|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Uzticēšanās | | Ievietojis: anjucs |
Komentāri (3)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Dienas rit, vakardienas vairs nebūs. Tu dzīvo savu dzīvi tālāk, pat īsti neapzinot savus mērķus un to, ko vēlies sasniegt.
Tavā dzīvē cilvēki ienāk, tad atkal aiziet. Grūti pateikt, kāpēc tā, vai ne?
Mēs tiem uzticamies, tāpat kā viņi mums, tad sāpinām, iespējams, viņi piedod, bet atceries, ka neaizmirst..
Tāpat nodara pāri arī mums. Pāri darījums kaut kur dziļi sirdī paliek, pat, ja no malas šķiet, ka viss ir kārtībā.
Pienāk brīdis, kad kāds saprot, ka otram nav vietas Tavā dzīvē, atkal ciešanas. Tu nesaproti, bet tomēr centies izprast, kāpēc tā atkal ir noticis. Tikai nereti viss ir daudz dziļāk, patiesāk, sāpīgāk. Tu mēģini tajā visā iedziļināties, nepārtraukti par to domāt, bet viss velti, jo ne vienmēr viss ir tik skaidrs vai pietiekami paskaidrots. Tevī iekša dzīvo maza cerībiņa, ka būs tomēr pārmaiņas, bet nekā. Nekas, pilnīgi nekas nemainās. Viss paliek nemainīgs. Tu esi salauzts.
Un tad Tu beidzot saproti, ka tādā veidā, ka nepārtraukti esi domājis, cerējis, gaidījis, dzīvojis pagātnē, atmiņās, visu esi padarījis vēl ļaunāku. Darījis pāri sev pašam. Esi licis sev ciest, nevienam citam. Tu vairs nesaproti, kur atrodies un no kuras vietas atkal sākt dzīvot savu dzīvi. Tikai un vienīgi savu, nevienu citu.
Tu apzinies, ka ir jāsakārto savas domas, dzīve un viss, kas Tev ir apkārt. Tev beidzot ir jāsaprot, ka vairs nekad nebūs tā kā agrāk, un jādzīvo tālāk.
No jauna jāiemācas uzticēties, pielaist sev tuvumā kādu, ielaist savā pasaulē, kura pieder tikai Tev un ir īpaša, ar kuru Tu nedalies ar visiem. Tāda ir cilvēka daba.
Sākumā Tu centies nepieķerties, jo Tev to neļauj darīt iepriekšējā pieredze. Tev ir bail. Tu nevēlies, lai Tev atkal sāpētu. Otram ir grūti iegūt Tavu uzticību, nākas papūlēties, jo ir jau par ko. Tikai visi to nespēj novērtēt- otra uzticību.
Tomēr pienāk diena, kad daudz maz esi ar sevi ticis galā, sakārtojis sevi, uzrodas, kāds īpašs cilvēks, dvēselei tuvs. No sākuma Tu uztraucies, baidies pazaudēt, palēnām uzticies.
Bet dziļi iekšienē mīt tās šaubas, bailes palikt atkal vienam ar sevi, kad atkal esi pilnīgi haotisks, kad atkal nezini, no kura gala un ar ko sākt, lai visu kārtējos reizi mainītu un sevī saliktu pa plauktiņiem.
Bet tomēr Tu centies..
(23.11.2011) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Mums katram ir senloloti sapņi, bet kad esmu ar tevi kopā, es jūtos it kā tos visus būtu piepildījis ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1167
Kopā:6412932
|
| |
| |
|
Autori
