|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Nolemtība | Autors - Sergejs Abramovs
| | Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Es zinu, ka sāpīgi būs man tā runāt ar tevi.
Mēs cilvēki vientuļi esam, pat brīžos kad mīlam.
Gan dzīvē, gan nomirstot, cilvēki vienmēr ir vieni.
Kaut kur vairāk gaismas, kaut kur tikai biezāka migla.
Tur debesīs eņģelis logos dedz likteņu sveces,
Lai izmestu tīklus un zvejotu cilvēku sirdis.
Jo bagātāks loms, jo būs sāpīgāk skatīties acīs
Un nozīmes nebūs pat asarai, bērnam kas nobirs.
Varbūt augšā aizmirsīs iedegt to sveci, kas mana.
Bet kas notiks rīt, to es šodien vēl negribu zināt.
Mēs vientuļi esam, bet sapņos jau sevi var mānīt...
Kaut zinu, bet tomēr man sāpīgi ir par to runāt.
(10.07.2011) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
IneseL (30.03.2026, 14:37)Patriotisms ir stāvoklisLjurbejaaks (viesis) (25.01.2026, 13:20)Kāpēc te nav neviena patriotiska dzejnieka, kas liriskā formā attēlotu Barikāžu cīņās..?
:((arpa (31.12.2025, 21:48)Radošu 20 26. Lai top!
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Jaunā gadā medus tauri,
Rukša ģīmi, lielu ausi,
Možu garu, duci draugu,
Un vēl simtlatnieku lieku. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1143
Kopā:7559763
|
| |
| |
|
Autori
