|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Mūsu mīlestība | Ievietojis: Piciņa |
Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Kad mana dvēsele pieskārās tavējai, zvaigznes no debesīm nokrita un izgaismoja manu sirdi. Kaut kas spēcīgs pārskrēja pāri zemei, atstādams aiz sevis uzplaukušas pļavas, izgaismotas ielas, košas krāsas, dimanta putekļi nobira pār pilsētām.
Un tā mēs tur stāvējām, laikam ritot mums apkārt, tikai mēs to nejutām. Tvērām viens otra elpu, bet ar to nebija gana. Un te mēs esam šodien, mēs stāvam viens otram iepretim un redzam tikai viens otra kristāldzidru un patiesu skatienu, jūtu pilnu.
Šīs debesis ir tik skaistas, nē, ne tās tur augšā, manas debesis, kur uzlec saule un naktis apgaismo mēness, tās debesis ir tavas acis, no kurām es nevaru novērsties.
Tu ar savām brīnumdara rokām spēlē savu kaisles dziesmu uz mana auguma, es varu aptaustīt, izsmaržot, izgaršot un izjust ar visu savu ķermeni bez steigas, bet es tik un tā izjūtu slāpes pēc tevis, ikdienas.
Ir tik daudz pateikts, bet tik daudz vēl slēpjas manī un gaida izlaušanos. Tu ar katru dienu atklāj manī vēl neapzinātas spējas man pašai.
Tā es jūtu mūsu mīlestību..
(22.09.2010) | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
Ljurbejaaks (viesis) (25.01.2026, 13:20)Kāpēc te nav neviena patriotiska dzejnieka, kas liriskā formā attēlotu Barikāžu cīņās..?
:((arpa (31.12.2025, 21:48)Radošu 20 26. Lai top!Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Mums katram ir senloloti sapņi, bet kad esmu ar tevi kopā, es jūtos it kā tos visus būtu piepildījis ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
