konkrētajā jomā vai specialitātē. Tas noteikti darbojas, jo kopš esmu darba meklētāju pulkā, man ir bijuši vairāki piedāvājumi no ieinteresētiem darba devējiem un tādā veidā esmu ticis pie vairākiem līgumdarbiņiem.
Jau atkal, pilnīgi nemanot, es biju uzdāvinājis internetam vairākas savas dzīves stundas. Tikai tagad, kad rīts jau sen bija aiz muguras, es sāku tīkot pēc rīta kafijas un brokastīm. Uzliku vārīties ūdeni kafijai un ielūkojos ledusskapī pēc kaut kā apēdama. Ledusskapis bija tukšs, tiešā vārda nozīmē, bet tas mani neizbrīnīja, jo tāda nojausma pastāvēja. Pēdējā laikā biju saņēmis tik daudz pozitīvu emociju, ka sadzīviskās lietas novirzījās otrā plānā. Saldumu traukā, vēl no nezin kādiem laikiem, savu liktenīgo stundu gaidīja pāris cepumu, ar kuriem tad arī es apmierināju savu izsalkumu. Tad nu nekas cits man neatlika, kā apsekot un sastādīt sarakstiņu ar nepieciešamajām precēm. Tepat netālu bija vietējā bodīte, kurā tad arī taisījos visu nepieciešamo nopirkt. Nekāda lielā izvēle jau tur nav, bet neesmu jau arī pats nekāds izvēlīgais. Man patika šī nelielā bodīte. Kopš es sevi atceros, tā vienmēr ir tur bijusi. Vienīgi nosaukums pāris reižu bija mainījies.
Tad nu es apģērbos un ar sarakstu rokā, devos uz veikalu. Laukā atkal tikko bija sācis snigt. It kā jau nepietiktu sniega. Jau kuro mēnesi ne sniegs, ne sals neatlaidās. Tik aukstu ziemu es vēl nebiju piedzīvojis. Kur gan palikusi, tik bieži pieminētā, globālā sasilšana, par kuru nepārtraukti skandina saziņas līdzekļos? Tikko tā padomājis es paslīdēju uz, zem svaigā sniega nomaskētā ledus un augšpēdus iekritu kupenā. Dzirdēju kā, acīm redzot par manu neveiklību, ielas otrā pusē iesmējās kaimiņu sīči. Arī man pašam tas likās jautri, par cik nebiju sasities. Es ātri piecēlos un ar vairāku piku artilēriju, centos apklusināt viņu ķiķināšanu. Bet nekā nebija! Mazie turējās pretī ar lielu apņēmību un centās mani pieveikt šai sniega kaujā. Es protams padevos nesamērīgā pārspēka priekšā un mēs smiedamies aizgājām katrs uz savu pusi.
Drīz vien es atgriezos mājās ar diviem, pilniem iepirkuma maisiņiem. Biju nopircis visu, sarakstā minēto un piedevām vēl šo to, mirkļa vājības vadīts. Garastāvoklis man bija lielisks un es veikli saliku visu pa vietiņām. Veikalā nejauši noklausījos divas vecākas tantes, trinam mēles. Tēma apmēram par to, kur labāk dzīvojās, vai Padomju savienībā, vai nu atkal Eiropas savienībā. Liekot viena otrai priekšā dažādus piemērus, viņas beigu beigās nonāca pie secinājuma, ka gan viena gan otra savienība mūsu valsti ir izmantojušas. Tur gan nevarēja viņām nepiekrist. Tā jau viņš ir, kamēr vien būs aitas, vienmēr atradīsies arī kāds cirpējs. Patiesībā priecēja mani tas, ka cilvēki sāk apzināties un saprast lietas būtību un varbūt kādreiz atdos savas balsis par suverēnu Latviju, ja būs tāda iespēja.
Paēdis pusdienu es apsēdos pie rakstāmgalda, paņēmu papīru un rakstāmo, un zvanīju uz numuriem, kurus no rīta biju atzīmējis darba sludinājumos. Abos gadījumos vakances jau bija aizņemtas, bet tas mani nepavisam neapbēdināja, jo sirds dziļumos es zināju, ka viss manā dzīvē nokārtosies vislabākajā veidā. Es pat nezinu no kurienes man bija radusies tāda pārliecība, un tomēr tāda viņa bija. Tad es atkal sāku pārcilāt, pēdējā laikā redzētos sapņus. Tie tiešām bija unikāli ar to, ka sēja manī milzīgu pārliecību un ticību, bet tai pat laikā, neizpratni un mulsumu. Tomēr, caur šiem sapņiem es spēju rast atbildes uz daudziem jautājumiem un tas bija galvenais.
Paņēmis rokā zīmuli, es nolēmu mēģināt vizualizēt savas nākotnes sapni. Sapni par ģimeni. Par laimīgu un pārtikušu ģimeni. Manās fantāzijās jau uzplauka attiecīga aina, kuru es, kā nu vien prazdams, steidzos uzlikt uz papīra lapas. Zīmēšana man padevās diezgan labi, tādēļ bez pūlēm uzzīmēju ģimenes māju skaistā vietā. Kā prototipu mājai ņēmu vienu skaistu koka namiņu, kuram savulaik bieži nācās iet garām. Tagad atcerējos, ka ik reizi, kad to ieraudzīju, ejot uz un nākot no bijušās darba vietas, es nodomāju, ka tādu māju es sev noteikti gribētu. Arī vieta, kuru atainoju ap māju, nebija nejauša. Tas bija lēzens upītes krasts, kas atradās netālu no manas pašreizējās dzīves vietas. Bērnībā tur man bija slepena zaru būda, kurā mēdzu paslēpties, brīžos, kad mājās notika dzeršana. Kā par brīnumu, tas konkrētais zemes gabals, vēl jo projām nebija apbūvēts. Kad par to iedomājos, man kļuva interesanti, jo likās, tas tiešām gaida mani.
Durvju priekšā uzzīmēju sievu, kura pavada mani uz darbu. Viņu gan es centos uzzīmēt, cik nu vien var, līdzīgu Anitai. Biju pārsteigts, bet tas man tiešām sanāca. Nu vismaz lielākos vilcienos. Sētā draiskojamies, ieskicēju divus bērnus, ar piebildi virs tiem ''VISMAZ''. Uz žoga staba tapa sēdošs, ruds kaķis, bet tālāk, aiz mājas, pierasta izskata suņa būda, kuras priekšā izlaidies gulēja liela izmēra suns. Pats sevi es uzzīmēju sēžamies apvidus automašīnā un plati smaidam aiz laimes.
Nekad nebūtu iedomājies, ka šāda nodarbe, mani tik ļoti varētu aizraut. Es jau ņēmu jaunu lapu, lai turpinātu zīmēt, kā atskanēja telefona zvans. Tā bija Anita, jau paspējusi noilgoties pēc manis, tāpat kā es pēc viņas. Viņa tikko bija beigusi darbu un tagad mēroja ceļu uz mājām. Mēs kādu laiciņu mīļi parunājām, nokonkretizējām kur un cikos rīt tiekamies, un tad, vēl mīļāk atvadījāmies. Es jutu, cik ļoti viņa gaida rītdienu un arī pats to neizsakāmi gaidīju.
Zīmējot, tik tiešām laiks bija paskrējis nemanot. Aiz loga jau bija krietna krēsla un es ieslēdzu dzīvoklī apgaismojumu. Jau veselu nedēļu ar mani notiek priecīgas lietas un jo dienas, jo priecīgāk ap sirdi man kļūst. Es ieslēdzu televizoru, kurā tobrīd rādīja kaut kādu koncertu un, pašam nemanot, sāku vicināt rokas un raustīties mūzikas ritmos. Uzreiz gan aprāvos ar domu, ka īstiem večiem tā neklājas, pie sevis pasmaidīju un apsēdos uz dīvāna. Tas tiešām bija jocīgi, jo nekāds ''Disko zvērs'' nekad neesmu bijis. Šīs emocijas nepārprotami liecināja par manu dvēseles stāvokli. Bija tāda sajūta, it kā mani no iekšpuses piepildītu ar kaut ko patīkami strāvojošu un nupat jau esmu tik pilns, ka likās tas viss teju, teju no manis izlauzīsies. Vienīgais jautājums, kādā veidā. Šī sajūta man kārtējo reizi atgādināja par garīgās enerģijas spēku.
Atkal kaut kas pārtrauca ritmisko mūzikas skanējumu un manu domu gaitu. Tas bija zvana signāls no ''Skype'' datorā. Zvanītājs bija kāds mans draugs, kas pirms pusgada aizbrauca strādāt uz Īriju. Kādreiz kopā strādājām, atpūtāmies... Šeit palika viņa sieva, divi bērni un hipotekārais parāds bankai. Pirms aizbraukšanas, viņš centās arī mani pierunāt doties viņam līdzi, bet es savukārt centos viņu atrunāt no aizbraukšanas. Laikam jau viņš tobrīd neredzēja citu iespēju, kā pārvarēt radušās grūtības. Sen nebiju ar viņu sazinājies, tāpēc saruna izvērtās ļoti interesanta. Mēs nopļāpājām diezgan ilgu laiku un kad saruna beidzās, es sapratu kur izlietot savu sakāpināto, iekšējo enerģiju. Es tik ļoti centos izprast un just līdzi drauga stāstītajam, ka neatejot no datora, sāku rakstīt. Raiti tapa rindiņa aiz rindiņas un pēc nepilnas stundas jau bija gatavs emigranta stāsts.
Sen jau aizmirsusies rupjas maizes garša.
Nav vairs mātes satīts, zeltains Jāņu siers.
Veras pasaule pie kājām varen plaša.
Tomēr sirdī pazudis ir vēsais miers.
Grūtā darba diena liek par sevi manīt.
Arī veselība brīžiem saka čau.
Nākas svešā zemē svešus darbus darīt,
Jo pie mājām paša kungiem naudas nav.
Sapņos bieži redzu savas dzimtās mājas,
Savus bērnus, kuri draiskojoties smej,
Mīļās sievas slaido augumu un kājas,
Suni pagalmā, kas nepārtraukti rej.
Nav jau tā, ka svešā zemē nevar dzīvot,
Tikai mājup velk kāds neizprotams spēks.
Kaut pār mani lietus nepārtraukti līņā,
Manā sirdī plosās savāds ugunsgrēks.
Kā man pietrūkst sniega ziemas naktīs.
Kā man pietrūkst Dzintarjūras smilts.
Kā man pietrūkst latvju dziesmu taktis,
Draugi, ģimene un mājas pavards silts.
Pabeidzis rakstīt, es atviegloti nopūtos. No pārspīlētās spriedzes vairs nebija ne miņas. Bija palikusi vienīgi viegla, lidojošo tauriņu sajūta zem ribām. Es no sirds pateicos Dievam par to, ka esmu iemācījies šos enerģijas uzplūdumus novirzīt un pārvērst radošajā, un nevis postošajā darbībā. Šajā ziņā es nevarēju sūdzēties, jo mani interesēja gan rakstīšana, gan zīmēšana, gan mūzika. Laikam jau tas būs nācis, no tēva puses. Māte nekad par viņu nevēlējās runāt, tādēļ zināju vienīgi to, ka viņš esot bijis kaut kāds brīvmākslinieks un nedzīvojot Latvijā. Reizēm ir tā, ka kāda kaimiņvalsts izklaides raidījuma laikā, skatos uz mākslinieku un domāju, ja nu tas ir mans tēvs. Protams, ja jau es ļoti vēlētos un uzstādītu sev par mērķi, atrast viņu, tad jau laikam tas būtu iespējams. Tomēr, pagaidām es vēl sevī nejūtu tādu nepieciešamību, un tas tad jau arī būtu pavisam cits stāsts.
Ieskatījos pulkstenī un nedaudz izbrīnījos par to, ka jau atkal viena diena bija pagājusi. Tā bija paskrējusi tik ātri un vēl ar tik pozitīvu piesitienu, un es biju patīkami noguris. Ar lielu baudas sajūtu es atlaidos savā mīļajā gultā, lai mazliet apkopotu šodien piedzīvoto un pasapņotu par tuvējo nākotni. Domāju par rītdienas randiņu ar Anitu. Paņēmu šodien tapušo zīmējumu un vēl, un vēl savā fantāzijā iztēlojos zīmējumā redzamo situāciju. Tas bija jauks sapnītis. Tad prātā iešāvās atgadījums ar mistisko dzintaru, ko es nu nekādi nespēju izskaidrot. Smaidot iedomājos arī par Mildu un viņas pamācošiem dzīves stāstiem. Smaids atplauka vēl jo platāks, kad pieķēru sevi, ka domāju par Mildu tā, it kā viņa man būtu reāla draudzene, nevis sapņu tēls. Domās aizkavējos pie pēdējā sapņa. Es nekādi nespēju saprast, ko īsti Milda man caur to vēlējās pateikt. Varbūt to, ka dzīves normas ir tikai mūsu pašu galvās un tāpēc nav pareizi vērtēt citus cilvēkus. To, ka visi mēs piedzimstam vienādi balti un paši pēc vajadzības izvēlamies, kā savas dzīves nodzīvot. Bet varbūt to, kur nonāk vienaldzīgs cilvēks, cilvēks, kurš padevies dzīves pārbaudījumu priekšā un nu to iesūc degradācijas purva akacī.
-Nu jau atkal aizgāja multeniskā domāšana.- Es pie sevis nodomāju, jo manā iztēlē sāka rosīties cilvēciņi, katrs ar savu darāmo, bet citi ķepurojās laukā no šausmīgiem purva akačiem.
Nolēmis, ka pietiek fantazēt, es pagriezos uz vienu sānu, izslēdzu gaismu un mēģināju iemigt. Kā izrādījās, tas nebūt nebija viegli, jo manā prātā saglabājās intriga. Ar ko gan Milda taisās mani šonakt pārsteigt?! Manas domas bija tik nepārprotamas, it kā jau droši zinātu, ka sapnī satikšos ar Mildu. Es biju ļoti pieķēries šiem sapņiem un arī pašai Mildai. Katru dienu es sajutu, kā tie mani iedvesmo un iemāca ko jaunu. Tā savā prātā grozīdams šo sapņu fenomenu un nespēdams rast atbildes, es mierīgi aizmigu.
* * *
Nu sēžu uz platiem akmens pakāpieniem. Aiz manis atrodas milzīga ēka, bet priekšā izklājies skvēriņš ar soliņiem. Es nesapratu, kādēļ sēžu uz kāpnēm, ja tepat ir tik daudz brīvu soliņu. Pakāpienu pēc pakāpiena, es naski noskrēju lejā. Piesteidzos pie soliņa un jau grasījos piemest pēcpusi, kad ieraudzīju nelielu, ar saspraudi piespraustu zīmīti uz kuras blāviem burtiņiem bija uzrakstīts: ''SVAIGI KRĀSOTS''. Es piedūru soliņam pirkstu, lai pārliecinātos, ka šī zīmīte šeit nestāv jau kādu nedēļu. Krāsojums tiešām izrādījās svaigs un vēl pavisam lipīgs. Lēnā gaitā es aizgāju atpakaļ un apsēdos uz vēsā pakāpiena. Biju mazliet satraukts, jo kārtējo reizi man nebija ne mazākās nojausmas par to, kur es pašreiz atrodos. Kaut arī man jau būtu vajadzējis pa šo laiku, pie šādām situācijām pierast, es tomēr jutos neomulīgi. Augšup un lejup pa lielajām kāpnēm, man garām pagāja pa kādam, uzvalkā tērptam vīrietim un lietišķa paskata dāmai. Mani tas nepārsteidza, jo arī pati ēka izskatījās vareni lietišķa. Neapvaldījis savu ziņkāri, es piecēlos un gāju pa taciņu, kuras galā varēja saskatīt kūsājam lielpilsētas dzīvi. Skvēriņš no tās bija norobežots ar skaisti apcirptu, divmetrīgu dzīvžogu.
Nonākot otrpus dzīvžogam, es ieraudzīju lielu, bruģētu laukumu, no kura uz visām pusēm stiepās platas ielas. Pa lielo laukumu, krustu šķērsu, staigāja cilvēki. Viss bija tik sakopts un tīrs, ka vienu brīdi jau iedomājos, ka varbūt esmu kādā citā valstī. Tomēr izdzirdot sarunājamies garāmgājējus, es secināju, ka esmu tepat vien, savā mīļajā Latvijā. Atlika vienīgi noskaidrot, kur tieši. Lai arī tas izklausītos muļķīgi, bet es nolēmu pavaicāt kādam garāmgājējam, kas šī ir par vietu, kur es atrodos. Laiks bija silts, kaut arī debesis apmākušās. Paveroties uz augšu, bija manāma neliela dūmaka, kas ietina ēku augstākos stāvus un jumtus. Klimatiskie apstākļi bija man ļoti labvēlīgi un es neizjūtot ne mazāko diskonfortu, stāvēju ietves malā un lūkojos kam uzdot savu jocīgo jautājumu. Tad izdzirdēju soļus sev aiz muguras, no skvēriņa puses. Es pagriezos un tūlīt atviegloti nopūtos. Tā bija Milda.
-Sveika, Mildiņ!- Es priecīgi iesaucos.- Tu nevari iedomāties, kā es priecājos tevi šeit satikt. Nupat grasījos kādam jautāt, kur es atrodos.
-Laba diena arī tev!- Milda smaidot atņēma sveicienu.- Tu gan pamatīgi mani nobiedēji, jo biju domājusi satikt tevi, sēžam uz trepēm.
-Ak tā gan! Nu tad piedod lūdzu, ka neatstāju zīmīti ar uzrakstu: '' Piedod mīļā, bet es aizgāju kādam pajautāt, kur es atrodos''.- Es ar ironisku smaidiņu, viņu paķircināju.
-Jā, tas tiešām būtu bijis ļoti mīļi no tavas puses.- Nu jau arī Milda iesmējās.
Bija tik patīkami dzirdēt viņu smejamies. Smieklus, kā tādus dzirdēt, jau pats par sevi ir patīkami, bet viņas smiekli, tie bija kaut kas īpašs. Vispār jau visas viņas emocijas bija kaut kas īpašs, jo arī viņa pati bija īpaša. Kaut es spētu viņu aprakstīt citiem vārdiem...
-Tev jau labāk būtu paticis, ka es dabūtu kādu suņa naglu pakaļā, sēžam uz aukstiem akmeņiem.- Es pajokoju, cenzdamies izvilināt no viņas vēl kādu smaidu.
-Ūja, ūja! Vai tad tik traki bija?- Milda atkal iesmējās.- Vasara taču jau pilnā skrējienā!
Tai brīdī nodārdēja lielās ēkas durvis un pa trepēm uz leju soļoja, ne visai laipna paskata sieviete, pelēkā, klasiska piegriezuma kostīmā un ar dokumentu mapi rokā. Mēs abi ar Mildu stāvējām taciņas malā, bet sieviete, kā buldozers nāca mums tieši virsū.
-Atraduši vietu kur dūdot!- Sieviete mums tuvojoties, pikti norūca.- Varbūt paiesiet malā, lai cilvēki var tikt garām!?
Mēs jau tā stāvējām pašā maliņā un nekādas grūtības šai sievietei sagādāt nevarējām, tāpēc es neizpratnē noteicu:
-Mēs taču neko jums neesam aizšķērsojuši! Jūs nu gan esiet pikta!
-Neesmu vis.- Sieviete strupi atteica.- Man vienkārši nav par ko priecāties.
-Vai jums noticis kas slikts?- Nu jau iejaucās Milda.- Vai kāds jums nodarījis pāri?
-Nebūt nē! Kur jūs to izrāvāt?!- Sieviete aizsvilās.- Man nekas nav noticis.
-Tad jau jūs laikam vienkārši esiet piktas dabas cilvēks.- Es secināju.
-Nuuu, vispār jau nē.- Sieviete, nedaudz aizdomājusies, novilka.- Piedodiet, ka tā sanāca. Vienkārši nesaprotu, kas ar mani notiek. Es aiz vien biežāk īgņojos.
-Varbūt mēs varētu paieties kopā ar jums un parunāt par to?- Milda piedāvāja, nu jau vairs ne tik dusmīgai, sievietei.
-Manis pēc varat nākt.- Sieviete neiebilda.- Tikai nezinu par ko īsti gribat runāt, jo man dzīvē it kā viss ir kārtībā. Man ir vīrs, man ir bērni, ir labs darbs...
Mēs prātīgi gājām un viņa sāka uzskaitīt visu, kas tik viņai nu viss ir, un pie tam uzsverot, ka tas ir labāks nekā citiem. Pat par vīru un bērniem viņa runāja tādā formā, it kā viņi tai piederētu.
Šī viņas nostāja man lika aizdomāties par to, cik daudz gan vēl ir tādu, kuri domā līdzīgi, kā šī sieviete. Un kam gan būtu jānotiek, lai viņi mainītu savu attieksmi un saprastu, ka cilvēkam nevar piederēt otrs cilvēks. Pat ja tas ir miesīgs bērns, caur vecākiem viņš tikai atrod ceļu uz šo pasauli, lai dzīvotu savu un nevis vecāku uzspiestu dzīvi.
-Bet vai jūs esat laimīga?- Vienā brīdī Milda pārtrauca viņas, sevi slavējošo, stāstījumu, kā arī manas pārdomas.
Sieviete apklusa. Sākumā viņas sejā bija jaušams sašutums par to, ka mēs vispār uzdrošināmies tādu faktu apšaubīt. Uzreiz pēc tam tajā varēja lasīt neizpratni un ātru dzīves analīzi.
-Droši vien jau, ka esmu!- Visbeidzot viņa iesmējusies iesaucās.
-Bet kāpēc tikai ''droši vien''? Vai neesat īsti pārliecināta?- Es veikli centos viņu paķert uz āķīša.
Sieviete atkal aizdomājās. Izskatījās, ka viņa cenšas noslēpt patiesās emocijas un to vietā meklē pareizos vārdus, lai atbildētu. Lai arī no skata pašpārliecināta, viņa tomēr man šķita pārlieku piesardzīga un saspringta.
-Kurš gan var pateikt, kāda tad īsti tā laime izskatās? Ne kāds to ir redzējis, ne taustījis.- Brīdi padomājusi, sieviete sāka savu filozofiju.- Mēs taču dzīvojam materiālajā pasaulē un visādām, citādām blēņām es neticu. Neesmu jau muļķe un zinu par dažādām enerģijām un citām garīgām, un ēteriskām lietām, bet neticu un viss. Tik daudz esmu cilvēkiem labu darījusi...
Un viņa atkal, ar dziļu aizgrābtību, sāka sevi slavēt un vienu pēc otra uzskaitīt, visus savus labos darbus, it kā to ne vienu reizi vien jau būtu darījusi. Viņa par visām varītēm gribēja būt laba, nu vismaz izskatīties tāda citu acīs, ka neiedomājās par to, ka patiesībā dzīvo nepārtrauktās bailēs. Bailēs būt, vai izskatīties sliktai.
-Bet lai kaut viens no viņiem visiem, man būtu ko atlīdzinājis...- Viņa beidzot nobeidza savu stāstu.
-Vai tiešām jūs visu dariet, savtīgu motīvu dzīta?- Es pārsteigts pajautāju.- Vai neko nemēdzat darīt tāpat vien, prieka pēc?
-Kāpēc ne.- Viņa atbildēja priecīgi.- Arī prieka pēc kaut ko daru. Tikai ne priekš citiem, bet sev. Es domāju, ka neviens neko nedara tāpat vien, bez savtīga nolūka.
-Un kā tad ir ar mīlestību?- Milda vaicāja.- Vai arī mīlestības eksistenci jūs apšaubāt?
-Nē.- Sieviete atteica.- Mīlestība pastāv. Tas ir tāds prāta stāvoklis...
Viņa sāka mums skaidrot par kaut kādiem smadzeņu signāliem un vielām, kuras pastiprināti izdalās organismā. Es īpaši tam nepievērsu uzmanību, jo priekš manis tā bija tikai un vienīgi, tukša muldēšana. Es taču droši zināju, ka tam ko viņa stāsta, ir maz sakara ar mīlestību.
Vienā ielu krustojumā mēs, bez īpašām emocijām, pašķīrāmies. Un kā gan citādi, jo emocijas šai sievietei bija svešas. Viņa aizgāja, lepni izslietu galvu, ar domu, ka ir labāka un gudrāka par mums. Bet lai jau viņa tā domā.
-Tas nu gan bija viens uzskatāms un klasisks, materiālistiskas domāšanas piemērs.- Es ierunājos, kad sieviete bija aizgājusi kādu gabalu nostāk.
-Jā.- Milda novilka.- Nav jau brīnums, ka viņa nezin, kas ir laime.
-Un tomēr, ja tā padomā, daudz kur viņai bija taisnība.- Es, brīdi padomājis, teicu.- Mēs ļoti daudzas lietas darām aiz aprēķina.
-Bet tas taču ir pilnīgi normāli!- Milda piekrita.- Jo mēs taču tiešām dzīvojam daļēji materiālajā pasaulē un daļa no mums ir fiziskais ķermenis. Taču šī sieviete pilnīgi noliedza gara, dvēseles un jebkādas enerģijas esamību.
-Atbildi man Milda uz vienu jautājumu.- Es domīgi viņai vaicāju.- Kur gan cilvēki smeļas tādu, vai citādu pārliecību, ja Dievišķā gudrība ir viena? Kurš tad galu galā ir tas vienīgais, taisnais ceļš?
-Tavs taisnais ceļš ir tas, pa kuru tu ej. Tu, un nevis kāds cits.- Milda atbildēja.- Katram ir savs taisnais ceļš, pa kuru iedams viņš sastop savu gudrību un pārliecību. Cits pie tās nonāk ātrāk, cits vēlāk, bet vēl kāds vispār nenonāk. Gudrība atnāk pati. To nevar uzspiest, jo tad tā pārvērtīsies reliģijā.
-Vai tu tikko pateici, ka reliģija ir uzspiesta gudrība?- Es provocējoši pajautāju.
-Arī caur reliģiju daudzi nonāk pie savas gudrības.- Milda turpināja.- Es vienīgi gribēju teikt, ka reliģija ir viena gudrība masām, bet es runāju par katram savu, vienu gudrību. Iegaumē, ka neviena reliģija nepastāv bez ticības, bet ticība ir ticība un tai nevajag reliģijas, lai pastāvētu.
Dzīve taču ir kā tāda skola, kurā mēs ik brīdi apgūstam ko jaunu. Tā nu mēs mācamies visu mūžu...
-Lai nomirtu gudrāki?- Es pajokoju un pats par to pasmējos.
-Vai tev šķiet, ka nomirstot dzīves cikls beidzas un pēc nāves vairs nav nekā?- Milda man atbildēja ar pretjautājumu un arī iesmējās.
Beidzot mēs bijām nonākuši līdz kādai, man pazīstamai vietai. Tas bija tas pats parks, kur es pirmo reizi, savā sapnī satikos ar šo jauko latvju zelteni, vārdā Milda. Turpat jau stiepās skaisti apkalto soliņu rinda un pāri zālājam bija saredzama, tā pati, ērmīgi līkā priede, kurā vējš uzsvieda manu naģeni un Mildas lakatu. Es, mazliet aizdomājies, lēni soļoju, vienā solī ar Mildu un tad atcerējos, ka neesmu viņai vēl pastāstījis savus jaunumus.
-Ak, Milda, es tak pavisam esmu aizmirsis pastāstīt tev par saviem brīnumiem!- Es, it kā atjēdzies, iesaucos.
-Nu kādi tad tie brīnumi būtu?- Viņa, ar patiesu interesi acīs, pajautāja.
-Sākšu ar to, ka mana dzīve ir pilnīgi mainījusies, kopš brīža, kad pirmo reizi satiku tevi.- Es sāku savu runu.
-Tad jau būs garš stāsts.- Milda smaidot mani pārtrauca.- Pirmo reizi tu mani satiki pirms kādiem gadiem divdesmit. Tad tu vēl negāji skolā.
-Nu jā, tā tas ir.- Es samulsu un turpināju.- Bet tu taču zini par ko es runāju... Tātad tā. Kopš tās reizes es esmu tik daudz ko jaunu uzzinājis gan par sevi, gan par daudzām dzīves vērtībām. Esmu pilns pozitīvas enerģijas un iedvesmas. No depresīva cilvēka, kāds es biju, vairs nav ne vēsts. Pateicoties tev, es esmu pārvērties par laimīgu, ticības, cerības un mīlestības pilnu jaunekli.
-Paldies tev, ka tu tā saki.- Strupi noteica Milda un ar mīlestības pilnām acīm paskatījās uz mani.
-Kādreiz es nevarēju aizmigt, bet tagad ar prieku liekos gulēt, jo zinu, ka sapnī atkal satikšu tevi.- Es priecīgi pavēstīju.
-Vai tev šķiet, ka tas varētu turpināties mūžīgi?- Milda pajautāja ar līdzjūtīgu smaidiņu sejā.
-Kāpēc gan nē?- Es jautri atjautāju.
Milda vienkārši pasmaidīja. Tikai es pamanīju, ka šis smaids nemaz vairs nav prieka pilns, bet drīzāk gan tāds sērīgi, žēlīgs.
-Visbeidzot, vai zini, Mildiņ, es satiku meiteni, kura man nav vienaldzīga.- Es centos viņu pārsteigt ar šo jaunumu.
-Zinu jau zinu.- Milda pasmaidīja.- Anita ir jauka meitene un jūs esat ļoti saderīgs pāris.
-Nu gan tu mani nebeidz pārsteigt!- Es pagalam izbrīnīts, iesaucos.- Vai tik tev gadījumā nav pazīstams kāds privātdetektīvs?
-Kā nu ne, un ne viens vien!- Milda, nu jau ar priecīgu smaidu paziņoja.- Tikai viņu pakalpojumus es neizmantoju.
-Labi. Ja jau tu visu tik labi zini, tad pastāsti man, kā dzintars, kuru sapnī atradu, varēja rasties uz Anitas galda, bibliotēkā un reālajā dzīvē?- Cerēju samulsināt viņu ar āķīgo jautājumu.
-Dzīvē taču ir tik daudzas lietas, kuras neviens nespēj izskaidrot.- Viņa diplomātiskā manierē noteica un noplātīja rokas.
-Tā gan ir.- Es piekritu, kad sapratu, ka atbildes nebūs.- Es tev pastāstīju tik daudz jaunumu, bet ko tu dari brīžos, kad neesi kopā ar mani?- Piemetināju nevainīgu jautājumu.
-Es...- Milda ieturēja mazu pauzīti, bet uzreiz atsāka teikto.- Es turpinu mīlēt savu tautu.
No viņas lūpām tas skanēja tik lepni un pārliecinoši, ka likās mans jautājums bija galīgi lieks. Lai arī šī viņas atbilde bija tik lakoniska, tā sevī ietvēra tik daudz.
Mēs apsēdāmies uz soliņa. Uz tā paša soliņa kur kādreiz jau bijām sēdējuši. Celiņa smiltīs vēl varēja saskatīt mūsu izspēlēto ''Desu'' partiju. Mēs bijām nonākuši tur kur sākām un man tas šķita kā zīme kaut kam. Tikai es vēl īsti nezināju kam. Kaut arī neizrādīju to Mildai, iekšēji es biju ļoti satraukts. Es nezināju ko lai saka, zināju vienīgi to, ka man ir skumji. Tas bija šķiršanās rūgtums, kādu es ne vienu reizi vien jau iepriekš biju izjutis. Manu nospiesto stāvokli ātri vien pamanīja Milda.
-Kas tad nu?!- Milda, it kā nesaprotot, pajautāja un pabužināja manus matus.- Vai pastāstīsi man, kas nospiež tavu sirsniņu?
Es nevarēju saprast, ko lai viņai atbildu. Ar ko lai sāku. Vai lai stāstu par savām sajūtām, par kurām viņa jau tāpat droši vien zina. Vai žēloties par to, cik ļoti man viņas pietrūks. Man nebija pie rokas vārdu, kas tajā brīdī noderētu. Bija tikai emocijas, kuras lauzās uz āru. Par cik tās neatrada ceļu pāri lūpām, tās izzagās caur plakstiņiem un pa lāsītei vien, ritēja pāri vaigiem. Lai arī kā gribēdams, es nespēju tās apturēt. Milda, to redzēdama, mani apskāva un mātišķi piespieda manu galvu savam plecam. Kādu brīdi mūsu starpā valdīja klusums un bija dzirdami vienīgi mani apslāpētie sņuksti.
-Kādēļ gan tu jautā, ja tāpat visu zini?- Es, mazliet nomierinājies, viņai vaicāju.
-Gribēju pārliecināties, vai tu pats maz zini, kādēļ pārdzīvo.- Milda centās mani uzmundrināt.
-Es vienkārši jūtu, ka šis, burvīgi kopā pavadītā laika cikls ir noslēdzies un mēs vairs nekad nesatiksimies.- Es, sērīgā balsī izteicu savas aizdomas.
-Nu gan tu pateici! Nekad nesatiksimies!- Viņa izbrīnījās.- Mani taču tu varēsi satikt jebkurā laikā, kad vien tev ienāks prātā! Es tevi gaidīšu un vienmēr priecāšos par apciemojumu.
-Zinu jau zinu.- Nu jau smaidot atteicu.- Atkal jau tev taisnība. Bet man jau piedodama kāda aplamība, jo es taču vēl tikai mācos domāt dziļāk.
-Ak tu, puika.- Milda, man acīs skatoties, smaidot noteica.- Tev viss būs labi. Gan redzēsi, jo tu to vienkārši esi pelnījis. Tu proti ticēt, esi cerību pilns un mīlestībā nesavtīgs. Tie arī ir priekšnosacījumi laimei.
-Paldies tev, Mildiņ, ka tu tā saki! Kaut nu būtu no tavas mutes Dieva ausī.- Es, pacilājošā tonī, atbildēju.
Pa to laiku, migla jau bija pakāpusies krietni zemāk un aizsedza skatienam netālo apkārtni. Vairs pat nevarēja saredzēt jocīgi, līko priedi un blakus esošo soliņu. Dziļajā klusumā, kāds tobrīd valdīja apkārt, iespraucās pa kādai putnu dziesmiņai. Tā bija dīvaina sajūta. It kā mēs būtu iesprūduši kādā mākonī. Tikai mēs - es, Milda, ērtais soliņš un zemes pleķītis zem mums.
Es pieliecos un paņēmu, turpat zemē gulošo, koka zariņu un uzzīmēju jaunu rūtiņu, blakus vecajai ''desu'' partijai. Vienā no sānu laukumiņiem ievilku aplīti un padevu zariņu Mildai. Viņa pasmaidīja, paņēma irbulīti un ievilka krustiņu centrā. Šoreiz es visā nopietnībā mēģināju uzvarēt, bet iznāca neizšķirts.
-Nekas, Mildiņ, šoreiz gan es tevi pieveikšu.- Es noteicu un ņēmos zīmēt jaunu partiju.
Tad pēkšņi no tālienes līdz mums nonāca, atbalsīs tinušās balsis. Bija skaidri sadzirdami saucieni.
-Miiildaaa, Miiildaaa!- Kaut kur sauca, te vienā, te atkal citā balsī.
-Laikam jau tas brīdis ir klāt.- Milda smaidot sacīja.- Pats nu dzirdi, ka mani sauc.
-Dzirdu gan... Nu tad jau laikam mums pienācis laiks atvadīties.- Es bēdīgi novilku.
Milda piecēlās un arī es viņai sekoju. Mēs sirsnīgi apskāvāmies un kādu brītiņu tā klusējot stāvējām. Lai arī man bija skumji, siltais strāvojums, ko izstaroja viņa, manī sēja nesatricināmu mieru. Balsis no biezās miglas nemitējās saukt un katru no saucieniem pavadīja dobja atbalss. Pēc ieilgušā apskāviena, Milda vēlreiz ielūkojās man acīs, tad ar vieglu plaukstas kustību pamāja man atā un nozuda miglas mākonī. Es atslīgu atpakaļ uz soliņa, paskatījos apkārt un nobijos. Tik biezu miglu es vēl nekad nebiju redzējis un, pats par sevi saprotams, biju pilnīgi dezorientēts. Tad man galvā, kā spēriens no skaidrām debesīm, uzausa apskaidrība un es sāku apjēgt, ka sapņoju. Pamosties man nesagādāja nekādas grūtības.
SESTDIENA.
Es pamodos uz nosiekalota spilvena. Palags zem manis, kā arī sega bija slapja. Varētu pārprast, bet es jau ļoti sen kā neslapinos gultā. Es vienkārši biju viscaur nosvīdis. Bez liekas kavēšanās nospēru segu no sevis un apgriezu spilvenu uz otru pusi. Istabā nemaz nebija tik ļoti karsts, drīzāk gan vēsāks nekā parasti, tāpēc biju neizpratnē par šo, pirtij līdzīgo efektu. Es prātoju, vai varēja būt tā, ka esmu sakarsis no Mildas karstā atvadu apskāviena. Visticamāk, tā tas arī bija. Vēl brītiņu pavārtījies, es piecēlos, izstaipījos un kā jau pierasts, piegāju pie loga.
Bija kluss un mierīgs sestdienas rīts. Gaisma jau bija uzaususi, bet apkārt valdīja dziļš klusums. Laikam jau neviens nesteidzās sākt rosīties šai brīvdienas rītā. Neviens, izņemot mani, jo man taču bija norunāta tikšanās ar Anitu.
Paveicis ierastās, ik rīta procedūras es sāku posties ceļam uz pilsētu. Izvilku no skapja glaunākās štātes, jo biju nolēmis uzaicināt Anitu papusdienot vienā jaukā restorāniņā, kur savulaik pa retam mēdzu iegriezties. Kaut arī ar naudiņu pašlaik tā paknapāk, es ticu, ka man viņas vienmēr būs tādā daudzumā, cik uz to brīdi ir nepieciešams. Es jau labu laiku esmu veidojis pozitīvu attieksmi pret dzīvi, tādēļ esmu pārliecināts, ka šis atelpas brīdis man ir dots, lai mobilizētos, savāktos savās domās un būt gatavam uz kaut ko lielāku, nekā ierastais maģiskais trīsstūris: ''darbs-lielveikals-mājas''.
Visbeidzot, saposies un sasmaržojies, es izgāju no mājas un devos uz pieturu. Laiks bija nu jau ierasti balts un salts. Spoža saulīte vērpa garas ēnas no visa, kas tai trāpījās ceļā. Visa šī apsnigusī daba, saules gaismu padarīja vēl jo žilbinošāku. Lai arī skats uz šo ainavu bija burvīgs, tomēr ziema, kā tāda jau sāka mazliet piegriezties. Visam organismam jau prasījās pēc pavasara.
Man atkal paveicās, jo pieturā nenācās ilgi stāvēt. Busiņš piebrauca uzreiz pēc manas atnākšanas. Šoreiz tas bija dikti zīmīgs. Tumši sārtais krāsu tonis un baltā svītra, stipri līdzinājās mūsu valsts karogam. Tas man neviļus lika atcerēties par Mildu un manu sapņu terapiju. Nedaudz, savās domās, pakavējies pie sapņiem, es nemaz nemanīju, kā pagāja ceļš, un man bija jāizkāpj.
Šeit, centrā protams dzīvība kūsāt kūsāja. Ielas bija mašīnu pilnas un arī ļaužu te netrūka. Visi, kā tādas skudriņas, bija atdzīvojušies un kur nu kurais steidza izbaudīt šo saulaino brīvdienu. Pa ceļam pie Anitas iegriezos puķu bodītē un nopirku sarkanu rožu pušķi. Iznācis no veikala, es ilgi brīnījos, jo parasti, veikalos pirktas rozes bija bez smaržas, bet šīs nu gan smaržoja ar tik izteiktu rožu aromātu, ka noreibu.
Vēl nebiju beidzis apjūsmot rozes, kā kabatā ievibrējās mobilais. Sākumā nodomāju, ka Anita, bet kad paskatījos displejā, biju nedaudz pārsteigts. Zvanīja no firmas, kur nedēļas sākumā biju uzaicināts uz darba interviju. Es pacēlu klausuli un tajā, patīkama sievietes balss man paziņoja, ka esmu pieņemts darbā un varu sākt strādāt jau ar pirmdienu. Tā bija priecīga vēsts. Tik priecīga, ka tai brīdī palēcos, ar ''urrrā '' kliedzienu uz lūpām. Kad piezemējoties gandrīz apkritu, pārgāju no aktīvās uz pasīvo priecāšanos. Lai arī es biju pozitīvo izmaiņu gaidās, es negaidīju, ka viss notiks tik strauji. Vēl pāris reizes ievilcis nāsīs burvīgo rožu aromātu, es steidzos pie Anitas, lai padalītos savā priekā. Mani bija pārņēmis tik liels prieks, ka arī visu pretī nākošo cilvēku sejas man likās priecīgas.
Vienā mirklī es jau biju sasniedzis vajadzīgo māju. Piegājis pie durvīm es izsaiņoju rozes no papīra un piespiedu durvju zvanu. Drīz vien aiz durvīm bija dzirdami soļi un tās atvērās. Anita izskatījās tik apburoša, ka es uz brīdi arī sastingu gluži kā apburts. Viņa bija glīti un gaumīgi ģērbusies piegulošā apģērbā, kas izcēla viņas skaisto augumu. Nedaudz kosmētikas uz sejas, padarīja viņas, tā jau skaistās acis un lūpas, vēl izteiksmīgākas. Mazliet atgājies no patīkamā šoka, es sasveicinājos un pasniedzu viņai smaržīgo rožu pušķi.
Anita, bez īpašas vilcināšanās, aicināja mani ienākt. Es neatteicos, jo man bija patiesa interese par šo meiteni un par visu, kas ir ap viņu. Lai arī māja, kurā Anita ar savu mammu dzīvoja, bija visnotaļ sena un ārēji daudz ko pārcietusi, ieejot tajā, mani pārņēma patīkams siltums un mājīgums. Tur nebija nekā pārlieku smalka. Viss bija pieticīgs, bet tomēr gaumīgs. Ilgi gan man tur nenācās uzturēties, jo Anita tikai ielika ziedus vāzē un uzģērba virsjaku, lai mēs varētu doties un izbaudīt šo jauko dienu. Viņas mamma nebija mājās un man neradās izdevība iepazīties, lai arī kā man to gribētos. Ne šoreiz...
Vēlu vakarā pārrados mājās ar patīkamu nogurumu sirdī. Diena bija pavadīta vienkārši lieliski. Viss notika tā, kā bija iecerēts. Pagatavojis sev lielu krūzi tējas, es apsēdos uz dīvāna un sāku prātot. Apkārt bija pilnīgs klusums. Nevienas skaņas, tikai es un manas domas. Nezinu kas ar mani bija noticis, jo parasti klusumu pacietu ar grūtībām. Šoreiz es jutos savādāk. Es patiesi izbaudīju šo pilnīgo klusumu.
Manu prātu aizņēma domas par visu to, kas ar mani bija noticis pēdējās nedēļas laikā. Kā visi šie notikumi ir mainījuši manus uzskatus. Vēl pirms nedēļas man nebija kam dāvināt ziedus, bet tagad esmu gatavs apbērt ar ziediem kaut visu pasauli. Domāju par Anitu, par to, cik ļoti daudz mums ir kopīga un tai pat laikā atšķirīga. Protams, ka es zināju par ''Rozā brillēm'' un biju ņēmis to vērā. Tomēr es jutu, kaut kur sirds dziļumos, ka arī pēc tam kad brilles būs noņemtas, es nejutīšos vīlies. Domāju par saviem zīmīgajiem sapņiem. Par to, cik daudz sirds gudrības caur tiem esmu smēlies. Mazliet gan neizpratni man radīja pēdējais no tiem. Nekādi nespēju saprast, ko Milda man vēlējās pavēstīt. Varbūt to, ka mēs pārlieku uzmanību pievēršam materiālajām vērtībām un katrs savai personīgai labklājībai, atstājot sabiedriskās intereses otrajā plānā. Tad iedomājos par ģimeni un bērniem, par demogrāfisko situāciju valstī. Varbūt tieši tāpēc pie mums ir tik zems dzimstības līmenis, ka vairums pāru pirmkārt domā par savas mantas kaldināšanu un tikai pēc tam, ja vēl nav par vēlu, sāk domāt par pēcnācējiem. Pamazām manas domas sāka domāties ar atskaņām un es ķēros pie papīra, lai to visu pierakstītu. Beigu beigās radās dzejolis ar nosaukumu ''Es nākšu vēlāk''.
Šķīsta dzīvība stājas uz šīssaules sliekšņa.
Tā minstinās izlemt, vai doties tam pāri.
Tai bailes no mantraušu postošā trokšņa
Un cilvēku sirdīm, kas izdabā kārei.
Klau māmiņ, klau tētiņ, lūk te nu es esmu
Ar vienkāršas mīlas pārpilnu sirdi.
No Dieva es nāku un gaismu jums nesu.
Es saucu cik spēju. Vai jūs mani dzirdat!?
Vien biedējošs klusums tai atbildi rāda.
Kā nāve, tas dzīvībai cerību laupa.
Ja tā, tad man nevajag pasauli šādu.
Es atnākšu vēlāk, kad jutīšos saukta.
Tas nāca tik negaidīti un raiti, ka es pats jutos nedaudz pārsteigts par šī darbiņa rašanos. Vēl pāris reižu pārlasīju doto sacerējumu, saliku pieturzīmes un, gandarīts par paveikto, atkal atlaidos uz dīvāna. Es turpināju prātot un zīlēt vai atvadas no Mildas bija pa nopietnam un es viņu sapņos vairs neredzēšu... Bet es taču tik ļoti jau esmu viņai pieķēries... Iekārtojies ērtāk un sasedzis kājas, es turpināju savas domas un mierināju ar cerību, ka gan jau viņa vēl atgriezīsies. Tikai, lai to pārbaudītu, vajadzēja aizmigt. Tad to arī es mēģināju darīt un jau pēc mirkļa man tas arī izdevās.
* * *
Laukā bija jūtama atvasara. Kokiem lapas, nezin pa kuru laiku, jau bija paspējušas iekrāsoties tradicionāli rudenīgās krāsās. Arī bruģētais laukums, uz kura es stāvēju, bija nosēts ar dzelteni sārtām lapām, kuras šurpu turpu dzenāja, ne pārāk stiprais vējš. Šis laukums man šķita kā tuksnesis, kuram neredzēju malu. Tas pletās uz visām pusēm, līdz pašam apvārsnim un es nobijos. Palūkojoties vērīgāk, es netālu ieraudzīju sliedes, kas diezgan lielā rādiusā, meta ap mani loku. Izskatījās, ka esmu kādā mistiskā tramvaja galapunktā.
-Ko gan es šeit daru?- Es pie sevis nodomāju.- Vai tik šis nav kārtējais Mildas jociņš?
Šāda doma mani nedaudz nomierināja, jo tas būtu daudz maz ticams izskaidrojums manai atrašanās tādā dīvainā vietā. Mani tas arī nepārsteigtu, jo nebūtu jau pirmā reize, kad Milda mani pārsteigtu. Tomēr, kad ilgāku laiku nekas nenotika, es sāku satraukties. Izslējis kaklu un aplicis rokas ap muti, es skaļi, cik vien spēka, iesaucos. Tad atkal un atkal... Atbildes vietā skanēja tikai dobja atbalss. Es noģērbu virsjaku, noklāju to sev līdzās un apsēdos uz tās.
-Varbūt esmu nokļuvis kaut kur ne tur kur vajag? Varbūt laiks atmosties?- Es satraukti domāju.
Kad manas bailes, teju teju bija sasniegušas pamošanās robežu, es pēkšņi tālumā sadzirdēju tādu, kā svilpšanu, šņākšanu un dārdoņu vienlaicīgi. Troksnis tāds, it kā būtu sākušies kaut kādi ''Gāganu'' kari, un tomēr šīs skaņas šķita pazīstamas. Nu protams, tas bija tramvajs! Pēc brīža jau varēja saskatīt tā siluetu ar diviem, stāvus izslietiem ragiem. To ieraudzījis es palūkojos augšup, cerībā ieraudzīt elektrolīniju, bet nekā.
Krāsainais tramvajs strauji pietuvojās un, pāris reizes nozvanījis savu tarkšķošo signālu, jūtami samazināja gaitu. Nu jau skaidri varēju saskatīt, ka tajā bija pa pilnam pasažieru. Te pēkšņi es sadzirdēju kādu, saucam manu vārdu. Ieskatījies vērīgāk, es pamanīju, pa atvērto logu izkārušos meiteni, kas māja man ar roku. Tai mirklī, es iedomājos par Mildu, taču mans pārsteigums bija liels, kad es meitenē atpazinu Anitu. Viņa sauca man, lai es lecu iekšā tramvajā un braucu kopā ar viņu. Es mazliet minstinājos, jo nebiju īsti pārliecināts, vai izdosies ielēkt braucošā transporta līdzeklī un vēl mani atturēja biļešu kontrolieri, kurus redzēju vagonos. Anita, it kā to saprata un mudinot iesaucās, lai lecu droši, jo viņai esot biļetes arī priekš manis. Tad gan es saņēmu dūšu, ieskrējos un vienā mirklī jau biju tramvajā, blakus Anitai. Turpat arī radās kontrolieri, kuri uzstājīgi pieprasīja uzrādīt biļetes. Anitai tiešām bija biļete arī priekš manis. Viņa to uzrādīja biļešu kontrolieriem, kuri to pārbaudīja un likās mierā. Kad uniformās tērptie vīri bija prom, es apskāvu un noskūpstīju Anitu.
Tā apskāvušies un klusēdami mēs turpinājām ceļu. Priekš mums tas bija svētlaimes mirklis, kuru mēs, nemaitājot ar sarunām, izbaudījām. Pārējie pasažieri raudzījās uz mums laipniem skatieniem un labsajūtā smaidīja. Likās, ka viņiem katram ir ticis pa daļiņai no mūsu prieka un tas to vairoja vēl jo lielāku. Nu jau pa tramvaja logiem bija redzamas mājas, veikali, ofisi un citas ēkas. Ielas bija ļaužu pārpilnas, tādēļ tramvajs ik pa brīdim piebremzēja un ietrinkšķināja savu jocīgo zvanu. Tas atkārtojās atkal un atkal, līdz es pamodos.
SVĒTDIENA.
Nospiedu savu veco, mehānisko modinātājpulksteni, kas sparīgi ar mazo āmuriņu dauzīja pa, abās pusēs novietotiem, spīdīgiem zvanu trumulīšiem.
-Te tev nu bija tramvajs.- Es nomurmināju un atvēru acis.
Aiz loga jau rēgojās krietns rīts un es secināju, ka atkal jau biju izslēdzies uz dīvāna. Paņēmis rokā veco pulksteni, es to ilgāku laiku neizpratnē grozīju. Lai arī tas bija mans pulkstenis, es nevarēju atcerēties, ka būtu to stellējis un uzvilcis. Tas jau krietnu laiku bija stāvējis plauktiņā, kā relikvija. Nospriedu ka tas ir atkal viens kārtējais brīnums, bet pats nemaz neizbrīnījos, jo brīnumi ar mani notiek jau veselu nedēļu. Vai tiešām brīnumi, vai tikai parasti ikdienas sīkumi, kuriem neesmu pievērsis pietiekamu uzmanību? Nolicis pulksteni vietā, es patinu filmu uz atpakaļ, lai atgrieztos pie sapnī redzētā.
Kaut arī sapnis nebija diez ko garš, tas priekš manis bija ļoti zīmīgs un lika aizdomāties par to, ka jāmet pie malas vientuļnieka dzīve un turpmākais dzīves ceļš jāmēro kopā ar Anitu. Šis sapnis mani vēl jo vairāk pārliecināja par to, ka Anita tiešām varētu būt mana īstā, otrā pusīte. Agrāk nekad nebiju pievērsis tik nopietnu uzmanību saviem nakts redzējumiem. Bija protams redzētas arī agrāk pa kādai iespaidīgai vīzijai, bet parasti tās jau aizmirsās līdz ar rīta kafijas tasi.
Lai tur kā, bet šorīt es atkal pamodos laimīgs. Bija divdesmit pirmā februāra rīts. Tātad nedēļa pēc ''Valentīna dienas''. Aiz loga spoži spīdēja saulīte, kaut arī termometrs rādīja ap divdesmit grādiem zem nulles. Naktī uzsijātais svaigais sniedziņš, šo saules gaismu padarīja vēl jo spožāku. Gan sētā, gan uz ielas valdīja pilnīgs klusums. Kāds tur brīnums, jo bija taču svētdiena. Dzerot rīta kafiju, es piezvanīju Anitai un mēs norunājām šodien satikties. Satikties Rīgā, pie Brīvības pieminekļa.
Laika man vēl bija atliku likām un es nesteidzoties paēdu brokastis. Nejauši skatiens uzdūrās zīmējumam, kuru pirms pāris dienām uzzīmēju. Tajā bija atainota ainiņa, kur es mīļi atvados no ģimenes un dodos uz darbu. Arī tas man šķita kā brīnums, jo es nu redzēju, ka tas pamazām sāk piepildīties. Bet kas gan tāds ir noticis, kas ir mainījies manā dzīvē? Vai tiešām tas tikai pateicoties maniem sapņiem? Varbūt kaut kas ir mainījies manī pašā? Es iegrimu pārdomās. Nedaudz parakņājoties sevī, es sapratu, ka ir viena būtiska izmaiņa, ko nevarēja nepamanīt. Es biju sācis domāt pozitīvi. It kā jau visu laiku esmu bijis daudz maz pozitīvs, tikai tagad bija savādāk. Tagad uz visu raudzījos dziļāk un ja arī galvā ienāca kāda negatīva domiņa, tad atbrīvoju to jau pašā iedīglī. Varbūt tā arī ir tā veiksmes atslēga, kuru visi meklē? Varbūt vajag vienkārši pārtraukt stresot par to, ka nevar izspiest no dzīves vairāk, kā viņa ir gatava tev dot? Mēģināt pašam dzīvot dodot, nevis tikai ņemot un dots devējam atdotos. Visdrīzāk jau, ka tas tā arī ir, bet vai ir daudz tādu cilvēku, kas to saprot? Tas taču ir tik vienkārši! Varbūt arī nē... Zinu vienīgi to, ka dodot gūto neviens nevar atņemt.
Saposies es devos uz pieturu, lai laicīgi nokļūtu norunātajā vietā. Pa ceļam vēl bija jānopērk ziedi Anitai un arī Mildai. Nupat jau arī ielās bija parādījušās dzīvības pazīmes. Jauko laiku steidzās izmantot ģimenes ar bērniem, lai kopīgi izbaudītu ziemas priekus. Šur tur varēja redzēt pa kādam svētdienas tētukam, kurš pildīja savus pienākumus attiecībā pret savu atvasi. Apkārt bija dzirdama bērnu kņada un ragaviņu slieču šķindēšana, velkot tās pa nokaisītiem trotuāriem. Pieturā gan īpaša drūzmēšanās nenotika un drīz jau arī autobuss bija klāt.
Norunātajā vietā es ierados kādu pusstundu pirms noliktā laika. Ziedu pušķiem rokās, es piegāju pie akmenī kaltās Mildas, notupos uz viena ceļgala, it kā viņas roku lūgdams un noliku tās pakājē lielu, sarkanbaltsarkanu rožu pušķi. Atkal mani pārņēma tā pati svinīgā sajūta, sirds sāka dauzīties straujāk un es apjuku. Man gribējās viņai ko pateikt, pateikties par visu. Gribējās tā, pa vienkāršo, kā senai draudzenei, noglāstīt zeltainās matu cirtas, uzlikt roku uz pleca... Jā, bet varbūt kādu citu reizi.
-Es nezinu, Mildiņ, ko lai tev saku.- Pavērsis savu skatu uz augšu, es klusi noteicu.- Bet nevaru aiziet, nepateicis neko. Varbūt tas izklausās muļķīgi, bet es ticu, ka tu dzirdi katru manu vārdu. Es zinu, ka negaidi, lai es tev pateiktos, jo ne jau lai izpelnītos pateicību, tu katrā latvieša sirdī ieliec pa gabaliņam no sevis. Es lieliski apzinos to, cik mazs es esmu stāvot šeit, tavā priekšā, tādēļ jūtos pagodināts, ka, kaut tikai sapnī, bet ļāvi man būt gana lielam. Caur saviem stāstiem, tu atklāji man dziļu gudrību un tagad es esmu gatavs pats savam veiksmes stāstam. Es jau jūtu, ka tas ir sācies. Tagad kāda cita, cerību zaudējuša latvieša sapnī, jūs varēsiet nākt pie manis, lai uzklausītu manu noslēpumu. Lai Dievs ar tevi, Milda! Lai Dievs ar tevi Latvija!
Pabeidzis savu sakāmo, es piecēlos, pasmaidīju un atgāju nostāk no pieminekļa pakājes. Tur jau arī raitiem solīšiem, pāri laukumam nāca Anita. Es pagāju viņai pretī un satiekoties sirsnīgi apskāvu. Tad iedevu Anitai sarkanās rozes, kuras biju nopircis viņai un mēs, rokās sadevušies, devāmies tālāk. Vēl pāris reizes es atskatījos atpakaļ, Mildas virzienā. Vienu brīdi pat likās, ka piemineklis man uzsmaida un es, mazliet nobijies, pārstāju blenzt pār plecu. Drīz vien mēs jau maldījāmies šķērsieliņās un Mildu vairs nevarēja saskatīt.
Pēc jauki pavadītas dienas, es atgriezos mājās. Laiks bija paskrējis neticami ātri. Šodien iepazinos ar Anitas māti. Viņa man likās ļoti jauka un labestīga kundzīte. Šķita, ka arī es viņai patiku. Lai arī sievasmātes tiek izķengātas dažādās anekdotēs, viņa nepavisam neizskatījās draudīgi. Nu nezinu, varbūt tas tikai tāpēc, ka viņa vēl nebija mana sievasmāte... Vispār jau man trūkst pieredzes šajā jautājumā, un tomēr man viņa likās feina.
Pa ceļam uz mājām biju nopircis vairākas lietas, kas man būs vajadzīgas jaunajā darba vietā un nu ņēmos tās izsaiņot. Pārliecinājies, ka ar tām viss ir kārtībā, es ieslēdzu datoru. Man bija pienākusi jauna elektroniskā vēstule. Tā bija ļoti priecīga ziņa. Vēstuli sūtīja mūziķis, kurš kādā interneta portālā bija lasījis manus dzejoļus. Tie viņam bija iepatikušies un nu viņš aicināja mani uz sadarbību, piedāvājot uzrakstīt pāris dziesmām tekstus. Priekš manis tas bija prātam neaptverami un es uzgavilēju. Klusībā par to vienmēr biju sapņojis. Sapņojis, ka manis radītais varētu priecēt citus cilvēkus.
Jau atkal pārliecinājies par to, ka sapņi tiešām piepildās, es uzrakstīju atbildes vēstuli, ka ar lielāko prieku pieņemu viņa izteikto piedāvājumu. Atlaidies krēslā, es iedomājos, cik gan daudz patīkamu lietu ar mani ir noticis šīs nedēļas laikā. Vai tā ir tikai veiksmīga sagadīšanās? Var jau būt. Un tomēr man, nez kāpēc liekas, ka tas viss ir saistīts ar, manī mītošo, ticību, cerību, mīlestību un mazliet sapņu.
Tagad es esmu pārliecināts, ka šis ir tikai sākums mana paša veiksmes stāstam, kas turpināsies ilgi. Tik ilgi, kamēr vien es ticēšu, cerēšu un mīlēšu. Tātad mūžīgi.
(21.05.2010) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1475
Kopā:6413240
|
| |
| |
|
Autori
