|
|
|
|
|
|
|
| | Bez krasta | Autors - Sergejs Abramovs
| | Komentāri (10) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Man jūras krasts nu ir kā svešums.
Es tukši veros tālē zilā.
Tik bezgalīgs šis jūras klājums,
Kā mana vientulība dziļā.
Man nenovelt no sevis nastu
Un neaizmirsties sapnī saldā.
Šai dzīvei nebūs jaunu krastu.
Vējš noplēš buru, brāzmā bargā.
Reiz pieskāros es taviem sapņiem
Un mirklis šis man nebij' zelta.
Kā smiltis slīd caur maniem pirkstiem,
Tā pasaule, kas diviem celta.
Viens otram droši pretī steidzām,
Ik brīdi gaitu paātrinot,
Līdz cauri izgājām un beidzām,
Tā īsti nemaz neiesākot.
Es domāju, laiks sajauks pēdas.
Vairs nemeklēšu pūlī viņu.
Zem akmens liku savas bēdas
Un apskāvienos svešos grimu.
Darbs manu dzīvi putās sakuls,
Bet nenāks saldais mierinājums.
Jo redzēju, cik tukšs un vientuļš
Ir manā priekšā jūras klājums.
Nu esmu šeit, kur beidzas zeme,
Kur sastingst pasaule un visums.
Man tavu vārdu atdos dzelme.
Tas patīkami dzīslās izkūst.
Balss tava, vibrācijām vājām,
No gadu mūžības steidz lidot,
Lai nokristu pie manām kājām,
No debesīm, kā kristāls mirdzošs. (14.01.2011) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
|
|
|
|
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
Šodien: 1843
Kopā:6422616
|
|
|
|