|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | ...un sniegpārsla izkusa uz vaiga | Autors - venija
| | Komentāri (13)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Dažreiz ir jāsmaida, kaut gribas raudāt, bet citreiz ir jāraud, kad gribas smieties. Nemitīgi iznāk pielāgoties kādam un kaut kur. Iznāk atlikt burbuļvannu vai treniņu, jo ir jādara, kas cits... iznāk dzīvot tā it kā mums pašiem pār savu dzīvi vairs nebūt varas, it kā to nedzīvotu mēs, jo mums vienkārši nepietiek laika sev, vienkārši ir nepieciešama vēl 1441. minūte dienā, lai atlicinātu brītiņu sev...
gudrākie ir iemācījušies citiem zagt laiku, pa minūtei viņi izvelk no mums. mēs klausāmies viņu stāstos, kaut tajā brīdī gribētos būt Tabakas jaunajā izstādē, mēs dodam viņiem padomus, kaut arī pašiem tādi būtu vajadzīgi, un visbeidzot mēs viņus uzklausām, un brīdī, kad ir pienākusi mūsu kārta runāt, viņi pasaka: ”Piedod- man nav laika!”
Kāda meitene gāja pa ielu. Viņa bija iegrimusi domās ar sevi. Ārā pūta auksts vējš un sniga lielas pārslas, vairums cilvēku bija sablīvējušies sabiedriskajā transportā, bet meitene gribēja kādu gabaliņu paieties. Garām ejošie cilvēki uz viņu noskatījās. Viņai pār vaigiem ritēja lielas lāses. Visticamāk skrienošie cilvēki prātoja- vai tās ir vēja sapūstas asaras, kūstoša sniegpārsliņa, vai viņas sirdi patiesi kas nomāca. Taču neviens tā arī neuzzināja, kas tad šīs lielās lāses ir. ..
Jā, tās bija asaras. Lielas un sāļas. Viņai sāpēja acis, bet tā gribējās raudāt. Reti, viņa atļāvās šo vājību, jo , pirmkārt, cilvēki nevēlējās redzēt viņu raudam, otrkārt, viņai parasti uzpampa acis pēc raudāšanas, bet šodien viņai bija viss vienalga, viņa vienkārši gribēja raudāt...
Vējš sāka pūst tik stipri, ka meitenei gribot negribot bija jāiekāpj sabiedriskajā transportā.
Mitrais gaiss, kāds parasti bija trolejbusos slapjā laikā, dubļainās grīdas un īgna konduktore- nē, tas nebūt nebija tas, ko viņai šobrīd vajadzēja. Viņai izdevās dabūt vietu, un apsēsties...
Blakus sēdēja aizsapņojies puisis, šķita viņš bija iemīlējies, jo ar pirkstu viņš uz aizsvīdušās loga rūts zīmēja sirsniņas. Meitene pasmaidīja, labi gan, ka kāds vēl ir laimīgs...
Puisis cēlās kājās, lai izkāptu, un meiten jutās atvieglota- viņai blakus apsēdās vecs vecītis- visticamāk otrā pasaules kara veterāns, jo viņam bija 3.pakāpes invaliditāte. Vismaz nebūs jāskatās uz pārlaimīgajiem cilvēkiem... un tad viņa redzēja, ka viņai blakus atradās puiša mobilais telefons. Viņa centās sasaukt puisi, bet acīmredzot viņš jau bija izkāpis, un tad nu viņa pati metās ārā pa durvīm, pagrūzdama pikto konduktori, uzkāpdama uz kādas kundzes kažoka, un gan drīz vai atstādama savu somu starp trolejbusa durvīm. Bet viņa paspēja...
„heij! Tu aizmirsi savu telefonu!” viņa kliedza. Meitene pieskrēja klāt pie zēna, „Lūdzu!” pirmo reizi šajā dienā viņa pasmaidīja no sirds. Zēns ārkārtīgi pateicās viņai, un vaicāja kā lai atlīdzina viņai par šo pakalpojumu, jo...”Redzi, tur iekšā, tikai šajā telefonā bija... tev ir laiks?” meitene pamāja ar galvu.... viņi apsēdās uz kādas mājas sliekšņa, un viņš viņai stāstīja par šīs dienas burvīgo tikšanos, par iemīlēšanos, par tauriņiem vēderā, par zvaigžņu nonešanu no debesīm, par mirkļa burvību, par smaida vērtību... bet viņa klausījās... un tad teica: ”man nevajadzēja vārdus, lai to saprastu, es to redzēju tavās acīs, trolejbusā...” viņš pasmaidīja, un turpināja meitenes aizsākto domu: ”kad tu iekāpi es redzēju tavās acīs skumjas, un nodomāju, kāpēc tādai meitenei jāskumst?” un viņa sāka stāstīt- stāstīt par to, cik viņa ir naiva un sirsnīga, kā ziedo sevi citiem cilvēkiem, un kā galīgi nepietiek laika sev, kā gribas lēkāt pa peļķēm, kad līsts, kā gribas noticēt brīnumam, kā gribas apkrist kādam ap kaklu un izkliegt cik ļoti viņu mīli, par netaisnība, par centieniem izprast cilvēku rīcību, par žēlumu, par patiesumu, un beznosacījuma mīlestību... un tagad smaidīja viņš.
Tajā brīdī viņi bija viens otram nepieciešami. Liktenis, nejaušības vai Dieva pirksts... kas to lai zina, bet viņi nerunāja par pagātni vai nākotni viņi runāja par šī brīža sajūtām, par savām sāpēm un prieku, par laimi un bēdām, par mīlestību un naidu.
„Tu esi unikāla, tu esi neatkārtojama un īpaša. Sniegpārslas tavos matos izskatās tik skaisti, kā nevienos citos. Šķiet, ka tās ir radītas tieši tev!” Uz vaiga viņai atkal noritēja asara, „sniegpārsla,” paskaidroja meitene, bet tajā pašā brīdī saprata, ka nav vērts melot, šis puisi redz viņai cauri. „es sen vairs netērēju laiku ar savas dzīves izklāstu citiem, bet tu, tu liec man ticēt, ka tevi tas patiesi interesēja, un tu izstaro tādu kā uzticību... laikam jau tāpēc, ka esi laimīgs... ”
Viņi nolēma šķirties. Atnāks nākamais trolejbuss un viņa kāps iekšās. „uz redzēšanos?” viņa vaicāja. „līdz reizei, kad liktenis atkal nolems mūs savest kopā...”smaidot atteica zēns.
Viņi nenoskaidroja viens otra telefona numurus, pat ne vārdus. Vienīgais, ko viņi zināja viens par otru – viņai ir meža zaļas acis, bet viņam rudens nomākušos debesu zilas! Un ar to pietika, vairāk arī nevajadzēja, lai saprastu... pienāca trolejbuss. Viņa iekāpa. Mirkli tas vēl stāvēja pie sarkanās gaismas, un zaļās acis raudzījās tumši zilajās. Ko viņi domāja? Viņi domāja vienu un to pašu, viņi saprata, ka tas, kas tikko notika visticamāk nekad vairs neatkārtosies, ka nekad viņi vairs nesatiksies, bet viņš mūžīgi atcerēsies meiteni, kuras matiem bija radītas sniegpārsliņas, un viņa puisi ar uzticības auru. Viņi jau tagad neprātīgi mīlēja viens otru..., bet abi saprata, ka ne vienam, ne otram nav tiesību iejaukties otra dzīvē. Tā parādītie no ne kā... tāpēc arī labāk ir kā ir. Viņa pasmaidīja, bet viņam uz vaiga izkusa sniegpārsla... viņi bija apmainījušies un devuši viens otram ko vien varēja dot. Viņa- saprotošu smaidu, bet viņš- līdzcietīgas asaras.
Viņi nekad vairs nesatikās, bet katru reiz, kad brauca garām mājas slieksnim, gan viens , gan otrs ar savām acīm meklēja otras... kāpēc? Jo tajā brīdī viņiem liktenis, Dievs vai nejaušība piešķīra 1441. minūti! Minūti, kas bija veltīta sev un tajā pašā laikā arī otram... un tā ir tāda bagātība... tāda nejaušība, tāds liktenis, tāds Dieva pirksts, kas notiek tikai ar izredzētajiem...
(10.02.2005) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Kaut mazliet zheel, ka gads ir atkal galaa,
Tu tomeer smaidi - jaunais naak.
Lai laimes daudz,
Lai beedas garaam,
Ar prieku sirdii gadu saac! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1360
Kopā:6422133
|
| |
| |
|
Autori
