X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Proza
Trīs logu noslēpums
Autors - Jānis Šišlo
  
Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Kaut kad gadsimta sākumā, šīs pašas pilsētas centrā kāds jauneklis atkal sajutās tikai kā punkts. Gadsimts tikko sācies, miegainie plakstiņi puspavērti, bet teikums jau noslēdzies ar treknu punktu. Laiks gluži vienkārši raustījās, kad cilvēki punkti augstpapēžu kurpītēs vai spieķiem rokās durstīja asfaltu.
Baltas ēkas piektajā stāvā, paslēpies aiz putekļaina aizkara, jauneklis kārtējo reizi pameta skatu pāri slēgtajam pagalmam. Tur dzīvoja cerības, ilgas, un vienmēr turpinājās teikumi. Šķita, ka punktiem nav varas pār trim logiem baltās ēkas ielas pusē. Jo puisis vairāk tam vēlējās ticēt, jo dziļāk apziņā dzēla beigšanās nagliņas.
Lai noskaidrotu trīs logu noslēpumu, viņam būtu jānonāk konfliktā pašam ar sevi, bet vieglākais ceļš ņēma virsroku. Vienmēr, kad tika raidīts skatiens uz savādajiem logiem, tajos nemanāmi norisinājās arvien jaunas lietas. Vienreiz, kad krēsloja, vidējais logs atvērās līdz galam vaļā. Gluži kā caurvēja mests, no palodzes noripoja puķu pods un iekrita slēgtajā pagalmā. Jauneklis pēkšņi sarāvās, jo iedarbojās kādas mašīnas signalizācija.
Viņš uz ielas faktiski negāja. Izņēmuma kārtā reizi pa reizei nācās aizpēdot līdz tuvējam pagraba veikaliņam pēc alus un cigaretēm. Viņš zināja, ka baiļu ēnas piezogas brīžos, kad cilvēkus punktus izaicina izkāpt no ierastajiem rāmjiem. Visvairāk tiem raisīja riebumu sapņi par tīru gaismu vai mūžīgu mīlestību. Kāds spēks vienmēr brīdināja, kad uzglūnēja šie neizprotamie garāmgājēji, kuriem nepiemita ne kripatas puiša atvērtās sirds. Nozagt, aizvērt, aizkodēt. Tāda bija cilvēku punktu dzīves spēle.
Vai padoties, neuzzinot patiesību, kas neizsacīta vērpa apkārt smagu miglu? Aizvērtās durvis atvērt rādījās neiespējami, un maldu pilns labirints sevi pieteica gadījumā, ja pārkāpts slieksnis. “Varbūt palikt tepat, un kam šīs iluzorās gaismas, par ko nākas dārgi maksāt?” puisis runāja, izaicinot drosmi.
Viņam, laimes luteklim, pietika ar neko, ar atomu, ar burvju mājienu, lai savu pastāvēšanu padarītu jēgpilnu. Taču pat svētajiem, sasniedzot apskaidrības stāvokli, nācās saskarties ar grūtībām.
Viss, kas citiem likās pareizs un pieņemams, deva sarkano signālu, kliedzot: “Atbaidoši un perversi!”
Smalkā pasaule, kura pieteicās ciemos ik dienas, vēlējās patverties jauneklī kā neieņemamā klosterī, un maldīgi uzskatīt, ka smalkā pasaule ir privātīpašums.
Ziedošanās notika, bet ne līdz galam – tikai līdz pusei. Elpa tika ievilkta, bet ne tā, ka krūtis plīst. Tikai līdz pusei. Otra puse dzēsās ārdošos niekos un māņu līkumos labirinta mudžeklī.
No piebāztas atvilktnes viņš izņēma vidusskolas izlaiduma fotogrāfiju. Nemainīgi skaists ticis iemūžināts šis mirklis…
Jā, cilvēku skaistumu viņš vienmēr vērojis it kā no malas, nekustīgu.
Pārspīlētā kautrība robežojās ar augstprātību. Bet, kā dzīvot, ja cilvēki punkti bagātinājuši dvēseles, tevī ieraugot īpašo, novērtējot daudzos talantus? Šo aku nedrīkst izsmelt visu uzreiz.
Atpakaļceļa nebija, vien apmātība meklēt glābiņu brīnumā – trīs logos baltajā sienā.
Pāri pagalmam, kad neviens ar klātbūtni nesatricināja elektrizēto gaisu, šis jocīgais jauneklis varēja skatīties stundām. Sīkas uguntiņas pazibēja pretī. Kaut blāvas un neīstas, tās neviļus pārtapa zvērojoša milža redzokļos. Visu dzīves laikā pieredzēto gribējās ielikt vienā svaru kausā, lai otrā ievietotos neprātīgie pārdzīvojumi, kas pavisam noteikti sagaidītu katru, kas šķērsotu baltās ēkas galveno ieeju.
Laika personvārdiem vairs nebija daudz. Puisis pamanīja, ka ēku viens pēc otra sāk pamest īrnieki. Pirmajos divos vai trīs stāvos jau valdīja biroju žurkas un darījumu telpas auga plašumā. Pavisam noteikti – nākotne piederēja punktu vītiem skaitļa vārdiem.
Jauneklis sēdēja komunālā dzīvokļa mazajā kabūzītī, garinādams īso laiku pēc labākajiem paraugiem – izrāva pāris pudeles alus un izsmēķēja cigareti kā rodot kompromisu ar staigājošajiem punktu cilvēkiem. Rīt arī viņam vajadzēja pamest savas mājas un doties tur ārā, prom no baltā būra.
Rituāls jāievēro. Pie rituāliem viņš turējās, tāpēc, it kā pa vecam uz jauno cerot, viņš piegāja pie putekļainā aizkara, lai pavērtos trīs noslēpumaino logu rūtīs. Nekad viņš nesapratīs, ko nozīmē pēdējā šīs baltās sienas trejača vēsts.
Uz palodzes pie atvērtās kreisā loga rūts stāvēja maza meitenīte. Neviens šo meitenīti agrāk netika manījis. Viņa skatījās tieši pāri jaunekļa acīs. Vējš pierima, bet par spīti tam pāri slēgtā pagalma pelēkajām duļķēm pārlaidās baloniņš. Zem baloniņa auklā ievērta plīvoja kāda zīmīte. Puisis atvēra abas acis vēlreiz, sasprindzināja visus nervus, un zem piepūstās kaķēna galvas lasīja: “Labo brīnumu sargkareivim!”
Puisis skrēja lejā pa piečurāto trepju telpu, atvēra durvis un atradās uz ielas, kur jau atkal biezēja tumsa, bet elektrisko laternu vietā karājās pieradinātas zvaigznes.
Viņš pirmo reizi pa īstam sadūšojās tuvoties baltās ēkas galvenajām durvīm. Un, tici vai nē, rokturis padevās. Elektriskā atslēga švirkstēdama uzliesmoja. Pie sienām, neviena skatiena un nekad neapmīļoti, zirnekļu tīklu apausti, mirdzēja bijušo varoņu portreti, lifts kā bulta šaudījās augšā un lejā, tinot pats savu filmu turp un atpakaļ.
Māja agonēja. Rēgi savilkās čokurā un deva triecienus visām puiša maņām, pat tām, kuras citkārt padevīgi klusēja, neiejaukdamās pasīvi (trauksmaini) duālajā raksturā.
Vārdu krelles no debesīm vijās cauri mīkstajam plastilīna jumtam, saplūzdamas dobjā rūkoņā. Piektā stāva dzīvokļa priekšā pie melnas alas viņš sakņupa ceļos.
Meitenīte joprojām stāvēja uz palodzes ar skatu uz jaunekļa logu. Tagad abu balsīs jau skanēja konstatācija:
“Melnais kungs, Tev ir miljards seju. Tās visas nolaupītas tiem ļaudīm, pār kuru galvām nevienam neredzamas krīt Radītāja asaras. Tava sirds – tukšums un posts. Tava māja – ļaužu sprosts. Tavs zobens – manas bailes, šaubas un neziņa. Tava gaisma – mans izmisums. Tu parādies kā māneklis, bet es esmu cilvēks, tavu ļaunumu neizprotu, lai arī to sajūtu apkārt kā melnu jūru, kas arvien ciešāk apjož manu vientuļo salu. Labu neatšķiru no ļauna un draugu no pretinieka.”
Puisis ieskatījās pats savā vecajā logā, kuru redzēt no šī skata punkta tiešām likās neparasti. Vēl neparastāk kļuva tad, kad vecie, apputējušie aizkari pavērās un rūtīs parādījās izdiluša sirmgalvja ģīmis, kura pliko pauri greznoja snobiska hūtīte.
Vecais paklanījās, ar plaukstu pieturēdams galvassegu, un čerkstošā tonī sāka gausties:
“ Paskaties uz saviem līdzcilvēkiem. Cik ļoti tos ieaijājusi pierastā un aplamā dzīve! Es esmu klints bez acīm un ausīm, bet jūtu, kā krusas graudi mani kapā, kā jūra triecas pāri. Es alkstu piecelties un iet, bet manas kājas ir svina pielietas. Manu rīkli sažņaugušas bailes, bet smadzenēs lodā iedomas un murgi. Tik auksti bez mēness naktī, bez gaismas, kas sasilda. Zvaigznes tik saltas kā stingušas sirdis. Nelaimīgas, izraidītas sirdis debesīs spīd un smeldz. Tik auksti bez mīļa vārda, bez skatiena maiga, bez nesavtīga, uzticīga glāsta!”
Saķēris meitenīti jau soli pirms neatgriezeniska kritiena, jauneklis mierīgi iekāpa liftā, kurš šoreiz kustējās kā ierasts un atgriezās uz ielas. Paskatījies pulkstenī viņš atskārta, ka laiks posties uz jauno, nezināmo. Saprotams, ka šo veco, izdēdējušo sakārni jāatstāj pagātnē. Baltās ēkas tumšie labirinti tika būvēti tikai no spēļu kārtīm, kuras sabruka pie pirmā čuksta.
Kad nepiedzīvotais kļūs pavisam silts un tuvs, kur sakņos svešais un biedējošais? Tas paslēpsies tepat līdzās, lai censtos izjaukt likteņa noteikto kārtību.
“Laimīgs ir cilvēks, kurš sevi ieraudzījis no malas, turklāt, ar otra acīm…” pret mazo meitenīti pagriezies viņš nočukstēja. Jā, bet kur tad palika trauslais bērns, kuru puisis izglāba?
Paskatieties uz cilvēkiem punktiem. Katram no tiem seko daudzpunkte – bezgalīga bērnība. Ar gudru ziņu tieši bērnība likta par pamatu radošajam garam.
Un tad piepeši visi pilsētnieki piedzīvoja atbrīvošanu, un visos iemājoja debesu rudzulauka plašums.
Augstu pār pilsētas debesīm, saules pašā zenītā, aizlidoja baloniņš ar zīmīti labo brīnumu sargkareivim...
(23.05.2017)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 8
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
varbūt (viesis) (06.09.2018, 11:01)Ezis atvēra plaukstu un nožēloja.Tajā ielaidās bezdelīga ligzdu lipināt.Stipri vēlāk izšķīlās rudens saules stari,Bet ezis jau bija aizgājis.vāvijs (27.08.2018, 00:39)Viss jau joprojām ir forši, tikai neaktīvi. Es brīnos, ka kāds šo vairs lieto. Bet ļoti labi, man prieks. Nebiju te spērusi kāju divus gadus, pati savus brīnumus palasīt ienācu. Interesantāk...FAETONS (16.07.2018, 09:12)Sen neesmu te bijis, palasīju pirmajā lapā redzamos pantiņus, bet dzejas kvalitāti gribētos redzēt labāku,to neuzlabo ne atļauja ne liegums to komentēt arī nereģistrētajiem lasītājiem. Pārsvarā...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Baltais pūders zemi klāj,
Salatēvs bez maisa slāj.
Acis bālas, skats nekāds,
Vainīgs šņabis - surogāts!
Tikai nepiedzeries dikti -
Būs, kā salatētim, slikti! ...
Interesanti video
Kaķis Simons 3
 
 
Zīmējumi

Rudens LV
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 226 Kopā:4822028

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.0 sec