|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Gāze | | Ievietojis: liu |
Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Dzeltenie aizkari ir palikuši vēl no tiem laikiem, kad viņas apsēstība ar dabiska miera elementiem interjera dizainā bija tik tikko sākusies. Zilā lampa ar gigantisko spuldzi blāvi mirgo kā dzedrs smaids – saule apmainījusies ar debesīm vietām.
No loga plūst ievu salkanais aromāts, bet kājas salst, un ir vienalga – veselība Kuprītei ir stipra. Nav vairs tie gadi, kad māte pirks zeķu pārus, tagad pašai savi bērni būtu jāsaudzē. Bet bērnu viņai nav. Savos četrdesmit trīs gados viņa joprojām sēž viena pati pie medicīnas grāmatām, meklējot tajās jaunības sapņu piepildījumu. Otrs dīvāns, ieslīpi pret pirmo novietots, stāv piekrauts ar žurnāliem un daiļliteratūru. Stāsts par kluso tirānu atspoguļo ārstu ikdienu. Viņa iztēlojas, ka pati ir ārste, kuras nerviem piemīt rigida spēja noturēties pret eksistenci apdraudošiem jautājumiem.
Cieņa ir viens no tiem, kurus viņai visvairāk patīk apspriest savās nerimstošajās fantāzijās, kaķim pa klēpi mīcoties. Viņš uzklausa katru muļķību, kaut gan ir kurls. Viņš ciena savu saimnieci, pieņemot viņas nepilnības. Reizēm tik protestē pret mīļuma trūkumu.
Tik daudz, ko dot. Rēķins samaksāts uz priekšu. Neviens to pat nepamana. Acālijas baltie ziedi, sarkanām maliņām, novītuši, dzen viņu izmisumā. Tik daudz, ko dot, tik daudz tiek atraidīts. Interese par zinātniskām teorijām mierina novalkāto prātu. Kādreiz tās bija pašnāvības domas, kad vajadzēja izplānot visu līdz pēdējam sīkumam, lai sakoncentrētos uz to, kas būtiski varētu ietekmēt nākotni. Viņa grib ietekmēt izpratni par cieņu.
Kuprītei ir plati vaigu kauli un kantaina sejas forma, viņas lūpas pazūd šajā noplukušajā miesas gabalā. Acis šaustās šurp un turp, it kā meklējot vietu, kur atrastos kaut kas jauns un jēgpilns. Ir nogurdinoši gaidīt priecīgas domas. Pesimisms ir daļa no viņas.
Maigums atguvies no snaudas, kopš viņa sāka strādāt bērnudārzā. Brīnums, ka viņu, jaunu skuķi ar pedagoga diplomu kabatā, tūlīt pēc maģistratūras pabeigšanas pieņēma darbā bez jebkādas iepriekšējas pieredzes. Viņa centās izvairīties no prakses iespējām, jo baidījās no cilvēkiem – tie likās pārāk bezmērķīgi. Katra saruna tikai pieklājības pēc sarūgtināja kupraino augumu, viņa salīka vēl vairāk. Plecus ierāvusi, Kuprīte katru vakaru sarāvās čokurā uz sava dīvāna, galvu uz leju noliekusi un pret aso apmali atspiedusi, centās izvairīties no gaismas, kas, spožāka par viņas debešķīgi zilo lampu, iespīdēja istabā no laternas tieši logu augstumā.
Kādā agrā rīta stundā viņa pamodās no zvana pie durvīm. Viņa gaidīja savu draudzeni, lai padzertu tasi tējas pa Japāņu gaumei. Tikšanās gan bija norunāta tikai vakarā. Viņa apmeta ap pleciem balto halātu un devās atvērt durvis – tas bija tikai tehniskais darbinieks.
– Labrīt! Skaitītāju pārbaude. Vai drīkst ienākt?
– Jā, lūdzu. – Viņa sakārtoja halātu un noglauda izspūrušos matus, lai ielaistu jauno vīrieti. Diez cik jauns viņš nemaz nebija – tikai tāds kalsns augumā, ar smalku bārdiņu virs un zem lūpām, zilais kostīms nemaz nepiestāvēja viņa brūnajām acīm. – Lūdzu, lūdzu, ienāciet! – Viņa atvēra vannasistabas durvis un norādīja uz skaitītājiem pie dušas sienas. Tie bieži viņu kaitināja, jo mazgājoties ikreiz bija jāredz, cik daudz ūdens tiek patērēts, un jādomā, cik daudz tas varētu izmaksāt un kā lai samazina šos izdevumus. Tāpēc viņa vienmēr rūdījās aukstā ūdenī.
Ātri uzmetis vajadzīgos ciparus uz papīra, darbinieks ienāca istabā, mulsi pārlaizdams skatienu šaurajai telpai.
– Jūs dzīvojat viena pati? – viņš jautāja, aizmirsdams par ētikas kodeksu.
– Diemžēl jā. Bet ir arī kaķis. – Viņa pasmaidīja un nolika grāmatu, ko bija pirms tam lasījusi, uz veļasmašīnas, kas stāvēja turpat pie virtuves durvīm. Viņa tagad labprāt ar kādu parunātos:
– Es ilgu laiku dzīvoju kopā ar vīru lepnā savrupmājā, bet nebija ne spēka, ne gribas, lai to platību apkoptu. Man patīk tīrība, esmu diez gan liela pedante.
– To var redzēt – šeit pat durvju rokturi ir nospodrināti.
– Kad negribas domāt, tad jāķeras pie darbiem.
– Un kāpēc jūs izšķīrāties no vīra? – viņš pilnīgi bezkaunīgi uzspļāva visām pieklājības formām.
– Es nezinu gan, vai jums tas būtu jāzin, – viņa stostīdamās izgrūda, lepni atglaužot matus no pieres. Namamāte patur visas tiesības neatklāt savu noslēpumus nejaušiem garāmgājējiem.
– Labi, varat neatbildēt, es esmu pārāk ziņkārīgs. Kur ir otri skaitītāji? – viņš atbildēja ar viltīgu smīnu uz lūpām. Tajā bija manāma jaunības dzirksts, it kā saldas atmiņas būtu pārņēmušas viņu savā varā.
– Virtuvē. – Viņa norādīja uz veļasmašīnas pusi. – Tieši aiz tās.
Kamēr tehniskais darbinieks veikli pierakstīja ciparus, viņa aplūkoja viņa iesirmos matus. Tie likās tik mežonīgi, it kā nekad nebūtu redzējuši ķemmi.
Darbinieks pagriezās pret viņu un gaidīto atvadu vārdu vietā uzdeva kārtējo jautājumu:
– Vai mēs gadījumā nebūtu pazīstami?
Viņa stāvēja sastingusi, nespēdama atvērt muti. Viņas acis iepletās. Sašutumu nomainīja pārsteigums:
– Ak, mans Dievs! – Viņa iesaucās un aizsedza muti ar plaukstu. – Tas esi tu! – Viņa aizgriezās, noslaucīja pieri un iemetās gultā aiz dzeltenā aizkara istabas vidū. Tā, uz vēdera gulēdama, pāris sekundēs viņa sakopoja spēkus, noslaucīja asaras un devās pie skaistā vīrieša. Kuprainīte apskāva savu seno cīņu biedru, viņas apsēstību, ķiršu vīru... Tāpat viņa bija raudājusi zem ziedoša ķiršu krūma pirms divdesmit gadiem, kad viņš bija to atraidījis.
Nevēlēdamās vīrieti nogurdināt ar savām nervu lēkmēm, viņa teica:
– Mēs ar vīru izšķīrāmies tieši šī iemesla dēļ – es biju pārāk emocionāli nenoturīga. Piedodiet, lūdzu, es atvainojos par visu. Es taču sagandēju jūsu dzīvi! – Viņa ieķērās sev matos un sāka tos raustīt.
– Kuš, kuš, tas bija tik sen. – Viņš uzlika viņai roku uz pleca un tūlīt pat noņēma to nost. – Es necerēju tevi te sastapt, vismaz ne šādā rajonā. Tu varēji kļūt par kaut ko vairāk.
– Man jau neko daudz nevajag. Es vēlējos pārtikt pati no savām skumjām, izvēloties pieticīgu dzīvesveidu – tas vismaz sirdsapziņai nekaitē. Es biju tik nekrietna...
– Viņa jau sen to ir aizmirsusi. Jā, tu viņu pagrūdi zem mašīnas savā vājprātā, bet saņem sevi rokās – vismaz tagad! Negribu redzēt tevi raudam, ne šobrīd, vairāk nē. Viss taču ir nokārtojies?
– Tā varētu teikt. Nekas traģisks nav noticis.
– Nu lūk. Parunāsim par to citreiz, tev sirds pilna, man pēc darba būs daudz laika tevi uzklausīt.
– Labi. Tad randiņš sarunāts! – Viņa piespiedu kārtā pasmaidīja un izlaida vīrieti pa durvīm, uz atvadām viņu kaislīgi noskūpstot. Strauji atrāvusies un durvis aizcirtusi, viņa devās pie antīkās gāzes plīts, apgūlās uz grīdas un sāka skaitīt:
– Viens, divi, trīs, četri, pieci, simtu viens, simtu divdesmit divi... – un tā tālāk.
Pamodusies pēc pusotras stundas, viņa iedzēra miegazāles, cik nu bija paciņā palicis, iededza istabā garo sveci un atgrieza gāzi.
Pa ceļam uz Bolderājas pludmali ir autobusa pietura ar nosaukumu „Gāze”. Tā to sauc tikai tādēļ, ka kāda traki iemīlējusies, veca kaķene nespēja izturēt savas nervu lēkmes. Viņa uzlaida gaisā visu pagastu, jo blakus mājai atradās degvielas rūpnīca.
(20.11.2011) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lai sasildaas sirds tai baltajaa dziesmaa,
Ko shovakar zeme ar debesiim dzied.
Lai saglabaa sirds to sveciishu liesmu,
Ar kuru droshi caur putenjiem iet ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2048
Kopā:6422821
|
| |
| |
|
Autori
