X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Pasakas
Uzplaiksnījums
Autors - Kristīne Čeirāne
  
Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Priekšvārds. Tā kā esmu saņēmusi komentārus, ka mani darbi ir interesanti, bet pārāk gari Internetam, šo stāstu publicēšu 3 turpinājumos.

- Divsimt tūkstoši mārciņu. Vai kāds sola vairāk?
Es pacēlu savu izsoles numuriņu. Izsoles objekts bija glezna, kura attēloja idillisku 19. gadsimta ainavu – jaunu pāri, kurš devās pastaigā, turot pavadās zirgus. Viņiem apkārt bija lauku ceļš. It kā nekā īpaša, tomēr man ļoti patika krāsu spēle gleznā. Tā labi iederētos manā jaunajā viesistabā.
Tās autora vārds nevienam neko neizteica, tomēr gleznai piemita savdabīga maģija, tādēļ nebija nekāds brīnums, ka tās cena bija uzlēkusi no sākotnējiem desmit līdz diviem simtiem tūkstošu mārciņu. Vairāki solītāji jau bija izstājušies un šobrīd man bija palikuši vien trīs konkurenti.
- Divsimt divdesmit tūkstoši. Vai kāds sola vairāk?
Summa turpināja pieaugt. Glezna man ļoti patika, tomēr es nebiju gatava par to maksāt vairāk kā piecsimt tūkstošus. Pagaidām par to tika piedāvāti divsimt septiņdesmit tūkstoši.
- Trīssimt tūkstoši. Vai kāds sola vairāk?
Viens no solītājiem izstājās. Tagad man bija jāpārsola vairs tikai divi. Izsoles sākumā mūsu bija vismaz desmit.
- Trīssimt piecdesmit tūkstoši. Vai kāds sola vairāk?
Trešais solītājs izstājās.
Es piedāvāju četrsimt tūkstošus un cerēju, ka arī mans pēdējais konkurents beidzot padosies, tomēr izskatījās, ka viņam ir citi plāni. Kā arī ļoti biezs naudas maks.
Summa bija uzlēkusi līdz četrsimt piecdesmit tūkstošiem. Nolēmu paskatīties, ko tieši es mēģinu pārsolīt. Arī viņam bija ienākusi prātā tā pati doma. Mūsu skatieni sastapās un... tur nu viņš bija. Juri. Viņš man uzsmaidīja un viņa acīs parādījās dīvains mirdzums. Man bija skaidrs, ka izsole pa īstam sāksies tikai tagad.
Lai gan biju domājusi apstāties pie piecimt tūkstošiem, biju piesolīju sešsimt. Nu jau mani vadīja ne vairs vēlme iegūt gleznu, bet gan azarts. Es zināju, ka pretējā pusē bija tieši tāpat.
Es solīju deviņsimt tūkstošus, bet Juri nekavējoties mani pārsolīja. Es nopūtos un izstājos. Glezna man patika, bet ne tik ļoti, lai maksātu par to miljonus, kas neglābjami notiktu, ja es turpinātu solīt.
Es piedalījos vēl pāris izsolēs, taču neviens no izsolītajiem objektiem neizraisīja manī interesi. Biju pavadījusi izsoļu namā vairākas stundas, tāpēc nolēmu, ka šodienai pietiks un devos uz izeju. Ejot ārā jutu, ka līdz ar mani zāli pameta arī kāds cits.
- Esi atgriezusies Londonā? – man aiz muguras atskanēja tik pazīstamais baritons.
- Gandrīz. Ar Parīzi mani vēl saista pāris nenokārtotas darīšanas, taču faktiski es jau dzīvoju šeit.
- Kāds zaudējums Parīzei, kāds ieguvums Londonai.
- Sveiks, Juri.
- Sveika, Lukrēcij, - viņš teica, noskūpstīdams manu roku un paraudzīdamies manī ar savām ledus zilajām acīm. – Kāda negaidīta, bet patīkama satikšanās.
- Abpusēji.
- Ja jau tu esi atgriezusies Londonā, esi laipni aicināta ciemos. Mana adrese nav mainījusies.
Es apsolīju drīzumā pie viņa iegriezties un mēs atvadījāmies.

Un tā, pēc nepilniem četriem Parīzē pavadītiem gadiem – es aizbraucu 2002. gada septembrī, bet tagad bija 2006. gada maijs - es nolēmu atgriezties Londonā. Nemaz nezinu, kas bija lēmuma pamatā – Parīze bija mana mīļākā pilsēta, Londona – tikpat kā dzimtā pilsēta un es biju pieradusi mētāties starp tām abām. Tādēļ atradu jaunu dzīvokli Londonā, sakravāju savas mantas un pārcēlos atpakaļ uz Britu salām. Nākamā pārcelšanās droši vien būs uz Ameriku: līdz šim parasti bija sanācis, ka no Lielbritānijas pārcēlos uz Franciju, tad no Francijas uz ASV un no ASV uz Franciju vai Lielbritāniju. Hmm... kaut kā vienveidīgi. Derētu iepazīt dzīvi arī citās valstīs.

Pēc pāris dienām es jau klauvēju pie Juri dzīvokļa durvīm. Bija nedaudz dīvaini šeit atgriezties - namā, kur reiz biju dzīvojusi es pati un kuru es steigšus pametu pēc Vinsenta nāves. Vinsenta un Juri sabiedrībā biju pavadījusi vien pāris mēnešus, bet šajā laikā tik daudz kas bija noticis. Neizbēgami atausa atmiņā Vinsenta vēlme pārtraukt mūžīgo dzīvi un mans lēmums viņam palīdzēt.
Juri atvēra durvis un ieaicināja mani iekšā. Dzīvoklī nekas īpaši nebija mainījies, ja neskaita to, ka vienu no viesistabas sienām tagad rotāja glezna. Tā pati, par kuru mēs sacentāmies izsolē.
- Tā izskatās jauki. Iederas interjerā, - es teicu. – Bet manā viesistabā tā tomēr izskatītos labāk.
- Vai nav apbrīnojami? Vienkārša, pat banāla glezna, kuras autora vārds neko neizsaka pat mākslas vēsturniekiem, ir apveltīta ar tādu maģiju, ka tika nosolīta gandrīz par miljonu mārciņu. Cik tu biji gatava par to solīt?
- Pusmiljonu. Bet, kad ieraudzīju, ka sacenšos ar tevi, biju gatava solīt miljonu vai divus. Vai arī trīs. Un tu?
- Cik vien nepieciešams, - viņš pasmaidīja. – Kad es kaut ko vēlos, es to arī iegūstu. Mainot tēmu – ar ko tu nodarbojies šos četrus gadus?
- Ar šo un to, bet būtībā ar neko. Un tu?
- Apmēram ar to pašu.
Es sabiju viņa dzīvoklī līdz pat rītam. Sarunas raisījās pašas no sevis un es devos projām tikai tādēļ, ka Juri sāka nākt miegs – viņam bija fiziski grūti būt nomodā laikā no sešiem rītā līdz četriem pēcpusdienā. Es savu ķermeni biju pieradinājusi pie dienasgaismas un kādas divas diennaktis varēju iztikt pavisam bez miega. Pēc tam gan es atlūzu uz vismaz divdesmit stundām.
Stāvot uz sliekšņa, es pēkšņi iejautājos:
- Vai tu dusmojies uz mani par to, ka es piekritu Vinsam palīdzēt?
Mans jautājums Juri pārsteidza negaidot.
- Nē, ko tu runā... Neslēpšu, es biju neapmierināts, kad tu nostājies viņa pusē, bet... Tev bija taisnība. Vinsents nebūtu atkāpies, viņš būtu turpinājis meklēt nāvi un droši vien būtu gājis bojā kādā muļķīgā veidā. Man bija žēl zaudēt tuvu draugu, taču es zināju, ka mūžīgā dzīve viņa acīs jau sen bija zaudējusi visu pievilcību. Es tev neko nepārmetu, Lukrēcij. Patiesībā man tev būtu jālūdz piedošana – toreiz es visu uzgrūdu tev. Tu palīdzēji viņam aiziet, kamēr es izlikos, ka man ar to nav nekāda sakara.
Tagad bija mana kārta būt pārsteigtai. Es gan zināju, ka Juri var būt arī pārsteidzoši jauks, tomēr biju pārāk pieradusi pie viņa parastā – ciniķa – tēla.
- Man trūkst vārdu, - es teicu.
- Lukrēcij, tu toreiz rīkojies pareizi.

Mēs ar Juri jau iepriekš labi sapratāmies, taču nu kļuvām par tuviem draugiem. Tam par iemeslu bija gan mūsu līdzīgie raksturi, gan arī tas, ka mums abiem nebija citu draugu – ar cilvēkiem Juri nedraudzējās, savukārt visi viņa draugi vampīri bija izklīduši kur kurais. Ar mani bija otrādi – es devu priekšroku cilvēku sabiedrībai, bet visi man tuvie cilvēki bija miruši.
Turpmāk iegriezos pie viņa vairākas reizes nedēļā un vai nu paliku dzīvoklī līdz rītam vai arī nakšņoju turpat. Juri jokoja, ka viesistabas dīvāns drīz pāriešot manā īpašumā. Patiesībā es būtu varējusi gulēt kaut uz grīdas – mans ķermenis jutās ērti pat guļot faķīra gultā – bet es tomēr biju estēte un devu priekšroku dīvānam. Parasti Juri devās gulēt pirmais, bet es vēl kādu laiku paliku nomodā, šķirstot viņam piederošās grāmatas par mākslu vai dažādu fotogrāfu darbu izlases.
Reizēm atcerējos Vinsenta vārdus par to, ka Juri nav īsti apmierināts ar savu dzīvi – viņš pārāk nevēlējās piemēroties tagadējam laikmetam, taču nespēja arī turpināt dzīvot pa vecam. Interesanti, vai viņš joprojām jutās tāpat? Gribēju ar viņu parunāt par šo tēmu, taču zināju, ka jāgaida līdz brīdim, kad Juri par to ierunāsies pats. Bija tēmas, par kurām viņš runāja reti un nelabprāt.

Kādu vakaru mēs staigājam pa Londonu. Bija nakts un bijām pieveikuši jau daudzus kilometrus. Manuprāt, mēs pat vairs neatradāmies pilsētas robežās.
Mēs šķērsojām kādu nelielu tiltu un es apstājos uz tā. Tas bija ieradums no seniem laikiem – šķērsojot tiltu, vienmēr apstāties tā vidū un brīdi lūkoties ūdenī. Arī Juri apstājās.
- Vai zini, es apbrīnoju tavu spēju piemēroties. Viss, ko tu man esi stāstījusi... Tu esi izdzīvojusi tik dažādas dzīves dažādās vietās. Tu vienmēr izmēģini ko jaunu un mēģini iet līdzi laikam, kamēr es centos saglabāt savu pasauli tieši tādu, kāda tā bija tad, kad manu vecumu vēl rakstīja ar divciparu skaitli, - viņš teica.
- Tā nu reiz ir pilnīga taisnība un brīžam tavi mēģinājumi jau robežojas ar absurdu. Patīk tas vai nē, bet dzīve iet uz priekšu. Es nespētu dzīvot bez pārmaiņām.
- Lukrēcij, tu esi apbrīnojama. Tieši tādēļ man tik ļoti patīk tava sabiedrība. Tu mani iedvesmo. Es jau gadiem ilgi prātoju, ko iesākt ar savu dzīvi un kā izbeigt sastingumu, kurā tā ieslīgusi. Es vairs nevēlos dzīvot pa vecam. Es vēlos sākt jaunu posmu dzīvē un vēlētos, lai tu būtu man līdzās. Vai mēs varētu būt kas vairāk kā tikai draugi?

Es zināju, ka kādā brīdī dzirdēšu šos vārdus. Juri simpātijas pret mani nebija nekas jauns – tieši tāpat bija bijis arī pirms četriem gadiem, tikai toreiz viņš mani uzlūkoja kā papildinājumu savai trofeju kolekcijai. Negribu izlikties labāka nekā esmu, tāpēc atzīšos – arī es viņu tolaik uzlūkoju tieši tāpat. Taču toreiz mums pa vidu bija Vinsents, kurš arī nebija vienaldzīgs pret mani.
Tovakar es Juri neko neatbildēju, lai gan savu atbildi jau zināju – nē. Tas nebija tādēļ, ka viņš man nepatiktu, bet gan tādēļ, ka es nevēlējos dalīt savu dzīvi ar kādu. Manas pēdējās nopietnās attiecības bija beigušās 1973. gadā, līdz ar šķiršanos no Bairona. Viss, kas bija pēc tam, bija vien īslaicīgas aizraušanās.
Vientulība ir fenomens ar divām sejām: no vienas puses, tā ir biedējoša un var saēst no iekšienes, no otras puses, ar laiku pie tās tik ļoti pierod, ka vairs negribas neko mainīt. Vientulība un tai līdzi nākošā brīvības un neatkarības sajūta radīja eiforiju. Un eiforiju parasti neviens necenšas izbeigt. Tieši tā bija arī ar mani.
Būtu bijis pareizāk, ja Juri būtu saņēmis manu atteikumu jau turpat uz tilta, diemžēl man bija raksturīgas tādas īpašības kā neizlēmība, vilcināšanās rīkoties un izvairīšanās no nepatīkamu lietu kārtošanas, ko parasti pavadīja arī bēgšana – vai nu simboliska, vai pavisam reāla. Es sāku izvairīties no Juri: pārstāju viņu apciemot un neatbildēju uz telefona zvaniem. Tā aizritēja pāris nedēļas.

Kādu vakaru manā dzīvoklī atskanēja telefona zvans. Es pacēlu klausuli.
- Mis Vestbridža? Jūsu pasūtījums ir gatavs.
1997. gadā, kad pasūtīju kārtējo jauno pasi, piesardzības nolūkos nolēmu uz laiku nomainīt vārdu un kļuvu par Simonu Vestbridžu.
Es iespiedzos no sajūsmas, taču nākamajā mirklī atguvu savaldību.
- Piedodiet, mesjē Žisjēn. Es nespēju noticēt, ka beidzot tā ir klāt!
Viņš iesmējās – mesjē Žisjēns bija tāds kā mans personiskais asistents. Viņš palīdzēja man kārtot darījumus, pieskatīja manus īpašumus un vienkārši bija labs sarunu biedrs. Protams, viņam nebija ne jausmas kā labā viņš patiesībā strādā.
Uzmetu skatienu pulkstenim – šovakar uz Parīzi vairs nevarēju paspēt, nāksies gaidīt līdz nākamajam rītam.
- Kaut es varētu doties ceļā jau tūlīt! Diemžēl man jāgaida līdz rītam. Lūdzu sagaidiet mani lidostā. Es ieradīšos ar pirmo reisu.
Viņš apsolīja atsūtīt man pakaļ mašīnu, mēs atvadījāmies un es noliku klausuli.
Līdz brīdim, kad varēšu doties ceļā, bija apmēram sešas stundas laika. Sešas sasodīti garas stundas. Es sāku bungot ar pirkstiem pa galdu, mēģinot izdomāt kā nosist laiku. Nebija jēgas iet gulēt, jo no satraukuma tik un tā nevarēšu aizmigt. Izvilku no grāmatplaukta kādu grāmatu un mēģināju īsināt laiku lasot, ik pa brīdim uzmetot acis pulkstenim. Man likās, ka šovakar pulksteņa rādītāji pārvietojas lēnāk nekā parasti.
Kad rīts beidzot pienāca, es izsaucu taksi un devos uz lidostu. Tiklīdz lidmašīna bija pacēlusies gaisā, es kļuvu pavisam nepacietīga – dīdījos krēslā un visu laiku raudzījos laukā pa iluminatoru, cerot ieraudzīt zem sevis Parīzi.

Kristīne Čeirāne (c) 2010

Turpinājums - 31.05.
(29.05.2010)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 8.8
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.8)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.8)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.8)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Kretinadze (viesis) (19.02.2018, 15:48)Paliki viena ar bērnu.Līdzjūtība.Ljurbenjaaks (viesis) (01.02.2018, 15:01)raksti pa tiešo valcham! tā ir liela problēma! čau, tev arī, iza! :DIza (30.01.2018, 12:18)sveiki visapkārt!

man ar milzīgs prieks, ka šeit viss turpinās. Dzērājs un Ljurbenjaaks vienmēr klātesoši, portāla nemirstošā vērtība.
turpmāk jāiegriežas biežāk, varbūt pat uznāks...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Lai sasildaas sirds tai baltajaa dziesmaa,
Ko shovakar zeme ar debesiim dzied.
Lai saglabaa sirds to sveciishu liesmu,
Ar kuru droshi caur putenjiem iet ...
Interesantas bildes


Izstieptais
 
 
Zīmējumi

Brīvība
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 401 Kopā:4636716

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.5 sec