|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Lifts (turpinājums). Dimanti | Autors - Aigars Elss
| | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
-Spilgtāku prožektoru mums nav, - pārdevējs noplātīja rokas pie viena no plauktiem. - Labi, tad dodiet tos pašus. Divus. Un papildus akumulatorus, - Tausts piemetināja. – Vai tās saliekamās alumīnija kāpnes arī ņemsiet? – Jā. Divas. – Un ap cikiem jūs varētu to visu piegādāt? – Vēlākais pēcpusdienā, - pārdevējs mirkli skatījies grafikā atbildēja. – Labi, - Ēvalds norēķinājās par pasūtījumu un devās ārā. Vēl vakar vakarā viņš visu bija pārdomājis. Elektrošoks un sudraba duncis bija aiznesti uz darbu jau no rīta un droši paslēpti darbnīcā. Elektrošoks varēja lieti noderēt tumšākos pagraba stūros uzduroties kādam kaitniekam, bet sudraba duncis ar dārgakmeņu rotājumiem bija vēl viņa vecmāmiņas dāvāts. Savulaik tas palīdzēja viņas brālim izdzīt kādu nešķīsteni no muižas pagraba. Tas esot spokojies un nedevis mieru ne muižkungam, ne apkārtnes ļaudīm. Tagad šai ģimenes relikvijai būs atkal jāpierāda savs spēks. Bija jau vēla pēcpusdiena. Ēvalds pabeidzis labot pilošo krānu trešajā stāvā bija iznācis ārā uzsmēķēt. Uz blakus esošā dīķa jau bija parādījies pirmais ledus un pīles slinki čāpoja pa to no viena krasta uz otru. Dēlam bija jāpaliek mājās. Tādas lietas nav priekš viņa. Labi vien ir, ka pateicu, ka tas bija joks. Pazudusī monēta un kristāli bija izrāde lai mūs paāzētu. Nakts treniņš sportistiem, ja gribat. Šķiet, ka viņš noticēja. Bet lielās tabakas šķipsnas gan žēl. To viņš nepiedos. Ne garam, ne cilvēkam. Vakardienas dusmas viņā bija pagaisušas, bet ogles vēl kvēloja. Pagriezienā parādījās veikala busiņš. Tausts nodzēsa cigareti. Šoferis izkāpa un sāka likt pasūtītās preces pie durvīm. – Kāpnes lieciet šeit, bet akumulatorus tur, - Ēvalds koriģēja. – Ar prožektoru gan uzmanīgāk, - viņš teica, palīdzēdams to pieturēt. Nez no kurienes parādījās Lelde baltajā uzsvārcī. – Cik labi, ka tevi satiku, - viņa ātri teica pienākdama klāt. – Acumirkli, - Ēvalds parakstījis pieņemšanas dokumentus un atsveicinājies no šofera pievērsās Leldei. – Esmu pati uzmanība, - un plats smaids parādījās Tausta sejā. – Man sabojājās telefons, - viņa parādija cieši rokā sažņaugto viedierīci. – It kā visu laiku strādāja, bet tagad vairs ne. – Paskatīsimies, - Tausts paņēma savās raupjajās rokās trauslo iekārtu un sāka to pētīt. – Vai tikai kaut kas tam nejauši nav uzlijis? – Jā, kad dzērām ar meitenēm kafiju nejauši uzšļakstījās virsū, - viņa pasmaidija. – Nekas, apžāvēsim, apskatīsimies, - Ēvalds uzmundrinoši iztaisnojās, - līdz rītam būs kārtībā. Paskatījusies uz izkrauto prožektoru un instrumentu kaudzi Lelde domīgi ievaicājās: - Tev droši vien nebūs laika. Kaut kas sabojājies? - Jāpārbauda vai netek kāda truba pagrabā. Izskatās tāda aizdomīga. Varbūt siltumtrase, varbūt katlumāja vainīga, - viņš nenoteikti pamāja blakus ēku virzienā. – Tad es ilgāk netraucēšu, - viņa pateicās par izpalīdzēšanu aizsteidzās reģistratūras virzienā. Ielicis bojāto viedierīci krūšu kabatā un sakārtojis visu atvesto tehniku transporta ratiņos Ēvalds devās lifta virzienā. Pulkstenis rādija tieši seši vakarā. Lifts bija brīvs. Daudz nekavēdamies viņš ķērās pie pogu savienojuma pārveides. Šoreiz bija jātiek vēl par stāvu zemāk, ja tāds bija. Lai gari un nerri piesargās, viņš noskaidros vainīgo! Ēvalds nejokoja. Instrumentiem zibenīgi mainoties rokās kā revolveru karuseļmehānismiem darbs virzījās uz priekšu ātri. Kad viss bija gatavs viņš nospieda lifta pogu un tas viegli iedūkdamies sāka traukties lejup. Pēc ceturdaļminūtes sasniedzot norādīto stāvu durvis automātiski atvērās. Dīvaini, putekļu šeit nebija. Līdzena, tīra grīda kas aizstiepās tumsā. Un pilnīgs klusums. Tas nemaz nelīdzinājās iepriekšējiem stāviem. Ātri iznesis vienu statīvu ar prožektoru vienā lifta pusē, un otru otrā pusē, viņš ieslēdza apgaismojumu. Spilgti gaismas kūļi apņēma apkārtni. Ēvalds ziņkāri nogrozīja galvu uz visām pusēm. Tas vairs neizskatījās pēc pagrabstāva. Tā bija nenosakāma lieluma velve! Nelīdzenas, nevienmērīgas sienas aizstiepās uz abām pusēm. Griesti nebija saskatāmi. Kaut kas līdzīgs teātra skatuvei naktī. Tīrs, sauss gaiss liecināja, ka tas nav nekāds būcenis vai sikspārņu midzenis. – Ehe- hehei!, - Ēvalds pēkšņi no visa spēka iesaucās. Sauciens atbalsojās kā milzu viļņi no katedrāles sienām. – Ehe – hehehei! – Tausts iesaucās vēlreiz pārsteigts par spēcīgo atbalsi. Tik nepārspējamu un dziļu akustiku viņš vēl nebija dzirdējis. Neticējās, ka tādā vietā varētu mitināties kādi mošķi, bet drošības labad viņš sakārtoja sudraba dunci pie jostas un sagatavoja pa tvērienam elektrošoku. Ar prožektoru vienā rokā un ogļskābās gāzes indikatoru otrā Tausts sāka virzīties gar sienu, lai noskaidrotu šīs neparastās pazemes zāles patiesos izmērus. Lifta gaisma attālinājās arvien vairāk un vairāk līdz aiz kāda lielāka izciļņa izzuda pavisam. Gluži kā uz burvju mājienu Ēvalds izslēdza arī savu prožektoru. Tā bija neparasta rīcība šādā situācijā. Bet kas viņu pamudināja tā rīkoties? Tas taču palielināja iespējamā kaitnieka vai nelabvēļa uzbrukuma iespēju! Vai tādēļ viņš šeit bija nācis lai ciestu sakāvi kāda neizskaidrojama untuma dēļ? Lai kas tas arī bija, viņš ļāvās šai neizskaidrojamajai, savādajai noskaņai. Un pēkšņi viņā ieskanējās tālo jaunības dienu atbalss: „Bet naktī ir mana pieredze un tikai mans ceļš. Es tīšām eju ar līkumu ugunīm. Tumsa ir bieza un skaista, un, kad es paļaujos uz sevi, es paļaujos arī uz viņu. Un, kad es paļaujos uz viņu, viņa paļaujas arī uz mani. Ja jūs esat peldējuši lielos ūdeņos, jūs to zināt. Tumsa ir kā jūra: kad aizpeld tajā, tad jūt, cik jūra ir diža un tumsa ir diža, un tu pats esi drošs.” Un Ēvalds bija peldējis! Kādos tik notikumu virpuļos viņš nebija iekļuvis! Kādās zaigojošās panākumu straumēs līgojies un kādos atkarību purvos slīcis! Šie, no tumsas iznirušie dzejnieka vārdi, saviļņoja viņu līdz pat dvēseles dziļumiem. Tik savāds un neierasts bija šis stāvoklis. Cik līdzīgi tomēr ir bagātību meklēšanas ceļi! Tiesa, līdz šim Ēvaldam bija gadījušās tikai gaistošas un zūdošas bagātības, bet, iespējams, ar laiku fortūna par viņu apžēlosies un dāvās ko taustāmāku. Iedvesmots, viņš virzījās tumsā tālāk uz labu laimi. Un ar jaunu spēku viņā atgriezās jaunības dienu balss: „Tumsa ir mani vitamīni. Es elpoju tumsu kā skābekli, un tumsa manī deg. Kad es eju naktī, es jūtu, kā tumsa mani mīl. Mani apliecina priede pa labi un pa kreisi, sveķi, kurus es saožu tumsā, un tikko jaušama čiekuru čabēšana tur augšā, kur zaru pirkststarpās vajadzētu būt zvaigznēm, bet kuru – cik labi! – ka nav.” Spējš trieciens atsvieda Tausta galvu atpakaļ. Prožektors un sudraba duncis izslīdēja no rokām. Sāpēs svelošu galvu un īsti neatskārsdams kas notiek viņš sašļuka uz zemes. Tikai pēc ilgāka laika sprīža sāpēs saviebtu seju viņš kaut kā sataustīja gaismekli. Doma to izslēgt bija izrādījusies absolūti neproduktīva. Mazliet atkopies un noslaucījis seju ar kabatlakatiņu Ēvalds nosolijās sev nekad vairs neļauties nekādiem noskaņojumiem. Tikai un vienīgi racionālai rīcībai. No jaunības dienu noskaņām un dzejniekiem viņš turpmāk konsekventi distancēsies. Prožektora gaismā vīdēja sienas izcilnis pret kuru viņš bija atdūries. Šeit siena meta līkumu un aizvijās tālāk tumsā. Varbūt mest mieru? Tāpat es šeit neko neatradīšu, viņš pie sevis sprieda. Bet tad, it kā pa sapņiem, it kā īstenībā viņam likās, ka tālumā atskan cirtņa vai āmura klaudzieni. Uzticēties šīm skaņām un iet to virzienā vai nogaidīt līdz tās izzūd? Ēvalds izlēma nogaidīt. Nogaidīšana turpmāk būs viņa pamatpozīcija šajā dīvainajā apakšzemes pasaulē. Skaņa pieņēmās spēkā. Vai arī tā bija tikai tāla atbalss? Pēc nevienmērīgiem laika sprīžiem tā atkārtojās atkal un atkal. Kaut kas nepārprotami tika kalts. Tausts atdzīvojās. Pierausies kājās un aizmirsis par galvassāpēm viņš uzmanīgi sāka virzīties uz klaudzienu pusi. No tumsas iznira šaura sānu eja. Ieklausoties uzmanīgāk varēja pārliecināties, ka skaņas nāca tieši no turienes. Sažņaudzis ciešāk dunci un prožektoru Ēvalds devās iekšā. Virzīšanās arvien tuvāk skaņas avotam notika ik pa brīdim apstājoties un ieklausoties. Nu jau klaudzieni skanēja pavisam tuvu. Varēja atšķirt soļu šļūkāšanu un šķembu biršanu. Tātad tas bija cilvēks nevis spoks. Ļaundaris. Un viņš bez atļaujas atradās svešā teritorijā. Pielavījies pavisam tuvu Ēvalds nogaidīja. Tepat aiz stūra cirtņa klaudzieni bija saklausāmi pavisam skaidri. Gaismas un ēnu spēlē varēja sazīmēt kustīgu stāvu. Negaidīti Ēvalda kāja atdūrās pret kādu tumšu blāķi. Pietupies viņš trūcīgajā gaismā aplūkoja atradumu. Tās bija apbružātas un šķembu graudiņiem klātas burtnīcas un klades. Paņemot augšējo eksemplāru viņam ar pūlēm izdevās saburtot: „Journal of Cave And Karst Studies. August 1996”. Tātad ārzemnieks. Ārzemnieks Ēvaldam uzticētajā teritorijā lika gaistošas monētas, zūdošus kristālus un visu ko, bet pats raka zeltu. Nu ko, iepazīsimies! Spēji izlecis no paslēptuves Tausts ar elektrošoku iznira svešinieka priekšā. – Nekustēties! Āmuru nolieciet zemē! – viņš draudīgi uzsauca. Neliela auguma pavecs vīrs paklausīgi nolika darbarīku zemē. – Pagriezieties ar seju pret mani. Un nedomājiet dzīt jokus, - Ēvalds turpināja pārvaldīt situāciju. Stāvs pagriezās un mierīgi nolaida rokas gar sāniem. Tas bija gadus sešdesmit, sešdesmit piecus vecs vīrs ar jau sirmot sākušiem matiem un nelielu bārdiņu. Pelēkās acis un kalsnā, putekļiem klātā seja izstaroja mieru un nosvērtību. Tausts bija cerējis ieraudzīt izpūrušu, rūdītu noziedznieku ar bakurētainu seju, bet šis cilvēks nekādi nelīdzinājās likumpārkāpējam. – Kas jūs esat, kā šeit nokļuvāt? – Ēvalds jau mierīgāk turpināja. – Esmu ģeologs un nokļuvu šeit pa eju, kas ved no vecā pilskalna. – vīrs paskaidroja. – Ģeologs? Bet vai dokumenti jums ir? – Tausts neticēja savām ausīm. Brīdi rakņājies pa kabatām večuks pasniedza prasīto. „Valts Dzīle. Lielā Zemes Universitāte. Ģeoloģijas un kristalogrāfijas fakultāte. Vadošais pētnieks. Izdota š.g. janvārī. Kancelejas sekretāra paraksts.” Ēvalds atdeva dokumentu un pastiepa roku sveicienam. – Ēvalds Tausts, medicīnas centra tehniskais darbinieks. – viņš stādījās priekšā. – Atvainojiet par šo starpgadījumu, bet tagad man ir vēl mazāk skaidrs kur es atrodos un kas šeit notiek. Profesors aicināja apsēsties uz blakusesošā klintsbluķa un mierīgi aprakstīt situāciju. Ēvalds izstāstīja visu ko zināja par pēdējo dienu notikumiem, neaizmirsdams pieminēt arī kristālu izgaišanu. – Par liftu un monētām es tiešām neko nezinu, - kad Ēvalds bija beidzis stāstījumu, profesors lēnām iesāka. – Jebkurā gadījumā tas viss ir ļoti dīvaini. Jūsu minētie kristāli visdrīzāk bija parastais sāls, nātrija hlorīds jeb halīts. Esmu tādus šeit manījis diezgan daudz. Bet par izgaišanu man gan nav ko teikt. – Sanāk, ka mēs ar dēlu nesām mājās 15 kilogramus sāls, - Tausta skatiens bezmērķīgi klīda telpā. – Tā sanāk, - profesors apstiprināja. – Bet cik tad dziļi mēs galu galā atrodamies? – viņš neizpratnē jautāja. – Pēc maniem aprēķiniem, apmēram kilometra dziļumā, - profesors noliecies pār karti atbildēja. Ēvalds kādu brīdi klusēja un mirkšķināja acis. Tad mazliet atguvies izdvesa: - Jūs droši vien jokojat? – Nebūt nē. Tas ir speleologiem ierasts darbošanās dziļums, - Valts bija nesatricināmi mierīgs. – Bet kā tad mēs šeit nenosmokam? Kā šeit viss neiegrūst? – Tausts uztraukts sāka lūkoties visapkārt. – Neuztraucieties, nāciet. Es jums visu parādīšu, - Valts Dzīle piecēlās un sakārtojis mapes gaidīja kad Ēvalds viņam pievienosies. Eja pa kuru viņi devās veda lejup. Drīz vien abi gājēji sasniedza neparasti lielu zāli, kas stiepās uz abām pusēm vairākus simtus metru. Milzīgo velvi izgaismoja Valta atstātie gaismekļi. Te vienā, te otrā vietā lāsumoja pa kalcīta un ģipša kristālam. Viņi bija iznākuši liela pazemes ezera krastā, kura dzidrais ūdens ļāva saskatīt vairākus metrus dziļu gultni. Tālumā dārdēja ūdenskritums. Tā bija pazemes upe, kas savākusi no virszemes lietus ūdeņus, nesa tos caur ezeru dziļāk pazemē. Vairākas tumšas atveres pretējā ezera krastā atklāja ieejas citās alās. – Redziet, cik plaša telpa!, - profesors pamāja, - un gaiss šeit pa alām un ejām kas saistītas ar virszemi cirkulē kā skurstenī. Bet ūdeņi, izlauzuši ceļu caur vieglāk šķīstošiem slāņiem, plūst uz zemākajām vietām, vietām atslogojoties līdz pat jūras līmenim. Kā redzat, tā pārsvarā ir dabiska pašteces un ventilācijas sistēma. – Tā ir lielākā pazemes telpa ko jebkad esmu redzējis, - Ēvalds aizgrābtā balsī murmināja. – Mēģiniet ar prožektora kūli sasniegt zāles griestus, - profesors norādīja ar roku augšup. Ēvalda raidītais gaismas stars ietiecās augstākajā velves daļā velti meklēdams kādu gaišāku vietu, līdz pēc ilgāka laika sprīža beidzot izgaismoja kādu tālu punktu. – Divi simti metru, - Valts precizēja. – Bet cik šīs alas tā var sniegties tālu pazemē? – Pati dziļākā šahta kas apgūta sniedzas vairāk kā divu kilometru dziļumā. Bet eju un tuneļu garums var sasniegt sešus, septiņus simtus kilometru. No pārsteiguma Ēvalds nespēja bilst ne vārda. Vēl brīdi vērojis apkārtni pēc Valta aicinājuma viņš lēnām devās atpakaļceļā. – Bet vai dimanti šeit ir? – Tausts iejautājās. Profesors iesmējās. – Nē, dimanti veidojas citos apstākļos un citos, zemākos līmeņos. – Bet cik tad līmeņu šeit vispār ir? – Grūti pateikt. Veicu mērījumus lai noteiktu līmeņu starpību, bet tas ir darbietilpīgs process un līdz dziļākajiem stāviem vēl neesmu ticis, - Valts atbildēja. – Bet tad jau viss ko šeit var iegūt nesot ārā vienalga izgaisīs, - Ēvalds neapmierināti burkšķēja. – Iespējams, ka ir tādi apstākļi kuros tie var saglabāties. Piemēram, šajā, īpaši dimantu aizsardzībai izgatavotajā kārbiņā. Ienesot savā liftā varat to pārbaudīt, - Valts izņēma no kabatas nelielu stikla kārbiņu ar diviem zaigojošiem vienāda lieluma dimantiņiem. Viens no tiem ir īstais, otrs iegūts no šejienes, tikai dziļāka līmeņa. – viņš paskaidroja. - Ja kāds no tiem zūd, tad neviens no šobrīd zināmajiem materiāliem vienalga nespēs tos aizsargāt. Ēvalds uzmanīgi paņēma kārbiņu rokās. – Un ja nezūd? – Tad tajā saglabāsies viss ko var iznest. – Valts bija lakonisks. Viņi bija nokļuvuši līdz vietai kur bija tikušies un profesors sakārtoja somā izsvaidītos instrumentus. - Varam sarunāt tikties rīt vienu līmeni zemāk, tad arī pateiksiet vai kaut kas mainījās. Tausts kādu brīdi vēroja neparasto kārbiņu. – Bet kā jūs atradīsiet šajos līmeņos lifta nolaišanās vietu? Kā vispār šeit var orientēties? – pataustījis joprojām sāpošo pieri Ēvalds bija neizpratnē. – Par mani neraizējieties, neesmu šeit pirmo reizi. – skanēja mierīga atbilde. Paraustījis plecus Ēvalds pateicās par dāvāto iespēju un steigšus devās atpakaļceļā. Apgājis visus izciļņus un tumšos stūrus pēc nepilnas stundas viņš jau bija atgriezies pie lifta. Savācis instrumentus un gaismekļus viņš ātri ienesa tos liftā. Atlika nospiest tikai pirmā stāva pogu. Pat lifta trūcīgajā gaismā sīkie dimantiņi zaigoja kā divas mazas zvaigznes. Ne vairāk kā pusotra karāta uz melnās samta pamatnes bet acis nebija iespējams atraut. Vēl mirkli vilcinājies Ēvalds tomēr nospieda pogu. Lifts uzsāka kustību un viens no dimantiem ātri zaudēdams aprises izgaisa.
(13.03.2021) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Jaunā gada vakars klusi
Panācies uz Tavu pusi -
Atver durvis, iekšā sauc,
Lej pa simts un ārā trauc! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
