|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Jebkurš tak ir sūdzējies | Autors - Poena
| | Komentāri (8)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Jebkurš tak ir sūdzējies, ka tam ir grūti. Jekurš ir runājis par dzīves smago elpu un akmeņiem uz pleciem. To darīsi arī Tu, ja ne tagad, tad varbūt mazliet vēlāk... Vismaz uz kādu brīdi iedomāsimies, ko patīkamu un mums visiem interesantu. Vienkārši, lai novērstu skatu un nedomātu par to, kas mūs ikdienā grauž.
Iedomājies to, kas Tev ir vistuvāk sirdij, kas Tevi nomierina un harmonijā apbur... iedomājies? Vai tā ir halucinācija? Vai tā ir halucinācija? Dzīve arī var būt halucinācija... par to es arī Tev pastāstīšu... par dzīves halucināciju... kas ir šie dzīves halucinācijas upuri? To atstāsim halucinācijā...
Tad, lūk... atgriežoties nakts melnumā un, soļojot dzīvē halucinācija bija šāda...
Es biju jaunā māmiņa. Sākumā es tam pat nespēju īsti noticēt, bet tā nu bija patiesība. Mans vīrs bija priecīgs, saviļņots un smaidīgs, kad to uzzināja. Savu prieku viņš nespēja apslāpēt... man tas palīdzēja saprast to, ko mēs abi esam ieguvuši...
Mēs, nezinu kāpēc, bet domājām, ka tā būs meitiņa, bija tāda priekšnojauta... Vēders bij tāds pats kāds bija. Nekas īpašs nebija mainījies. Tas bija tikai sākums.
Braucām abi pie ārsta, viņš apstiprināja to, ka būšu māmmiņa. Ārstu un vecmāti sākām apmeklēt regulāri...
Pēc pāris mēnešiem...
Jā, tas bij puisītis! Mūsu dēls, kurš pēc pāris mēnešiem būs mums abiem blakus. Vai jūs to spējat iedomāties? Es jutos vienkārši laimīga. Katru vakaru mans vīrs paijāja un bučoja manu augošo vēderu, runāja ar mūsu puisīti... mēs abi vienkārši viņu jutām un mīlējām. Katru rītu es modos līdz ar viņu... tagad viņš bija mans modinātājs! Es ar to lepojos.
Mēs ar vīru kopīgi sazīmējām visu kalendāru, kad mazais paliek par nedēļu vecāks. Rēķinājām un skaitījām to brīnuma dienu... atceros... vīrs pat nodomāja, ka mazais varētu piedzimt viņa dzimšanas dienā... iedomājieties? Es vīram toreiz atteicu: ” jūs jau tā būsiet vairākumaa!” Ak, ja tagad būtu...
Regulāri apmeklējām ārstu un vecmāti. Ar puisīti bija viss kārtībā un tas bija pats galvenais. Sākām pamazām mazajam iepirkt drēbītes un citas nepieciešamās lietas. Abi ar smaidu devāmies uz bērnu veikaliem. Tas bija pasakaini...
Vēderam augot protams es sāku vairāk ēst, kaut gan pati it kā es to nemanīju. Vēlāk gan es sāku pārēst pat savu vīru, tad gan bij tā domīgi. Es varēju to atļauties! Kā nekā biju topošā māmiņa! Pirkām veselīgu pārtiku, lai mazais būtu veselīgāks. Rūpējāmies par viņu! Es tak arī uzreiz kā uzzināju, ka esmu stāvoklī atmetu smēķēšanu. Ievērojām abi veselīgu dzīves veidu, lai nu cik viņš veselīgs var būt šajos laikos...
Kā jau minēju, vīrs savu prieku nespēja apslāpēt, proti, zvanījās visi radi un apsveica ar tik nozīmīgu pagriezienu dzīvē. Mēs ar radiem bieži runājāmies. Stāstīju par mazo, kā viņš mani modina no rītiem, spārdās un sveicinās... ik pa laikam kāds no radiem zvanīja un interesējās par mazo. Teica pat, lai nododu viņam sveicienus...
Es ar manu māti nemaz tik tuva nebiju, turpretī tagad... jā mazais dara savu. Cik pārsteidzoši vai ne? Bērns vēl manī, bat tas ir spējis tik daudz jau izdarīt...
Vīrs man sāka daudz biežāk zvanīt uz mājām. Viņš pat teica, lai es pielieku telefona klausuli pie vēdera... viņš gribēja vienkārši mazajam nodot bučas... Tas ir skaisti! Es patiesi sāku apzināties to, kas ir ģimene un mēs tāda jau bijām.
Laiks ritēja un mani pildīja mīlestība pret savu vīru, dēlu – mūsu ģimeni... Man aizvien vairāk interesēja kāds viņš izskatīsies. Ziniet, tas bija intriģējoši.
Tā brīnuma diena tuvojās strauji. Tagad grūti, ko domāt, bet toreiz es jutos laimīga. Jā, no sirds un dvēseles laimīga. Vienīgi tas, ka vīrs man nebija tik bieži blakus kā es vēlētos, bet toties es varēju pie viņa braukt uz darbu... to es arī izmantoju. Pie reizes biju iegājusi arī savā darba vietā. Stāstīju kolēģēm par savu mazo brīnumu, par mazo dvēselīti, kura mīl savu māti...
Mums izprintēja sonogrāfijas bildes! Mazajam bija mana augšlūpa, mani vaigi! Vīra apakšlūpa, vīra deguns, bet ar manu piemīlīgo ieliekumu. Mēs abi šīs bildes ilgi pētījām. Tas kaut kā atmiņā ir vienkārši iesēdies. Nopirkām mazajam albūmu un sākām likt fotogrāfijas. Ū, kas tā bij par sajūtu...
Laimes sajūta mani piepildīja katru dienu! Nu jau varējām kuru katru brīdi gaidīt mazā nākšanu! Bij sestdiena. Diena, kad bij kārtējo reizi jābrauc uz apskati.
Sākumā pārrunājām ar vecmāti par dzemdībām, šajā brīdī es jau sāku mazliet baidīties. Vecmāte mani mierināja. Visi mani mierināja, bet pats lielākais mierinājums man bija tas, ka mans vīrs piedalīsies dzemdībās.
Tad sekoja sonogrāfija, kas sagandēja manu sapni. Tajā brīdi man neko neviens nepaskaidroja. Māsiņa izsauca ārstu, kas nekavējoties atbrauca. Vēl šobrīd atceros tos džinkstošos vārdus: ”apstājusies sirds”.
Sapņi izsapņotie,
sapņi nepiepildītie –
citā dimensijā mīt.
(08.02.2005) | | | | Šajā dienā vēl autora darbi: | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Mums katram ir senloloti sapņi, bet kad esmu ar tevi kopā, es jūtos it kā tos visus būtu piepildījis ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1911
Kopā:6413676
|
| |
| |
|
Autori
