|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Man steidzami vajadzēja ceļavēju | | Ievietojis: Elss |
Komentāri (6)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Man steidzami vajadzēja ceļavēju bet tieši tajā brīdī man tā nebija. Kad es apjautājos pasaulē kur to varētu meklēt sīki pārdevēji man mēģināja ietirgot sīkus sānvējus un bezvējus. Visvairāk man deva tieši bezvējus un sīkas tikko jaušamas brīzes un teica ka tas ir viss kas pasaulei ir, tie esot vienīgie ceļavēji. Es viņiem neticēju. Savu ceļavēju es vēl nekur nevarēju atrast. Nevienā patversmē vai pazaudēto lietu birojā tas nebija ticis reģistrēts. Un tomēr man ceļavēju vajadzēja, es gribēju doties ceļā un es sāku to meklēt.
Un vairāk kā jebkad es savu skatu sāku vērst uz to milzīgo un mazpazīstamo pasauli ko sauca par cilvēka iekšējo pasauli. Un viņa, šī mana iekšējā pasaule, izrādijās bija īsta vēju dzimtene. Visu sānvēju, bezvēju un ceļavēju dzimtene. Es beidzot sāku apjaust kā izpaužas, kā ir sadzirdama un saklausāma manis paša iekšējā pasaule. Kā tā runā un dzied. Kā tā smejas un raud un kāds ir tās iekšējās dzīves pulss. Likās it kā manī būtu tāds pats cilvēks kā es tikai tūkstošreiz jūtīgāks un zinošāks. It visā viņam bija tūkstoškārtīgs pārsvars. Katrā vārdā un katrā lūgumā tūkstoškārtīgs pamatojums. Es jutu viņa tūkstoškārt spēcīgākās ilgas un tūkstoškārt lielākās sāpes.
-Mana pasaule ir ļoti ļoti liela, - mans iekšējais cilvēks teica, - es jūtu visu kas tajā notiek un katra mazākā svārstība tajā tiek tūkstoškārtīgi pastiprināta, un lai saņemtu ko vēlies no manas pasaules ir jāievēro pilnīgs klusums. Tu griezies pie manis lai atrastu savu ceļavēju, viņš turpināja, vienu no daudzajām lietām ko nevar atrast tavā pasaulē. Lūk, tur tas ir, viņš pagriezās un norādīja ar roku tālumā kur pie horizonta spirgts vējš pūta augstu kalnos. Tas patiesi bija mans ceļavējš un man ap sirdi kļuva vieglāk. Man gribējās pateikties šim manam iekšējam cilvēkam, kaut kādā veidā palīdzēt viņam ja tas būtu nepieciešams. Bet viņš mani atturēja un uzlika savu roku man uz pleca. Viņa roka ilgi gulēja uz mana pleca un mēs klusējām. It kā būtu tik daudz ko teikt bet negribējās. Negribējās neko kas varētu pārtraukt šo mirkli. Es sapratu ka šajā dīvainajā iekšējā pasaulē visu kas man bija nepieciešams dzīvei varēju iegūt tikai ar šo mirkļa klusumu. Tajā jau bija ietverta visa pateicība un viss pārējais kas ļāva tuvoties šai tūkstoškārtīgajai pasaulei.
(26.09.2013) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Kaut mazliet zheel, ka gads ir atkal galaa,
Tu tomeer smaidi - jaunais naak.
Lai laimes daudz,
Lai beedas garaam,
Ar prieku sirdii gadu saac! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1956
Kopā:6422729
|
| |
| |
|
Autori
