|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Mana saruna ar mērkaķi prātā | | Komentāri (10)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
, pie kafijas un mīlestības
Es daru to kas man patīk...
Tā esot laikam jādara, bet zini,
pagaidām man tīk viena nodarbe vislabāk,
to sanāk darīt it visur :
kur es eju, kur smeļos iedvesmu..
šobrīd visvairāk man patīk -
domāt par tevi...
Es paskatos spogulī tur tukšums...
Es paskatos ledusskapī arī tur tukšums...
Es veros pa logu un parasta ainava,
bet tā mani aizrauj...
Es paskatos pagrabā - nekā tur jauna nav...
Es iesskatos sev prātā
un zinu kāpēc man viss tik vienaldzīgs...
...prāts man bildi liek kopā...
...un zini es redzu tavējo, tavējo bildi es redzu ik brīdi...
katru brīvo laika sprīdi, ko nepavadu nedomājot par tevi...
HMm maigā svaigo zvaniņu smarža –
tik debešķīgs ir pavasaris...
Es sajūtu zāli un lapas augam..
Es jūtu sevi ejam, staigājam...
Es jūtu sevi kāpjam sevī...
Man prātā skan meldinš - lai kas arī būtu,
man vienmēr būšu es...
Un laiks, kad es eju...
Es vēlos tevi sajust nākam...
Es vēlos tevi redzēt smaidām...
Man atkal pavasaris ir galvā...
Debess un zeme –
nu jau viss viens.
Es kulšu pienu līdz tas kļūs par sieru.
Manas debesis - tava zeme.
Kas augstu ir zemu..
Viss siltais kļūst vēs...
Tai mirklī viss vienāds ir...
Sirds stājas un acis mirdz saulē...
Katra elpa tava ir kā mirklis,
kas pārvēršas stundās,
žēl tik vienu, nepietiek man
ar šīm nieka stundām dienā,
lai pateiktu to...
Lai izteiktu vārdos tavu skaistumu...
Pat visskaistākais cilvēces radītais
nobāl manās acīs,
man atliek vien redzēt tevi...
Man netīk ne zelts, ne zvaigzne...
Tavās acīs tas viss...
Mākonis kaut nodilis ir,
tas vēsta par tevi.
Katrs koks pa ceļam
man ejot stāsta par tevi...
Putni rītos vairs nedzied,
bet galvā es dzirdu to dziesmas un
tās veltu es tev...
Lai rīta rasa aizskalo prom sniegu...
Nēsmu es Šekspīrs...
esmu mazliet traks ,jā..
Man liekas kaut kas ir ne tā...
Man dienas par īsu un
naktīs sapnim nosapņot nepietiek...
Atliek vien redzēt un naktīs aci nepievērt,
lai sapni nesatieku.
Atliek vien domāt man vairāk par tevi...
Es karājos gaisā un redzu logā sevi,
kaut arī vislaik domāju tikai par tevi...
Es nedomāju domas,
tās domā par tevi,
es neredzu tumsā –
es redzu sejas...
Mirklis kļūst garāks...
ķīmijā šīm vielām nav vietas...
Tās ir domas par tevi,
par to kā tu ienāc,
par to kā man smaidīt liec...
Ja smaids man nav sejā –
es smaidu iekšā...
Tāpat arī raudu un skumtu sevī...
Tāpat kā domāju par tevīm...
Man nekas nav pretī-
būt atkarīgam... Sajūtos spēcīgs.
Tas mani iznīcina... Nogalē patīkami.
Kāds teiks esmu vājš,
bet ko darīt - esmu bezspēcīgs.
Tā mani nogalēs... es tiešām tam ticu.
Es vienkārši nezinu vai mīla ir svētki.
Es izaicinu likteni un tas nogalina mani maigi.
Mana atkarība esi tu un navē ir mīla.
Es daru kā man tīk - esmu atkarīgs un dodos nāvē...
Balsis man prātā, apmainās domām...
Naktī ir skaisti...
Kaut kas tavās acīs ir tik izaicinoš.
Kaut kas tavā smaidā ir tik satraucoš.
Kaut kas manā sirdī lika tai satrūkties.
Balsis manā prātā runā par tevi,
viens smaids manā sejā, lika man priecāties...
Tu esi man dziļi sirdī, tik dziļi tajā,
ka tu esi daļa no tās...
Tik dziļi tajā, ka man ir grūti nepadoties...
es ziedodu visu par vienu
Zāle esot zaļāka tai pusē???
Es dzīvotu šeit,
lai redzētu tik tevi;
kur tu ej uzzied ziedi un atplauks saule...
Patiesībai ir viena puse rinķa..
Mēs dzīvojam zem vienas malas...
Nav patiesības, tad nav arī zvaigžņu..
Kad tev sejā neredz smaidu - nav saules man sirdī...
Man reibst galva domājot, tā noreibst no tevis.
Šai reibonī vēlos es sagaidīt rītu, lai redzētu smaidām tevi...
Tas acu skats...
Tā gaisma tik pēkšņā...
Es gribu aizsniegties...
Es gribu izlausites...
bet pienāk brīdis un es jūtu - sirds sit tik strauji...
artērijas plīst... vai vadi izturēs???
Tie sakarst un uzkarsē man sirdi...
Dzelmīga sāpe...
Es esmu mazs un neredzams...
Es lidoju visapkārt... Es esmu sirds... Es esmu es pats....
Tā sitās un sitīsies līdz apstāsies...
Es ceru izgaist un atdzimt no jauna,
bet sirds mani ceļ spārnos un es krītu...
Es krītu un gaidu kad atduršos, tad atkal paceļos...
Un tā kuļos starp debesīm un zemi...
It kā pusceļā uz elli...
Es esmu ceļā uz vietu, kur visi nokļūsim...
Mans mērkaķis ir manī...
Es esmu es un ar to ir jādzīvo...
Es grbu aizsapņot prom...
Es pieklauvēju pie savām durvīm...
Tēmēju pats uz sevi...
Es atkal esmu mājās,
bet mājas man ir tukšumā...
Tukšumā mīt mans spēks...
Es paveros pa savas sirds logu un arā līst lietus...
Es esmu izmircis un nolaidies... kurš mani tagad ņems un sasildīs???
Es esmu kļuvis par pabērnu pats sev un savai dzīvei....
Es esmu mērkaķis...
Mērkaķis pats savos džungļos....
Es esmu atradis, to ko meklēju...
Es esmu, man liekas...
Es vēlos to, ko nevaru iegūt...
Es esmu gājis tālu ceļu...
Es esmu mainījis sevi, bet velti...
Es izšķīstu putekļos un
jātgriežās starta punktā;
jānotrauc asaras un jāsakārto smaids;
jābliež atkal uzdzīvē –
jāsameklē sevi...
jāizvelk veco es no skapja...
jāliek lietā prāts...
to nu gan nevēlos es...
Nekas nav līdzsvarā...
es nēsmu līdzsvarā...
es esmu nelīdzsvarā...
esmu par smagu, lai lidotu,
bet par vieglu, lai nokristu...
es karājos pa vidu...
jaunais tikai pret sienu sitās...
vecais uz nelietām pavedina...
esmu es pa vidu, esmu es divi...
Kāda vairs jēga no jaunā???
Kāda jēga ir starot,
ja viss ko saņem pretī ir sāpes???
Kad es gaidīju sauli, man lija lietus...
Es zinu!
Es arī dzīvoju... vismaz cenšos,
bet nevaru apvaldīties...
NĒ, es dzīvošu no jauna...
jau dzīvoju... jau baudu...
Lai gan esmu es iemīlējies...
Eh, aizlido sapni prom...
Es sameklēšu citu sevi...
Man kļūst slikti pašam no sevis...
Es ceļos starp mirušajiem katru dien...
Es nevēlos, bet gribu aizlaisties...
Es vienkārši esmu viegli aizskarams...
Es atradīšu citu izeju...
Kā pa tumsu meklēju izeju es...
Es jūtos akls, jo gaisma ir par spožu...
Esmu jau tuvu... nē, laikam atkal atduros pret sevi...
Aklais, kad vedīs aklo....
Es izeju būšu radis...
Lai cik arī viņu nebūtu, tā ir tik viena...
Viena, es skumstu...
Es meklēju izeju..
Tā ir otrpuss ūdenim...
Es varētu to pārpeldēt
vai pārlidot tam pāri...
Nē, iet apkārt būtu par tālu... es baidos.....
Es nēsmu rakstnieks...
Es esmu es pats...
Tās visas ir jūtas, ko uzliek mans prāts...
Sirds pārtop par tekstu...
...uzlieku to šeit...
Nezinu pats kāpēc to daru;
man rokas liekas ir par smagu;
es izlieku iekšas, tās izgriežās -
gluži kā mans merkaķis padzeras no upes...
Nāk arā man vārdi vieglāk par elpu...
Es elpoju vēju ne gaisu...
Man elpa kļuvusi smaga pēc vella...
Es nepretojos domai...
Es spļauju to tik arā...
Redz! skaties!
Es redzu sauli - domāju par tevi...
Man līst virsū lietus - es vēlos just tevi...
Šodien redzēju dūju stacijā,
un tagad atceros tevi vasaras vakarā...
Es skatos pa logu - cik vientuļa iela...
un domāju par lietam, par kurām man domāt liegts...
Es veros zvaigznēs un redzu...
Es redzu pats sevi - kailu, atklātu un patiesu...
Es negaidu atbildi...
Es saredzu nakti...
Es saku lietas, kuras labāk ir neteikt...
Bet neteikt nozīmē klusēt...
...to no manis gan neprasiet...
Izstāsti vārdos, kas notiks rīt???
Paturi sevī... Nestāsti man,
es dienu tik gaidu,
lai atķeksētu kalendārā sevi ar smaidu...
Es nenožēloju ne nieka...
Es sūtu tev šo dziesmu...
Vai daru nepareizi, ka saku,
bet tev patiešām ir skaistākās acis...
Es runāju par daudz..
Es atklājis kārtis esmu..
Nav man trumpji vairs uz rokām...
Tikai vārdos un jūtās vēl kāds spēks...
...lai pasaule karo, lai cīnās...
Es salieku rokas un saku, kas man aiz ādas...
Bez kafijas un dūmiem,
man vairs palikušas jūtas...
Tas laikam skan kā dzejā???
Bērnišķīgi???
Kā banālā filmā???
Kā mīlas dziesmā???
Bet es vēlos tik vienu...
Lai sadragā mani vējš un vētra...
Es vēlos tik vienu –
nonest debesis šeit lejā...
un dāvāt tev zvaigznes...
Tad debess ar zemi saplūstu un nostāties es atkal spētu...
Tik nonest debesis tev šeit lejā...
Nē, lūdzu nerunā tā,
Es dzīvoju debesīs...
Tur lejā par stipru gaisma ir man...
Kad vējš krūmos šalc,
es spēju sajust tavu elpu...
no tumsas iznāc uz gaismu...
Dāma sit karali šahā... un arī šeit...
Nevar kafija būt par stipru...
Debesis šeit lejā...
Un katreiz, kad redzu gaismu...
Es domāju par debesīm šeit lejā...
Tu piesaki man šahu??? krītu es lejā...
Šahs un mats...
Nē dzīve nav galā...
Man nav noslēptas kārtis aiz piedurknēm,
jo par dziļu esmu ielīdis...
Es lieku gabaliņu zvaigznes uz galda –
daļu no savas sirds...
Es varu dot visu...
Debesis ir šeit lejā...
Es izgāju ārā
un sapratu sevi...
Es runāju par zvaigznēm
un debesīm šeit lejā...
Es varētu arī par tevi runāt stundām...
Nē, es netērēju laiku velti,
es atbildu pats sev...
Vaig debesis šeit lejā...
Paradīzi katram..
un zvaigznes istabā pie griestiem,
lai ir kur redzēt kādu...
Man viss jau tas ir...
Ir zvaigzne,
zvaigzne tā esi tu –
kad tevi redzu...
Ir debess,
debess ir tava bals,
kas gaisā čukstus virmo...
Ir paradīze,
par paradīzi man runāt bail,
cik lielam jābut ir laimes pleķītim???
Man bail ir pieiet tam par tuvu...
Es laikam esmu jau dziļi iekšā...
Es necīnos ar jūtam, es atslābstu...
Es noliecos to priekšā...
Es kļūstu traks, pats savā prātā...
...es lecu caur atmiņām...
Es ceru, tu vēl elpo???
Ir laiks saņemt sevi rokās,
Bet, kad nav neviena apkārt,
es domāju tik par tevi...
...jau laikam stipri par daudz...
Es redzu sāpi sev sejā - tā vieglu rūpju kroku met...
Visi krīt...
Bet arī kāds tikai spīd...
Ar savu sirdi un liesmu tajā,
es noskrienu jūdzi...
...noskrienu vēl pāris,
esmu attapies jau apskrējis visu zemei!
Tāds ir domu spēks,
bet lai tas paliek atpakaļ laikā...
Es nevaru tikai dot, jo attapšos tukš un izsmelts...
Laiks dziedē brūces...
Nav nozīmes slēpties...
Šīs brūces pat laiks ātri nedziedē.
Es staigāju pa oglēm
un veros savās zvaigznēs,
kuras rāda tik tevi vienu...
Nav vērts baidīties
par tādu kā es...
Es spēju dzīvot tikai ar apziņu vienu...
Kad laiks ir gulēt, tikai tad es pa īstam austu...
Plēst mani var, esmu jau plēsts...
Esmu kā līmēts simtreizes - vecs zvērs...
Tu saki nav kur kāpt???
Cilvēk uzkāp pats sevī...
No turienes verās tāds – labāks skats...
No kura var uzkāpt vēl augstāk...
Es pašlaik, veicu vienu pastaigu pa savu sirdi...
Tur zem katra akmeņa ir doma...
Par ko, tu jau noteikti zini...
Man acis ir aizvērtas,
jo pārpildītas tās...
Man nav, kur zemāk krist...
Es spēju vairs tikai kāpt...
Man galvā šalc caurvējš...
Es esmu šeit.
Es spēju izlikties.
Tad man nebūtu vairs ko teikt,
bet acis mani nodos un sažmiegsies ciet...
Es jūtos kā makonis viegls –
to visu pateicis...
Atliek vairs tik kļūt aklam kā pravietim...
Es nespēju vairs noliegt,
jo viss ko saku ir patiess...
Vienmēr var atrazt kādu,
bet jutos apmaldījies un baidos..
Tad vienmēr pretī soļo mans skaistums - tu,
es nevaru vairs pateikt : „Piedod par vārdiem!”,
tie būtu meli.
Es atradu dzīvi, ko nevēlos pamest...
Un atradu zvaigzni, kas īsti debesšķīgi staro...
Es klausos un esmu tev blakus,
piedod man, ja nedrīkstu tur būt.
Dziesma ir tik patiesa.
Bet kopš kāda laika
dzeru vairs melnu kafiju,
jo piens pie tās ir doma par tevi –
ko baltu un tīru.
Apriez mani uz otru pusi?
Nē, nēsmu es gatavs.
Uzdevums ir par grūtu.
Vari nevilk mani arā no iekšas,
es esmu jau gabalos...
Un nēsmu ne gatavs, ne ir labi ar mani.
Tik doma par tevi paliek mana...
Es redzu caur enām –
uz ceļa malas tupam tevi...
Es meklēju ceļu...
Es eju, es lidoju...
Tu čuči...
Ēdu tavu augli...
Klausos tavu dziesmu...
Kalpoju savam sapnim...
Es nēsmu es pats...
Es nevēlos būt pats sev...
Es piederu citam...
Mans prāts pieder citam...
Mana sirds ir rupors citam...
Tā ziņo citam par to, ko es jūtu...
Es vēlos būt tuvāk tam citam...
Es vēlos, lai tas cits būtu šeit...
Es atdodos citam...
Es neņemu sev...
Es dodu citam...
Es neprasu no cita neko...
Tas cits ir ideāls - tas cits esi tu...
Debess tik lielas,
bet mirklis tik viens...
Saule tik spoža,
bet dzīve tik īsa...
Mužš tikai viens,
bet mīlēt nav liegts...
Acis tik daiļas un tavējās tās...
Vakars un zvaigznes –
tevī staro tas it viss...
Man liekas ir vakars,
bet nejūtos viens...
Tā doma par tevi,
tā paliek man vien...
Es redzu lidojam gūlbi virs jūras,
es zinu tas tavējais viens...
Es jūtos kā gūlbis, kas lido pie tevis...
Kad esi tu tālu prom,
man gribās šeit tevi vēl vairāk.
Tu esi citur - tālu,
bet es zinu tu dzirdi.
Tu dzirdi manu sirdi pukstam...
Un ar vienu acumirkli atnāca pavēlnieks un tieca:
„Tavās lūgšanās un čukstos ir sapnis!
To spēks liks debesīm nākt pār zemi!”
Es skaļi domāju :
„Tu atnesi man debesis šeit uz zemes,
ar savu apburošo acu gaismu,
ar savu maigo balsi,
ar savu trauslo pieskārienu –
enģelis tu esi!”
Lai būtu enģelis
nav jābūt spārniem,
lai lidotu
nav jābūt putnam,
lai kļūtu laimīgs
pietiek ar smaidu...
Tu esi enģelis bez spārniem,
tu nēsi putns, bet liec man lidot,
tu smaidi un es jūtos laimīgs...
Katrs tavs vārds liek vējam norimt...
Katrs tavs smaids liek ziedam vērties...
Katrs tavs elpas vilciens liek manai sirdij sisties...
Es rītos mostos ar asaram acīs,
jo sapnis nav īstenība...
Es dodos gulēt ar asarām acīs,
jo īstenība nav sapnis...
...un tevis nav man blakus...
Esmu pieradis
vērot debesis naktīs,
tagad to daru biežāk,
jo tās man liek domāt par tevi...
Esmu pieradis
pie kafijas rītos,
tagad to nedzeru,
jo domāju par tevi...
Esmu pieradis
pie dzīves un gadiem,
tagad dzīvoju ar lielāku prieku,
jo tu esi...
Tagad ceļoju atmiņās savas,
jo tu tajās esi...
Es vēroju ceļu un gaidu, kad iesi tu...
(01.02.2005) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Kaut mazliet zheel, ka gads ir atkal galaa,
Tu tomeer smaidi - jaunais naak.
Lai laimes daudz,
Lai beedas garaam,
Ar prieku sirdii gadu saac! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
