X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Proza
Ceļš uz nekurieni
Autors - Monteena
  
Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija


vai šim stāstam būs turpinājums?

Atkal tas pats, viss palicis vienāds, neredzams. Tas,kas piederēja ir kļuvis par miglainām atmiņām. Skaitļi, vārdi, teikumi. Ne gala,ne malas. Savilktas līnijas, no punkta uz punktu, labāk negadīties krustpunktā. Bija 1930.gads, kādā piepilsētas bērnu namā bija pazuduši trīs bērni. Bērni mēdz pazust un tik pat ātri atrasties. Kāds varbūt zaudējis laika izjūtu bērnu laukumā, vai meklē pazaudēto rotaļu lācīti. Tomēr toreiz notika citādāk. Viss sākās pirms gada, mazā pilsētiņā dzīvoja laimīga ģimene. Trīs bērnu tēvs Ričards bija ārsts vietējā slimnīcā. Viņa sieva Marta bija burvīga, ģimene viņai bija vissvarīgākā. Marta strādāja bibliotēkā un audzināja trīs burvīgus bērnus – Annu, Emīliju un Paulu. Vecākā bija Anna, viņai bija 17, gandrīz vai jaunkundze. Gaiši mati līdz plecam un zaļas acis, Anna bija visatšķirīgākā savā ģimenē,viņas māsai Emīlijai bija tumši brūni mati līdz plecam, un tajos vienmēr bija iesieta sarkana lente. Arī Paulam nebija gaišu matu. Viņš bija burvīgs mazs zēns, savā pelēkajā mētelītī viņš izskatījās kā īsts džentelmenis. Emīlijai bija tikai 8 gadi, bet mazajam Paulam 6. Viss šķita lieliski, bet tad 1929.gada 6. Decembrī notika avārija. Bērni bija mājās, tas bija briesmīgi. Tomēr Martu un Ričardu neizdevās glābt. Bērniem neviena nebija, neviena,kurš uzņemtos rūpes. Šādās reizēs bērni nonāk bērnu namā. Annai bija visgrūtāk,jo viņa bija visvecākā. Pieaugušus bērnus reti vēlas adoptēt. Emīlijai un Paulam varbūt paveiktos palikt kopā, bet viņi tiktu šķirti no Annas. Tieši tas arī notika, bērni jau gadu bija bāreņu namā, līdz šim neviens nebija izrādijis interesi, bet 6. Martā ieradās jauna ģimene, viņi vēlējās adoptēt Emīliju un Paulu. Emīlija un Pauls raudāja, viņi nevēlējās atstāt Annu. Meitene nespēja šķirties no brāļa un māsas, tādēļ vakarā viņa paņēma dežuranta mašīnas atslēgas, iesēdināja Emīliju un Paulu un aizbrauca. Varbūt tā bija muļķīga ideja,bet tajā brīdī citas iespējas nebija. Visi bija nobijušies ne pa jokam, Annai taču bija tikai 17 gadi,tomēr braukt viņai bija mācījis tētis. Viņai viņa ļoti pietrūka, it īpaši tajā brīdī. Viņi brauca caur mežu, viss bija tik tumšs un drūms, it kā pasaule būtu pret viņiem. Mazā Emīlija un Pauls bija aizmiguši. Meitenei nebija ne mazākās nojausmas uz kurieni braukt, viņa zināja tikai to,ka atpakaļ ceļa nav. Pēkši meitene satrūkās, ceļa priekšā bija aizlieguma zīme. Viņa izkāpa no mašīnas un pastūma to malā. Varbūt tā darīt nevajadzēja, bet,kas cits viņai atlika? Bērni turpināja ceļu, aizliegumam nebija pamata, ceļš bija tieši tāds kā līdz šim, bet te pēkšņi ceļa malā Anna pamanīja kādu ejam. Viņa piebrauca ceļmalā un uzsauca gājējam. Viņa nolēma pavaicāt, kur šeit var atrast nakstmājas. Izrādijās,ka gājējs bija puisis vārdā Alberts, viņš sacīja,ka esot bijis mežā medīt. Tiesa, viņam rokās nebija medījuma, bet ierocis gan, tādēļ meitene nedaudz baidījās. Alberts jautāja, kurp viņa nakts vidū dodas. Anna pastāstīja,kas noticis un piedāvāja Albertu aizvest un puisis labprāt piekrita. Braucot viņš pastāstīja,ka viņa var apmesties pamestajā Boldenu mājā, tiesa tur neesot ne apkures, ne ūdens, bet neko labāku šeit mežā neatradīšot. Tomēr Alberts ieteica viņiem turp nebraukt, pats viņš tur esot tikai gājis garām,bet ļaudis runājot,ka māja nestāv tukša tāpat vien. Puisis izkāpa un devās tālāk,bet apsolīja rīt atnest, ko ēdamu. Meitene nolēma palikt pa nakti mašīnā un nākamajā rītā izdomāt,kurp doties tālāk. Nākamās dienas rītā Annu pamodināja klauvējiens pie mašīnas loga, bet tas nebija Alberts. Tas bija mežsargs Dāvids, viņš paskaidroja,ka viņa šeit nevar atrasties. Teritorija aiz zīmes esot aizliegtā zona. Viņš piedāvāja, meitenei apmesties pie viņa, tiesa puisis dzīvojot kopā ar vecmāmiņu, bet vietas atradīsies gan viņai, gan brālim un māsai. Meitene nolēma braukt līdzi mežsargam. Ceļā viņa pastāstīja,ka bēgusi no bāreņu nama, lai netiktu šķirta no brāļa un māsas. Tad ceļa priekšā esot bijusi zīme, bet šo vietu viņa nepazina, tādēļ brauca tikai uz priekšu. Bet viņai nevarot neko pārmest, jo aizliegtajā teritorijā dzīvo puisis vārdā Alberts, ar kuru viņa vakarnakt runājusi. Alberts stāstīja par kādu pamestu namu, laikam Boldenu māju. Sākumā meitene bija domājusi apmesties tur, un ja Dāvids nebūtu piedāvājis apmesties viņa mājā, viņa visticamāk būtu tur. Dāvids bija pārsteigts un pārjautāja, vai tiešām Anna runāja ar Albertu, jo tas nav iespējams. Viņš gan īsti nezina, jo pilsētā ir nesen, bet pirms sešiem gadiem te esot dzīvojis kāds puisis vārdā Alberts Boldens. Viņa vecmāmiņa zināšot, ko vairāk. Arī Dāvidam nebija klājies viegli. Puisim bija 19 gadu, kad pārcēlās pie vecmammas. Viņš ļoti vēlējās kļūt par ķirurgu,jau bija gatavs iestāties augstskolā un mācīties, bet tad notika nelaime. Puisis zaudēja vecākus un mācības nācās pamest. Par laimi viņa vecmāmiņa uzņēmās rūpes par puisi. Diemžēl naudas viņai nebija,lai Dāvids varētu turpināt mācības, bet viņa iekārtoja viņu darbā par mežsargu, tiesa pagaidām viņš esot tikai mežsarga palīgs. Darot to,ko nevēlas vecais Gibs. Mazā Emīlija un Pauls bija ļoti nobijušies,kad pamodās. Viņi nesaprata,kas notiek. Bērni atradās citā mašīnā. Tomēr,kad ieraudzīja Annu viņi nomierinājās. Meitene sacīja,ka viss esot kārtībā. Viņiem būšot naktsmājas. Viņi piestāja, pie kādas mājas. Tā bija neliela mājiņa, viens stāvs, priekšā neliels balkoniņš un balti logu slēģi. No mājas iznāca kāda kundzīte gados, tā bija Dāvida vecmamma. Puisim gan bija jāturpina strādāt, bet viņš iepazīstināja Annu,Emīliju un Paulu ar vecmāmiņu. Kundzīte lika galdā visdažādākos gardumus, bērni nebija ēduši, tāpēc bija ļoti priecīgi. Viņa ierādija nelielu istabiņu,kur bērni varētu atpūsties. Mazais Pauls un Emīlija patiešām bija noguruši un likās gulēt. Tomēr Annai interesēja vairāk par Boldenu māju. Vecmāmiņa teica,ka zin tikai vecu sievu runas, bet Albertu viņa tiešām esot pazinusi. Esot bijis jauks puisis, tikai mazliet kautrīgs. Viņš dzīvoja mājiņā mežā kopā ar savu māti. Par tēvu viņa neko nezinot, bet māti arī nekad nebija redzējusi. Viņa vienmēr bija mājās, bet Alberts devās mežā medīt,lai nopelnītu iztiku. Viņa gan īsti nezina, bet cilvēki runā, ka vecā Boldena esot bijusi garīgi slima, tāpēc arī esot sēdējusi mājās. Viņu arī vainoja nelaimē,kas notika pirms sešiem gadiem. Viņa it kā esot nošāvusies ar pašas dēla ieroci, bet par to,kas notika ar puisi nav nekādu ziņu. Viņš esot pazudis kopā ar māti. Kopš tā laika māja stāvot tukša. Tiesa cilvēki esot gribējuši redzēt veco māju, daži arī esot mežā pazuduši, tāpēc mežš tagad esot aizliegtā teritorija. Annai tomēr ar to nepietika, viņa nesaprata, kā viņa varēja runāt ar Albertu,ja viņš neesot starp dzīvajiem. Istabā ienāca Emīlija, viņa bija izsalkusi. Vecmāmiņa palūdza Annu aiziet uz vietējo veikaliņu,lai varētu vēlāk pagatavot gardas vakariņas. Tā kā mazais Pauls gulēja uz veikalu devās Anna ar Emīliju. Veikals bija turpat aiz stūra. Viņas apstājās pie veikala un grasījās iet iekšā,bet te pēkšņi Anna kaut ko pamanīja , un palūdz Emīlijai pagaidīt pie veikala. Annai šķita,ka viņa redz cilvēku. Tas bija vakarnakt satiktais Alberts. Anna bija neizpratnē, vai tiešām tas ir mirušais puisis? Alberts vaicāja, kāpēc viņa no rīta aizbrauca, viņš esot tur bijis un atnesis pārtiku. Meitene pastāstīja,kas noticis un tagad viņa esot apmetusies pie mežsarga. Alberta seja izmainījās, viņš klusēja un tad noteica,ka tā neesot laba doma, palikt pie mežsarga. Tad jau labāk esot palikt pamestajā Boldenu mājā. Anna neko nesaprata, vakar vēl viņš teica,ka tur palikt nebūtu labi, bet tagad mudina viņu turp doties? Meitene taču neko nezināja par šo Albertu. Bet ko viņš pats tur darīja? Kāpēc nakts vidū jāstaigā aizliegtajā teritorijā? Pārāk daudz jautājumu un nevienas atbildes. Alberts tikai stāvēja un vēroja Annu.
Emīlija sāka uztraukties, Anna bija prom jau ilgu laiku. Mazā meitene īsti nespēja saskatīt, bet izskatījās,ka Anna stāv viena un sarunājas ar sevi. Te pēkšņi Emīliju pamanīja Dāvids. Viņš izkāpa no mašīnas piegāja pie viņas un vaicāja, kas atgadījies. Vecmāmiņa esot viņu sūtījusi aizvest meitenes mājās. Emīlija teica,ka Anna esot aizgājusi un ceļa malā ar kādu sarunājās. Dāvids iesēdināja Emīliju mašīnā un pats aizgāja skatīties, kur pazudusi Anna. Tur viņa stāvēja ceļmalā viena pati. It kā izbijusies un nesaprastu,kas notiek. Dāvids jautāja,kāpēc viņa tur viena stāv,bet Anna šķita,nesaprata ne vārda, ko viņai sacīja. Viņi atgriezās mājās. Dāvids pavadīja Annu uz izstabu, viņš grasījās iet prom,bet Anna atklāja,ka devās uz ceļmalu,jo viņai šķita,ka redz savu tēti,bet tas izrādījās tikai Alberts. Dāvids nesaprata,kā gan viņa varēja redzet savu tēvu? Bet puisis saprata,ka meitenei noteikti ir grūti, tāpēc viņš mierināja viņu un pastāstija,ka arī viņam pietrūkst vecāku kopš pagāšgad 6.decembrī viņus notrieca kravas auto. Anna zaudēja valodu, sestajā, bet tas taču bija tieši tajā pašā dienā,kad Annas vecāki cieta avārijā. Nē,tas nevarēja būt! Anna nespēja noticēt. Viss šķita tik savādi. Meitene nolēma noskaidrot vairāk par pamesto mājiņu mežā un tās iemītniekiem. Arī Dāvidam šķita,ka šajā lietā slēpjas kāds noslēpums. Viņš nevēlējās stāstīt Annai,bet puisis zināja, par kādu sievieti,kura esot pazinusi Boldenus. Nākamās dienas rītā Dāvids devās pie večiņas, kura dzīvoja ciemata nomalē. Puisi interesēja, kāpēc Anna bija redzējusi Albertu un pat runājusi ar viņu. Večiņa tikai nosmīnēja un aicināja viņu iekšā. Viņa patiešām esot pazinusi Mariju Boldenu, esot bijusi nepatīkama sieviete. Varot apgalvot,ka vesela viņa nebija. Vienmēr notika visādas nelaimes, te ugunsgrēks, te vīrs pazūd purvā. Visļaunāk bija,kad piedzima Alberts, puikam nācās gādāt par slimo māti. Bieži manījām viņu klīstam pa mežu meklējot,ko ēdamu. Mežam ir savi noslēpumi un ne visi no tiem vēlas tikt atklāti. Droša vieta tā noteikti nebija, kur nu vēl klīst tumsā vienam. Mežā esot purvs,kurš esot paņēmis ne vienu vien nabaga cilvēku. Citi aizmaldījušies ogojot, citi meklējuši Boldenu namu. Bet vienu varot teikt droši, tiem, kam sāp sirds nevajadzētu turp iet. Cilvēki sāk redzēt visādas lietas, daudzas no tām rada viņu iztēle. Tās māna un ievilina purvā. Mēdz teikt,ka mežš esot kā labirints, vienreiz iekšā un tad tikai ej un ej,kamēr sāc dzirdēt balsis, tās šķiet pazīstamas. Sākot tām sekot, pamani tēlus un ēnas, līdz tās ievilina purvā. Dāvids atgriezās mājās, visi vēl gulēja. Tikai vecmāmiņa bija nomodā. Viņa pasauca puisi pie sevis. Izrādījās viņa nebija pastāstījusi visu,ko zināja. Vecmāmiņa piekodināja, lai nestāstot Annai, bet puisim vajadzētu meiteni pieskatīt. Tas,ka viņa redzējusi mirušo nebūt neesot labi, vecmamma baidījās,ka tas meiteni varētu ievilināt mežā. Annas tēvs esot uzaudzis šajā pilsētiņā kopā ar Dāvida tēvu un Boldenu. Visi trīs esot bijuši īsti rezgaļi, spēlējušies un mācījušies kopā. Tomēr vēlāk draudzība pajuka. Dāvids bija apjucis, vairs nebija iespējams atšķirt taisnību no māņiem. Realitāti no fantāzijas. Bet puisim šķita,ka viņš ir tuvu atrisinājumam. Viņam tikai vajadzēja savienot punktus un pamanīt līnijas. Anna arī bija apņēmusies noskaidrot patiesību. Tomēr kaut,kas viņas domas novirzīja no ceļa. Pēķši meitenei radās vēlme doties pastaigā pa mežu. Viņai šķita, ka šī pastaiga varētu izvērsties svarīga. Meitene paķēra jaku un grasījās doties, bet Emīlija bija dzirdējusi māsu un vēlējās zināt, kurp viņa dodas. Anna sacīja,ka dosies pastaigā pa mežu. Mazā Emīlija jutās satraukta, viņai šķita,ka Anna ir kļuvusi citāda. Viņa bija ļoti nobažījusies par māsu. Tāpēc nolēma uzmeklēt Dāvidu. Par laimi Dāvids bija aizmirsis mājās naudas maku, tāpēc viņš atgriezās. Emīlija izstāstīja,ka Anna devās uz mežu. Dāvids nojauta,ka nekas labs nav gaidāms, tāpēc viņi abi ar mazo Emīliju devās meklēt Annu. Tikmēr Anna bija nonākusi pie aizlieguma zīmes, viņa pārkāpa tai pāri un gāja pa ceļa malu. Visur valdīja klusums, it kā ceļš vestu uz nekurieni. Ne vienas dzīvas būtnes, pat ne mazākā troksnīša. Tikai vējš grabināja nolūzušos koku zarus. Tad klusums pazuda, Anna dzirdēja klusu balsi, tā bija tik maiga un pazīstama. Anna metās iekšā meža biezoknī, viņa centās atrast šo šķietami pazīstamo balsi. Te pēkšņi tā apklusa, viss kļuva kluss. Anna pamanīja taciņu. Meitene nolēma tai sekot. Šķita,ka kāds ir aiz muguras. Viņa pagriezās,bet nekā nemanīja. Viņa tikai turpināja ceļu, līdz izdzirdēja kliedzienu. Viņa nobijās un metās bēgt, viņa skrēja pa mazo meža taciņu līdz nonāca pie mājas. Tā bija veca koka māja. Anna uzreiz saprata,kas šī ir par māju. Anna izdzirdēja kādu saucam viņas vārdu, bet viņas uzmanību pievērsa neliela gaismiņa,ko viņa pamanīja logā. Viņa nespēja tai pretoties un nolēma sekot. Anna ,protams, nevarēja zināt,ka saucēji bija Dāvids un viņas mazā māsiņa. Arī viņi beidzot bija nonākuši pie meža. Viņi sauca meiteni atkal un atkal,bet nekā. Dāvids nolēma doties iekšā mežā, bet Emīliju iesēdināja atpakaļ mašīnā. Pēķšņi puisis izdzirdēja kliedzienu, viņš steidzās uz to pusi no kuras, nāca skaņa. Anna iekliedzās,kad ieraudzīja namiņā sievieti, viņa karājās virs durvīm. Anna aizvēra acis, bet tad viņa izdzirdēja pazīstamo balstiņu, tas bija mazais Pauls. Viņš sauca pēc mātes. Anna atvēra acis un sievietes tēls bija zudis. Viņa sekoja zēna balsij, tā aizveda meiteni līdz pagraba durvīm. Viņa dzirdēja zēnu kliedzam un lūdzamies pēc palīdzības. Bet tad balss kļuva citāda, tā vairs nebija mazā Paula balss. Meitene ne pa jokam nobijās. Viņa centās atvērt durvis,bet tās bija aizslēgtas. Kāds atvēra durvis, meitene paķēra koka gabalu un metās uz durvju pusi,bet tas izrādijās Dāvids. Anna nosvieda koka gabalu un apskāva Dāvidu, viņa bija tik laimīga,ka vairs nav viena. Bet tad viņa atcerējās,ka pagrabā ir Pauls. Dāvids paskatījās uz meiteni un centās viņu nomierināt, jo Pauls taču bija kopā ar vecmammu mājās. Puisis apsolīja, aizvest viņu pie brāļa. Anna piekrita doties viņam līdz. Viņš izveda meiteni no meža un mašīnā viņus jau gaidīja Emīlija. Anna bija tik priecīga redzot māsiņu. Aizbraucot mājās viņa metās uz istabu,un tur gulēja mazais Pauls. Anna raudāja aiz laimes,ka ar brāli viss ir kārtībā. Anna nevēlējās runāt par to,kas noticis. Viņa bija pārgurusi. Meitene nesaprata,kas notika mežā. Bet naktī viņa redzēja sapni,kurā atkal parādījās mistiskais puisis Alberts, viņš tikai pasmaidīja un pazuda. Jautājumu noteikti ir vairāk, kā atbilžu. Arī Anna neatrada atbildes,ko meklēja. Mistērija, vai sagadīšanās? Kas bija ieslēgts pagrabā? Vai tas bija cilvēks, vai tomēr Annas iztēles auglis? Daži noslēpumi nevēlas tikt atklāti.
(20.08.2016)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 8.75
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.5)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 9)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.75)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
varbūt (viesis) (06.09.2018, 11:01)Ezis atvēra plaukstu un nožēloja.Tajā ielaidās bezdelīga ligzdu lipināt.Stipri vēlāk izšķīlās rudens saules stari,Bet ezis jau bija aizgājis.vāvijs (27.08.2018, 00:39)Viss jau joprojām ir forši, tikai neaktīvi. Es brīnos, ka kāds šo vairs lieto. Bet ļoti labi, man prieks. Nebiju te spērusi kāju divus gadus, pati savus brīnumus palasīt ienācu. Interesantāk...FAETONS (16.07.2018, 09:12)Sen neesmu te bijis, palasīju pirmajā lapā redzamos pantiņus, bet dzejas kvalitāti gribētos redzēt labāku,to neuzlabo ne atļauja ne liegums to komentēt arī nereģistrētajiem lasītājiem. Pārsvarā...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
Anekdotes
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
PowerPoint & Flash
Ziemassvētku pantiņi
Pašizdomātie pantiņi, sakombinēti ar interesantiem attēliem par Ziemassvētku tematiku.
 
 
Zīmējumi

Spoguļošanās
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 101 Kopā:4803753

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.0 sec