|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Apmaldījies | | Ievietojis: Skeichs |
Komentāri (8)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Mani noglāsta mēness, saviem zeltainiem pirkstiem.
It kā saukdams pie sevis, it kā dāvādams spārnus.
Un es izstiepju rokas pretī spīdekļu simtiem,
Cerot pacelties gaisā, lūdzos debesu bērnus.
Es jums dzejā, ja gribat, varu lūgšanas skaitīt.
Esmu skaitījis tādas nu jau desmitiem reižu.
Tikai ļaujiet man lidot, ļaujiet vaigā jūs skatīt.
Vēlos aizmirst, kaut brīdi, par šo grēkpilno mežu.
Šonakt debesis klusē ,citreiz palūgšos atkal.
Vēl jau nebeigsies ilgi tumšie meži un stigas.
Varbūt sadzirdēs mani, varbūt atsūtīs pakaļ,
Reiz, kad dzīvība mana trūks, kā ģitāras stīga.
(30.01.2014) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Baltais pūders zemi klāj,
Salatēvs bez maisa slāj.
Acis bālas, skats nekāds,
Vainīgs šņabis - surogāts!
Tikai nepiedzeries dikti -
Būs, kā salatētim, slikti! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1302
Kopā:6710555
|
| |
| |
|
Autori
