X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Pasakas
Uzplaiksnījums - 3. daļa
Autors - Kristīne Čeirāne
  
Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Bija teiciens, ka pievērst vampīra uzmanību ir grūti, bet pievērst manu uzmanību – vēl grūtāk. Tā bija taisnība. Ja uz sievietēm varēja atstāt iespaidu, aizvedot viņu vakariņās, uzdāvinot dārgas dāvanas, aizvedot ceļojumā vai apžilbinot ar savu naudu un statusu, tad vampīru pasaulē tas nedarbojās. Vampīru sievietēm bija gana naudas un viņas bija ļoti pašpietiekamas. Uz viņām varēja atstāt iespaidu tikai viens – personība. Pie mums viss notika diezgan vienkārši – ja bija savstarpējas simpātijas, vampīri kļuva par pāri un varēja būt kopā gadu desmitus. Atšķirībā no cilvēkiem, mums dzīvē bija krietni mazāk rūpju, nebija jādomā par karjeru (nerakstīts likums – vampīri nestrādā, vampīri saņem dividendes) un bioloģiskais pulkstenis bija pārstājis tikšķēt jau sen. Reizēm tas likās pārāk vienkārši, tomēr viss bija gluži loģiski. Turklāt jāņem vērā, ka daudzi no mums bija dzimuši 19. gadsimtā vai agrāk un mūsu laikos arī cilvēku vidū viss notika apmēram tāpat. To veicināja fakts, ka lielākajai daļai jau bija laulātais un bija skaidrs, ka šādas attiecības neturpināsies ilgi.
Ar mani bija sarežģītāk. Es devu priekšroku cilvēku sabiedrībai un liela daļa vīriešu, ar kuriem kādreiz biju bijusi kopā, bija cilvēki. Tas attiecībām uzlika zīmogu – es nekad nedrīkstēju nevienam pārāk pieķerties, nedrīkstēju atklāt patiesību par sevi un attiecības nevarēja turpināties ilgāk par pāris gadiem. Tagad man līdzās bija kāds, kurš man atgādināja mani pašu, kurš mani valdzināja, bet kuru es tomēr atgrūdu. Biju pieradusi, ka manā dzīvē nekas nav ilgstošs, bet šeit varēja izveidoties kas nopietns un es nebiju tam gatava. Man patika mana dzīve tāda, kāda tā bija patlaban.

Brauciens uz Parīzi mainīja Juri taktiku. Pirms tam viņš bija ievērojis piesardzību, jo nezināja, kādas ir manas jūtas pret viņu un nevēlējās izjaukt mūsu draudzību gadījumā, ja es neatbildētu uz viņa jūtām. Tagad viņš bija sapratis, ka es pret viņu neesmu vienaldzīga.
Pie manām durvīm piezvanīja. Atvēru tās un ieraudzīju kurjeru. Viņam rokās bija paliels sainis. Izskatījās, ka tajā iekšā varētu būt glezna. Parakstījos par saņemšanu un ienesu saini istabā, kur atraisīju auklas un noņēmu iesaiņojumu. Tā patiešām bija glezna – ļoti līdzīga tai, par kuru mēs ar Juri bijām sacentušies izsolē: tas pats mākslinieks, tā pati krāsu spēle, tas pats pāris, tikai šajā gleznā viņi bija apstājušies upes malā padzirdīt zirgus. „Piedod, ka neatsūtīju to gleznu, bet man pašam tā patīk. Ceru, ka tev patiks šī. Juri” Es atzinīgi pamāju ar galvu – Juri bija papūlējies. Atrast nevienam nezināma mākslinieka gleznu, tik līdzīgu citai, un uzdāvināt to man.
Glezna nebija Juri vienīgais sūtījums man. Pēc tam viņš pasāka man katru nedēļu sūtīt vēstules ar kādām dzejas rindām, aforismiem vai citātiem no grāmatām. Tie vienmēr bija rūpīgi piemeklēti un raksturoja vai nu mani vai Juri pašu. Vēstules bija rakstītas uz īpatnēja papīra – tas bija izgatavots mūsdienās, bet apzināti vecināts. Juri rakstīja ar tinti un viņa rokraksts bija gandrīz kaligrāfisks. Vēstulēs nekad nebija nekā personīga, ne uzrunas, ne paraksta. Tās vienkārši bija veids, kādā viņš par sevi atgādināja.

- Tomēr izdomāji atnākt? –Juri jautāja.
- Par ko tu runā?
- Es pirms kāda laika tev ieminējos par šo izrādi un piedāvāju kopā to apmeklēt, - viņš teica.
- Vai tad?
Mēs abi atradāmies Viņas Majestātes teātrī Londonā un bijām satikušies starpbrīža laikā. Biju izdomājusi pavadīt vakaru ārpus mājas, baudot kultūru.
- Tik tiešām..., - es teicu. Tagad atcerējos, ka Juri patiešām bija piedāvājis kopīgi apmeklēt izrādi „Saulrieta bulvāris”, bet es biju atteikusies.
- Lai vai kā, priecājos tevi satikt. Vai saņēmi gleznu?
- Jā. Tā ir ļoti skaista. Droši vien pamatīgi nopūlējies, to meklējot.
- Jā, bet tas bija tā vērts. Īpašām personām īpašas dāvanas.
Mēs abi stāvējam vestibila vidū un es ievēroju, ka cilvēki mūs uzlūko ar interesi. Tas bija ne tikai mūsu apģērba dēļ – mums abiem mugurā bija stilizēti 19. gadsimta tērpi, bet arī mūsu pašu dēļ. Manā un Juri starpā valdošo jūtu ķīmiju varēja just visā telpā.
Mēs abi paraudzījāmies spogulī. No mums sanāktu skaists pāris, mēs pat ārēji bijām līdzīgi. Un tomēr... attiecības nozīmēja atklātību un uzticēšanos, bet no šīm lietām es biju atradinājusies jau sen.
- Mēs labi izskatāmies kopā, bet, lai kādu savaldzinātu, nevajag daudz... – es teicu un piemiedzu ar aci kādam jaunam vīrietim telpas otrā galā. Efekts bija spēcīgāks, nekā biju domājusi – nabadziņš aizskatījās un gandrīz ieskrēja ar pieri durvīs.
- Tur nu tev taisnība, - Juri teica un cieši paraudzījās acīs kādai sievietei, kura atradās netālu no mums. No Juri skatiena viņai saļodzījās ceļgali.
Atskanēja pirmais zvans.
- Starpbrīdis beidzies, - es teicu. - Mums jādodas atpakaļ uz zāli.

Pēc pāris dienām saņēmu vēl vienu sūtījumu. Es aplūkoju saini, mēģinot uzminēt, kas gan tajā varētu būt iekšā. Atvēru iesaiņojumu un ieraudzīju... lietos diskus ar iniciāļiem „LL”. Atmiņā pārcilāju katru vārdu, ko biju pārmijusi ar Juri ceļā no Parīzes uz Londonu – es biju pilnīgi pārliecināta, ka nebiju viņam teikusi, ka vēlējos mašīnai lietos diskus ar saviem iniciāļiem. Kastē bija arī zīmīte: „Ievēroju, ka tavai mašīnai kaut kā trūkst. Juri”
Uz brīdi paliku bez valodas. Man ienāca prātā, ka varētu viņam piezvanīt un pateikties par dāvanu, bet tad pārdomāju. Tā vietā paņēmu diskus un devos tos uzlikt savai mašīnai.

Uzdāvinājis lietos diskus, Juri izdarīja ko neticami riebīgu – viņš pazuda. Nekādu zvanu, zīmīšu vai citu atgādinājumu par sevi. No sākuma nelikos par to zinis, bet tad neizturēju un rīkojos tieši tā, kā viņš bija vēlējies: es devos pie viņa.
- Paklau, ko īsti tu manī esi atradis? Tikai nesaki, ka vispirms tev iepatikās mans prāts.
- Protams, nē. Vispirms man piesaistīja tavs izskats – šķiet, pirmās es redzēju tavas skaistās kājas, pēc tam – tavu piemīlīgo seju. Un vēl tev ir satriecoša pēcpuse.
- Tev arī, - es teicu. Es sēdēju vienā no Juri viesistabas krēsliem karalienes cienīgā pozā.
- Jau tad, kad tevi pirmoreiz ieraudzīju, nodomāju, ka tu esi viena no skaistākajām sievietēm, kādu jebkad esmu redzējis. Bet ārienei nebūtu nozīmes, ja nebūtu tava prāta. Tev piemīt fantastiska spēja vienā rāvienā mainīt visu savu dzīvi. Tu gadiem ilgi vari apgrozīties Londonas augstākajā sabiedrībā un tad pēkšņi doties uz Šveici, lai cirkū dresētu zvērus.
- Mmm... – es ieslīgu atmiņās. – Es strādāju cirkū ne tikai Šveicē, bet arī Francijā. Dresēju tīģerus, lauvas, leopardus, ziloņus un lāčus un rādīju dažādus pārdrošus trikus. Tie bija desmit lieliski manas dzīves gadi – no 1895. līdz 1905. gadam.
- Nu redzi. Es tā neprotu.
- Varu tev to iemācīt. Bet tādēļ jau mums nav jākļūst par pāri.
- Es labprāt uzzinātu, kādēļ tu apspied savas jūtas pret mani. Tu pati pēc manis tiecies, bet pēc tam atgrūd. Nu kaut vai šovakar.
- Par ko tu runā? Vai tad es nevaru vienkārši tevi apciemot? Mēs joprojām esam draugi, vai ne?
- Lukrēcij, pulkstenis ir divi naktī. Ja šī būtu draudzības vizīte, tu būtu ieradusies jau vienpadsmitos.
Un atkal viņam bija taisnība.

Biju ieslīgusi domās un nepamanīju, pa kuru laiku istabā biju palikusi viena. Paskatījos pulkstenī – bija gandrīz pieci no rīta. Juri guļamistabas durvis bija vaļā, es piegāju pie tām un ieraudzīju viņu guļam. Parasti visi – gan cilvēki, gan vampīri – miegā zaudēja masku, kura bija redzama, nomodā esot, un izskatījās pavisam citādāki – trausli un neaizsargāti. Ar Juri bija pavisam savādāk – arī miegā viņš izskatījās tikpat pašpārliecināts un no viņa staroja tas pats pievelkošais spēks. Juri gulēja uz vēdera, garie, melnie mati nosedza plecus un pusi muguras. Tādu harizmu pat miegā es redzēju pirmo reizi. Sajutos kā nohipnotizēta.
Es piegāju viņam klāt un apsēdos uz gultas malas. Nākamajā brīdī mana roka jau pieskārās viņa sejai un to noglāstīja. Roka pārslīdēja pāri pleciem un izbrauca cauri viņa matiem.
Pēkšņi Juri atvēra acis un paskatījās uz mani. Es atrāvu roku. Vampīra miegs parasti ir ļoti ciešs un nebiju domājusi, ka viņš pamodīsies.
- Lukrēcij, tu taču nemaz nevēlies mani atgrūst, vai ne?
Atbilde uz šo jautājumu man joprojām bija vienlaicīgi „jā” un „nē”.
- Ja jau tev tik ļoti patīk redzēt mani gulošu, pievienojies.
Juri pastiepa kreiso roku un maigi pieskārās manējai. Es zināju, ka aicinot mani viņam pievienoties, viņš patiešām domāja tikai gulēšanu blakus. Šis apburošais lapsa kūmiņš bija pārāk slīpēts, lai rīkotos tā, kā patiesībā vēlētos – pierautu mani sev klāt un noskūpstītu tā, ka no prāta izlidotu ne tikai visas domas, bet arī atmiņas par pēdējiem desmit dzīves gadiem. Pēc tam viņš zibenīgi atbrīvotu mani no drēbēm un izgaisinātu atmiņas vēl par kādiem piecdesmit manas dzīves gadiem. Vienīgais, kas man šajā domā nepatika, bija tas, ka man pret to nebūtu nekādu iebildumu. Domās ievaidējos. Kā viņam bija izdevies atstāt uz mani tādu iespaidu?!
Es apgūlos viņam blakus tā, lai varētu redzēt viņa seju. Juri aizvēra acis un atkal iemiga. Es turpināju viņu vērot, līdz mani plaksti kļuva smagi un arī es ieslīgu miegā.
Kad pamodos, Juri man blakus vairs nebija. Es iegāju viesistabā un ieraudzīju viņu sēžam vienā no krēsliem un kaut ko lasām. Ieraudzījis mani, viņš pacēla acis.
- Tu jau dodies prom vai vēl uzkavēsies? – viņš jautāja.
- Šķiet, es vēl brīdi uzkavēšos. Vai tu bieži guli ar visām drēbēm?
- Reizēm. Tāpat kā tu reizēm ej gulēt, nenoņemot grimu.
- Kā tu to zini?
- Sievietes tā mēdz darīt.
- Vai ir vēl kas tāds, ko tu par mani zini, bet ko es tev neesmu teikusi?
- Jā. Es zinu to, ka es tev esmu vajadzīgs mazāk nekā tu man.

Šķita, ka pēc šīs epizodes manām un Juri attiecībām būtu jāmainās. Tomēr nē, es atkal ieslēdzu atpakaļgaitu. Nezinu, cik ilgi tā vēl būtu turpinājies, ja vien kādu vakaru, dodoties medībās, es nebūtu uzskrējusi viņam virsū.
- Labvakar, Lukrēcij. Kāds prieks tevi satikt, ņemot vērā tavu aizņemto dzīvesveidu.
- Tu runā tā, it kā mēs nebūtu tikušies vismaz gadu, lai gan pagājušas tikai divas nedēļas.
Protams, es zināju, kāds bija viņa teikto vārdu zemteksts – Juri ironizēja par manu kārtējo izvairīšanos no viņa.
Mēs atradāmies vienā no tiem Londonas rajoniem, no kuriem parasti ieteica izvairīties. Novembra nakts bija vēsa, nedaudz smidzināja un uz ielām tikpat kā nebija cilvēku, tādēļ medības bija aizņēmušas vairāk laika nekā parasti.
- Cik ilgi mēs vēl spēlēsim šo spēli kaķis-pele? – viņš jautāja.
Juri uzvedība reizēm bija kaitinoša. Viņš varēja runāt riņķī apkārt un tad negaidot uzdot tiešu jautājumu.
- Kurš no mums ir kaķis un kurš – pele?
- Manuprāt, mēs ik pa brīdim maināmies lomām.
Es nopūtos. Es zināju, kurp virzās saruna. Tūlīt viņš uzdos jautājumu, uz kuru es nevēlējos atbildēt.
- Lukrēcij, kādēļ gan mēs nevarētu vismaz mēģināt? Ja nekas nesanāks, izšķirsimies un atkal būsim tikai draugi.
Pēdējos trīs mēnešus manī bija notikusi iekšējā cīņa. No vienas puses, es vēlējos, lai mana dzīve ritētu tāpat kā līdz šim, no otras puses – tiecos pēc Juri.
Esot ar kādu kopā, tu vairs nepiederi tikai pats sev un zaudē daļu savas brīvības un neatkarības. Nākamo domu es labprāt būtu izlikusies nedzirdam, taču nevarēju apklusināt pati savu iekšējo balsi – jebkurās normālās attiecībās ir laiks gan vienatnei, gan pašam sev.
- Ja tu zinātu, cik ļoti es šobrīd vēlētos apgriezties uz papēža un bēgt, - es teicu.
- Vari tā darīt, ja vēlies. Es tevi neturu. Es tikai uzdevu jautājumu, uz kuru ceru kādreiz sagaidīt atbildi.
Es paraudzījos uz Juri. Viņa seja bija pavisam mierīga. Žēl, ka es nevarēju redzēt viņa emocijas – vampīri meistarīgi mācēja tās slēpt.
Pēkšņi man uznāca atklātības lēkme un es iesaucos:
- Vai tu maz saproti kādu jucekli esi radījis manā galvā?! Es nevēlos būt kopā ar kādu, bet nevaru arī iztikt bez tevis. Lai arī ko es darītu, man pastāvīgi par tevi jādomā!
Kad biju to pateikusi, sajutu dusmas. Dusmas pati pret sevi, jo netiku ar sevi galā. Sava valdonīgā rakstura dēļ es necietu divas lietas: sakāvi un kontroles zaudēšanu.
- Šobrīd es esmu nonākusi tik tālu, ka pat nezinu, ko tev atbildēt. Ja pateikšu „jā”, būšu nelaimīga, ja pateikšu „nē”, arī būšu nelaimīga!
- Tad jau tev atliek izvēlēties mazāko no ļaunumiem.
- Kā tu vari būt tik mierīgs un saprotošs?! Tu izturies tā, it kā runa būtu nevis par mani un tevi, bet gan par mani un kādu citu!
- Un kā tad man vajadzētu reaģēt? Lukrēcij, tu man nozīmē daudz un es vēlos, lai tu būtu laimīga. Ja tu domā, ka kopā ar mani būsi nelaimīga, tad tā arī pasaki un es to pieņemšu.
Apbrīnojami. Es viņam biju vairāk nepieciešama nekā viņš man, bet viņš vairāk domāja par mani nevis sevi. Pie tāda vīrieša bija vērts turēties. Ak vai... Ko es tikko nodomāju?!
- Tu saproti, ka kopā ar manu daiļo seju un dižo prātu nāks arī mans neciešamais raksturs?
- Neuztraucies, es pats neesmu nekāds zelta gabaliņš. Vai tas nozīmē, ka tu esi izlēmusi?
Es pamāju.
- Lai notiek. Mana atbilde ir „jā”.

Kristīne Čeirāne (c) 2010
(02.06.2010)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 7
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7.13)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 6.88)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Kretinadze (viesis) (19.02.2018, 15:48)Paliki viena ar bērnu.Līdzjūtība.Ljurbenjaaks (viesis) (01.02.2018, 15:01)raksti pa tiešo valcham! tā ir liela problēma! čau, tev arī, iza! :DIza (30.01.2018, 12:18)sveiki visapkārt!

man ar milzīgs prieks, ka šeit viss turpinās. Dzērājs un Ljurbenjaaks vienmēr klātesoši, portāla nemirstošā vērtība.
turpmāk jāiegriežas biežāk, varbūt pat uznāks...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Lai sasildaas sirds tai baltajaa dziesmaa,
Ko shovakar zeme ar debesiim dzied.
Lai saglabaa sirds to sveciishu liesmu,
Ar kuru droshi caur putenjiem iet ...
Interesantas bildes


Izstieptais
 
 
Zīmējumi

Brīvība
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 401 Kopā:4636716

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.0 sec