|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Bordelis | | Ievietojis: liu |
Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Nedaudz nomierinājusies, Felicita uzrunāja savu pavadoni.
– Tātad tu gribi mani atstāt šajā ūķī, lai pats kā suteners pelnītu lielu naudu, un tā skaitās izpalīdzēšana? – Viņa sašutusi noskaldīja.
Majors ironiski iesmējās.
– Ko tad tu domāji – ka es tevi bildināšu? Tas bija tikai vienas nakts romāniņš vai, vari teikt, daudzu nakšu romāniņi, ja tev tā tīk. – Viņš ar riebumu balsī attrauca. – Turklāt ne jau es esmu tas suteners. Tas ir viņš, kas tur plātās ar rokām pie bāra letes. Nāc, es jūs iepazīstināšu!
Majors satvēra viņu aiz elkoņa locītavas un vilka sev līdzi. Izskatās, ka Felicitai tas negāja pie sirds, un viņa, pēdējās pašcieņas paliekas sakopojusi, laida tās vaļā ar skaļu vārnas ķērcienam līdzīgu troksni.
– Es tev nebūšu nekāda padauza, vecais izdzimteni! Kaut ubagošu, bet naudu pelnīšu cienīgi!
– Arī to tu varēsi darīt. – Majors uzjautrinājās.
Tajā brīdī vīrs pie bāra letes pagriezās pret trakojošo kaķeni un ar maigu smaidu sejā devās pie „mīļā” pārīša. Felicita pārlaida skatienu telpai, kas melniem, nospiedošiem griestiem un sarkaniem paklājiem pie sienām atgādināja elli. Vēl tikai jāpiešķiļ uguns, un jūs visi nokļūsiet tur, kur jums pienākas būt! Austrumnieciskie motīvi, kas ietvēra lampas un aizkarus, piešķīra minimālu kultūras smaku, bet tik atbaidoši neiederīgu šajā ainavā, ka radīja nevis mājīgumu, bet gan vulgaritāti. Dāmas, ja tā var nosaukt pagrimušas sievietes, gulēja uz baltiem ādas dīvāniem ar kājām uz augšējās atzveltnes vai sēžot vīrišķīgi paplestām, pat negribas zināt, kas noticis starp tām.
– Tātad tu būsi mūsu jaunā zvaigzne? – Viņš glāstošiem vārdiem jautāja, skatienu pārlaizdams visam viņas ķermenim, uz sekundes simtdaļām pakavējoties pie kārdinošākajām daļām, un sniedza viņai roku. – Prieks iepazīties! Majors par jums daudz stāstīja, bet neteica, ka esat tik karstasinīga. Tas mūsu vīriešiem patīk – nedaudz piparu pie saldās mērces!
– Esat kulinārs? – Felicita izsmejoši norēca, izrāvās no Majora tvēriena un iecirta viņam pļauku sejā.
– Tā gan nevajadzēja darīt. – Majors brīdināja.
– Tu savu esi padarījis, še tev kabatasnauda par labu darbu, cerams mēs tiksim ar viņu galā. – Uzmezdams zīmīgu skatienu, Suteners sniedza Majoram milzu banknoti, kādu Felicita nekad vēl nebija redzējusi. Ja tu neesi redzējis miljons dolāru, tas vēl nenozīmē, ka tādu nav!
– Dosimies uz augšstāvu. Es dzīvoju tieši virs šiem griestiem. Vismaz viņiem tie ir griesti, bet man tikai grīda. Tas vien jau norāda uz manu statusu.
Viņa nesaprata, kāpēc, bet kaut kas šajā runasveidā viņu ieintriģēja un pat viesa aizdomīgu uzticību. Pat, ja viņa kļūdās un Suteners ir tāds izdzimtenis, kā pēc šīs nodarbošanās var spriest, tad ar to jebkura sieviete ātri varētu tikt galā. Turklāt, ja viņš ir iedzēris...
Un atkal jau kāpnes. Tās neveda uz apli, tās veda uz pavisam jauniem ceļiem, murgainiem un sekliem, bet varbūt vēl nepamanītiem. Durvis čīkstot pavērās, viņa palēnināja gaitu un ieskatījās ielas lukturu izgaismotajā istabā. Te viss izskatījās kā mājās – rakstāmgalds pie loga ar sešām rūtīm, pamatīgs koka skapis pie kreisās sienas, kas no antikvariātiem prasītu krietnu žūksni, spoguļgalds pie pretējās ar mazu, zaļu ķeblīti pie tā. Reiz sēdēju balkonā pie tāda agrā vasaras rītā, ķemmēju garos, zeltainos matus, gaidot, kad vectēvs izies no mājas un sauks brokastīs. Vienīgi gultai te laikam trūka vietas, tāpēc istabas vidū bija nomests paklājs, spilveni un plāns deķītis.
– Te ir tik silts! – Felicita nočukstēja.
– Jā, es teicu, lai viņi nekurina tik stipri, bet kurš gan mani klausīs! Dāmām jāizģērbjas, viņas varot saaukstēties!
– Jā, protams.
– Ziniet, ko es jums teikšu – man nekad nav bijis māju. Es piedzimu, tiku apģērbts, pabarots un astoņpadsmitajā dzimšanas dienā izsviests uz ielas! Par ko? Nekad neesmu sapratis. Tad es atradu draugus, viņi mani ievilka biznesā...
– Tu to sauc par biznesu? Tas ir tikai slikts kāršu triks, ko dzīve tev piespēlējusi, tu nemaz nezini, ka var būt arī savādāk!
– Es zinu, tāpēc man esi vajadzīga tu. Tu man palīdzēsi tikt uz īstā ceļa.
– Man nebūs jābūt tavai verdzenei?
– Ne tak. Es gribu, lai tu dzīvo šeit. Es gribu, lai tu dari to, kas tev patīk, bet vakaros mēs varētu aiziet uz kādu koncertu vai teātra izrādi. Es varu to atļauties!
– Suteners izrādās mākslas mīļotājs! Ko tu neteiksi! Te pat valis aiz smiekliem noslīktu!
Klusums. Suteners ir pagriezis viņai muguru un nolemti raugās ārā pa logu.
– Es laikam jūs aizvainoju. Jūs patiesībā neesat tāds, par kādu izliekaties. Es esmu redzējusi tādus kā jūs jau iepriekš – uz ielām, tuneļos, pie apčurātiem miskastes maisiem, skaitot tomātus. Ne jau visi viņi ir vainīgi pie tā, ka tur nonākuši.
– Nesalīdzini mani ar bomžiem, lūdzu! – Viņš caur zobiem izgrūda. – Ko tu vēlies?
– Es... patiesībā... es vairs nezinu! Līdz šim gribēju tikai vienu – viņu! Lai gan arī tagad es vēlos viņu – iespiest stūrī un pieprasīt atvainošanos. Tai būtu jāskan tieši šādi: „Piedod lūdzu, mīļā sirds, par to, ka es tevi necienīju, izmantoju, pazemoju un līdz pašiem sirds dziļumiem sāpināju.” Vēl viņš varētu krist ceļos, un tad lūgt piedošanu...
– Nē, nē, nē! Es domāju, ko tu gribi iesākt ar savu dzīvi?
– Es ne... man nauda nav galvenais! Es bieži atceros bērnību. Es bērnībā bieži raudāju, un tad māte teica, ka sūtīs mani uz trakonamu, kur viņus plikus sienot pie gultām un izliekot tūristu apskatei. Reiz es savainojos ar nazi, kad trīs gadu vecumā biju atstāta viena starp divām tumšām, tumšām istabām, pa kuru sienām rāpoja gigantiski tarakāni. Es...
– Tā ir tava nožēlojamā pagātne! Vai tiešām tu ļausi tai ietekmēt nākotni? Nepakļaujies! Bet tas izskaidro, kāpēc tu tik ļoti pieķeries un baidies tikt atraidīta. Vienreiz to piedzīvojusi, tu baidies, ka tas atkārtosies, un būsi gandarīta, kad tavs prognozējums piepildīsies. Es labāk nesākšu klāstīt savu bēdu stāstu...
– Mani neviens nav pieņēmis.
– Mani arī. Tāpēc esmu šeit.
– Man visi saka, ka esmu dīvaina.
– Bet viņi visi ir vienādi! Mēs visi šeit esam dīvaini, piemēram, man patīk svētdienas vakaros rēķināt bilances, lai atrastu veidu, kā vairāk ietaupīt un gūt lielāku peļņu. Būs tā apkure reiz jāpiegriež... Tas ir ne tikai darbs, bet arī vaļasprieks! Kāds ir tavējais?
– Es sapņoju. Es tikai dažreiz sapņoju... ka varētu strādāt uz kuģa, braukāt apkārt un vadīt savu zvejnieku komandu, ka varētu nirt dziļās okeāna dzīlēs un skaitīt zivtiņas, ka varētu kāpt klintīs un tad krist lejā, lekt no torņiem, lasīt tējas zāles, rakstīt stāstus, mīlēt, dejot, dziedāt, spēlēt ērģeles!
– Tur tā sāls. Tik daudz lomu, bet jāizvēlas viena. Vai zini – vienā no taviem sapņiem visus var apvienot. Raksti!
– Labi, es rakstīšu, bet par ko? Nevar jau tā no zila gaisa kaut ko radīt!
– Var gan! Kā tad planēta Zeme ir radusies, ja ne no nekā? Par Lielo sprādzienu esi dzirdējusi?
– Suteners, vēl pie tam izglītots... Man nav ko teikt.
– Kuš.
(24.10.2010) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
