X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Stāsti
Aiz loga (4)
Autors - Kārlis Kaža
  
Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Gaitenis bija tukšs un kluss. Māris savilka ciešāk vējjakas slēdzēju un uzmanīgi aizvēra durvis. Saule vēl nebija uzlēkusi, bija mikls un drēgns. Pilsēta gulēja, tikai reti auto kaut kur tālumā rūcināja savus motorus, skumji vientulīgi braucot tukšajās ielās. Viņš uzgāja augšup pie bēniņu trepēm, atvēra logu un aizsmēķēja. Miegs nenāca, jo pirmoreiz pa sen seniem laikiem viņš bija sajutis kaut ko vairāk par pelēko dzīvi, kas ietina viņu kopš brīža, kad bija palicis viens. Viņš bija nobijies. Viss notika tik ātri un negaidīti un bija tik skaisti, ka nevarēja nozīmēt neko labu. Vismaz nekad viņa dzīvē tā vēl nebija bijis. Māris nospieda izsmēķi un aizvēra logu, brr, šorīt gan ir auksts, viņš nodrebinājās un klusām nokāpa atpakaļ uz savu dzīvokli. Māra vēl gulēja, saritinājusies zem segas kā mazs kaķēns, ar neizdibināmu smaidu uz lūpām un galīgi izjukušiem matiem pēc viņu nakts trakulībām. Māris pievēra durvis, iegāja virtuvē un uzlika kafijas kannu uz uguns. Viņš dziļi ieelpoja un uz mirkli pat sastinga, likās viņš ir atgriezies laikā, dziļi dziļi atpakaļ – karstas kafijas aromāti sajaucās ar svaigu maizi un krējumu un visam pāri, tikko jaušami, vējoja sievietes klātbūtne. Māris saknieba lūpas un aizdzenāja atmiņas, viens no klaiņotāja zelta likumiem – nekādu sentimentu, tas saduļķo cilvēka dvēseli, sagrauž kā rūsa, atstājot izčākstējušus nodzērušos vai nonarkojušos ģindeņus. Māris apsēdās pie loga un paņēma vecu “Liesmas” numuru, viņš bija atradis veselu kaudzi šo žurnālu, pamestus vienas mājas bēniņos, kur bija netīšām ieklīdis. Viss, kas bija aprakstīts šajos krāsainajos bilžu izdevumos likās kaut kas neiespējams vai neaizsniedzams, gluži kā reportāžas no Marsa vai Venēras, taču dīvainā kārtā viņu tas vienmēr nomierināja un izklaidēja.

Bija gandrīz desmit, kad pamodās Māra. Viņa ilgi berzēja miegainos plakstiņus, tad ierāpās Mārim klēpī un paņēma žurnālu.
-ko lasi?
-Mehānisko apelsīnu.
-phe, nepatīk. Beigas dikti nožēlojamas.
-ja? Tu esi izlasījusi.
-sen jau.
-tev nāca “Liesma”?
-nāca, bet izlasīju grāmatā.
Viņa pieglaudās tuvāk.
-kafija ir?
Māris nocēla viņu no ceļiem un piegāja pie plīts.
-jāuzvāra.
Viņš atgriezās pie galda.
-paklau, varbūt tev tomēr vismaz piezvanīt uz mājām?
Māra drupināja rupjmaizes doniņu un lūkojās pa logu. Klusums ieilga.
-lai paskraida.
Viņa beidzot izmeta un aizgāja uz istabu saģērbties.

Māra dzēra kafiju un atkal bija smaidīga.
-ko šodien darīsim?
Māris tēloja, ka briesmīgi mokās pārdomās, lai gan sen jau bija pieņēmis lēmumu un šā rīta Māras atbilde par piezvanīšanu bija viņu pārliecinājusi, ka lēmums ir pareizs. Viņš izņēma no kabatas maku un nolika uz galda.
-lūk, izdomā pati, kā iztērēt šo milzīgo kapitālu.
Māra brīdi ziņkārīgi lūkojās te uz Māri te maku, tad beidzot to paņēma un atvēra. Cerīgo smaidu ātri nomainīja vilšanās.
-bet... te tikai astoņdesmit trīs rubļi.
-da, un vēl sešdesmit četras kapeikas.
Izskatījās, ka meitene tūlīt palaidīs garu puņķi, tik ļoti viņa bija cerējusi un galā nekā. Māris pasmējās un izņēma no viņas plaukstām maku.
-nu nu, nepūt nu burbuļus. Tas nozīmē tikai to, ka vakarā iesim uz darbu. Tu taču gribēji zināt ar ko es nodarbojos?
-jā.
Māra aši pamāja ar galvu, nebēdnīgais garastāvoklis ātri atgriezās.
-šodien gan ir ceturtdiena, nav tā labākā diena, bet vienu otru reizi tieši tad trāpās izcili eksemplāri.
-bet ko mēs darīsim?
Ziņkāre sāka spraukties pa visām maliņām un Māra pat nespēja mierīgi nosēdēt. Taču Māris palika neizdibināms.
-vakarā pati visu redzēsi. Bet tagad brauksim līdz centram un pastaigāsim pa veikaliem, gribu, lai tu parādi man to, kas tev patīk.
Māra tūliņ bija kājās un gatava skriet.
-pa pa, a trauki?
Meitene palika pussolī un saspieda sānos rokas.
-Māri, reizēm tavs akurātums un tīrība man šķiet maniaka pazīmes. Lai pagaida.
-nekā nebij, man ir principi.
-ō jē...
Māra sarauca degunu, taču paklausīja un pārmeta pār plecu trauku dvieli.

Tramvajs atvizināja viņus līdz centram un tālāk abi iejuka raibajā cilvēku pūlī. Diena pagāja nemanot, jo Māris izvadāja meiteni pa veikalu, galeriju un pat darbnīciņu labirintiem. Viņi nekautrējoties gāja iekšā pašos dārgākajos un apskatīja izliktās mantības kā tādi Rokfellera mazbērni. Ja kur kāda pārdevēja sāka raukt pieri, Māris laida darbā pāris parupjus bandītu leksikas izteicienus un tūliņ pat kā uz burvju mājienu visi smaidīja. Ei nu sazini, kas tas par putnu, tādi laiki.

Ielās klusi iedegās laternas, piesakot vakara atnākšanu. Māris ieveda meiteni klusā kafejnīcā blakus Pēterbaznīcai. Par pēdējiem rubļiem viņš nopirka divas kafijas un viņi apsēdās pie loga. Māra malkoja karsto dzērienu un nespēja norimt. Iespaidu izrādījās pārāk daudz, viņa jūsmoja te par kleitām te par zābaciņiem, ko bija pat uzmērījusi, taču visvairāk viņai bija paticis antikvārs uz Kaļķu ielas ar nebeidzamām senlaicīgām bagātībām tā vēderā, kas slēpās aiz paplukušās ārienes. Māris klausījās pa ausum galam, vairāk priecājoties par to, ka Māra ir laimīga, kā domājot, ko viņa saka. Viņš uzmeta skatienu pulkstenim. Bija jau pāri desmitiem vakarā.
-ejam, ir laiks.

Viņi iznāca uz ielas un uzsāka nesteidzīgu gājienu uz Kronvalda bulvāra pusi. Pilsēta bija izmainījusies. Uz ielām vairs nebija ierastās burzmas, auto bija kļuvis mazāk un arī cilvēki bija citi. Daži tik pat nesteidzīgi kā Māris ar Māru, citi skaļi un izaicinoši, citi vienkārši kaut ko gaidīja. Meitene mazliet nervozi ieslidināja roku Māra jakas kabatā un piespiedās tuvāk. Viņa neko neprasīja un arī Māris pagaidām klusēja. Drīz viņi nonāca Kronvalda parkā. Celiņi vietām bija galīgi tumši, jo apgaismojums dega vien dažās vietās.
-kur mēs ejam?
Māra beidzot neizturēja.
-tūlīt jau būsim klāt.
Māris īsi atbildēja un nogriezās vēl dziļāk parkā. Trokšņi un gaismas gandrīz pilnībā izzuda un pagāja dažas sekundes līdz viņi aprada ar tumsu un atkal varēja redzēt, kur spert kāju. Māris paslīdēja garām kaut kādai netīrai apzīmētai elektrības būdai, pagāja vēl dažus soļus un apstājās pie vientuļa soliņa.
-lūk, esam klāt.
Māra klusēja, no ziņkāres vairs nebija ne vēsts, viņa bija nobijusies kā garausis janvāra pilnmēnesī un domās sevi strostēja, ka bija piekritusi nākt, jo no rīta Māris viņai tomēr bija piedāvājis palikt mājās. Māris iekārtojās uz soliņa un apsēdināja meiteni blakām.
-te ir viena no manām vietām. Paskaties tur...
Viņš pamāja pa labi. Māra paklausīja un ieraudzīja izgaismotu namu rindu pāri ielai. Viņi bija gandrīz blakām, taču nemanāmi.
-uzrakstu redzi?
-Lucky 7.
-jā, kazino. Nav liels, bet te ir nopietna publika.
-un?
-reizēm kāds mēdz staigāt ar vieglu naudiņu kabatā un ja palūdz, tad padalās.
Viņš pasmīnēja. Mārai kļuva lielas acis.
-tu... aplaupi cilvēkus?
Viņš turpināja smīnēt.
-nē, neciešu vardarbību un rupjību. Esmu pirkstainis.
-kas tas tāds? Cimds?
-nē, kabatzaglis, pēc kriminālkodeksa.
Māris apklusa un uzmanīgi skatījās meitenes sejā. Viņa izskatījās samulsusi un norūpējusies un Māris klusībā sev sāka pārmest, ka ir to visu pateicis.
-tas nav pārāk bīstami?
Māra pajautāja un viņš atviegloti uzelpoja.
-nē, ja visu dara pareizi.
Viņa pašūpoja kājas un vēl ko apdomāja.
-un tu taču neapzodz pensionāres?
-vai tev prāts, esmu godīgs klaidonis. Ņemu tikai vieglo naudu.
Viņš paberzēja degungalu un piemetināja
-ja godīgi, tad ko no nabagiem paņemt. Tas pats kas sivēnu cirpt, troksnis pa visu ielu, bet vilnas sauja.
Māra izķeksēja no kabatas ledeni, attina to un nometa zemē papīrīti. Viņa brīdi sūkāja konfekti, tad paskatījās uz Māri un sāka ķiķināt.
-ko?
Viņš nesaprata.
-tu tiešām nemuldi?
-nē, kāpēc gan.
Viņa paraustīja plecus.
-nezinu. Uz tevi skatoties to nekad nevar iedomāties.
Māris nezināja uztvert to kā komplimentu vai pārmetumu. Reizēm viņam likās, ka Māru neizprot ne par naga melnumiņu. Tikmēr meitene atlaidās pret soliņa atzveltni un sabāza rokas dziļāk kabatās.
-tas ir baigi romantiski.
Viņa noteica, lūkojoties kaut kur koku zaros virs galvas.
-kas tad?
-nūū... kā Bonija un Klaids...
Puisi nogrozīja galvu.
-nu gan tu laid.
-neesi lasījis?
-nē, tikai kaut kādu vecu filmu vienreiz redzēju. Un tāpat tam nav nekāda sakara ar mums.
Māra nopūtās.
-žēl gan.
Viņš nepaspēja uzprasīt, ko gan viņai tik žēl, jo kaut kas bez trokšņa apsēdās uz soliņa atzveltnes malas.
-vēē!
Māra iespiedzās un salēcās.
-tpu-tu, ko bļauj. Tā jau var kondrātiju noraut.
Arī Māris sarāvās.
-tu to redzēji?! Viņa bija milzīga! Ar šitādām acīm un nagiem.
Meitene sašķobīja seju, kā atdarinot.
-kas tur ko redzēt un vēl vairāk, bļaut? Tā bija Alise.
-kas?
-pūce. Es viņu tā saucu. Viņa dzīvo tās liepas dobumā.
Māris pamāja uz koku.
-viņa ir ziņkārīga un bieži sēž man blakus, kad es te atnāku. Tagad tu viņu aizbaidīji.
Māra centās noslēpt smaidu par savu muļķīgo izbīli. Viņai pat bija nedaudz kauns.
-nav ko visādām alisēm ar tevi koķetēt.
Viņa viegli iedunkāja Māra sānā.
-labi, miers. Gaidām.
Māris piespieda sev tuvāk meiteni un apklusa.

Pagāja vēl kāda stunda. Cilvēki staigāja pa ielu un arī pa parka celiņiem, taču nu to kļuva arvien mazāk. Šad tad kāds ienāca vai izgāja no kazino, bet Māris tiem pagaidām nepievērsa uzmanību. Meitenei drīz vien tas apnika un viņa sēdēja piespiedusies plecam un gandrīz iesnaudās. Skaļi aizsitot durvis no kazino iznāca vīrietis. Viņš bija krietni iereibis un gāja plati liekot soļus un plandot neaizpogātajam mētelim. Māra saspringa, jo vīrietis devās tieši parkā un tuvojās viņiem.
-nu?
Viņa satraukti iečukstēja ausī, taču Māris noliedzoši papurināja galvu. Kad vīrietis izgaisa skatienam viņa nenocietās.
-neviena nebija un viņš izskatījās piedzēries.
-re kā, tu gan ātri kļūsti par meistaru.
Māris pasmīnēja.
-tikai viena problēma, viņš bija viens.
-kas tur slikts, tas jau tieši labi?
-nē, ja viņam pazustu maks pēc tikšanās ar mani, tad rastos aizdomas. Parasti jāizvēlas jautra kompānija, vismaz ar pāris cilvēkiem, jo tad viņiem otrā dienā nav skaidrs kurš ko un kā. Bet tas, ka klientam jābūt ķirsī, tur tev taisnība. Un vēl šis bratella bija nospēlējies pliks.
-kā tu zini?
-zinu, laimīgs cilvēks iet savādāk.
-melo?
Māra pakratīja pirkstu.
-nē, nopietni. Nezināsu izskaidrot, bet ar laiku to iemācās atšķirt.
-mednieka instinkti?
-aga, var teikt arī tā.

Saruna aprāvās, jo no kazino iznāca pāris vīriešu. Viņi bija krietni sadzērušies un skaļi krieviski lamājās un smējās. Minūtes desmit viens no viņiem pūlējās apturēt kādu taksometru, taču tas neizdevās un viņi, apķērušies kā divi jaunlaulātie, iemeimuroja parkā. Māra gaidīja, ka tūlīt tūlīt... bet puisis sēdēja nekustīgi.
-kas tagad?
Viņa pat bija nedaudz vīlusies.
-ne mūsu klienti.
Māris īsi attrauca. Meitene paraustīja plecus, taču neko vairāk neprasīja.
-tie ir no Klopa brigādes. Par tādu izgājienu man noraus galvu.
-šodien neveicas?
-ne katru dienu kaķim plombīrs ūsās.

Pagāja vēl krietna stunda. Mārai jau sāka salt un viņa bija stīva no sēdēšanas. Piedzīvojums izrādījās daudz prozaiskās un pelēks nekā viņa to bija iztēlojusies. Negaidot Māris saspringa un piecēlās kājās. Parkā ienāca trīs vīriešu kompānija. Viņi skaļi sarunājās un vidū gāja neliels resnītis lepni pakausī atgāztu ausaini. Viņš bija visstiprāk iereibušais no visiem trim un arī pats skaļākais. Māris izlavījās no aizsega un kaut kur aizsteidzās parka tumsā. Māra juta kā sirds sāk sisties straujāk. Viņa pieplaka kokam un cieši raudzījās uz parka celiņu. Lūk, vīrieši apstājas un kaut ko žestikulē, viens atiet pie urnas un sāk nokārtoties, uzkumpis un viegli grīļojoties parādās Māris, viņš pūlas paiet garām vīriešiem, bet vietas ir maz un nākas spraukties starp tiem, Māris pietēlo, ka pats ir krietni dzēris un viens no vīriešiem izaicinoši iesit viņam pa plecu, Māris kaut ko pasaka, kas viņus nokaitina un tūlīt sāksies kautiņš, taču tad Māris apkaunojoši mūk, viņam mugurā skan lamas un nievīgi smiekli. Tad visi trīs, vēl lepnāki un plātīgāki turpina ceļu.

Ufff, Māra apsēdās uz soliņa. Tas nu gan bija traki, sirds vēl turpināja dauzīties. No tumsas iznira Māris un apsēdās blakām.
-nekā?
Meitenei likās, ka nekas nav izdevies. Taču Māris izslidināja no piedurknes nobružātu ādas maku un atvēra. Krēslā nevarēja labi saskatīt, kas tur ir, tomēr papīru daudzums un biezums liecināja, ka tukšs tas noteikti nav. Māris izņēma naudu un neskatoties iebāza azotē. Maku viņš iesvieda notekūdeņu kolektorā, kas bija blakām soliņam.
-ejam.
Viņš īsi izmeta un paņēma Māras roku. Labu gabalu viņi gāja klusējot, līdz Māra nenocietās.
-nu? Cik tur bija?
-kāds tūkstotis.
-tikai...
Māra bija vīlusies. Tūkstots rubļu, par to jau pusdienas vien iznāks.
-zaļo
Māris piemetināja.
-tu domā, dolāru?
-da.
Mārai pat sagriezās galva. Tā taču vesela bagātība! Viņi ir bagāti! Urā! Gribējās kliegt un lēkāt, bet Māris tik vilka viņu sev līdzi.
-kur mēs tā skrienam?
-uz Vaļņu ielas parasti stāv divi trīs takši. Paņemsi, lai tiktu mājās. Nav labi klīst pa ielām naktī, noziedzība nesnauž.
-tas gan.
Māra piekrītoši pamāja.
(12.03.2015)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 8.38
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.43)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.43)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.29)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Kretinadze (viesis) (19.02.2018, 15:48)Paliki viena ar bērnu.Līdzjūtība.Ljurbenjaaks (viesis) (01.02.2018, 15:01)raksti pa tiešo valcham! tā ir liela problēma! čau, tev arī, iza! :DIza (30.01.2018, 12:18)sveiki visapkārt!

man ar milzīgs prieks, ka šeit viss turpinās. Dzērājs un Ljurbenjaaks vienmēr klātesoši, portāla nemirstošā vērtība.
turpmāk jāiegriežas biežāk, varbūt pat uznāks...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Lūk sagaidīts ir jaunais gads
Vēl vakar likās tas kā sapnis tāls,
Bet šodien atkal sapnis tāls
Ir tas, kā vakar sagaidīju to. ...
Interesanti video
Dažādi atgadījumi
 
 
Zīmējumi

Brīvība
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 872 Kopā:4636271

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.0 sec