|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Puķupoda monologs | | Komentāri (11)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
nekad nebiju domājusi, ka savu dzīvi beigšu izlecot pa logu. nezini, vienmēr kaut kā bija šķitis, ka man pa maz drosmes, pārāk maza dūša.... es visus pašnāvniekus par varoņiem uzskatīju. nu, un , ja sevi tā kā par varoni es nekad neesmu saukusi...
nezinu, kā tas sanāca, tiešām nezini... varbūt tā nebija manas iniciatīva, varbūt to izdomāja citi- sakārtoja apstākļus, lietas un laiku tā, ka tieši tajā brīdī logs būs vaļā un iekšā plūdīs maigs, ar šokolādes un tabakas smaržu sajaucies vējiņš... un tomēr man šķiet, ka es nekad pati nebūtu izlekusi... nu, jā, es taču neesmu varone!!! un tomēr, šajā brīdī es lidoju starp 3un 4 stāva logiem. ak, dievs divi jaunieši mīlējās... vismaz aizkarus būšu aizvilkuši..., bet, nu , jā , kam dēļ? vai tad viņi varēja iedomātie, ka es te garām lidošu? vispār jau ik dienā tā nenotiek...
vai mans smaguma spēks, mans masas un brīvās krišanas paātrinājums reizinājums nav lielāk? cik ilgi es varu krist? tas jau ilgs mūžību!!!
ak, nē kāda jocīga dāma runā ar sunīti- vai tiešām, jums nekad nebūs saprast, ka suns ir gudrāks par cilvēku! viņam ir pieriebušies jūsu – gribi cepumiņu? apsēdies! Ja viņa ķepas būtu radītas rakstīšanais viņš būtu sarakstījis dižākus darbus par Gēti, Šekspīru, Raini vai Dostojevski.
Dzirdēju, ka izbaudot savas dzīves pēdējās sekundes simtdaļas visa dzīve paskrienot gar acīm... kāpēc tā nav ar mani? Varbūt tomēr es neesmu pareizā vietā? Jo, es , saprotiet mani, es nekad nevarētu labprātīgi atdot savu dzīvību... nu, nezinu, var jau būt, ka labāk, ja aiziet laikus... nezinu...
Kad reiz tas viss beigsies? Kad es izšķīdīšu pret asfaltu? Kad es izbiršu uz visām pusēm? Kad? Kad? Kad? It kā tā negribas mirt, bet tā negribas atrasties te- starp zemi un debesīm.
Paradoksāli- visu mūžu mēs gribam lidot – ir apnikusi vienmuļīgā uz vietas stāvēšanas dzīve, bet tagad, tagad man gribas sajust cietu pamatu zem kājām, sajust stabilitāti, nevis ļauties gravitācijai. Jā, man gribas skatīties kā pa mašīnas izplūdes gāzem piesmakušo ielu sākas vakars, kā iedegas gaismas, kā no rītiem cilvēki dodas uz darbu... gribas redzēt kā izaug bērni, kā mainās mājas iemītnieki... gribās, dzīvot, jā ... man gribās dzīvot!!!
Kāpēc es te esmu?
Saplēsta trauka skaņa uz asfalta. Māla pods izšķīst uz visām pusēm. Zeme kā rasas lāsītes aizripo uz ietves un braucamās daļas. Kā pērļu krelles ripo un ripo... dzīvība sašķīdusi daudzos mazos gabaliņos.
-cik reiz es tev esmu teikusi, ka nevajag līst uz palodzes? Nu, un skaties ko tu esi izdarījusi? Vecmammas pelargonija tagad ir pagalam !
No 5 stāva skanēja pārmetoša mātes balss.
4.stāvā jaunieši aizvilka aizkarus
3.stāvā kundzīte atmeta ar roku suņa dresūrai
uz zemes mētājās māla lauskas un simtiem melnu asaru
kāda maza meitene vienīgo, bet nolūzušo ziedu iesprauda matos
lapas, kātu un sakni sētniece iesvieda miskastē
(23.02.2005) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1944
Kopā:6435372
|
| |
| |
|
Autori
