|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Zombiju apokalipse | | Ievietojis: bez smecera |
Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Man kaimiņos dzīvo viens īstens jokupēteris, vārdā Otomārs. Dienās, kad citi, savilkuši rūpju izteiksmi sejās, ļaujas rutīnai sevi liekt deviņos līkumos, Otomārs spītīgi smaida. Arī tad, kad iet visšķērmāk, viņš atrod labus vārdus, pastāsta kādu aņuku un, tuklo guzu braucīdams, ierauj pa kādam alam. Kā nu nē? Otomārs ir pensionārs. Pirms septiņiem gadiem aizvadījis aizsaulē sieviņu, omulīgais vīrelis īsina laiku kā prazdams.
Tā kādu sestdienu, izgājis no teātra, kur piestrādā par apkopēju, Otomārs, pilnīgi brīvs no jebkādām domām (meditācija), šķērso Bastejkalna tiltiņu un nogriežas Brīvības pieminekļa virzienā.
Apstājies, lai aizsmēķētu, viņš pēkšņi ierauga kārnu stāvu ar telefonu kuslajās roķelēs. Tas neatšķiras no citiem šāda paskata stāviem – snobiska žaketīte uzmaukta šauros pleciņos, zem tās bikses kā divas tūtiņas apsedz kaulaino pakaļiņu.
Otomārs izvelk šķiltavas, bet, ak tavu neražu, nevar piešķilt. Piegājis pie joprojām nekustīgās būtnes, viņš vien sev raksturīgā manierē uzsauc: „Hei, Diegabikša kungs! Vai uguns atrastos?” Atbilde izpaliek. Nekustīgais bezdzimuma ķermenis turpina bakstīt mobilo.
Otomārs nekad sevi neapgrūtina ar uzstājību vai lieku aizvainotību.
Turpinādams iet gar kanālmalu, viņš gandrīz saduras ar vēl vismaz diviem līdzīgiem grūtdieņiem, kas kaut ko baksta savos telefonos.
Kāda kundze, kuras trūcīgais un nevīžīgais apģērbs uzreiz kontrastē ar pamatmasu, panāk Otomāru. Viņa žestikulēdama iekliedzas: „Beidzot kāds normālais! Glābiet sevi un visu, kas jums dārgs! Ir sākusies zombiju apokalipse!”
Otomārs apsēžas uz soliņa, Janīna (tā sauc sievieti) pasniedz sērkociņu kastīti. Dūms pēc dūma, vārds pēc vārda, un Otomāram bilde kļūst skaidra.
Pēc brītiņa abi atvadās un Otomārs atkal virzās gar kanālu, nepievēršot neviena zombija jeb pokemonu maniaka uzmanību. Piesardzība nekaitē nekad, it īpaši, ja riskē ar savas dvēseles neatgriezenisku nozombēšanu.
Uz tilta starp Mildu un makdonaldu stāv kārtējais manekens, kad seko izšķirošais moments. Otomāra roka uzsit sviesta paurim uz pleca, un nemainīgi jautrā tonī noskan pensionāra balss:” Hei, Diegabikša kungs! Re, kur kanālā Pikačū slīkst!”
Un, tici vai nē, Diegabikša kungs ar visu hūtīti un telefonu ielec kanāla brūnajā zaptē. Atgriezts realitātē un šķīstīts, Diegabiksis vairs nevar inficēt nākamo zombiju akadēmijas absolventu. Kāpēc? Tāpēc, ka būt jokupēterim nozīmē sniegt citiem palīdzību pret tādiem smadzeņu ķirmjiem, kā pokemoni.
Pēc šiem notikumiem būtu tikai normāli, ja pie mana mūžam jautrā un sparīgā kaimiņa krūtīm mirdzētu vismaz trešās šķiras piecu zvaigznīšu ordenis…
(22.07.2016) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Nāk Jaunais gads ar jaunu laimi
Un jaunus sapņus nes sev līdz,
Lai jaunā gadā pietiek spēka,
Šos skaistos sapņus piepildīt. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2454
Kopā:6420711
|
| |
| |
|
Autori
