X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Stāsti
Lila (I daļa)
Autors - Kārlis Kaža
  
Komentāri (3)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Marta saule bija izritinājusies pār tālajām kalnu grēdām, rotājoties sniegotajās cepurēs. Ielejā jau bija silti un pavasarīgi, gaisu pildīja putnu neprātīgās mīlas balsis un apreibinoši smaržoja plaukstošie koki un pavasara puķes. Vien brīžos, kad vējš noskrēja no kalniem, atkal iedzēla ziemas sīvums. Mideja ciešāk ietinās vilnas tunikā un piekļāvās no saules uzsilušajam pils torņa terases mūrim. Nebeidzamās Alpu kalnu grēdas viņu pievilka ar dīvainu spēku, viņai patika uz tām lūkoties, aizmirstot par visu, kas ir apkārt, raisot prātā dīvainus sapņus un vīzijas. Tomēr vai viņa gribētu tur nokļūt? To Mideja nespēja sev atbildēt. Pirmkārt, bija jau vienkārši bail, ko viņa tur iesāktu viena un neaizsargāta. Bet no otras puses, ja viņa nebūtu viena, un būtu, kas viņu aizsargā, vai izglābj? Ak šīs dīvainās jaunas sešpadsmit gadīgas sievietes fantāzijas un nesaprotamie kņudošie jutekļi. Mideja atrāvās no sienas un devās uz kāpņu pusi, bija gandrīz pusdienlaiks un vajadzēja uzraudzīt vai verdzenes visu sagatavojušas maltītei. Vēl īsu mirkli viņa pakavējās pie austrumu sienas, bezgalīgi tālu, kā nepārskatāma jūra, pletās Pannonijas mūžameži. Cik dīvaina un mežonīga zeme, viņa nodomāja. Un viņi ir tieši uz robežas starp pasauli un tumsonību. Lai gan, pa šiem trim gadiem, ko viņa ar tēvu šeit dzīvoja, Mideja jau sāka domāt par šo pasaules malu mazliet savādāk. Cik gan vēl nesen, kad arī visa Ilīrija un tās nelielā ziemeļu pavalsts Katameja, bija niknākie ienaidnieki un barbari, kas kāvās pret civilizāciju līdz nāvei un ar drūmu fanātismu. Tomēr nu ilīrieši bija sabiedrotie un kā izrādījās nebūt ne nicināmi tumsoņi. Un panoņi un skordisi, kas mēdza viesoties kā draudzīgi kaimiņi, nebūt nešķita dēmonu apsēsti bērnu ēdāji. Bet tomēr viņi bija ienaidnieki un ne jau velti viņas tēvs, viens no labākajiem republikas karavīriem, bija nosūtīts uz šejieni.

Mideja nokāpa no sargtorņa un šķērsoja iekšpagalmu. Jaunā gada svinības beidzot bija galā. Taču vēl ik uz soļa varēja sastapt nedēļu ilgušo svētku raibās liecības. Dažs labs leģionārs bezspēkā gulšņāja gar siena zārdiem, atspiedies uz savas vienas nakts sievas krūtīm, viss pagalms bija piemētāts ar drazām un ēdienu atliekām, pa kurām naski rakājās mājdzīvnieki. Vergi vēl nebija visu sakopuši, jo arī viņiem pienācās brīvdienas un viņi nemaz nebija atpalikuši no citiem dzīrotājiem. Mideja mazliet rauca degunu par šo nekārtību. Viņai nebija nekas pret svētkiem, tas bija pat ļoti jautri, bet kad tas viss mēdza ievilkties un jo īpaši, kad bija svētki, kuros obligāti pienācās brīvdienas arī vergiem, tas Midejai šķita nedaudz nepatīkami. Galu galā viņa mīlēja kārtību un sakoptību visās lietās. Mideja uzskrēja pa pils kāpnēm un nogriezās uz virtuvi. Uzvējoja siltums un nomierinošs ēdienu aromāts. Viņa parāva uz augšu tunikas malu, jo pie grīdu uzkopšanas jau vēl neviens nebija ķēries, un pārlaida skatienu lielajam pavardam, trauku virtenēm, ēdienu kārtojumam un savām verdzenēm
- pusdienas gatavas?
- Jā, kundze, visu sagatavojām, kā tu teici
- Labi, pasniegsiet mana tēva istabās, viesi beidzot ir projām
Mideja atstāja virtuvi un nogriezās uz pils iekšējām zālēm. Labi gan, ka verdzenes jau Romā viņa bija pati izvēlējusies, nopirkusi un atvedusi līdzi, lai būtu kas kalpo tieši pašā pilī. Vietējie bija labi cilvēki, tomēr diezgan netīrīgi, nenoteikti un izlaidīgi. Ak vai, tas tomēr prasa daudz pūļu un pacietības, līdz visām šīm zemākajām tautām spēj iemācīt kultūru un dzīves kārtību. Kalpotāju pilī nebija daudz, Midejas piecas virējas un astoņas apteksnes, un viena viņas uzticamības verdzene Ita, ar kuru kopā viņas bija jau gandrīz no bērnības. Tēvam bija vēl mazāk kalpotāju (jo viņam jau nebija pienākums rūpēties par pils saimniecību) viņa uzticamais brīvlaistais grieķis Kopulis (kurš tad arī bija gan pils pārvaldnieks, gan tēva sekretārs), rakstvedis un hronists grieķu zēns Paliliks un trīs tēva legāti, kas bija vienlaikus viņa padomnieki, miesassargi un mūžīgie cīņu biedri. Pārējo pils kalpotāju daļu veidoja seši vergi, kuri dzīvoja stallī un rūpējās par pils saimnieku zirgiem, kā arī darīja visus smagos darbus un kāds ducis vietējo katajiešu un arī ilīriešu, kuri veica pārējos saimniecības darbus. Viss lielais astoņpadsmitais leģions (Tinija Kvista triumfs) ar piectūkstoš vīriem bija izvietots vecajā Katamejas pilsētā, kura bija iespiedusies akmeņainā ielejā starp kalniem, senmežiem un Tisajas upi. Pilsēta bija mazliet senatnīga, ar vienkāršām akmens mājām un aitkopju un zemnieku saimniecībām. Tomēr tai piemita dīvains krāšņums, kuru tai iedvesa terasveidīgais plānojums un uz augšējiem līmeņiem izvietotie bijušo augstmaņu nami un kā kronis visam – melno akmeņu pils, kas izslējās gluži vai debesīs, vērojot un uzmanot Alpu grēdas un mīklaino Pannoniju.

Katameja. Maziņš gabaliņš Ilīrijas, kas nu jau gadus divdesmit bija Romas īpašums. Taču tikai trīs gadus atpakaļ tika nolemts, ka te nepieciešams veidot savu provinci, kuras pārvaldīšanu svinīgi uzticēja Tinijam Kvistam. Priekš lielākās daļas Romas pilsoņu šāda province nemaz neeksistēja. Pat visi senatori par to nezināja, kur nu viņiem rūpes par tik sīku niecību, kad jāvalda pār visu plašo pasauli. Tikai pats kodols īsto veco nobiļu dzimtu spēja saprast un novērtēt, ko Katameja var dot, vai arī atņemt Romai. Pati par sevi šī province bija smieklīgi maza un sastāvēja gandrīz vai tikai no pilsētas. Tomēr tā bija kā slepenas durvis uz jaunajām zemēm, pa kurām tik pat labi Roma varēja iesoļot kā uzvarētāja vai saņemt negaidītu dūrienu mugurā. Un vēl – kalnos bija zelts. daudz zelta. Tieši tāpēc prokonsuls Kvists saņēma zizli un neierobežotu laiku savai valdīšanai, lai sargātu vārtus un gādātu par neuzkrītošu dārgā metāla ieguvi. Tinijs Kvists bija kā radīts šim uzdevumam – vecs rūdīts bezgalgudrs karavīrs, kurš vienmēr labprāt turējās mazliet nostatus no trokšņainās politiskās dzīves, nemīlēja skaļu tukšu ārišķību, toties par savu Romu un tās lietu bija gatavs nokaut pēdējo tumsoni vai tās nodevēju. Viņam bija savrupa īgņas slava, tomēr visi bija gatavi noliekt galvu viņa priekšā tā paveikto darbu dēļ. Un tā viņš patiesībā vadīja visu savu dzīvi – gandrīz nemitīgos karagājienos. Tikai pa retam paliekot Romā, lai pildītu amata pienākumus, vai arī dotos no vienas provinces uz otru, lai tur ieviestu vai atjaunotu kārtību. Vienīgi tagad nu viņš bija ilgāku laiku palicis uz vietas, un nemaz arī vairs nealka mīdīt bezgalīgos putekļainos republikas ceļus. Šis jau bija astotais gads, kā viņš vairs nepiedalījās karagājienos, bet tika iecelts par provinču pārvaldītāju. Šī bija ceturtā province, kuru viņš pārvaldīja un klusībā pie sevis viņš bija nolēmis ar to arī beigt valsts darba gaitas un atgriezties savā lauku īpašumā pie Romas.

Tomēr ne viss bija tik vienkārši. Roma vairs nebija tāda kā agrāk. Tas ko Kvistam nācās dzirdēt un arī pieredzēt, lika aizdomāties, vai tiešām tas ir pareizais ceļš pa kuru iet viņa republika un vai tie ir pareizie cilvēki, kas to vada. Gluži nemanot viņš bija iesaistījies politiskajā cīniņā, kas apvienoja trīs senās ģimenes – Potelus, Atanejus un Kvistus pret senātu un konsulātu, īpaši no plebeju vidus. Pagaidām tā bija tikai politiska stīvēšanās, tomēr lēnām tika gatavots kaut kas daudz nopietnāks. Galu galā Atanejam un Kvistam bija katram savs leģions un tagad vēl arī pietiekoši daudz zelta, lai spētu nopirkt jebkuru sabiedroto vai līgumu. Bet tam visam vēl vajadzēja laiku. Kvista pozīcijas pagaidām bija labas, tomēr viņš bija tālu prom no Romas un nevarēja iejaukties, ja kaut kas noietu greizi ar Ataneju vai Poteliem.

-tētiņ, tu atkal domā par to politiku
Mideja atspiedās pret tēva plecu un nolūkojās uz rakstu tīstokļiem, kuri bija izritināti pār galdu. Kvists atstūma vēstuli un saberzēja sūrstošās acis
-dranķa burti, ar katru gadu tie kļūst mazāki un tumšāki.... Mideja, es sen tam visam atmestu ar roku, bet ne šobrīd. Valstī nav kārtības un katra pilsoņa pienākums ir rūpēties par republikas lietu.
-labi, mans vadoni, tikai vispirms paēdīsi pusdienas
Mideja pasmējās un noglāstīja tēva cietos matus. Viņa pamāja verdzenēm, ka tās drīkst ienākt un uzklāt galdu
-tēvs, es nu iešu
Kvists izklaidīgi pamāja un paņēma nākošo vēstuli.

Mideja devās augšup pa pils iekšējām kāpnēm uz savām istabām. Ceļā viņai patrāpījās viena no verdzenēm, kura tikai tagad bija atgriezusies no pilsētas
-ā, tā jau mūsu daiļava Enete! Kur gan tu biji pazudusi?!
Janā verdzene nodūra skatienu un piesarka no bailēm un kauna
-nu?!
-.... kundze, lūdzu piedod, es neesmu vainīga... mani pie sevis turēja jātnieks Anils...
-o, ko neteiksi! Izrādās, ka svētkus esi vadījusi augstdzimušu personu sabiedrībā! Lieliski! Bet saki, tu esi mana vai Anila verdzene?!
Enete vēl vairāk saguma un ierāva plecos galvu. Kundze reti strostēja savas verdzenes, tomēr ja viņu kaut kas aizkaitināja, tad sods bija neizbēgams.
-vakarā parunāsim, bet tagad marš strādāt!
Kundze nolūkojās, kā Enete aizsteidzas. Sasodītais skuķis, iedomājas, ka ja ir ar piemīlīgu seju un augumu, tad var darīt visu, kas ienāk prātā.

Mideja ienāca savās istabās un tūliņ sajuta reibinošu ziedu aromātu. Ita kārtoja vāzēs dzeltenās un zilās kalnu puķes
-nolēmu saplūkt
viņa pasteidzās novilkt savai kundzei vilnas tuniku un pasniedza vieglu apmetni. Mideja atļāva atraisīt sandaļu auklas un iekārtojās pie kamīna
-vēl tomēr ir tik auksts. Ātrāk pienāktu vasara
Ita atgriezās pie vāzēm
-man vislabāk patika, kad mēs dzīvojām Utikā
Mideja pasmējās
-tev jau nu patika gan Āfrikas smiltis un karstums. Bet es tur nejutos labi, visur tās drausmīgās čūskas un tie dīvainie cilvēki. Es vēl tagad nevaru aizmirst tos divus miroņus, kurus atdzīvināja viņu priesteris.
Ita neko neatbildēja, bet turpināja griezt ziedus un likt tos sudraba vāzēs. Mideja nolūkojās kamīna liesmās un aizmaldījās domās. Viņa jau tik ilgi ceļoja kopā ar tēvu pa Romas provincēm, ka sāka izbalēt atmiņas par pašu Romu. Un varbūt, ka tas pat bija labi, jo šajās atmiņās bija arī kaut kas tāds, ko viņa nevēlējās atminēties. Jo tur slēpās tā drausmīgā diena, kad viņa pazaudēja savu māti un trīs brāļus, kurus sacirta gabalos satrakojies vergu pūlis, kad viņas ģimene atgriezās no sava lauku īpašuma Romā. Nebūtu arī pašas Midejas, ja viņa nepaliktu mājās ar kaut kādu dīvainu slimību. Kopš tās dienas, viņai bija tikai divi tuvi cilvēki – tēvs un viņas verdzene Ita. Mazo tumsnējo sīrieti viņai uzdāvināja māte, kad Midejai palika seši gadi, lai viņai būtu sava rotaļu biedrene un vēlāk arī kārtīga un paklausīga verdzene. Tēvs pats pieteicās par provinču pārvaldnieku, lai nebūtu jāpaliek Romā. Vismaz kādus gadus, līdz laiks spēs pieklusināt pārdzīvojuma sāpes. Un tā viņi tagad klejoja pa visu plašo pasauli. Vispār jau Midejai tas patika, vienīgais kā pietrūka – māju sajūtas. Bet vai gan visa plašā republika nebija viņas mājas?
-tev atnest pusdienas?
Itas balss viņu izrāva no pārdomām
-jā. Un raugi lai visi vergi un kalpotāji beidzot sāk sapost pili. Noriebusies šī nekārtība. Ā, vēl palūko, ko dara legāts Moduss. Vēl šorīt viņš galīgi sadzēries klimta pa staļļiem Marsa tērpā un meklēja vismelnāko ērzeli ar kuru nokļūt pie katajiešu dieva Aratava, lai noskaidrotu kāda dzimumam tas īsti ir. Ja iet galīgi traki, pasauc palīgā Viguru un Pallo.
Ita palocīja celi un aizsteidzās, bet Mideja, sasildījusies pie liesmu mēlēm, nometa apmetni un devās uz vannas istabu.

Vēlu vakarā, kad jau visā pilī bija sadegtas lampas, Mideja nokāpa no savām istabām, lai pārbaudītu, kā sakopta pils un novēlētu labu nakti tēvam. Viņa izstaigāja visas zāles un arī kalpu spārnu ar to kambariem, ielūkojās arī pieliekamajos un apcirkņos, pārbaudīja pagalmu un visbeidzot staļļus. Mideja bija apmierināta un uzslavēja savus vergus, tomēr ne visiem šī uzslava bija domāta. Viņa pastiepa roku uz Eneti
-tev pienākas sods! Uz ceļiem!
Verdzene nedaudz iznāca no kalpotāju rindas, kura bija sastājusies savas kundzes priekšā pils lielajā zālē un notupās uz grīdas. Vecākais vergs Prats bez teikšanas paņēma virvi un sasēja viņas rokas uz muguras tā, ka tās bija paceltas un pievilktas pie lāpstiņām.. Enete neko neiebilda un arī nelūdzās, visiem viss tāpat jau bija skaidrs par ko un kāpēc. Un ja sods pienācās, tad viņš arī bija jāsaņem. Prats pagrūda verdzeni nedaudz uz priekšu un Enete atdūrās ar galvu pret auksto grīdu, gandrīz pie pašām Midejas kājām. Verdzenes tunikas mala tika uzrauta uz augšu un pēc kundzes zīmes, Prats sāka to šaustīt ar rīksti. Nabaga verdzene pat nepūlējās noslēpt asaras un sāpju kunkstus
-pietiek!
Ļāvusi kādas minūtes trīs verdzenei pamocīties, Mideja pārtrauca pērienu un satvēra Enetes zodu
-ielāgo, es tevi nesodīju par kavējumu, bet gan par neuzticību man! Prat, aizved šo nepaklausīgo skuķi uz pagrabu, lai pasēž divas dienas pie ķēdes bez ūdens un maizes.
Kundze pamāja, ka visi var būt brīvi. Mirkli vēl nolūkojusies, kā Prats aizvelk sev līdzi sasieto verdzeni, Mideja devās pie tēva.

Tinijs Kvists sēdēja pie sava platā galda un diktēja tekstu Palilikam. Zēns bija sakumpis pie lampas un cītīgi vilka burtus uz cietā pergamenta
-netraucēju?
-Nē, meit. Es jau tikai pierakstu šādas tādas hronikas
-par ko tur stāstīts?
-Nieki vien, gan kādu reizi tev palasīs Paliliks
-strādā vien, es ienācu tikai novēlēt labu nakti
Mideja ātri un zagšus uzspieda uz tēva vaiga skūpstu, Tinijs norūca, bet neko nebilda. Mideja noslēpa lūpās smaidu un izgāja no istabas. Durvīs viņu apturēja tēva balss
-meit, pēc mēneša no Romas ieradīsies senators Gardijs Klīns
-tā? (Mideja saminstinājās) ... tas ir svarīgi?
-Pat ļoti
-atkal politika... viņš būs viens vai ar pavadoņiem?
Tinijs pasmējās
-tev gan tik pavadoņi prātā
-bet tētiņ, mēs te visu laiku esam vieni! Visapkārt tik barbari un tumsonība. Nav pat ar ko parunāt!
Tinijs nopūtās
-es jau saprotu, meit... tici man, iespējams, ka drīz viss mainīsies. Būs jau būs viņam pavadoņi ar
Midejas acis pat iespīdējās
-ai, tētiņ... viss, netraucēšu tev vairāk. Ar labu nakti
Viņa izgāja gaitenī pa ausu galam vēl dzirdot tēva balsi, kas diktēja rakstītājam “.... par Katamejas prokonsulu tiku iecelts 613. gadā kopš Romas dibināšanas...”

Mideja pamodās no rosības pils pagalmā. Skanēja skaļas balsis un zirgu pakavu dipoņa, sitoties pret akmens plātnēm
-runā, vai nocirtīšu galvu!
no balsu murdoņas izrāvās legāta Pallo piesmakušais bass.
Mideja izslīdēja no gultas un, ietinusies lūšu kažokādā, piegāja pie loga ailes. Agrā rīta saule glāstīja pils torņus, bet kontrastēja ar pagalma dziļumu un viņa ne uzreiz saskatīja, kas notiek lejā. Beidzot acis aprada un Mideja ieraudzīja leģionāru kohortu, kas bija ielenkusi trīs gūstekņus – divus vīriešus un sievieti. Viņi bija nospiesti uz ceļiem un bailēs nolūkojās uz masīvo Pallo augumu
-ko jūs meklējāt pie labības noliktavām, panoņu suņi?!
Viens no vīriešiem sāka kaut ko ātri un stostīti skaidrot, taču tik klusi un savā grūti izprotamajā dialektā, ka Mideja nespēja saklausīt. Taču, šķiet legāts bija tur ko saklausījis, jo pēkšņi strauji atvēzēja zobenu un pārcirta vīrieša augumu burtiski uz pusēm. Reizē ar sievietes kliedzieniem izsprāga asiņu straumes un gūsteknis sabruka uz pagalma bruģa. Pallo mirkli nolūkojās, kā raustās viņa ķermenis, tad ciešāk satvēra saujā zobena spalu un pagriezās pret otru gūstekni. Mirkli likās, ka viņš mēģinās pretoties vai bēgt, tomēr tad vīrietis aizvēra acis un nolieca galvu. Gaisā viegli nošvīkstēja zobena asmens un gandrīz kā spēlējoties pārtrauca gūstekņa dzīvi
- jupis rāvis!
Legāts nosēcās no aizkaitinājuma, jo no pārcirstajām artērijā izšāvās asinis un notraipīja viņam visu roku un seju. Viņš pārbrauca ar plaukstas malu acīm un pamāja uz sievieti, kura vai nu no bailēm vai samaņas zuduma, bija saļimusi uz zemes
- piesieniet pagaidām pie staba, varbūt vēl noderēs!
Mideja mirkli noraudzījās, kā karavīri aizvelk uz pagalma stūri ļengano augumu, tad atgāja no loga un pasauca Itu. Miegs skaļās trokšņošanas dēļ bija izbojāts un kāpt atpakaļ gultā negribējās.

Ita ienāca, nesdama nelielu sudraba krūku ar ūdeni, kurā bija atšķaidīts nedaudz vīns un medus. Viņa nolika trauku blakām spogulim un paklanījās
- labrīt, kundze. Tu šorīt esi agri piecēlusies
- jandāliņš pagalmā pamodināja
- ā, skaidrs. Pallo jau sešas naktis bija ierīkojis slēpni pie labības klētīm, kāds nāca zagt. Šonakt redz iekrita beidzot.
- Būtu brīnums, ja kāds izšmauktu no Pallo. Sagatavo vannu, pēc tam iziesim pastaigāties pilsētā
- Labi, kundze.
Ita izgāja no istabas, lai nokomandētu apteksnes sildīt ūdeņus un piepildīt vannu.

Drīz vanna bija gatava un Mideja atlaidās siltajā ūdenī, kurā peldēja dažādas kalnu zāles, padarot to mīkstu un smaržīgu. Viņa labprāt ļāvās Itas maigajām rokām, lai tās mazgā un masē.
- mums jādomā par viesu uzņemšanu
labu brīdi baudījusi peldi, Mideja pasniedzās pēc vīna glāzes un pastāstīja Itai svarīgos jaunumus. Verdzene nopietni noklausījās kundzes teikto
- bet tas jau patīkami, būs kādas pārmaiņas ikdienā
- protams, Ita, beidzot sastapsim arī normālus cilvēkus, nevis mūždien šie gani, karavīri vai vietējie augstmaņi. Īpaši jau tie augstmaņi – taisni jāsmejas, pie mums pat plebeji ir kulturālāki un gudrāki, par šiem... vadoņiem un vecajiem... kas par ciltsrakstiem
Mideja pasmējās. Ita viltīgi pasmaidīja
- bet viens otrs jauneklis no šiem cilšu vadoņiem jau tev tīri labi patīk
kundze tēlotā sašutumā uzšāva ar plaukstu pa ūdeni, saceļot pamatīgas šļakatas
- ak tu!
Viņa uzlēja ūdens šalti Itas galvai. Spiedzieni un smiekli piepildīja vannas istabu, Ita metās mukt no kundzes uzbrukumiem. Viņas abas sacēla pamatīgu kņadu, tā, ka pat viena no verdzenēm bailīgi palūrēja pa durvju šķirbu, tomēr sapratusi, ka nekas briesmīgs nenotiek, ātri aizspieda durvis. Mideja, sasārtusi un skaļi elpojot, atkrita krēslā un ietinās palagos, nolūkojoties, kā Ita nomet samirkušo tuniku un ieslidina savu melnīgsnējo lokano ķermeni vannā
- jā, dažs labs no viņiem ir ļoti brašs un pat gudrs. Bet Ita, man jau ir sešpadsmit un laiks sākt domāt par precībām. Un ne jau ar meža veci vai purva valdnieku es precēšos... tev gan labi, galva nesāp par visādām sarežģītām lietām
Ita atglauda taisnos melnos matus no pieres, skatiens kaut kur īsu mirkli aizmaldījās
- tas tiesa, kundze
viņa atbildēja un izkāpa no ūdens
- iesim ģērbties?
- Jā, Ita

Viņas atgriezās guļamistabā un verdzene piebīdīja tuvāk logam lielo spoguli, lai būtu ērtāk sapost Mideju. Vispirms viņa ietērpa kundzes augumu vieglā balta auduma apakštunikā un cieši notina vidukli ar platu drānu, lai tas kļūtu šmaugs un piepaceltu arī krūtis. Tad Ita sāka pārcilāt greznās stollas, lai kundze varētu izvēlēties sev tīkamāko. Mideja te rauca degunu te purināja galvu, bet tas drīzāk bija untums, lai lieku reizi patīksminātos ar tērpu daudzveidību. To viņai netrūka – sākot no smagnējiem vilnas un zelta audumiem un beidzot ar visdārgākajiem zīda un pērļu gluži vai mākslas darinājumiem. Visbeidzot viņa norādīja uz sarkanu linauduma stollu, kura bija izrotāta ar zeltītiem dzīpariem un sīkiem vizuļojošiem safīra akmentiņiem. Ita uzmanīgi aplika stollu un sakabināja āķīšu rindiņas. Mideja nedaudz pagājās pa istabu, nolūkojoties, kā stāv kleita un vai tās mala vienmērīgi noguļas gar potītēm. Izskatījās labi un viņa pamāja, lai verdzene piestumj krēslu. Mideja apsēdās pretim spogulim, nu bija kārta frizūrai. Ita lēnām un pamatīgi izsukāja garos brūnos matus un sāka pīt tievas bizes. Tikusi galā ar to, viņa uzveidoja nelielu tornīti un sasprauda matu veidojumu ar vairākām zelta sprādzēm, nobeidzot frizūru ar valdniecisku akcentu. Mideja pielaboja pie deniņiem izmukušu sprogu un pasmaidīja – viņa bija tik skaita un bagāta.
-sandales
Mideja pastiepa kāju. Ita jau bija paspējusi atnest vairākus pārus un tagad, notupusies blakām, steidza piemērīt tās kundzes pēdai.
-labi
viņa atļāva saraisīt zeltītu apavu pāra siksniņas un piecēlās.
-apmetni vajadzēs?
-Jā, to īso, no sermuliņu ādām
Ita uzklāja kundzes pleciem penulu un viņas devās lejup pa pils kāpnēm.

Mideja apstājās pagalma vidū un pārlaida vērtējošu skatienu pils rosībai. Vergi tūliņ pat pasteidzās paklanīties, bet sargi beidza dīkdienīgi slaistīties gar sienmalēm un nostiepās miera stājā. Ita nepacietīgi pamāja mazam zēnam, kurš metās ar žagaru stibu nodzīt no pagalma sivēnu, kas nelaikā bija patrāpījies kundzes ceļā. Mideja parāva augstāk kleitas malu un nesteidzoties devās uz pagalma stūri, kur atradās stabs un moku sols. Viņa apstājās dažus soļus no tā un sāka uzmanīgi vērot gūstekni. Sieviete šķiet bija nedaudz vecāka par Mideju, lai gan nosmulētā un noraudātā seja varēja samelot. Viņas rokas bija izstieptas augstu virs galvas un piesietas stabam, ļaujot tikai pašiem kāju pirkstgaliem pieskarties zemei. Augums drebēja no bailēm un spazmām. Skats bija pazemojošs un nožēlojams
-kā tevi sauc?
Mirkli sieviete iztrūcināta vērās Midejas sejā, taču tad viņas acīs pamirdzēja vājš cerību stariņš
-Kilne
-panone?
-Jā
Mideja ieturēja pauzi, tad negaidot asi uzkliedza
-gājāt zagt graudus?!
Sieviete atkal nespēja noturēt asaras
-lūdzu lūdzu, piedodiet! Mums nebija citas izejas. Ziemā izlaupīja mūsu krājumus, viss ciems mirst badā. Mani bērni tūliņ nomirs....
-klusu! Kas man daļas gar tavu ciemu un taviem bērniem! Paši esat vainīgi, ja nespējat sev sagādāt pārtiku un aizstāvēt savu ciemu! Varbūt tu gribi, lai es mirstu badu?!
-Nē, nē.... kundze...
Mideja pagrieza muguru un uzlūkoja pienākušo legātu
-labrīt, Pallo
-labrīt, kundze
-redzu, ka esi labi pastrādājis
-ko nu niekus, kas tas par darbu
legāts atmeta ar roku
-bet vai nenāks vēl kādi zagļi?
-Mani karavīri tikko aizjāja ar ciema kukuli pie viņiem
-domstarpības nebūs ar karali Pritusu?
-Zagļi nekur nav godā. Bez tam, pašam Pritusam šie meža laupītāji ir apnikuši.
Mideja pamāja un pagriezās promiet
-bet ko ar viņu?
Kundze pastiepa pirkstu uz gūsteknes pusi
-hm... meita izskatās tīri laba. Būs jāatdod karavīriem, lai papriecājas. Vēlāk, ja būs centīga un pakļāvīga, noderēs kādam par verdzeni.
-Pareizi
Mideja atstāja pils pagalmu un verdzenes pavadībā lēnām devās lejup pa akmeņaino ceļu.

Diena bija jau gandrīz vasarīgi silta un saule tīksmi gozējās pār pilsētas terasēm. Lēnais vējš glāstīja vaigus un pildīja elpu ar simtiem smaržīgu ziedputekšņu. Mideja baudīja pastaigu, vērojot, kā nelielā pilsēta sastingst un godbijīgi noraugās savā valdniecē. Uz mirkli aprima visi skaļie trokšņi, zemnieki un tirgotāji steidza paklanīties, bet sastaptās sievietes pietupās uz ceļa. Leģionāri stalti izslējās, braši izriežot krūtis un salutējot ar paceltu roku. Mideja ik pa brīdim pie kāda piestāja, pārmijot kādu vārdu vai noklausoties, ko viņai stāsta. Pārsvarā tie bija cieņas vai apbrīnas apliecinājumi, taču pa vidam gadījās arī kāds bēdu stāsts. Tad Mideja pamāja Itai un tā iedeva koka plāksnīti ar uzrakstu, kas ļāva lūdzējam ienākt pilī un sastapt pārvaldnieku Kopuli, kurš tad jau pēc saviem ieskatiem palīdzēja vai atteica. Drīz vien galvenā iela ar tirgus laukumu un divstāvu akmens namiem bija galā. Ita uzstājīgākajiem deva nepārprotamu zīmi atkāpties un viņas abas ar kundzi devās tālāk uz upes pusi. Mideja vēlējās izbaudīt pusdienas sauli un patīksmināties par kalniem. Pilsēta palika aiz muguras, un viņas nokļuva ielejā, kur urdzēja upe. Nu jau tā bija sekla un paklausīga, bet vēl mēnesi atpakaļ tā rēca ka satrakots lauva, raudama sev līdzi platā un dziļa straumē atkušņu ūdeņus no klaniem, kokus un pat noslīkušus dzīvniekus un cilvēkus.

Aiz muguras nodunēja zirga pakavi. Sievietes, nedaudz iztrūcinātas, parāvās malā. Jātnieks strauji apturēja zirgu, liekot tam nedaudz piepacelties uz pakaļkājām. Melnais ērzelis sāka neapmierināti sprauslot un dīžāties, spiežot sievietēm vēl vairāk atkāpties uz nomales
-kundze, atvaino, uzreiz nepazinu
Anils nolēca no zirga un satvēra pavadu
-domāju, kas gan te par svešiniecēm staigā. Varbūt spiego
mute runāja nopietni un stigri, bet acis smējās
-Anil! Kā tev nav kauna mani baidīt!
Mideja pat piecirta kāju. Kā nu nē, ņemt un tramdīt!
-bet tu izskaties tik daiļa, kad esi sabijusies... vai arī dusmo
Mideja juta kā piesarkst. Sasodītais Anils, mūždien viņš tā runā, ka... un vēl tā ģērbies. Pareizāk laikam būtu bijis teikt – neģērbies. Vienīgais apģērba gabals bija gurnu apsējs, kas kontrastēja ar tumsnējo muskuļoto augumu, liekot Midejas vaigiem kaist vēl vairāk.
-vai tā pieklājas izskatīties senas dzimtas patricietim?
-Kundze, vispirms es esmu karavīrs un man pieklājas domāt par saviem kalpiem un arī uzticamo zirgu, kuru vedu peldēties
viņš papliķēja pa zirga kaklu un uzlēca atpakaļ tā mugurā
-tāpēc atvaino, bet man nav daudz laika, lai tev patīkama pastaiga
Mideja pat nošņācās. Ak tu viens, atskrien, nobaida, un tūliņ pat aizskrien, pat neparunājis. Pēkšņi viņa ko atcerējās
-Anil, tu man esi parādā
-ko?
viņš neviltotā izbrīnā uzrāva uzacis
-tu bez atļaujas izmantoji manu verdzeni!
Vīrietis patiesi izskatījās samulsis. Viņš mirkli domīgi berzēja bārdas rugājiem apaugušo zodu, tomēr laikam neko nespēja izdomāt
-Eneti
-... Enete... ā, tāda slaida auguma, gaišiem matiem un palielām krūtīm?
-Es viņas krūtis nespaidīju!
-Tad viņa ir tavējā? Oi oi, kas par meiču
viņš pat paklakšķināja mēli
-īsta uguns. Veselas divas dienas viņa sabija piesieta pie manas gultas galvgaļa.
Anils pieliecās
-pārdod man viņu
-ko vēl ne!
Mideja gribēja turpināt ar kādu dzēlību un pieprasīt arī kompensāciju, taču Anils skaļi iesmējās un iecirta papēžus zirga sānos. Ērzelis rāvās uz priekšu kā zibens un jau pēc mirkļa, skanot kliedzieniem un zviedzieniem, jātnieks ar zirgu auļoja pa strautu, šķiežot dzidrā un ledainā ūdens šļakatas.
-Anil!
Mideja dusmās atkal piecirta kāju, taču ķer nu vēju. Ita aizgriezās, lai kundze nepamanītu viņas acīs smieklu uguntiņas.
-ko stāvi, ejam tālāk!
-Jā, kundze
verdzene paklausīgi pamāja.

Viņas devās uz otru pusi, kur upe meta līkumu un bija nedaudz dziļāka un rāmāka. Jau pa gabalu varēja dzirdēt bērnu smieklus un spiedzienus. Nelielā smilšainā krasta strēlē bija peldvieta un vesels bariņš knēveļu, gan puiku gan meiteņu, nosvieduši drēbes, aizrautīgi rotaļājās pa ūdeni. Abas sievietes apstājās netālu krastā, bet bērni bija tik ļoti aizņemti ar sevi, ka nepievērsa viņām uzmanību. Mideja ciešāk ietinās penulā
-šausmas, kā gan viņiem nesalst? Īsti mežonēni
-tiesa, kundze
arī Ita juta, ka drīzāk nomirtu, nekā līstu šajā stindzinošajā ūdenī. Beidzot kāds bija ieraudzījis kundzi un viņas pavadoni un viss bars sabira karstā, taču palika godbijīgā atstatumā. Vecākais puika uzmanīgi pienāca pie Midejas. Kādu mirkli viņš naivā izbrīnā nolūkojās krāšņajā sievietē
-jūs arī gribat peldēties?
Mideja apmulsa no tik negaidīta piedāvājuma, bet Ita nenoturējās un sāka skaļi smieties
-nē, puisīt, mēs šodien iztiksim
Mideja pamāja verdzenei un tā ar rokas kustību pasauca pie sevis mazos. Bērni mazliet bailīgi pietuvojās, taču kad ieraudzīja Itas rokās ādas maisiņu, acis iemirdzējās un viņi burtiski aplipa. Ita smaidot sāka dalīt pa mazai sudraba monētiņai, līdz katrā saujelē bija pa vienai. Acu pāri vēl mirkli uzmanīgi sekoja līdzi Itai, taču sapratuši, ka vairāk nebūs, viņi spiegdami paķēra drēbes un aizskrēja no pludmales ātrāk kā zaķu bars. Pelde vairs nebija prātā, vajadzēja visiem pastāstīt par veiksmīgo guvumu un, protams, arī laipno kundzi.
-uzkāpsim kalnā?
-Nē, Ita, drēbes nav piemērotas. Iesim uz pili pusdienās
viņas nogriezās uz klusu taku, kas aplinkus pilsētai, gar leģionāru pilsētiņas nocietinājumiem veda uz pili.

- raitāk, raitāk!
Gaisu pāršķēla pātagas švīksts. Pārvaldnieks Kopulis neapmierināti nolūkojās, ka vergu pāris gausām kustībām nes pāri pils pagalmam Jupitera statueti. Jau otro nedēļu kundze plānoja un vadīja sagatavošanās darbus, gaidot augstos Romas viesus. Tas viss atgādināja nelielu kara kampaņu, tika meklēti labākie ēdienu piegādātāji, plānoti un gatavoti svētku priekšnesumi, postas istabas un zāles viesiem, taisītas un celtas dekorācijas, pat spodrināti pils mūra akmeņi, un vēl un vēl un vēl. Visiem jau gāja riņķī galva no plāniem un uzdevumiem, šķiet tik pati Mideja bija vienmēr moža un gatava darboties. Bet cik viņa bija rosīga tik arī neganta, reti kurš varēja ko izdarīt pa prātam un laikā. Pat Kopulis, kurš bija īsts miera un gudrības iemiesojums, sāka zaudēt pacietību un nosvērtību.
- Uzmanīgāk, dirsas tādi!
Viens no vergiem gandrīz paklupa un masīvā krāsotā māla statuete knapi nenogāzās un nesadrupa. Kopulis nogrozīja galvu un atsēdās uz akas malas. Vasara bija atnākusi strauji un svelmaini. Pusdienas saule nežēlīgi dedzināja iekšpagalmu, izspiežot pēdējo sulu no auguma. Daudz labāk visi būtu noslēpušies akmens mūru vēsumā, bet kas to deva. Midejas augums nozibēja pils augšējā stāva loga ailē un vergi pat bez skubināšanas iztaisnoja muguras un jestrā solī devās ar savu nešļavu tālāk.

Mideja uzmeta īsu skatienu pagalmam, taču tas bija vairāk no ieraduma, viņa saraustīja linu tunikas fibulu un steidza tālāk uz tēva istabām. Viņa nojauta kaut ko satraucošu, pati nespēja pateikt kāpēc, bet verga vārdi „kundze, tēvs grib tevi nekavējoties redzēt” nesolīja neko labu. Mideja atvēra durvis un ienāca pie tēva. Tinijs Kvists sēdēja krēslā un nolūkojās kaut kur bezgalīgajos meža biezokņa plašumos, kas pavērās no pils augstumiem. Istabā neviena, atskaitot Paliliku, nebija. Zēns uzmeta jautājošu skatienu Kvistam un izslīdēja gaitenī.
- Kas noticis, tēvs?
Tinijs kādu laiku vērās savas meitas sejā
- Tu tik ļoti līdzinies savai mātei, ka brīžiem es sajūtos atkal kā jauns puika.
Mideja saminstinājās
- Tu gribēji mani redzēt...
- Jā.... Mideja, šķiet, ka noticis sliktākais pareģojums... mums tuvojas Gadija un Minusa Levira leģioni
Mideja juta kā pakrūtē iezogas vēsums. Viņa vēl nesaprata kas, par ko un kāpēc, taču karaspēka tuvošanās nevarēja būt laba ziņa. Pietam, Gadija leģions, neoficiālais Senāta soda rīks, bija slavens ar savu nežēlību un arī cīņas niknumu.
- Bet kā tad viesības?
Midejai pēkšņi paspruka vismuļķīgākais jautājums, kāds vien varēja šajā mirklī ienākt prātā. Tinijs pasmīnēja, taču tā vairāk bija ēna kā smaids
- Orks būs šo viesību vadonis
iestājās nospiedošs klusums. Kvists pasniedzās pēc vīna glāzes un piegāja pie loga ailes
- Es nezinu, kas ir noticis Romā, nekādas ziņas nav pienākušas un arī mūsu draugi klusē.... taču nav jābūt gaišreģim, lai saprastu, kas ir atgadījies...
Cauri telpai izskrēja vēja brāzma, sapurinot tīstokļus uz rakstāmgalda, Kvists atrāvās no loga un atsēdās krēslā
- Es tev neesmu visu stāstījis, Mideja, jo tās jau tikai politikas lietas. Republika vairs nav tāda kā agrāk, tā sāk grimt pašapmierinātībā un izlaidībā, katrs plebejs jau sevi sāk uzskatīt par augstmani, karavīri drīz gribēs staigāt zīda drānās un cīnīties ar vīna krūkām, dievi mīl naudu un lišķus... ko tur daudz... tā nav Roma, tas nevar būt pareizais ceļš. Un tam ir jādara gals. Īstenajiem Romas pilsoņiem un Rema un Romula mantiniekiem tas jādara!
Kvists bija piecēlies kājās un nervozi žestikulēja, taču ieraudzījis izbijušos Midejas seju, aprāvās
- Piedod, meit, vārdi un patosa nieki. Kvisti, Ataneji un Poteli, mūsu ģimenes bija tuvu, lai ieviestu kārtību Romā
- Tēti, jūs gatavojāt sacelšanos?!
- ... jā
Mideja juta kā izslīd zem kājām pamats
- Kas tagad būs?
- Karš. Tas tāpat bija neizbēgami, taču es cerēju, ka mums izdosies labāk sagatavoties un iegūt vairāk sabiedroto. Dievi lēmuši savādāk un tā tad tam arī būt
- Mēs uzvarēsim?
Tas vairāk izklausījās pēc lūguma kā jautājuma. Tinijs pienāca un negaidot noglāstīja meitas matus
- .... protams
Viņš atstūma Mideju
- Bet tagad ej. Vēl ir diena laika un man jāsāk gatavoties cīņai.
Mideja, vēl nespējot lāga aptvert jauno notikumu pavērsienu, atstāja istabu, dzirdot vēl gaitenī tēva balsi, kurš norīkoja izsaukt savus legātus.

Ita klusām sēdēja istabas stūrī un nolūkojās, kā viņas saimniece nervozi rausta puķi. Baltās ziedlapiņas nedzirdami virpuļoja uz grīdas pie viņas kājām, taču Mideja to pat nemanīja. Viņa nolūkojās kaut kur pilsētas namos un ielās. Nakts jau bija visu ietinusi tumsā, taču ierastais miers izpalika. Viss bija izgaismots ar lāpām un lampām, visur šaudījās cilvēku, zirgu, aitu, pat suņu un kaķu ēnas, skanēja klaigas un lamas, kaut kur aizgūtnēm raudāja bērns, klaudzēja zirgu pakavi. No pilsētas plūda prom dzīva cilvēku straume, apkrāvusies ar iedzīvi, sievām un bērniem, pūloties paņemt līdzi vērtīgāko vai vienkārši to, ko bija šajā dzīvē izdevies iekrāt. Citam tā bija tikai plika dzīvība, bet arī to pat pēdējais ubags negribēja atstāt šajā pilsētā. Baumas par leģionu tuvošanos bija izplatījušās straujāk par uguni darvotās pakulās. Nelīdzēja ne legātu pārliecināšana, ne Kvista patriotiskā uzruna, tauta pameta pilsētu steigā un panikā. Visi bēga meža biezoknī, ejot tikai uz viņiem vien zināmiem purvu dūksnājiem vai nepārredzamām vējgāzēm. Un visa šī straume, stenot, vaidot, raudot, lamājoties, blējot, rejot, ņaudot un maujot, plūda garām pilij un neviens pats neienāca meklēt aizsardzību tās mūros. Kvista pierē bija iegūlusi dziļa grumba, vērojot tautas aiziešanu. Viņš saprata, ka kaut kas nav kārtībā. Uz Katameju varēja nākt kaut desmit leģioni reizē, nekas labs viņus te nesagaidītu, jo pilsētai varēja piekļūt tikai caur šauru ieleju starp kalnu grēdām un šī ieleja piederēja Tinija Kvista leģionam, kurš bez grūtībām to spētu noturēt no aizsardzības pozīcijām. Viņam tik atliktu skaitīt nelaimīgos pretiniekus, kuri nāktu gandrīz pa vienam un kā uz kautuvi. Šeit ienaidnieku skaitam nebija nozīmes. Nozīme bija tikai vadoņu stratēģijai. Un Tinijs Kvists bija gandrīz pārliecināts, ka viņa sabiedrotais, karalis Prituss, ir pārgājis Senāta pusē. Cita skaidrojuma nebija šim kara pieteikumam. Ja Kvistam būtu darīšana ar barbaru uzbrukumu, viņš nešaubītos par viņu stulbumu, bet ja pretī nāk Republikas leģions, tad te nu muļķu nav. Tātad viņiem bija trumpis. Lai arī kā, Kvists tāpēc negrasījās padoties, bet gan sagatavojās arī aizmugures aizsardzībai, taču, ja notiktu uzbrukums no ilīriešiem, cerību nebūtu nekādu. Kā dievi būs lēmuši, tā tam arī būt, bet mums jābūt stingriem un godprātīgiem līdz galam – Kvists atkārtoja šo frāzi jau kuro reizi.

Beidzot iestājās klusums. Visi bija prom. Augstu debesīs vienmuļi mirdzēja mēness, atklājot iztukšotās pilsētas jumtus, vienīgi leģiona nometnē rimti kurējās ugunskuri, taču nekādu rosību tur nemanīja. Visi gulēja cietā miegā, jo rīt bija kauja un tur vajadzēs spēku. Vienīgi sargi, cits citu mainot, pa brīdim iztraucēja klusumu. Mideja atrāvās no loga. Satraukums neatstājās un viņa būtu parunājusi ar kādu, taču Ita bija iemigusi turpat krēslā un Mideja nolēma viņu nemodināt. Nopūtusi sveci, viņa atlaidās gultā un lūkojās tumsā. Kas tagad būs? Vai tēvs uzvarēs? Ja nē... viņai sāka sāpēt galva no nemitīgajām domām un satraukuma. Mideja piespieda sevi aizvērt acis un iemigt.

Kāds viņu sapurināja aiz pleca. Mideja uztrūkās sēdus un saberzēja acis, likās, ka viņa tikai tikko ir iesnaudusies. Istabu piepildīja blāva rītausmas gaisma
- Celies, meit
Kvists bija tērpies pilnā bruņojumā taču bez nevienas regālijas. Viņš apsēdās uz gultas malas
- Mideja, klausies uzmanīgi. Pilī paliek viena leģionāru vienība. Tas vairāk iekšējai drošībai, es gan visus vergus liku ieslēgt pagrabos, taču nekad neko nevar zināt. Ita un Kopulis paliks ar tevi.
Viņš ieturēja pauzi, tad pasniedza Midejai smagnēju apzeltītu nazi ar abpusēji asu asmeni
- Būšu godīgs, izredzes mums nav lielas.... ja leģions kritīs, liets lietā šo. Neaptraipi savu dzīvi un godu ar gūstu. Tevi tāpat nogalēs, bet tā būs suņa nāve. Vai kas ļaunāk, kļūsi par verdzeni....
Negaidot viņš noliecās un noskūpstīja meitu
- Dzīve ir īsa un gaistoša, tikai mūsu darbi ir mūžīgi... nebaidies no nāves, tas ir tikai mirklis, upe, kuras otrā krastā tevi gaidīs pelnīta samaksa par saviem darbiem.... ja notiks sliktākais, jau vakarā mēs atkal būsim kopā..... ar tavu māti un brāļiem
Kvists piecēlās un vairs neatskatoties izgāja no istabas. Mideja beidzot atjēdzās un gribēja skriet viņam līdzi kaut vai lai pateiktu, ka mīl viņu. Taču tā vietā piespieda pie krūtīm nazi un atkrita spilvenos.

Ita ieslīdēja ar brokastu paplāti
- Kundze, pasniegt tev gultā?
Mideja atmeta ar roku un ātri piecēlās
- Negribu. Padod tuniku
Ita pasniedza apģērbu un palīdzēja to apvilkt. Viņa gribēja uzsākt sarunu, taču Mideja bija drūma un noslēgta. Viņa sekoja kundzei gaitenī, zīlējot, kur tā dosies. Viņas uzkāpa tornī un izgāja skatu laukumā. Nelielais leģionāru pulciņš jau bija te un visi saspringti vērās tālumā. Ieraugot kundzi, karavīri nostiepās sveicienā, bet Mideja pat nepaskatījās uz viņu pusi. Viņa atspiedās pret mūri un arī sāka nolūkoties tālumā. Rīts bija dzestrs un no upes cēlās dūmaka, neļaujot pārāk labi ko saskatīt. Bet pat ja netraucēta migla, neko jau viņiem neizdotos redzēt, jo kaujas lauks bija tālu aiz pilsētas. Tomēr nemiers visus dzina kaut vai censties ko saklausīt vai ieraudzīt. Uzpūta spirgts kalnu vējš un migla lēnām izgaisa. Saule cēlās aizvien augstāk, sākot sildīt muguru un rotājoties pilsētas māju jumtos, kas tagad, kad cilvēki to bija pametuši, likās naidīgi klusa un pat baisma. Mideja nodrebinājās no tumšajām domām un novērsās. Viņa atgāja no mūra malas un pamāja Itai
- Atnes brokastis, paēdīsim tepat
Verdzene aizsteidzās pēc ēdiena, bet Mideja atsēdās uz sola.

Pagāja vēl vairākas garas mokošas stundas, taču nekādas skaidrības nebija. Tikai vēl vairāk karsēja saules svelme. Negaidot viens no leģionāriem pietrūkās kājās un aizskrēja uz laukuma tālāko pusi. Visi piegāja mūru malām, gaidot, kas būs. Gaisu sāka piepildīt kaut kāda tāla murdoņa. Viņa tuvojās, atgādinot lavīnu, taču tā nenāca no kalniem, bet gan no meža. Pēkšņi gaisu pārplēsa daudzbalsīga rēkoņa un kliedzieni un no meža izgāzās karaspēks
- Prituss!
Leģionāri satvēra ieročus, taču ilīriešu karaļa karaspēks kā vilnis gāzās iekšā pilsētā un šāvās tai cauri tiecoties uz aizas pusi. Putekļi un kaujas saucieni pacēlās līdz pils tornim, taču neviens pat nepiestāja pie tās. Kavalērija, sasēdusies uz maziem kalsniem zirdziņiem, nesot ādu bruņās un mežonīgā krāsojumā tērptus karavīrus, aizjoņoja tālāk. Likās, ka tas arī viss, taču tad no visurienes klusi kā ēnas visu pilsētu sāka piepildīt bruņotu kājnieku masas. Viņi nekliedza un neplātījās ar ieročiem, bet mērķtiecīgi aizsoļoja aizas virzienā. Taču daļa palika pilsētā un sāka ielenkt pili. Leģionāri jau bija izvietojušies pa aizsardzības posteņiem, taču pretinieks palika pieklājīgā attālumā un izskatījās, ka vienkārši nogaida.

Mideja nolūkojās visā šajā ainā ar šausmās plati ieplestām acīm. Tās bija beigas. Prāts to saprata, bet viņa atteicās tam noticēt. Roka neapzināt sažņaudza tēva doto nazi. Pirksti drebēja un Mideja sāka lūgties visus zināmos dievus pēc kārtas, lai tie sūta tēvam uzvaru un lai viņai... nekad nav jāliek lietā šis duncis. Viņa negribēja mirt! Un negribēja to sev nodarīt pati. Viņai bija kauns atzīties, ka ir bailes un viņa ir tik gļēva, ka nespēs laikam to izdarīt. Pie visiem dēmoniem šo pasauli! Kāpēc viņa ir tik netaisna un ļauna! Mideja atspiedās pret mūriem un aizvēra acis. Negribējās vairs redzēt šo murgu, prom visu, tā nav īstenība!

Un tad nogranda pērkons. Ar skaļu mežonīgu daudzbalsu kliedzienu pilsētā iejāja leģiona karaspēks. Pirmajā mirklī Midejā atplauka cerība... taču tad skatiens apdzisa. Vējā plīvoja sveši standarti. Tinija Kvista leģions bija sakauts. Neko neredzošām acīm Mideja devās uz savu istabu un aizslēdza durvis. Kaut kur tālumā skanēja satrauktas balsis, skanēja klaudzieni, metālu šķinda, sāpju kliedzieni – pils sargi izmisīgi pretojās neizbēgamajam. Bet Mideja to nedzirdēja. Viņa turēja sažņaugtu plaukstā naža spalu un kā piekalta skatījās uz asmens smaili. Viņa nespēja!
- Ita!
Verdzene bija bāla kā krīts un viegli trīcošām rokām pienāca pie viņas
- Izdari to!
Ita saņēma nazi, taču tūliņ pat izlaida no rokām un nometās ceļos
- Piedod, bet es nevaru. (un kā meklējot attaisnojumu, piebilda) nevari taču tu mirt no verdzenes rokas
Negaidot viņa satvēra Midejas plaukstu
- Izlecam pa logu!
Viņas pieskrēja loga ailei, taču tūlīt atrāvās. Pils vārti bija izgāzti un pagalmu jau piepildīja satrakojies karaspēks. Ieraugot logā abas sievietes, atskanēja svilpieni un rēkoņa. Vēl mirklis un kāpnes piepildīja skrienošu soļu klaudzoņa. Negaidot Mideja atdzīvojās, viņa iegrūda Itu slepenajā ejā, kas veda uz pils iekšieni
- Mūc! Pamēģini kur noslēpties un pārgaidi
- Bet...
Mideja neklausījās tālāk. Aizsedza eju un piestūma priekšā krēslu. Tad satvēra cieši rokās nazi un pavērsa to pret durvīm.

Atslēga izturēja dažus sitienus, bet tad padevās un durvis atsprāga. Istabā iegāzās četri leģionāri, turot rokās zobenus, ar naida un asinīm notrieptām sejām. Ieraugot Mideju, kas tiem draudēja ar savu īso dunci, viņi uz mirkli apjuka. Taču tad sāka smieties. Ar baudu un ļauni. Viņa metās uz priekšu, bet viens no leģionāriem ar ierastu kustību pagriezās, izsita nazi un pēdējais, ko pirms samaņas zaudēšanas ieraudzīja Mideja, bija kulaks, kas tuvojās viņas zodam.

Galva sāpēja un dunēja, liekot atgriezties īstenībā, Mideja gribēja pielikt plaukstu pierei, bet nespēja. Mirkli viņa pūlējās apjēgt kur atrodas un kas noticis. Tad ar joni atgriezās apziņa un uztvere. Viņa ar šausmām sajuta, ka guļ uz zemes, rokas sasietas uz muguras un viena kāja ar virvi pievilkta pie sasietajām rokām. Viņa mēģināja pakustēties, taču nekas vairāk par neveiklu kūņošanos nesanāca. No kauna un pazemojuma galvā saskrēja asinis. Viņa pacēla galvu, cik nu to ļāva sasietais augums un pavērās apkārt. Viņa gulēja uz zemes pils iekšpagalmā, visur bija sadegtas lāpas, ņudzēja karavīri un gūstekņi... Mideja samiedza acis un pakratīja galvu...
- ....Nē nē! Žēlojiet!....
Viņa atvēra acis un beidzot arī dzirde bija atgriezusies. Lamas, kliedzieni, smiekli, lūgšanās, viss piepildīja gaisu. Uzvarētāji pils pagalmā bija sadzinuši Tinija Kvista leģiona pārpalikumu un tagad tiesāja gūstekņus. Ātri īsi un vienkārši. Ar zobenu. Mideja novērsās, nevarot izturēt līķu kaudzes un asins un iekšu smaku. Acu priekša parādījās spēcīgas vīrieša kājas, notašķītas ar dubļiem un asinīm
- Tu esi Mideja?
Viņa pacēla acis. Pazīstot regālijas, viņa saprata, ka tas noteikti ir legāts
- Mani sauc Gadijs. Tu tiksi nogādāta Romā, kopā ar nodevēja Tinija Kvista mantību un šo te
To sakot viņš nometa Midejas priekšā cilvēka galvu. Viņa gribēja atrauties, taču nespēja. Sāpju un niknuma grimase bija sastingusi viņas tēva sejā. Mideja juta kā aizpeld nebūtībā.

Apkārt bija tumšs un mitrs. Un kluss. Galvenais, ka bija klusums. Tā viņai likās, ka viņa beidzot ir mirusi un viss jau ir aiz muguras. Taču tiklīdz viņa pakustējās, tā nožvadzēja ķēde, kas bija aplikta ap viņas kaklu un pieslēgta pie riņķa pagraba sienā. Mideja izstaipīja notirpušas kājas. Gribējās dzert, bet apsargi nesīs ūdeni tikai ap pusdienām. Otro dienu viņa tupēja pagrabā, kopā ar vergiem un gūstekņiem, kuri bija atstāti dzīvi. Tikmēr uzvarētāji dzīroja un laupīja. Pēc trīs dienām, kad tiks svinīgi apstiprināts karalis Prituss par Katamejas pārvaldnieku un Romas sabiedroto, viņi dosies ceļā – uzvarētāji ar triumfu un laupījumu, bet viņa ar kaunu un negodu. Un tā tev arī vajaga, gļēvule, tas tev sods par tavu mīkstpēdību un dzimtas apkaunošanu, viņa jau kuro reizi sevi šaustīja.

Mideja sāpīgi pasmaidīja – drīz tu redzēsi Romu.
(19.12.2011)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 7.83
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7.83)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7.83)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7.83)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Sensid (viesis) (11.11.2019, 21:24)A, kurš teica, ka kapos viegli? Labi vien, ka vismaz kāds mūs atcerās.Ljurbenjaaks (viesis) (11.11.2019, 12:13)A, kas tad te ir nobrucis? Viss OK un turpinās. :D/Aleksandrs Leicers/ (viesis) (11.11.2019, 01:18)Atceros, kā nesen Feini.lv bija nobrucis uz vairāk kā mēnesi, man šķiet. Es kritu nelielā panikā, jo visi darbi atradās tikai šeit (nedaudz muļķīgs lēmums). Taču caur Google dublētajām...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Baltais pūders zemi klāj,
Salatēvs bez maisa slāj.
Acis bālas, skats nekāds,
Vainīgs šņabis - surogāts!
Tikai nepiedzeries dikti -
Būs, kā salatētim, slikti! ...
Interesantas bildes


Kuģi vai tilts ?
 
 
Zīmējumi

e-veselība
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas

Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 376 Kopā:5059062

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec