X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Stāsti
Aiz loga (3)
Autors - Kārlis Kaža
  
Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Caur pievērtajiem aizkariem istabā negribīgi iesūcās bāla rītausmas tuvuma gaisma. Māris nemierīgi sakustējās, jo kaut kāds troksnis vai kustība bija viņu iztraucējis. Viņš pievilka segu un pagriezās uz sāniem.
-man palika bail, tur koridorā kaut kas visu laiku skrāpējas un īd
-tas ir Zinkas suns, mūždien kaut kur klimst pa naktīm, bet no rīta prasās iekšā
Māris pus pa miegam atņurdēja, bet tad pēkšņi salēcās. Viņš pat nedaudz pacēlās uz elkoņa.
-Māra, tu ko?
-neko
viņa nedaudz vainīgi pasmaidīja
-saku, palika bail... sveša vieta un visādas skaņas
Māris neko neatbildēja, vien atkrita atpakaļ uz spilvena. Augumu sagrāba vieglas trīsas un piestrāvoja asins ritms. Kaut kas silts un tikko jaušams pieskārās viņa mugurai un kaklam
-negribēju tevi pamodināt
Meitenes elpa pēkšņi bija pie pašas auss ļipiņas. Plauksta pati pasniedzās un sajuta gūžas apaļumus, Māris mirkli šaubījās, bet tad atmeta visam ar roku un pagriezās pret meiteni. Brīdi viņu skatieni kā meklējot un atrodot iegrima viens otrā un tad lūpas sakļāvās. Tas bija kā sekundes zibsnis un mūžība vienlaikus. Māras augums padevās un atvērās vīrietim, kas tajā iecirtās ar jaunības izsalkumu.

Diena jau bija uzaususi, bet viņi abi, kaili un atviegloti, gulēja gultā un vienkārši raudzījās pa logu. Bija pārāk labi, lai to bojātu ar vārdiem. Māra ieritinājās viņa padusē un noslēpa savu mazliet uzrauto degunteli. Mārim pat likās, ka viņa atkal ir iemigusi. Jocīgi, viņš nodomāja, tas bija noticis tiek vienkārši un dabiski, tātad tajā nebija nekā slikta? Bet kas gan var būt slikts dabiskās lietās? Nūū... viņai ir knapi sešpadsmit... ha, atradies puritānis un svētais, viņš pasmējās par sava alter ego iedomām un aizvēra acis.

-Māri!
-ko, kas?
Viņš samirkšķināja acis, jo nebija pat pamanījis, kā bija aizmidzis.
-atkal skrāpējās?
-tad nē jel.
Māra, uzmetusi plecos viņa kreklu un pavilkusi zem sevis sakrustotas kājas, sēdēja gultā un virpināja matu cirtu. Tas bija tik bērnišķīgi, ka Māris gandrīz atkal sāka sevi šaustīt.
-kas tad?
Viņa mīklaini pasmaidīja, tad strauji pieliecās un uzspieda ašu skūpstu uz Māra lūpām.
-man gribas ēst. Šausmīgi.
-jopcik rozā! Tiešām rīt gribās kā aligatoram.
Nu arī Māris sajuta, ka vēders sen jau dusmīgi rūc. Viņš izlēca no gultas un uzrāva bikses.
-tūlīt nomazgāšu muti un aiziesim uz Doli.
-jauki.
Māra atspieda galvu elkoņos un turpināja smaidīt.

Māris ātri noskalojās aukstā ūdenī un iztīrīja zobus.
-uzliec tējkannā ūdeni, tad varēsi nomazgāties siltā.
Viņš uzsauca no aizslietņa.
-labīī.
Māra nodziedāja pretim un izkāpa no gultas. Viņa pagrozījās spoguļa priekšā, tad sasēja krekla apakšu mezglā virs jostas vietas un izgāja virtuvē.

Māris sameklēja skapī jaunu dvieļu pāri un nolika tos blakām izlietnei. Trūka tikai vēl vienas zobu sukas, bet tur nu neko līdzēt nevarēja. Viņš ienāca virtuvē un apsēdās pie galda.
-dvieļi un šampūns uz plauktiņa, bet zobubirsti vari ņemt manu, ja gribi.
Viņš mazliet vainīgi piepilda.
-būs jau labi, čempion.
Māra nomirdzināja zobus un mazliet teatrāli gorot dibenu un liekot soļus uz pirkstgaliem, izšmauca no telpas. Viņš noskatījās viņas mugurā un juta, ka vēl mirklis un būtu gatavs bijis viņu atkal iegūt. Trakas lietas, Māris pasmējās pats par sevi un sameklēja vējjaku. Makā bija nepilns simts rubļu. Ar to nu nekas nebija līdzams. Viņš piecēlās un izvilka no bufetes tālākā kakta vecu dzelzs kakao bundžiņu un izņēma no tās salocītas banknotes. Nekā daudz jau nebija arī te, viņš mirkli šaubījās, tad ielika makā tūkstoti, bet pārējos sešus noglabāja pogājamā krekla iekškabatā. Rīt noteikti būs jāiet pastrādāt, ar to mums nekam nepietiks. Pēkšņi viņš sevi pieķēra pie domas, ka sāk domāt par lietām, kas agrāk viņu maz uztrauca – jāiet pēc ēdamā, agrāk viņam tas bija samērā vienaldzīgi, kad sanāca tad ēda; gribās kaut kur aiziet izklaidēties, parādīt Mārai kaut ko neredzētu; nopirkt viņai kaut ko dāvaniņā... Dzīvei bija parādījusies vēl kāda šķautne.

Māra purināja miklos matus un centās tos nosusināt dvielī. Seja bija piesārtusi un apmierināta.
-kā man gribējās nodušoties. Nav nekā riebīgāka par taukainiem matiem.
Viņa apsēdās uz gultas malas un sāka apģērbties. Māris salēcās, jo pieķēra, ka ir blenzis ar pavērtu muti uz meitenes puskailo kailo augumu, taču novērsties nebija spēka. Kā apzinoties savu varu, Māra uzrotīja pirkstos zeķbikses un mazliet koķeti tās apvilka.
-kas?
Viņa noslidināja rokas pār kājām un dibenu, izlīdzinot zeķbikses un tēlotā izbrīnā pagriezās pret Māri.
-nekas.
Viņš laikam izskatījās pamatīgi dumji, jo Māra sāka smieties.
-velti smejies!
Viņš iesaucās un iegāza viņu gultā.
-tagad būs jāvelk otreiz!
Māra atbildes vietā kāri iekodās viņa lūpās.

Naktī bija noskaidrojies un piesalis. Pagalmā zem viņu soļiem skrapstēja dubļi un ledus. Māra miedza acis no spožās saules, paņēma puisi zem elkoņa un piespiedās.
-baidies pakrist?
Māris pasmējās.
-nē, tevi pieturu. Ja tik garš lamzaks nožausies, saskries daudz ziņkārīgu dīkdieņu.
Viņa ieknieba sānā.
Negaidot ceļu aizšķērsoja uzkumpis stāvs. Māra pat salēcās un nedaudz atkāpās. Vīrietis bija izģindis un ar nedēļu nemazgātu izskatu un smaku. Acis drudžaini šaudījās apkārt, nespējot palikt pie viena punkta.
-tfu, Kostjik, beidz baidīt cilvēkus!
Māris nogrozīja galvu.
-Marčelo, esi cilvēks...
vīrietis uz mirkli pieklusa, lai iedzertu pamatīgu malku ūdens no samīcītas plastmasa pudeles.
-... iespraud.
-bļin, Kostja, tiešām pats nevari?
-nē, tāda lomka, ka viss kratās, baidos aizmaukt garām, čeks tikai viens.
Māris mirkli šaubījās.
-nu labi, ejam.
Māra nesaprata, kas notiek, tomēr prasīt bija bailes un viņa vienkārši devās līdzi abiem vīriešiem, kuri iegāja atpakaļ kāpņu telpā un uzkāpa otrajā stāvā. Turpat trepju galā dīvainais vīrietis apsēdās un kā lielu dārgumu vispirms iedeva Mārim nomelnējušu metāla karoti, tad kaut kādu miniatūru sainīti.
-šķiltavas ir?
-jā.
Māris pamāja. Viņš uzmanīgi iebēra karotē šķipsniņu balta pulvera un tad sāka to karsēt. Māra gandrīz ar šausmām vēroja svešā vīrieša seju, kas šajā mirklī atgādināja vairāk nesaprātīga zvēra vaibstus kā cilvēka seju. Vīrietis pastiepa šļirci un kamēr Māris tajā iesūca izkausēto pulveri, ātri uzrāva labajai rokai žņaugu.
-pameklē te, vēl vajadzētu būt vietai.
Viņš pamāja Mārim, kurš pieliecās tuvāk rokai.
-nezinu gan Kostja, varbūt kājā?
-mauc!
Likās, ka viņš ir tuvu izmisumam.
-kā teiksi.
Māris norūca un uzmanīgi ievadīja adatu rokā. Tikai tagad Māra ieraudzīja, kā tā ir klāta čulgām un krevelēm. Pēkšņi viņai kļuva nelabi un Māra noskrēja lejā un izgāja pagalmā.

Viņa atspiedās pret sienu. Saules siltie stari nomierināja un viņa lēnām ieelpoja pavasara smaržas, kas bija sajaukušās ar ielas smārdiem.
-nu, ejam?
Māris stāvēja blakām un pavilka aiz elkoņa.
-jā.
Mirkli viņi gāja klusējot, bet kad pagalms palika aiz muguras un viņi iznāca uz ielas, Māra nenocietās.
-kas tas bija?
-Kostjiks. Nariks, es tev par viņu stāstīju.
-to es atceros. Bet kas bija tagad?
-kā kas? Ielaidu viņam dozu. Tu taču pati redzēji kādā stāvoklī viņš bija.
Māra neko neatbildēja, tikai ciešāk saknieba lūpas.
-tu dusmojies?
-nē, man bija bail.
-par ko?
-...nu. Nav svarīgi.
Māra sapurināja galvu un satvēra ciešāk elkoni.
-tad kur mēs ejam, čempion?
-pēc desām.
-o, desa tā ir manta.

Diena bija jau pāri pusdienlaikam. Viņi abi sēdēja Daugavmalā un nolūkojās, kā garām steidzas ikdienas burzma. Bija tik jocīgi vērot pelēkās ikdienas masas ņudzēšanu tik saulainā jaukā dienā. Blakām soliņam diedelēja plušķains sētas krancis un Māra pasvieda viņam pāris cīsiņus, no lielā iepirkumu tīkliņa. Suns priecīgi paluncināja asti un, pagrābis laupījumu, ātri nozuda aiz stūra. Viņi bija paēduši nelielā ieskrietuvē blakus Dolei un apstaigājuši pāris veikalus. Diena bija izdevusies. Tāpēc, ka tā bija viņu diena un viņu noteikumi, kā to pavadīt. Māra stāstīja visādus jokainus atgadījumus no skolas, tie bija nedaudz naivi un bērnišķīgi, tomēr Māri tas nemaz neuztrauca. Tas bija kaut kā ierasti vai mājīgi? Negaidot Māra apklusa.
-par ko aizdomājies?
-ne par ko.
Māris uzlika roku uz pleca un pievilka tuvāk.
-nemelo. Kas par lietu?
-tu droši vien domā, kā esmu palaistuve.
-......
puisis izbrīna sarāva uzacis.
-neskaties tā. Tu pat nepaprasīji, kāpēc neesmu nevainīga.
-tas ir tik svarīgi?
-varbūt...
Māra izvairīgi atstūma viņa roku.
-nu labi, izstāsti.
-nē.
Viņa sakrustoja kājas un iecirta pakrūtē zodu. Te nu bija, te - ko neprasi, te - ko prasi, Māris vien noplātīja plaukstas.
-Māra...
-tas bija viņš... un man riebās...
Nu Mārim viss bija skaidrs. Viņš paberzēja zodu, ko te piebilst, reizēm dzīve ir ļauna, laikam jau biežāk kā laba. Viņš gribēja pateikt kaut ko saldi uzmundrinošu melīgu, bet neviens to nekad viņam nebija mācījis, tāpēc viņš vienkārši pievilka tuvāk meitenes augumu.
-bet ar tevi tas bija....
viņa nepabeidza teikumu un piespieda savas vēsās lūpas Māra vaigam.
-kāpēc mēs te sēžām?
Viņa atkal smaidīja. Jā, kāpēc gan, Māris attapās. Viņš piecēlās un smalki paklanījās, pastiepjot elkoni.
-mademoiselle.
-o, tu jau džentelbeņķis.
-nu takš jopcik rozā!

Līdz mājai vairs nebija tālu, Māris nogriezās uz Aviācijas ielas pusi. Cilvēku te bija maz un viņi varēja nesteidzīgi soļot.
-par ko tu sapņo?
Māra paraustīja viņu aiz auss.
-kā par ko?
Māris nesaprata.
-ko tu gribi no dzīves?
-ā, tādā ziņā... nezinu...
viņš tiešām par to nekad īpaši nebija domājis. Viņš ir un ar to pietiek. Laikam.
-melnu bembi gribētu. Tas gan.
Nekas cits prātā nenāca. Māra sāka smieties pilnā kaklā.
-ko zviedz?
-neko.
Māra apstājās un ielūkojās viņam acīs.
-un tas viss?
-...pagaidām.
-tas skanēja cerīgāk.
Viņa atkal iesmējās un paskrēja dažus soļus uz priekšu.
-ak tā? Un ko tu pati gribētu?
-es?
Māra uzrāva gaisā degunteli un pat nedaudz pievēra acis.
-ļoti ļoti daudz. Pārbraukt pāri visiem okeāniem, uzkāpt visos kalnos, aplidot Mēnesi un kļūt par princesi.
-oho.
Māris smējās un grozīja galvu.
-Napoleons atpūšas. Un kā tu domā visu paveikt?
Māra apstājās un saņēma puiša vējjakas apkakles maliņu.
-man kāds palīdzēs.
Viņa pasmaidīja un atkal aizskrēja pāris soļus priekšā.
-kurš?
-nezinu
Māra tikai taisīja vieplīšus un raustīja plecus.

Sarunu negaidot pārtrauca skaļas balsis, kas nāca no neliela pagrabstāvā ietaisīta bāra, kur tirgoja izlejamo alu, lētus vīnus un cigaretes. Durvis atsprāga un uz ielas tika izgrūsts kaut kāds vīrietis. Viņam līdzi izskrēja zilā treniņtērpā un ar naģeni galvā ģērbies jaunietis un bez garām runām iesita pa seju. Vīrietis saļima uz ceļiem un tūliņ pat saņēma divus sitienus ar kājām pa vēderu un muguru. Upuris izstiepās uz netīrās dubļainās ietves kā ļengana zarna. Jaunietis noliecās, pacēla aiz matiem galvu un trieca to pret betonu.
-Lom! Vsjo!
No bāra bija iznācis neliela auguma vīrietis. Viņš uzrāva mugurā platu ādas mēteli, sabāza rokas sarkanā uzvalka kabatās un apstājās pie pakritušā vīrieša.
-rīt! Skaidrs? Nedzirdu!
Vīrietis sāka ātri māt ar galvu un gribēja ko teikt, bet treniņtērpā ģērbtais atkal spēcīgi iespēra pa saules pinumu un vīrietis iegārdzās.
-mļa, Lom! Ti sovsjem baran?
-a čo, Gambit?
-pridurok...
Vīrietis ādas mētelī novilka, atmeta ar roku un pagriezās uz dzeltena mersedesa pusi, kas stāvēja uzbraukts uz ietves. Viņš apstājās pusceļā, jo ieraudzīja Māri, kas bija turpat netālu stāvējis un vērojis notiekošo. Māra no bailēm bija pamukusi aiz viņa muguras un nedroši skatījās pār plecu.
-Marčelo. Sveiks, bratan. Kurp turam kursu?
-sveiks, Gambīt. Uz māju, kur tad citur.
Vīrietis vērīgi nopētīja Māru. Skatiens bija durstīgs un izģērbjošs.
-glīta beibe. Tava?
-tava noteikti nav.
Vīrietis pasmīkņāja un pienāca tuvāk. Mārai tas nemaz nepatika un viņa vēl vairāk aizrāvās aiz puiša muguras. Tikmēr treniņtērpā ģērbtais bija vienaldzīgi atspiedies pret mašīnas sānu, smēķēja cigareti un nepārtraukti spļaudījās.
-borzijs, kā vienmēr.
Vīrietis izņēma no kabatas roku un pastiepa Mārim.
-bet tas labi.
Viņi sarokojās.
-kā lietas? Iet?
-tu taču zini, cik es iemaksāju.
-nu jā, zinu. Bet, Marčelo, beidz tu ar tiem grašiem ņemties. Tu esi sakarīgs bratans, nāc pie mums brigādē.
-Gambīt, es pats par sevi. Tu taču zini. Un es kārtību ievēroju.
-zinu, zinu. Dos.
Viņš pamāja un pagriezās pret otru vīrieti.
-Lom, pagnaļi!

Kad auto izgaisa aiz krustojuma, Māra beidzot uzelpoja.
-tie bija bandīti?
Viņa paskatījās uz to pusi, kur bija gulējis piekautais vīrietis, bet tas jau bija paspējis ieklunkurot bārā.
-par ko viņu tā?
-nezinu. Bija pelnījis, droši vien.
Māris paraustīja plecus.
-ejam?
-aga.
Māra nomurmināja un sekoja viņam. Taču ziņkāre sāka dīdīt un viņa nevarēja norimt.
-bet no tevis ko gribēja?
-kā parasti, lai nāku pie viņiem strādāt.
-un tu?
-vai tad nedzirdēji?
-jā.... bet viņiem ir nauda un... un... nu tur viskautkas
Māris pavīpsnāja.
-ir ir. Tikai tu zinu, ka Gambīts šogad jau ir trešais brigadieris Ivanoviešiem?
Māra paraustīja plecus.
-īsa un spoža dzīve un karjera. Nē, es esmu pats par sevi.
-bet kāpēc tu teici, ka ievēro kārtību?
Māris zināja, ka agrāk vai vēlāk viņam nāksies izstāstīt visu par savu dzīvi, bet patreiz to galīgi negribējās darīt. Un viņš arī šaubījās.
-esam klāt.
Viņi ienāca pagalmā un Māris pasteidza sarunu novirzīt citā virzienā.
-man ir ideja.
-kāda?
Māras acis uzreiz iemirdzējās.
-šovakar dzīvosim pliki, bez drēbēm.
Māra savilka lūpas kā neapmierinātā vīkšķītī.
-fūīj, Māri. Tu esi neķītrs.
-esmu gan.
Gaitenī viņš paķēra uz rokām meiteni un, neklausot viņas spiedzieniem, uznesa augšup.
(24.02.2015)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 8.13
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.2)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.2)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Kretinadze (viesis) (19.02.2018, 15:48)Paliki viena ar bērnu.Līdzjūtība.Ljurbenjaaks (viesis) (01.02.2018, 15:01)raksti pa tiešo valcham! tā ir liela problēma! čau, tev arī, iza! :DIza (30.01.2018, 12:18)sveiki visapkārt!

man ar milzīgs prieks, ka šeit viss turpinās. Dzērājs un Ljurbenjaaks vienmēr klātesoši, portāla nemirstošā vērtība.
turpmāk jāiegriežas biežāk, varbūt pat uznāks...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Kaut mazliet zheel, ka gads ir atkal galaa,
Tu tomeer smaidi - jaunais naak.
Lai laimes daudz,
Lai beedas garaam,
Ar prieku sirdii gadu saac! ...
Interesantas bildes


Focus
 
 
Zīmējumi

Barikāžu laiks
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 881 Kopā:4636280

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.0 sec