|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Laimes noma | | Ievietojis: bez smecera |
Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Cilvēkam piedzimstot tiek piešķirts noteikta lieluma laimes avanss. Lai cik bargs un netaisnīgs Augstais liktos, laime ir pastāvīgi klāt esoša. Sistēma darbojas par simts procentiem – ja vienam pieder, pieņemsim, deviņdesmit deviņi procenti A/S “Laime” akciju, tad otram tikai viens, bet… pieder. Vēl divi citi laimi sadala, piemēram, uz pusi – piecdesmit pret piecdesmit. Notiek līdzsvarošanās. Problēma ir vien tajā apstāklī, ka cilvēks šo avansu pārvērtē vai neprot novērtēt. Cilvēka attieksme ir kļūdaina un absolūti greiza.
Es nekad laimi neuzskatīju par pērkamu, tāpēc lielveikalus apmeklēju nelabprāt. Katrs lielveikala apmeklējums man asociējās ar vizīti pie zobārsta. Ja zobārsts, izraisot diskomfortu, tomēr darīja kaut ko labu, tad lielveikals tikai iztukšoja. Labākajā gadījumā es no tā iznācu tādā pašā stāvoklī, kāds ienācu. “Tas ir apbrīnojami,” es vienreiz sev skaļi teicu. “Ļaudis nāk uz šejieni kā uz svētnīcu. Kā uz visu baudu piepildījumu. Kā uz atpūtas objektu.”
Es zināju – ārišķīgums jebkurā pakāpē vai veidolā nozīmē ļaunumu. Un visi, kas spēra šeit savu kāju, agri vai vēlu palika ļauni. Taču vienreiz notika tā…
Sēdēju mašīnā, stāvlaukumā pie ieejas lielveikalā. Vēroju cilvēku gaitu – kā skudras tie cirkulēja ap savām maldīgajām domām, uzskatiem un nabām resno vēderu vidū. Tie gāja iekšā un ārā, nezinādami vai izliekoties nezinām neko par šo mīlestības zārku, par labestības melno caurumu struktūru, to darbības metodēm. Pamanīju kādu bērnu invalīdu ratiņos. Māte meitenīti ātri izstūma caur automātiskajām durvīm, un abi pazuda veikalā. Citu vidū pēc kāda brīža kāds sirms vīrs, inteliģents, ar skumji dziļu acu dzelmi, paskatījās manī un novērsās. Arī viņš sekoja visiem iesoļojot iekšā. Visbeidzot uzradās nepatīkams tips un sāka diedelēt no kāda čaļa naudu. Čalis viņu atgrūda un saviebās.
“Nozagšu, ja vajadzēs, “ tips nočerkstēja un iegāja veikalā.
Atkal atslīgu atpakaļ sēdeklī un iegrimu domās. Cik laimes Augstais piešķīris mazajai invalīdei? Cik skumju nastas klājies pār sirmā inteliģenta laimīgajiem pleciem? Jā, un galu galā… Cik nelaimīgs ir muļķa zaglis? Vairāk par visiem…
Vēlāk, dabiskās vajadzības spiests, gāju uzmeklēt tualeti, bet tad manu acu priekšā no ļaužu pūļa iznira kaut kas neticams. Es apstājos un mani pārņēma vislielākais realitātes sajūtas zudums pasaulē. Manā priekšā lēkāja un smējās tā pati meitenīte, kura, piekalta ratiņiem, pirms mirkļa ieripoja veikalā. Māte sita plaukstas un vājprātīgi smējās. Arī man no saviļņojuma acīs sariesās asaras. Ne bērns ne māte mani neredzēja – kā uzvarējuši smagu maratonu, viņi izskrēja no veikala un pazuda skatam. Tad atcerējos par tualeti, atsāku kustību, cenšoties nomierināties.
“Halucinācija. Nekas vairāk… Un, ja ne tā, tad tikai kārtējais izjokošanas raidījums… Asprāši atradušies.” noteicu un iegāju tualetes kabīnē.
Taču viss tik vienkārši nenoslēdzās – sēžot pēkšņi izdzirdēju slāpētus vaidus ārpusē.
“Palīgā! Palīgā!” kāds kliedza.
Droši vien netika līdz podam… Neapskaužama situācija. Padomāju un atvēru durvis. Manu roku sagrāba vaidētājs – kāds jauneklis.
“Jūku prātā, izsauciet palīgus! Par sevi negalvoju.” jauneklis stostījās.
Neatlaizdams roku, viņš nokrita sēdus. Nolēmu runāt…
“Panikas lēkmei jābeidzas. Nomier…” nepaspēju pateikt, kad, uzlūkodams cietušā seju, atpazinu viņa acis. Tās pašas skumjās, brūnās, inteliģentās acis, kas pirmīt pie veikala ieejas kā divi mirdzoši kristāli uz brīdi pārtvēra manējās… Jutu, ka saprāts sāk pamest arī mani, bet tad manīju viņu klusi runājam. Pieliecos, taču bija par vēlu. Viņš ieslīga bezsamaņā. Pa to laiku ieradās veikala apsargs un nekavējoties izsauca ātros. Lieki teikt, ka neko sakarīgu apsargam nespēju pateikt. Ar skatienu pavadīju mediķus un smagi elpojošo, jaunības atgriešanos piedzīvojušo inteliģentu…
“Te tiešām notiek burvestības. Vienkārši jāsaglabā veselais saprāts. Mieru, tikai mieru! ” iesaucos skaļi, un tas nostrādāja. Iedarbojās neremdināma ziņkāre atrast šādu pārvērtību cēloņus. Saprast, kādā veidā tās notikušas.
Atjēdzos pie slēdziena – vēlreiz jāsakontaktē ar apsardzi. Ir jābūt kameru ierakstiem… Pēc mirkļa, izstāstījis visus notikumus apsargam savā suģestijas manierē, panācu, ka viņš, pieaudzis un gluži normāls cilvēks, parāda man pēdējās pusstundas ierakstus…
“Stop!” es komandēju. Viņš nospieda pauzi.
“Atradām!” atviegloti izdvesu un iesmējos.
Ierakstā varēja manīt māti ar meitenīti invalīdi. Izskatījās, ka māte kaut ko meklē, iziedama apli pa gaiteni. Neviens no veikaliem netika apmeklēts, un tad… medus un vaska bodītes durvīs gan māte, gan meitenīte vienkārši izzuda. Izkūpēja gaisā. Filma tālāk rādīja vien tukšu gaiteni. Visbeidzot ekrāna vidū, ļaudīm pašķiroties, viņas uzradās vēlreiz – it kā uzburtas manā priekšā…
Tad ieintriģētais apsargs atrada video par večuku. Viss tieši tāpat – večuks ātri pārvietojās kaut ko meklējot un pazuda, ieejot medus bodē. Kas notika laikā līdz viņa pēdējam “uznācienam” pie tualetes durvīm, atšķetināt nevarējām.
Iegrimušu šo savādību pētīšanā, manu draugu apsargu piepeši uzrāva kājās saņemtā vēsts par notikušu zādzību. Protams, ka zādzība izdarīta nekur citur, kā medus un vaska bodē. Steigšus devāmies turp.
Rokas plātīdama un seju šķobīdama pārdevēja bija izskrējusi pretī.
“Nav jau nekas īpašs, bet nolēmu ziņot.” sīkumainā pārdevēja teica, norādot virzienu, kur aizgājis noslēpumainais zaglis, kurš it kā paņēmis vaska sveci un neesot samaksājis.
Dažus soļus tālāk pamanījām vaininieku. Uz soliņa pakāpies stāvēja pēdējais cilvēks, par kura laimes deficītu biju šaubījies pirmīt. Ap viņu drūzmējās veikala apmeklētāji, vesels pulks cilvēku. Uzreiz varēja manīt, ka izmaiņas piemeklējušas arī šo jau norakstāmo zagli. Turēdams rokās sveci, viņš vērās liesmiņā. Dīvaina pievilcība cilvēkus dzina pie viņa no malu malām. Tas viss liecināja par vienu – zaglis bija atguvis savu godu.
Es noņēmu cepuri un padomāju, ka tagad būtu ļoti žēl atdot gaismekli veikalam. Varbūt pēc šādas rīcības viņš atkal mainītos, atgriežoties netīrajam zaglim šķīstītajā ķermenī… Un tad viss nokārtojās pats no sevis – pārdevēja piegāja pie apsarga un pārsteigtā balsī pavēstīja, ka pati kļūdījusies. Pārskaitot sveces un citus bodītes priekšmetus, izrādījās, ka nekas nebija aiztikts.
Kārtības mīlestība arī man lika apdomāt zināmo un mēģināt salikt notikumus pa plauktiņiem. Es gluži vienkārši pārdevējai kā vienīgajai saiknei starp mani un pārvērtību skartajiem šo to pajautāju.
Atklājās vien tas, ka viņa redzējusi ierodoties veikalā māti ar meitenīti. Faktiski minūti abas uzturējušās bodē. Savādi licies, ka šajā minūtē nav notikusi komunikācija. Kā citā, neredzamā pasaulē iekļuvušas un apburtas, abas skatījušās kādā noteiktā punktā sienas vidū. Pārdevēja uz mirkli aizgriezusies, un tieši šajā īsajā sekundē viņu bodē vairs nebija. Pēc tam pārdevēju vēlreiz pārbiedējis inteliģentais vīrietis. Notikumi identiski – likās, ka viņš kļuvis par hologrammu pārdevējas prātā.
Mazliet citādāk gadījās ar zagli. Pēc blenšanas punktā, zaglis neizzuda, bet atžirga un atsāka runāt dobjā, baisā balss tembrā. No sažņaugtās dūres izņēmis sveci, kas tūlīt iedegās, viņš devās tālāk uz vietu, kur mēs ar apsargu ieraudzījām svētsvinīgo skatu.
Jau gribēju atstāt pārdevēju, kad pārdevēja piebilda vienu “nebūtisku” teikumu:
“Ņemot vērā manas pēdējā laika halucinācijas, pie visa tā es šad tad izdzirdu aiz sienas papagaiļa čirkstināšanu.”
“Kaut zooveikals atrodas citur?” es uzmanīgi pārprasīju.
“Jā.” apstiprināja pārdevēja.
Atgriezos mašīnā un domīgs atsāku mājupceļu. Viss pieredzētais kā mušu mākonis virmoja ap manu galvu, bet galvā pašā pilnīgs tukšums. Jā, tukšums bija normāla reakcija uz lielveikala apmeklējumu. Un tā katru reizi…
Ticis pār mājokļa slieksni, lēnām aizlaidu projām arī “mušu mākoni” un devos naktsmierā ar cerību uz parastu rutīnas miegu. Taču sapnī redzēju lūk, ko…
Aklas acis paplašina apziņu, un mana apziņa ir viens krāsains putns, viens papagailis. Es esmu melnādainais. Mans motors ir šis brīnumputns. Man pašā elles vidū pieder necila laimes nomiņa. Kas skaistāks var būt par darbu šādā portālā… Es pats gan nesaprotu, kā ļaudis pie mums nokļūst. Vai viņiem signālus dod māsa zemapziņa? Bet viņi zina īsto laiku, kad ierasties pēc sava laimes cepuma.
Man priekšā nolikti tieši trīs šādi laimes cepumiņi. Skatieties! Mūs uzmeklējuši atkal nākamie, un noteikti īstie.
“Kāds jums skaists putns” tā saka kāda sieviete.
“Ir apskaužama spēja patiesi priecāties, kad uz sirds guļ akmens. Par to mazajai dodu vienu cepumu.” es saku un ļauju putnam uzmesties uz rokas. Tagad viņš, būdams manas acis un arī pirksti, izvēlas vienīgo starp trim. Sieviete pārlauž to un lasa meitenei veltīto pantiņu:
“Jaušot sirdis dzīvas,
Veselību došu.
Nomas maksa divas
Balsis tīru nošu.”
Un piepeši gandrīz pret savu gribu māte sāk dziedāt. Vislielākais pārsteigums seko, kad arī meitenīte pieceļas kājās un dzied:
“Laimes krāšņās drānās
Būs šo dzīvi posties.
Cerot sapņa vidū
Nekad nepamosties.”
Taču ilgi priecāties kopā ar laimīgajām mums neļauj nākamais ciemiņš. Sirmais kungs, tā īsti neticot, ka ilgie dzīvības eliksīra meklējumi kādreiz vainagosies panākumiem, bezspēcīgi ieveļas klubkrēslā iepretim darba galdam. Arī viņam pret atlīdzību dodams laimes cepumiņš. Gudrais putns savicina spārnus un pats nolasa tajā vēstīto:
“Sirms tu klīdi, cilvēk,
Kamēr skumjas krāji,
Elles lokus cieti,
Laimes nezināji.
Kāp pār jaunu slieksni –
Tevi gaida mājās.
Laime gaišā prātā,
Spēki stingrās kājās.”
Rokas pulksteni uz galdiņa atstājis, izgaist vecais inteliģents. Pazūd manam mājienam sekojot. Pārvērtību laboratorijā ticis, viņš tagad iejūtas agrākajā ķermenī. Es grasos godīgi beigt darba dienu, kad uzrodas miera traucētājs – pēdējā cepumiņa kārotājs. Jā, jā – zaglis kā divi deviņi… Viņam, protams, dziedama sava dziesmiņa:
“Šļūcu es pa šņori,
Priekšā redzu mori.
Cepums likts uz galda,
Putnam dusa salda.”
Tad es atbildu:
“Zagsi cepumiņu,
Nedabūsi ziņu.
Pērļgliemenes tukšas,
Pašam skats pēc rukša.
Tevi nenosodu,
Sveci rokās dodu.
Aizdzen mošķus, jodus,
Sargā savu godu!"
Es atbildu. Atbildu par visu, ko sapņoju. Par to, ka redzu sapni iekš sapņa, kurš, kā zināms, pats atrodas iekš kāda, vēl lielāka sapņa. Pateicībā par kosmosu kosmosā. Gandarījumā par mirstīgi bezgalīgo un bezgalīgi nemirstīgo. Mūžīgas laimes organiskā valstībā, organismā. Sistemātiskā bezsistēmas plūdumā un visur, kur manis vēl nav.
(11.09.2018) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Salatēvs pār laukiem brien,
Slēpju nav, jo zāle vien,
Pāri plecam vilku vāle,
Eglīte un jāņu zāle! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2500
Kopā:6420757
|
| |
| |
|
Autori
