|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Pasaka pieaugušām meitenēm | Ievietojis: IF |
Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Dzīve ir skaita un krāšņa. Un cilvēki ir labi, tikai reizēm pieņem dīvainus lēmumus. Tie kuri ienākuši mūsu redzeslokā ir tikai divu veidu cilvēki – draugi vai skolotāji. Un abi vajadzīgi.
Reiz dzīvoja meitene. Pavisam parasta meitene. Dabas bērns izlaistiem matiem, „dzērvju zābakiem” kājās. Viņa spēlējās ar kucēniem un kaķēniem, runājās ar ziediem un augiem. Ielauztu ziediņa kātu pārsēja ar nokaltušu zāles stiebriņu pie kociņa, lai ziediņš turpinātu ziedēt. Viņa gulēja zālē un domās skraidīja mākoņu pilīs. Viņa mīlēja visu un visus, bet visgrūtāk bija mīlēt cilvēkus, jo tie uzskatīja viņu par dīvainu.
Un bija kāds puisēns, kurš sapņoja kļūt par karavīru. Viņš drasēja iedomu rumaka mugurā un cīnījās par princesēm.
Dzīvē gadījās, ka, tad kad puisēns pieauga, apstākļu sakritības dēļ nonāca vietā ko sauca par inkvizīciju. Inkvizitors arī ir amats, kuru jāveic kādam cilvēkam.
Puisis satika meiteni. Un iemīlējās viņas vienkāršībā, mierā un smaidā. Viņš bildināja meiteni un kļuva par vīru un sievu. Puisis gāja uz darbu, bet meitene saimniekoja pa saimniecību. Kad vakarā noguris viņš pārnāca mājās, meitene masēja viņa sāpošo muguru un vārīja spēcinošas tējas. Viņa klusējot sēdēja blakus un glāstīja viņa vingro augumu vai arī ilgi runājās par dabas varenību un Dieva spēku. Tā bija laime. Meitenei tā bija augstākā laime, jo viņa mīlēja.
Tad puisis satika citu meiteni, kura bija krāšņa un strauja. Viņa sirds sāka pukstēt straujāk, jo gribējās lidojuma uz iemīlēšanās spārniem. Viņu kaitināja viņa sievas miers un rūpes, viņam riebās zāļu tējas un spriedelēšana par pasaules skaistumu….
Viņš nevilcinājās Viņš nodeva savu sievu inkvizīcijai. Pēc nežēlīgas pratināšanas, tika pieņemts spriedums. Vainīga. Sadedzināt uz sārta.
Un tikai tad meitene ieraudzīja, kas bija viņas mīļotā atbildīgais amats no kura sāpēja mugura, un raudāja dvēsele…
Spriedums bija jāizpilda tieši puisim. Kad meiteni veda uz sārtu, tā nevaimanāja un nelūdza žēlastību, tikai lielām apmulsušām acīm skatījās uz savu mīļoto. Piesieta soda izpildes vietā viņa tikai skatījās un skatījās uz savu mīļoto, bet nespēja ieskatīties viņa acīs, jo tās nepavērsās uz viņas pusi.
Spriedums bija nolasīts. Un puisis pielika uguni sārtam. Meitene notrīcēja un no viņas acīm sāka birt asaras….. Viņa neraudāja no sāpēm, viņa neraudāja no ciešanām. Viņa raudāja par jauna puiša dvēseli, kura sevi nolēmusi pazudināt caur nodevību atņemot dzīvību. Viņa pacēlās pāri sāpēm, jo visas sāpes reiz pāriet. Tā sāpēm, kuras sirds nespēj izturēt Dievs atņem apziņu….
Pēc dažām stundām no pelniem un izplēnējušām oglē vien pacēlās pa retai dūmu grīstei…. Un kaut kur meža ielokā jauns atraitnis savai mīļotais solīja zvaigznes nonest no debesīm…
Pēc dažiem gadsimtiem, tajā pašā vai citā pilsētā satikās kāda jauna sieviete un kāds jauns vīrietis. Vīrietis bija mācītājs. Savu kaislību dēļ viņš bija notriecis savas draudzes un ģimenes naudu, nodevies dzeršanai un saslimis. Sievietes sirds raudāja par šo vīrieti, jo viņa bija iemīlējusi to. Viņa pārdeva savus īpašumus un ārstēja mīļoto. Vīrietis pieķērās viņai. Pieķērās kā dievietei un greizsirdīgi sargāja no pilnīgi visiem cilvēkiem.
Sieviete sacīja, ka nav veikusi nekādu varoņdarbu vien to ko liek sirds un ko darītu katrs mīlošs cilvēks. Viņa nezināja, kā pārraut šīs izmisīgās pieķeršanās un dievināšanas važas, kas žņaudza un grauza miesu.
Un tad viņam sāka likties, ka jau reiz redzējis šīs acis, šo mieru un tracinošās rūpes. Reiz taču tajā tālajā dzīve tam tika pielikts punkts. Taču viņš nezināja, ka mīlestība nesadeg uz sārta, vien dvēsele stiprāka kļūst.
Vīrietim kļuva garlaicīgi – viņu sāka tracināt viņas miers, viņu beidza nost viņas uzticība un atklātums. Un viņa galvā dzima jautra ideja. Tā kā ir tehnoloģiju laikmets, tad nevienam vīram nav jāpaliek uzticīgam vienai sievietei. Pasaule ir tik vilinoši skaista….. Viņš nekautrējās ar to lielīties nu jau par traucēkli kļuvušajai sievai.
Nē, viņš nesadedzināja uz sārta viņas miesu, viņš uz sārta lika viņas dvēseli.
Varbūt citā dzīvē atkal viņš ieskatīsies viņas skaidrajās acīs un uzrakstīta tiks jauna nodaļa. Varbūt…
Kāda ir stāsta morāle. Mīliet viens otru, bet nedieviniet un nepieprasiet otram, lai viņš ir visa pasaule. Dzīve ir skaita un krāšņa. Un cilvēki ir labi, tikai reizēm pieņem dīvainus lēmumus. Tie kuri ienākuši mūsu redzeslokā ir tikai divu veidu cilvēki – draugi vai skolotāji. Un abi vajadzīgi.
(13.05.2017) | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Jaunā gadā medus tauri,
Rukša ģīmi, lielu ausi,
Možu garu, duci draugu,
Un vēl simtlatnieku lieku. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1261
Kopā:6464916
|
| |
| |
|
Autori
