X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Pasakas
Uzplaiksnījums - 2. daļa
Autors - Kristīne Čeirāne
  
Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Kad izsoļoju laukā pa Parīzes Šarla de Golla lidostas durvīm, mani jau gaidīja. Mesjē Žisjēns bija noīrējis automašīnu, kura pēc izmēriem īpaši neatšķīrās no limuzīna.
- Mis Vestbridža! Kāds prieks jūs atkal redzēt! – viņš teica, apskaudams mani un noskūpstīdams uz vaiga.
- Abpusēji, - es atbildēju.
Mēs iesēdāmies mašīnā.
- Cik ilgi mums būs jābrauc?
- Apmēram četrdesmit minūtes.
Es sapīku un tas uzreiz bija redzams manā sejā.
- Diemžēl tur nu mēs neko nevaram darīt. Ja vien jūs neprotat teleportēties, - viņš pasmaidīja.
- Nē, to es diemžēl neprotu. – Žēl gan, es nodomāju. Noderīga prasme, kā nekā.
- Man žēl, ka jūs nolēmāt pamest Parīzi. Ja jūs nebūtu angliete, es nesaprastu, kā cilvēks spēj nomainīt Parīzi pret Londonu.
Es iesmējos.
- To ir grūti izskaidrot... Londonai ir pavisam cita enerģētika, tā ir daudz trauksmaināka pilsēta. Vismaz man. Man patīk Parīze un kādu dienu es noteikti šeit atgriezīšos, bet pagaidām...
- Pagaidām jūs atkal vēlaties padzīvot dzimtajā pusē? Sakiet, vai Londonas gaiss joprojām ir tikpat smacīgs un netīrs?
Lai novērstu manas domas, mesjē Žisjēns bija nodomājis uzturēt sarunu. Es neiebildu.

Beidzot mēs bijām galā. Šoferis mūs bija atvedis uz manu gandrīz bijušo īpašumu un mesjē Žisjēns ieveda mani garāžā, kur atradās tas pēc kā biju atbraukusi - melna 1982. gada Pontiac Trans Am kopija. Ar šādu mašīnu bija braukusi, kad 80.-jos gados dzīvoju Amerikā. Iemīlējos mašīnā no pirmā skatiena un tagad man to bija izgatavojuši pēc pasūtījuma. Ārēji mašīna izskatījās tieši tāpat kā 1982. gada modelis, bet patiesībā tajā bija ielikta jaunākā elektronika, kā arī ārkārtīgi jaudīgs gaisa kondicionieris – dienasgaisma man neradīja problēmas, bet es joprojām slikti panesu karstumu. Biju gribējusi, lai uz stūres un lietajiem diskiem būtu mani iniciāļi „LL”, bet, tā kā šobrīd pasē man bija rakstīts pavisam cits vārds, atteicos no šīs domas, jo negribēju lieki rosināt domas kāda pelēkajās šūniņās. Galu galā, to vienmēr vēl paspēšu izdarīt.
Mašīnai bija mehāniskā ātrumkārba – ar automātisko lai braukā amerikāņi – un stūre kreisajā pusē. Kreisajā tādēļ, ka, pirmkārt, Pontiac rūpnīca bija atteikusies radīt mašīnu, kurai liela daļu detaļu jāliek otrādi, otrkārt, tā šai vai tā bija domāta braukšanai pa Eiropas ceļiem – brīdī kad to pasūtīju, domāju, ka Parīzē nodzīvošu vēl vairākus gadus.
Es piegāju pie mašīnas un uzliku galvu uz tās jumta. Mana labā roka slīdēja pār jumtu, it kā to glāstot.
- Vai nevēlaties to izmēģināt? – mesjē Žisjēns jautāja.
- Protams, - es teicu. – Kā ar degvielu?
- Pilna bāka.
- Jūs nudien esat savu uzdevumu augstumos, - es teicu un iesēdos mašīnā. Viņš iedeva man atslēgas, es iedarbināju motoru un izbraucu no garāžas. Pašlaik grasījos to iemēģināt tepat uz Parīzes ceļiem, bet vēlāk doties uz Vāciju un kārtīgi izbraukāties pa tās autobāņiem.

Izbraukājusies pa Parīzi, devos taisnā ceļā uz viesnīcu, kurā mesjē Žisjēns bija rezervējis man numuru. Ja reiz biju pilsētā, vēlējos pāris dienas uzkavēties un nokārtot pēdējās darīšanas, lai pēc tam varētu pilnībā pārcelties atpakaļ uz Londonu. Es nevēlējos palikt mājā, jo tai jau bija atrasts pircējs un es to vairs neuzskatīju par savu.
Es atstāju savu Pontiaku viesnīcas autostāvvietā un devos uz reģistratūru. Kad ienācu pa viesnīcas durvīm, ieraudzīju pazīstamu siluetu un neticēju savām acīm. Pie reģistratūras galda stāvēja neviens cits kā Juri!
- Ko tu te dari? – es pajautāju bez jebkādiem ievadiem un pieklājības frāzēm.
- Lukrēcij, kāds patīkams pārsteigums! Tu arī esi Parīzē? Es ierados šeit nokārtot pāris darījumus.
- Tieši tai pat laikā, kad Parīze atrodos arī es. Kāda sakritība. – manā balsī skanēja neslēpta ironija.
- Vai ne? – viņš pasmīnēja.
- Vai tikai tu neesi apmeties 317. numurā? – es jautāju. Mans numurs bija 318.
- Nē, 320. Tu esi apmetusies 318. numurā? Tad jau mēs atkal būsim kaimiņi. Turpmākās pāris dienas būšu diezgan aizņemts, tomēr ceru, ka mēs vēl satiksimies. Tad viņš atvadījās un devās uz liftu.
Es neticēju nevienam Juri vārdam un biju pārliecināta, ka viņa vienīgās darīšanas Parīzē esmu es. Tikai... kā viņš bija uzzinājis, ka es esmu šeit?

Tās pašas dienas vakarā, kad augusta tveice vairs nebija jūtama, es iesēdos mašīnā, lai izbrauktu ar to pa īstam. Mans mērķis bija Ķelnes autobāņi.
Jau tagad mīlēju šo Pontiaku gandrīz tikpat ļoti kā pati sevi. Tas bija ideāls: automobīlis nebija piebāzts ar liekām funkcijām un uzlabojumiem un bija viegli vadāms.
Pirmo reizi es piesēdos pie stūres 1921. gadā. Tolaik autovadīšana man nelikās nekas pārāk aizraujošs, bet, gadiem ejot un tehnikai attīstoties, es ar to aizrāvos arvien vairāk un vairāk. Manu bijušo mašīnu skaits bija mērāms desmitos un savulaik man bija piederējis pat Rolls Royce Phantom. Tolaik drusku pakļāvos masu psihozei – visiem bija, man arī vajadzēja. Pāris reižu izbraucu ar to, bet sapratu, ka šī mašīna nav domāta man un pārdevu to tālāk. Atceros, kā Bairons par to uzjautrinājās – vispirms es biju ielidojusi istabā un sajūsmināti stāstījusi, ka esmu iegādājusies Rolsroisu, bet pēc diviem mēnešiem jau teicu, ka mašīna man ir galīgi apnikusi un es gribu tikt no tās vaļā. Rolsroiss bija mazs neprāts, bet, ja tā padomā, visa mana dzīve sešdesmitajos gados bija viens vienīgs krāšņs neprāts, kad nauda tika izgrūsta par visu ko.
Pārkāpjot ātruma ierobežojumus - gan apzināti, gan neapzināti – nonācu Vācijas teritorijā ātrāk nekā biju domājusi. Bija pāri pusnaktij un beidzot varēju spiest gāzes pedāli grīdā. Spidometrs rādīja 150 km/h. Mašīna slīdēja pa ceļu un es jutos brīnišķīgi - autovadīšana man bija viena no dzīves lielākajām baudām. Palielināju ātrumu līdz 180 km/h. Pontiaks joprojām bija ideāli vadāms un šajā brīdi es atcerējos atgadījumu pirms daudziem gadiem, kad viena no manām mašīnām jau pie ātruma 110 km/h kļuva nevadāma, noskrēja no ceļa un ietriecās stabā. Labi, ka tobrīd man neviens nesēdēja blakus – cilvēkam tāda sadursme būtu beigusies letāli, bet es tikai izlīdu no sadauzītās mašīnas, paraudzījos apkārt vai neviens nav to redzējis un nodomāju, ka turpmāk šī modeļa automašīnas vairs neizvēlēšos.
Aizdomājusies nepamanīju, ka mašīnas ātrums sasniedzis 220 km/h. Tas bija pavisam tuvu maksimālajam ātrumam – 240 km/h. Noņēmu kāju no gāzes pedāļa un nospiedu bremzes. Man patika ātrums un ar šo mašīnu droši varēja braukt lielā ātrumā, tomēr nolēmu braukt lēnāk – es tā jau biju pārsniegusi ieteicamo ātrumu par 100 km/h. Paskatījos spidometrā. Tagad tas rādīja 140 km/h. Uz autobāņiem pavadīju vēl vairākas stundas. Kad atgriezos Parīzē, bija agrs rīts.

Briti ir slaveni ar savu mīlestību pret dabu un es nebiju izņēmums. Lai gan mana viesnīca atradās tuvu Parīzes centram, tā atgādināja lauku īpašumu: viesnīcai bija gan savs golfa laukums, gan zirgu staļļi. Šovakar biju nolēmusi izmēģināt cita veida zirgspēkus un devos uz staļļiem. Lai gan ātrums, kādu varēja sasniegt zirga mugurā, ne tuvu nelīdzinājās automašīnas ātrumam, izjādes joprojām bija viens no maniem iemīļotākajiem brīvā laika pavadīšanas veidiem.
Kad biju izvēlējusies zirgu un izvedusi to no staļļiem, pamanīju, ka bez manis šeit ir vēl viens brits, floras un faunas mīļotājs. Arī Juri mani pamanīja. Mēs sasveicinājāmies.
- Jauks vakars, vai ne? Ja vien nebūtu tik neciešami sutīgs, - viņš teica.
- Jā, jauks gan. Un sutīgs arī. Par laimi, ir jau augusts un līdz rudenim vairs nav tālu, - es atbildēju. Ja man būtu tāda iespēja, es izvēlētos dzīvot mūžīgajā ziemā.
- Vai esi domājusi doties garā izjādē?
- Protams. Neesmu bijusi zirga mugurā vairākus gadus.
- Es arī. – pēkšņi viņam kaut kas ienāca prātā. - Varbūt tu vēlies sacensties?
- Hmm, kāpēc gan ne? Redzi tos kokus? No šejienes līdz tiem ir apmēram 300 jardi. Kurš finišēs pēdējais, varēs aplūkot manu muguru, - es teicu.
- Esi tik ļoti pārliecināta par sevi? Tad varbūt padarīsim sacensības interesantākas? Kā būtu ar derībām?
- Uz ko derēsim?
- Uz kopīgi pavadītu vakaru. Ja tu zaudēsi, mums būs randiņš, ja zaudēšu es, randiņa nebūs.
- Tev nešķiet, ka tu šauj pār strīpu?
- Nē. Tu zini, kādas ir manas jūtas pret tevi.
Derību likme man diez ko negāja pie sirds, bet, ja tā padomā, vai nav vienalga uz ko derēt? Es biju pārliecināta, ka uzvarēšu.
- Labi, es piekrītu. Tikai atceries – neuzdrošinies krāpties, nolecot no zirga un finišēt, nesot to uz pleca! – es pajokoju.
Viņš tikai pasmīnēja par manis teikto. Mēs nostājāmies uz starta līnijas.
- Uzmanību, gatavību, starts! – es iesaucos.
Visu distanci mūsu zirgi atradās viens otram blakus. Izskatījās, ka mēs varētu finišēt vienlaicīgi. Mēģināju paskubināt zirgu un izrauties vadībā, bet nekas nesanāca. Līdz finišam bija mazāk par 50 metriem. Biju sagatavojusies neizšķirtam, kad piepeši ieraudzīju, ka Juri zirgs sāk skriet nedaudz ātrāk un mani apsteidz. Nākamajā brīdī mēs jau šķērsojām finiša līniju. Kaut kas neiedomājams! Es nolēcu no zirga un nikni aizsoļoju prom pa ceļu. Ceļa malā auga ābele. Es piegāju pie koka un ar dūri uzsitu pa stumbru – man vajadzēja kaut kā nolaist tvaiku. Dusmās nepadomāju par sitiena spēku un nākamajā brīdī pār mani nobira pusgatavu ābolu lietus. Es iebļāvos un atkal izskrēju atpakaļ uz ceļa. Juri stāvēja pāris metru attālumā no manis un smīnēja.
- Nekad vēl nebiju redzējis, ka kāda tā reaģētu, uzzinot, ka viņai jāiet ar mani uz randiņu.
- Nelietis! Tu speciāli jāji lēnāk nekā varēji, lai apsteigtu mani tikai pie finiša!
- Es varēju izrauties vadībā jau pašā sākumā, bet tas nebūtu bijis tik interesanti. Jau tūlīt pēc starta es sapratu, ka varu tevi uzvarēt.
- Krāpnieks! – es iesaucos.
- Tu neciet zaudējumus, vai ne? Par ko tu šobrīd dusmojies vairāk – par zaudējumu vai par gaidāmo randiņu?
- Par abiem!
Es aizgāju pakaļ zirgam un atkal uzkāpu tā mugurā.
- Pacenties mani pārsteigt! – es uzsaucu un aizjāju prom pa ceļu, cenšoties atstāt aiz sevis pēc iespējas lielāku putekļu mākoni.

- Opera? Man jau vajadzēja to nojaust, - es teicu, izkāpdama no limuzīna.
Juri negribēja, lai es pirms laika uzzinātu, kurp mēs dodamies, tādēļ bija noīrējis limuzīnu ar tik tumši tonētiem stikliem, ka tiem nevarēja redzēt cauri. Tagad es beidzot varēju redzēt mūsu galamērķi – Parīzes nacionālo operu.
- Ne gluži. Ieskaties vērīgāk.
Paskatījos uz afišu. Sāra Braitmena.
- Kā tu...?
- Tu nāc no 19. gadsimta, tātad tev patīk opera. Tomēr tu vairāk piederi 20. gadsimtam, tātad tev vairāk patīk kas mūsdienīgāks. Sāra Braitmena apvieno abus.
- Un man jau likās, ka mūsu randiņš būs pēc naftalīna smakojošs...
Juri izlikās nedzirdam sarkasmu manā balsī. Man bija jāatzīst – viņam bija apbrīnojamas dedukcijas spējas. Sāra Braitmena bija viena no manām mīļākajām dziedātājām. Biju vairākkārt apmeklējusi viņas koncertus, pēdējo reizi – pirms kāda pusotra gada.
Mēs iegājām operas ēkā un ieņēmām vietas. Lai gan es nereti mēdzu izturēties tā, it kā es būtu pārliecināta moderniste, patiesībā man ļoti patika dažādas senlaicīgas lietas, opera, klasiskā mūzika... Parīzes operu labi pazinu kā no ārpuses, tā iekšpuses – jau pati ēka bija tik skaista, ka radīja vēlēšanos atgriezties šeit vēl un vēl.
Zālē nodzisa gaismas un koncerts sākās. Man patika visas Braitmenas dziedātās dziesmas, bet bija dažas, kuras man patika vairāk par citām. Opera un mūzika radīja īpašu noskaņu un brīdī, kad atskanēja „Fleurs Du Mal”, mana mīļākā dziesma no dziedātājas repertuāra, mani pārņēma tāds saviļņojums, ka, ja vien es spētu raudāt, man acīs parādītos prieka asaras. Tas bija brīnišķīgs vakars.

- Vajadzēja sacensties ar mašīnām. Tu vēl nebūtu paspējis uzgāzēt, kad es jau būtu finišējusi.
- Es neprotu vadīt automašīnu.
- Jo labāk. Es pieprasu revanšu, – es teicu, pārkāpdama Juri viesnīcas numura slieksni.
Istaba atgādināja lielu ledusskapi – gaisa kondicionieri bija ieslēgti uz maksimālo jaudu un šeit bija patīkami vēss. Arī es savā numurā biju izdarījusi tāpat.
- Pasaki vietu un laiku.
- Tagad un tūlīt. Tas tev, - es teicu un pametu Juri virzienā samta saini. Speciāli metu to pēc iespējas šķībāk, bet viņš saini notvēra tā, it kā mans metiens būtu bijis precīzākais pasaulē.
Juri atvēra saini un aplūkoja tā saturu.
- Kopš kura laika viesnīcas pakalpojumos ietilpst arī špagu sagādāšana?
- Par dāsnu dzeramnaudu var dabūt gatavu ne to vien, - es teicu.
Mēs devāmies uz izjādēm paredzētajām pļavām. Nebiju paukojusies kopš sešdesmitajiem gadiem un arī Juri labu laiku nebija trenējies. Pirmās piecpadsmit minūtes bija iesildīšanās, kuru laikā es pamanījos zaudēt Juri, bet vēlāk viņš zaudēja man.
Pēc tam sākās īstā cīņa. Viņa mērķis bija cīņa, nevis manis pievārēšana, savukārt es negribēju viņam zaudēt – es laiku pa laikam atcerējos kaunpilno jāšanas sacensību iznākumu. Mēs paukojāmies vairākas stundas, līdz bija tik ļoti satumsis, ka mēs ar grūtībam varējām saskatīt savas špagas. Šoreiz uzvarēja... draudzība.

Biju pavadījusi Parīzē desmit dienas un ar to pietika, lai nokārtotu visas darīšanas. Vairāk man šeit nekas nebija darāms un tas nozīmēja, ka varu atgriezties savās jaunajās vecajās mājās. Bet pirms tam...
Es pieklauvēju pie Juri numura durvīm. Tās atvērās pēc īsa brīža.
- Es rīt atgriežos Londonā. Ja tev Parīzē vairs nav nekādu darīšanu, varu tevi aizvest ar savu mašīnu. Es izbraukšu pulksten četros pēcpusdienā.
- Nē, man vairs nekādu darīšanu nav. Tiekamies pie viesnīcas ieejas?
- Jā, pie ieejas. Līdz rītvakaram.
Kāda sakritība! Tiklīdz es devos atpakaļ uz Londonu, arī viņu nekas vairs neaizturēja Parīzē. Protams, es zināju, ka tā būs. Varēju jau aizšmaukt, viņam nezinot, tomēr nolēmu būt jauka un piedāvāt aizvest.

Atpakaļceļš bija daudz patīkāmāks par turpceļu – ja bija jāizvēlas starp lidošanu un braucienu ar automašīnu, es vienmēr izvēlējos pēdējo. Kopš 1994. gadā tika atklāts tunelis zem Lamanša jūras šauruma, kas savienoja Lielbritāniju un Franciju, Britu salas beidzot varēja pamest arī ar automašīnu, kas nebija amfībija. Jāatzīst, atpakaļceļā arī kompānija bija labāka.
- Tu ļoti labi vadi automašīnu. Mācījies autoskolā vai arī tu savas tiesības nopirki? – Juri jautāja.
- Nopirku. Kad pirmoreiz piesēdos pie stūres, autosokolu vēl nebija. Bet tad, kad tādas parādījās, es braucu tik labi, ka nekādi kursi man vairs nebija vajadzīgi.
Es sevi uzskatīju ne vairāk, ne mazāk kā par dievieti pie stūres. Varēju piesēsties pie stūres jebkurai automašīnai un vadīt to tik labi, it kā visu mūžu ar to vien būtu braukusi.
Lielākā daļa ceļa jau bija mums aiz muguras un līdz Londonai vairs nebija tālu. Pa ceļam mēs ar Juri bijām runājuši par visu ko, izņemot tēmu, kura mani interesēja visvairāk.
- Atzīsties – tu devies uz Parīzi manis dēļ, vai ne?
Viņš noslēpumaini pasmaidīja, kas varēja nozīmēt gan to, ka viņš pateiks taisnību, gan to, ka viņš atkal melos, acīs skatīdamies.
- Ja. Tu tik pēkšņi aizbrauci no Londonas, ka es nolēmu noskaidrot iemeslu.
- Kā tu vispār uzzināji, ka es esmu Parīzē?
- Ir vērts uzturēt draudzīgas attiecības ar durvjusargiem, māju pārvaldniekiem, lidostu darbiniekiem... – viņš pasmīnēja.
- Tu esi nelabojams, - es teicu. – Bet pagaidi... Oficiāli mani nesauc par Lukrēciju Lokvudu. No kurienes tu zini, kāds vārds rakstīts manā pasē?
- Mēs savulaik bijām kaimiņi, atceries? Reiz tu pie manis izskatīji kādus dokumentus. Es pamanīju, ka tu paraksties kā Simona Vestbridža.
Izrādās, Juri bija ne tikai apbrīnojamas dedukcijas spējas, bet vēl arī lieliskas spiegošanas prasmes.
- Kādēļ tu tā nopūlies manis dēļ?
- Kā jau es tev teicu, es cenšos sākt jaunu posmu savā dzīvē un aizpildīt tajā radušos tukšumu. Kad satiku tevi, es sapratu, ka tieši tu esi tas, ko es meklēju.
- Tātad tu esi nolēmis sakārtot savu dzīvi uz mana rēķina? Brīnišķīgi. Tikai kāds man no tā labums?
- Izklausījās pārāk savtīgi, vai ne? Manuprāt, tu zini atbildi.
Mēs atradāmies pie Juri mājas un es tikko biju apturējusi mašīnu ietves malā.
- Paldies par atvešanu, - viņš teica. Pēc tam viņš izkāpa no mašīnas un iegāja mājā.

Kristīne Čeirāne (c) 2010
Nobeigums - 02.06.
(31.05.2010)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 8.56
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.67)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.67)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.33)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
FAETONS (16.07.2018, 09:12)Sen neesmu te bijis, palasīju pirmajā lapā redzamos pantiņus, bet dzejas kvalitāti gribētos redzēt labāku,to neuzlabo ne atļauja ne liegums to komentēt arī nereģistrētajiem lasītājiem. Pārsvarā.../arpa/ (viesis) (12.07.2018, 13:22)Ir feini, nesaspringsti.bez smecera (10.07.2018, 18:02)Gribu atvainoties Arpai par to, ka pārlieku iekarsu komentāros. Dzejolis pats par sevi ir ļoti labs, vienīgi dažas nianses nē. Sociālas tēmas nekad lielāko daļu lasītāju neatstāj vienaldzīgu,...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Visi tik par baltu dzejo
Jaunā gada vakarā.
Besī mani, es par piķi,
Sveicu gadu nomaiņā! ...
Interesanti video
Kaķis Simons 3
 
 
Zīmējumi

Brīvība
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 187 Kopā:4765839

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec