|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Mūžīgo Skumju zeme | Autors - Aigars Elss
| | Komentāri (5)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Tur, aiz tā pakalna, norādija ceļvedis, sākas Mūžīgo Skumju zeme. Cilvēks pamāja un atvadijās. Kad ceļa rādītājs nozuda aiz lielajām eglēm cilvēks sāka iet pakalna virzienā un pēc neilga laiciņa nonāca Mūžīgo Skumju zemē. Viss te bija tāpat kā citur kur viņš bija gājis – ceļi, mājas un cilvēki ielās. Tikai soļi šeit dzīvojošiem ļaudīm likās gausāki, acis gurdenākas un skatiens skumjāks. Kaut kur netālu kāds spēlēja ārkārtīgi smeldzīgu melodiju. Šķita ka instruments pauda to ko cilvēks pats vairs nespēja vārdos izteikt. Melodijas šeit dzīvoja cilvēku vietā.
Skaņas cilvēku valdzināja. Viņš juta ka kāda daļa viņā sasaucās ar šīm melodijām. Viņš apsēdās uz soliņa mājas priekšā un sāka klausīties. Viņš sekoja visām melodiju niansēm un tam kā tās klājās pār šo zemi. Pienāca vakars bet viņš vēl arvien sēdēja turpat un šķiet šajā brīdī bija vairāk iepazinis šo zemi nekā ja būtu to pārstaigājis krustu šķērsu.
Melodijas mainijās un pār zemi nolaidās vakars. Saulriets un pirmās blāvās zvaigznes noskaņu iekrāsoja vēl spēcīgāk.
-Brīnišķīga zeme, - cilvēks pie sevis nodomāja.
Viņš nejuta kā blakus apsēdās vēl kāds un klusējot vēroja viņu. Cilvēks ievēroja blakussēdētāju un pagriezās. Tas bija sirms večuks ar mierīgu un šķiet visu pasaules rūpju māktu seju.
–Mūžīgo skumju zeme ir vislielākā, - viņš bez ievada iesāka. Daudzi šejienieši nemaz nezin ka tā plešas daudz tālāk par tās apstiprinātajām robežām. Naktīs, kad šejienes melodijas skan vissmeldzīgāk tās iet tālu pār pakalniem un kaimiņu zemēs kļūst labi dzirdamas. Šaj planētai ir tā īpatnība ka robežas tai ir mūžīgi mainīgas un nekad precīzi dabā nav nosakāmas. Robežas nosaka zemes ietekme. Katrs uz šīs planētas ir kautkad šeit uz brīdi bijis un savu arfu spēlējis, - vecais turpināja. Tikai tagad tā ir apaugusi ar laika kārtu un guļ kautkur aizmirsta zālē. Lielākā daļa planētas iedzīvotāju instrumentu atrodas šeit. Tu redzi, viņš norādija ar plašu vēzienu uz mežiem un pakalniem - tur tie apslēpti guļ. Un ik pa brīdim kāds atgriežas lai pavadītu šeit nakti, dienu vai gadus. Pat dievi uz brīdi šeit ierodas, bet tikai uz brīdi. Nospēlē vēl nedzirdētā skaistumā savu melodiju un noglabā arfu šejienes pakalnos. Viņi ierodas tikai uz brīdi, tāpēc ka ir dievi. Tikai dievi var spēlēties ar šīs zemes milzīgo spēku un to pārvarēt.
(23.09.2013) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Jaunā gadā medus tauri,
Rukša ģīmi, lielu ausi,
Možu garu, duci draugu,
Un vēl simtlatnieku lieku. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1895
Kopā:6108227
|
| |
| |
|
Autori
