|
|
|
|
|
|
|
| | emigrants | Autors - Artūrs Zaļais
| | Komentāri (7) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Tas vairs nav mans
Karaļanams,
Tik vien spoki elpām vēsām,
Apkārt pazīstami klīst
Tā kā agrāk joko viņi,
Bet es smaidīt nespēju.
Laiks ir dzēsis manī visu,
Ko reiz tajā izjutu.
Nu es pats kā miris klīstu,
Nē, ne telpas,
Sevi nīstu,
Ka reiz tās es pametu. (17.10.2010) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...Chilla (viesis) (20.06.2024, 20:37)es arī te esmu pēc daudzu gadu pauzes! labprāt atsāktu rakstīt dzeju un vēl ataunotu kontaktu ar radošajiem! ;)
|
|
|
|
|
|
|
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
|